Dievs, cietums un Ķirsona Volvo

Viņu sauc Elmārs. Jau vairāk nekā gadu viņš dzīvo šaipus Valmieras slēgtā cietuma dzeloņdrātīm. Savu dzīvi viņš nedala posmos pirms un pēc cietuma, bet gan attiecībā pret to brīdi, kad viņa dzīvē ienāca Dievs. Cietumā nosēdētie gadi attiecas uz posmu pēc. Arī gads brīvībā. Arī darbs pie Gunāra Ķirsona, dienesta Volvo S70 un citas lietas. Lāgiem nav iespējams saprast, vai tiešām dzīvē viss nokārtojas tik vienkārši, kā viņš to stāsta. Elmārs varētu būt 45 gadus vecs. Publicēt savu fotogrāfiju viņš kategoriski atteicās, jo Dievam nepatīkot lieka lepnība un izrādīšanās.

Gribēju darīt sev galu

1989., 1990. gadā nodarbojos ar kontrabandu, pelnīju lielu naudu, ko, protams, deva sātans.

Visu, ko viņš iedeva, to pēc tam paņēma arī atpakaļ. Vēl ma­nu dvēseli gribēja paņemt. Es sāku šausmīgi dzert. Mamma raudāja, aizgāju no sievas, mājas. Nodzēros tik tālu, ka vairs negribēju dzīvot. Gribēju darīt sev galu.

Divdesmit santīmu priekš dzeršanas

Kādu dienu ar draugu gājām pa ielu. Galvā bija tikai viena doma: “Kur dabūt kaut ko iedzert.” Gāju garām Mateja baznīcai un nolēmu ieiet paprasīt naudu, protams, priekš dzeršanas. Toreiz meloju un teicu, ka man vajag maizei. Tam cilvēkam, kuram piegāju, (tagad zinu, ka viņu sauc Kārlis Dreimanis, mans brālis Kristū) prasīju divdesmit santīmus.

Viņš prasīja: “Gribi ēst?” Sacīju: “Jā.” “Ejam, es tevi pabarošu.” Viņš mani ieveda virtuvē, iedeva kartupeļus, margarīnu, maizi un tēju. Bet man jau tā ēšana nebija prātā. Jutos šausmīgi vīlies. Domāju, ka tur man neko neiedos. Tā arī bija. Sēdēju kādas minūtes piecpadsmit. Viņi visi paēda. Sašļuku. Kad gāju prom, viens no tiem brāļiem sacīja: “Ieiesim tajā telpā.” Sirdī jau nopriecājos: “Cik labi. Šitais kaut ko iedos.” Iegājām. Viņš nometās ceļos un sāka skaļi lūgt Dievu. Viņš tik sirsnīgi lūdz, tik... Es klausījos un domāju, ka viņš laikam no Dieva kaut ko prasa, ja jau tik sirsnīgi lūdz. Izrādījās, viņš lūdza par mani. Pirmo reizi mūžā dzirdēju, ka šitā var lūgt par mani, dzērāju, no kura visi bija novērsušies. Tad viņš pagriezās un sacīja: “Tu gribi atmest dzeršanu?” Atbildēju: “Protams, ka gribu. Dzeršana mani ir tā novedusi, ka vairs dzīvot negribu.” Arī vēstulē romiešiem, neatceros, sestajā vai astotajā nodaļā, Pāvils saka: “Labo, ko mēs gribam, to mēs nedarām, bet ļauno, ko negribam, to mēs darām.” Viņš vēl saka: “Es nožēlojamais cilvēks. Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas.” Slava Dievam Jēzus Kristus vārdā. Es zināju, ka dzeršana ir ļaunums un ka labi ir nedzert, bet man nebija spēka tikt no tā vaļā.

Es teicu: “Protams, ka gribu.”

Viņš sacīja: “Šinī brīdī Dievs tevi atbrīvo no dzeršanas. Tu tam tici?” Teicu: “Jā, es ticu.” Nezinu, no kurienes manī pēkšņi radās šī ticība. Dievs iedeva. Tas bija 1994. gada 10. martā. No tās dienas līdz pat šai dienai es vairs neesmu dzēris ne grama. Slava Dievam Jēzus Kristus vārdā.

