Dieva vēl nav

Korporācija Google pieņēmusi darbā futurologu, kurš jau pārskatāmā nākotnē pareģo cilvēka atmiņas kopēšanu datorā.

Newsru.com, 2012. gada 17. decembrī

Grāmatā “Solāris” poļu rakstnieks Staņislavs Lems stāsta par planētu, kuras virsmu klāj domājošs okeāns. Šai neparastajai būtnei piemīt kaut kas līdzīgs supersaprātam, turklāt ar cilvēkam neizprotamu tehnoloģiju palīdzību tā spēj iespaidot telpas un laika struktūru.

Ja var ticēt amerikāņu izgudrotājam un futurologam Rejam Kērcvailam (Ray Kurzweil), tad cilvēce savā evolūcijā kļūšot līdzīga šādam domājošam okeānam. Par to varētu pasmieties, bet tieši Kērcvails nesen iecelts par Google direktoru padomes locekli, un tieši viņa atbildības lokā nodotas kompānijas inženiertehniskās izstrādnes.

Par to, kas patlaban notiek Google laboratorijās, netiešas norādes var sniegt jaunā direktora profesionālās intereses. 1948. gadā dzimušais Kērcvails ir speciālists mākslīgā intelekta jomā, tieši viņš izstrādājis balss pazīšanas programmu, kas cilvēka runu pārvērš datora tekstā un otrādi.

Kērcvails apgalvo, ka ap 2030. gadu cilvēks vairs nespēšot atšķirt, vai viņš sarunājas ar cilvēku vai datoru. Vēl pēc desmit gadiem smadzenēs klaiņojoši nanoroboti spēšot nolasīt tur esošo informāciju, izgatavot mūsu atmiņu rezerves kopijas un pārnest datus no datora uz cilvēka smadzenēm. Pats cilvēka ķermenis varēšot pieņemt jebkuru izvēlētu formu, kļūt par kiborgu vai kaut ko līdzīgu saprātīgam receklim, kādu to aprakstīja Lems.

Savā 2005. gadā iznākušajā grāmatā “Singularitāte ir tuvu” Kērcvails pareģo, ka ap 2045. gadu cilvēciskas un mākslīgas izcelsmes saprātu simbioze izveidošot kaut ko līdzīgu superinteliģencei, turklāt visu saprātīgo būtņu smadzenes saslēgšoties vienotā tīklā. Šis supersaprāts spēšot risināt problēmas, kuru eksistenci mēs šodien nespējam pat iztēloties. To, kas notikšot ar cilvēci pēc šīs tehnoloģiskās singularitātes parādīšanās, neesot iespējams prognozēt principā. Kādā intervijā uz jautājumu “Vai Dievs ir?” Kērcvails esot atbildējis: “Pagaidām vēl ne.”

Viņš arī uzskata, ka cilvēka nemirstība kļuvusi vien par tehnoloģisku problēmu, kuras atrisināšana esot tikai naudas un laika jautājums. Gēnu un nanotehnoloģiju apvienojums, smadzenēs ievietoti papildu atmiņas implanti, superātri datori, kas skaitļošanai izmanto molekulu kvantu stāvokļus, došot iespēju gan paplašināt cilvēka fiziskās un garīgās spējas, gan neierobežoti pagarināt viņa dzīves ilgumu.

Patiesībā kiborga radīšana ir daudz tuvāka, nekā mēs domājam. Viens no pētniecības virzieniem, kurā strādā vairākas pasaules laboratorijas, to skaitā arī Google, ir īpaši modulēta videosignāla ievadīšana cilvēka acs nervā, kas to tālāk aizvada uz smadzenēm. Pirmie rezultāti ir daudzsološi: kopš dzimšanas neredzīgi cilvēki jau spēj izšķirt priekšmetu kontūras. Minētie pētījumi ir pateicīgi tādā ziņā, ka redzīgs cilvēks spēj veikt momentānu kvalitātes kontroli, salīdzināt mākslīgo signālu ar parastās acs veidoto attēlu. Šāda tehnoloģija principā varētu panākt, ka redzēto mēs spējam saglabāt un jebkurā laikā “noskatīties” vēlreiz, kā arī pārsūtīt šo informāciju citiem.