Dievs uz mani skatījās

Izgāju ārā uz ielas, bet tur stāvēja cilvēks, kas mani palika gaidīt. Viņš sacīja: “Kur tu pusstundu biji?” Pašam rokā puspudele šņabja, kādi divsimt grami jau nodzerti.

“Kamēr tu tur pusstundu sēdēji, es jau dabūju pudeli. Še, dzer!”

“Es nevaru! Man ir kauns.”

“Ak, jā. Te ir baznīca. Paiesim tālāk.”

Pagājām kvartālu tālāk. Es viņam atkal teicu to pašu, ka man ir kauns. Toreiz es viņam neteicu, bet tagad visiem saku: redzēju, ka man blakus stāv Dievs un skatās. Kāds Viņš izskatījās, es nezinu, bet redzu, ka skatās. Man bija kauns, šausmīgs kauns un nevarēju iedzert.

Kā noskrūvēt un pārdot gāzes plīti

Kad dzēru, domāju, ka manā mūžā vairs nebūs brīža, kad pamodīšos, varēšu nogriezt maizi, apsmērēt ar sviestu un iedzert krūzi tējas. Dzīvoju tukšā dzīvoklī. Pilnīgi visu biju pārdevis. Gulēju

uz grīdas. Visas mēbeles, grāmatas, gardīnus, izskrūvētās spuldzītes biju pārdevis. Pat domāju,

kā varētu noskrūvēt komunālo gāzes plīti. Durvis stāvēja vaļā, jo, pazaudējot atslēgu, pats tās uzlauzu. Uz ielas bija remonts. Tur atradu divus celofāna maisus ar uzrakstiem izover vai kaut kā tamlīdzīgi. Vienu pasedzu apakšā, otru virsū un tā gulēju. Viss. Dievs no sava prāta visu izmainīja. Deva man šito... nu... skaidru prātu. Ne tikai no alkohola, bet uz visām lietām. Uz 99 procentiem lietu, kas man toreiz bija labas, tagad vairs nevaru paskatīties. Tās manī izraisa riebumu. Es lūdzu Dievu, lai tā tas būtu visu mūžu. Kad Lats gāja ārā no Sodomas un Gomoras, Dievs teica: “Neskaties atpakaļ!” Sieva paskatījās un pārvērtās par sālsstabu.

Mūs izskaitļoja

Laikā, kad es vēl dzēru, 1993. gadā, naktī veikalā nozagu šņabi. Skatos — pārdevējs guļ. Piegāju

pie letes un paņēmu. Nu, ko tur! Divas pudeles kaut kāda vīna. Un vēl kaut ko. Pēc kāda laika mūs izskaitļoja un paņēma. Bet man jau gāja krimināllieta. Biju zem paraksta. Zinu vienu —

ja esi izdarījis ļaunu, no atmaksas nenoslēpties.

Tā arī man. Mani iebāza cietumā par tiem vecajiem darbiem. Sēdēju cietumā, bet nebiju tur viens. Arī cietumā sēdēt bija viegli, jo Dievs bija ar mani.

Izskrējis uz stundu

Laikā, kad bija jāiet uz tiesu, biju jau kristījies. Dzīvoju normālu dzīvesveidu — mājās, pie sievas. Advokāts uzreiz pateica: “Bēdz! Tevi ieliks cietumā, tu sēdēsi.” Nezināju, ko darīt. Arī laicīgie draugi teica: “Tu ko, esi muļķis? Sēdies mašīnā, rīt būsi Vācijā.” Es aizgāju pie mācītāja Ainara Baštika prasīt, ko darīt. Viņš sacīja: “Ej uz tiesu! Dievs būs ar tevi.” Tajā laikā braukāju arī pie vecām māsām, palīdzēju visādi. Arī viņas teica, lai eju uz tiesu. Gāju.