Viss liecina, ka tehnoloģiju attīstību nav iespējams apturēt, to var tikai nedaudz piebremzēt, kā tas patlaban noticis ar kodolieroču izplatīšanos vai cilvēka klonēšanu. Tomēr, lai cik neprātīgi varētu likties tehnoloģiskās nemirstības meklējumi, ļoti iespējams, ka no tiem daudz kas “atbirs” arī mirstīgai dzīvei. Atcerēsimies, ka, piemēram, militārās tehnoloģijas mums devušas sakaru pavadoņus, internetu, teflona pannas un citas noderīgas lietas.

Tikmēr cilvēki, kas tic, ka nemirstības laikmets ir jau tepat pie horizonta, sāk tam nopietni gatavoties. Iesākumam tas nozīmē noturēties par katru cenu – līdz dienai, kad zinātne spēs piesviest mūžam vēl desmit gadus, tad vēl desmit, un kas zina, tad jau tālāk redzēs...

Starp šiem apsēstajiem ir arī Kērcvails. Viņa dzīvesveidu varētu raksturot šādi: nemitīgas veselības pārbaudes, sports, filtrēts gaiss darba kabinetā un guļamistabā, ēdienkartē – augļi, dārzeņi, liesa putna gaļa, mazliet sarkanvīna, daudz zaļās tējas plus ap 200 vitamīnu un dažādu uztura bagātinātāju tablešu dienā. Kērcvails nēsā arī īpašu sensoru, kas iespējamas pēkšņas nāves gadījumā par to ziņo kompānijai Alcor. “Drošības pēc” viņš pievienojies 1972. gadā dibinātās organizācijas Alcor Life Extension Foundation sāktajam projektam, kas saviem biedriem piedāvā iespēju saglabāt ķermeni sasaldētā stāvoklī – līdz brīdim, kad zinātne spēs veikt pilnvērtīgu mirušā ķermeņa atdzīvināšanu. Patlaban Alcor laboratorijās Arizonas štata pilsētā Skotsdeilā šķidrā slāpeklī mīnus 196 grādu temperatūrā pēc Celsija jau glabājas 113 “pacienti”, kā šos līķus dēvē pati kompānija. Lai arī ķermeņa saglabāšana maksā salīdzinoši nedaudz – 200 000 ASV dolāru –, 40 gados Alcor projektam pievienojies vien tūkstotis cilvēku. Viens no iemesliem, iespējams, ir tas, ka patiesībā neviens nezina, vai sasaldētās smadzenēs ierakstītā informācija patiešām saglabājas. Kā nesenā intervijā RL (2012/12) izteicās Frīmans Daisons, mēs pat nezinām, vai cilvēka atmiņa ir analoga vai digitāla sistēma. Taču iztēloties nemirstību bez savas atmiņas mēs nespējam. Lūk, kāpēc Kērcvailam un citiem tehnoloģiskās nemirstības adeptiem tik svarīga šķiet atmiņu kopēšana.

Man gan šķiet, ka tieši spēja aizmirst pagātni ir viena no raksturīgākajām cilvēka īpašībām. Mans kādreizējais studiju biedrs LU Fizikas un matemātikas fakultātē Valdis Pīrāgs, medicīnas zinātņu doktors un P. Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītājs, kādā sarunā reiz atzina, ka nemirstības stāvoklis būtu tikai ilūzija, jo “patiesībā katrs cilvēks mūža laikā izdzīvo vairākas dzīves. Dažādos dzīves periodos mūsu personība ir radikāli atšķirīga – bērnībā, pusaudža gados, briedumā, vecumā. Diezin vai piecsimt gadu vecam cilvēkam mūža garumā saglabāsies identitātes sajūta, ka viņš visu laiku ir viens un tas pats cilvēks.”

Būtu grēks un neprāts atteikties no mūžības, ja tādu piedāvātu Dievs. Taču pasaule, ko apdzīvotu nevis cilvēki, bet nemirstīgas mašīnas, būtu briesmīga. Personīgi es tajā nevēlētos atrasties, turklāt ne jau tikai “tehnoloģiskās necilvēcības” dēļ. Vienkārši ar gadiem cilvēkā pamazām kristalizējas apziņa, ka dzīve, kura nebeidzas, nav dzīve.

Tāpēc atliek tikai cerēt, ka arī pēc tūkstoš gadiem kaut kur Arizonas tuksnesī joprojām glabāsies ar šķidro slāpekli piepildīts metāla cilindrs, kuru rotās plāksnīte ar uzrakstu “Patient Mr. Ray Kurzweil”.