Pirmajā dienā tiesa izvērsās man par labu, otrajā pieprasīja nosacītu. Aizgāju uz baznīcu, slavējām Dievu. Nosacīts taču! Tad man nolasīja spriedumu — seši gadi. Mani turpat zālē arestēja. Tas bija

kaut kāds ārprāts. Seši gadi cietumā! Noņēma pulksteni, vizītkartes. Tajā laikā strādāju vērtspapīru tirgū par brokeri. Biju izskrējis no biržas un pateicis, ka pēc stundas būšu atpakaļ. Mani iemeta kamerā. Viss bruka. Biju tik nelaimīgs, sašutis un apmānīts. Bet Dievs mani paglāba.

Nekā nesaprotu

Kad mani arestēja, gandrīz jau sāku kurnēt

uz Dievu. Stāvēju kamerā un teicu: “Kungs, es nekā nesaprotu, pilnīgi nekā. Man gribas lamāties,

bet vēl vairāk gribas būt Tev paklausīgam, tāpēc paldies Tev, Kungs, Jēzus Kristus vārdā, ka man iedeva sešus gadus. Jo es ticu, ka tiem, kas Dievu mīl, viss nāk par labu.” Notika brīnums. Vārds,

kas ir rakstīts filipiešiem ceturtajā nodaļā, sestais, septītais pants, saka: “Par visu esiet pateicīgi un Dieva miers, kas augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū.” Manī ienāca tāds miers. Cilvēciski šķistu, ka, lai manī ienāktu miers, būtu jāattaisa kameras durvis.

Bet tur jau tā lieta, ka, neizmainot apstākļus,

Dievs izmainīja manu sirdi. Kad piebrauca cietuma mašīna, lai vestu uz cietumu, bija jau tumšs novembra vakars. Iekāpu mašīnā, nevienu neredzēju, bet tie, kas tur bija, man uzreiz prasīja, par ko tu tā priecājies. Nezinu, kā viņi to redzēja.

Es teicu: “Kā — kāpēc priecājos? Man sešus gadus iedeva.”

Dievs cietumā

Cietumā tajā laikā visur, gan sienās, gan griestos, bija izlauzti caurumi. Kad ieveda jauniņos, atvērās tāds kaburs griestos un pa vienam uzvilka visus

uz augšējo kameru. Kad nolaiž lejā, visi, protams,

ir aplaupīti. Uzvalkā uzvilka, lejā nolaidīs treniņtērpā, pie tam saplēstā. Aplaupīja visus kā vienu. Uzvilka arī mani. Kamera liela, kādi sešdesmit cilvēki. Man priekšā stāvēja seši un prasīja, no kurienes esmu. Tas arī viss. Neviens nepieskārās. Pastāvēju kādas piecas minūtes

un teicu, lai laiž mani lejā, ka apnika stāvēt.

“Ostorožno opustite jevo vņiz,”[1]* atskanēja pavēle. Tāpat kā Daniēlam, kuru iemeta lauvu bedrē. Nolaidās eņģelis un lauvām aiztaisīja rīkles. Man bija tieši tas pats. Tie cilvēki bija kā lauvas, kas aplaupīja un piekāva. Un tā visu laiku. Ne reizi mani neviens neprašņāja, neko nenoņēma, pat nepieskārās.

Dievs mani iznesa uz rokām.

Katru vakaru 20.30

Cietumā manu sludināšanu uzklausīja. Bruka arī virsū, ko es tur tēlojot. Bet aiztikt neaiztika, tikai ņurdēja visu laiku. Es katru dienu lasīju priekšā evaņģēliju. Bija divi cilvēki, kam pa četriem gadiem izlasīju visu evaņģēliju. Daudziem paspēju palasīt. Katru dienu satikāmies, apsēdāmies uz manas gultas un lasījām. Tajā brīdī es redzēju, kā cilvēks izmainās Vārda ietekmē. To var redzēt acīs. Arī Zālamans saka, ka acīs var redzēt, vai cilvēks ir dzīvs vai miris. It sevišķi cietumā, kur sātans ir uzcēlis savu troni, var redzēt, ka cilvēki ir miruši. Viņu acis ir tukšas. Pagāja laiks, un cilvēks atdzīvojās. Acīs varēja redzēt gaismu. Pa visiem gadiem beigās pie manis savācās kādi divdesmit cilvēki. Katru vakaru 20.30 mēs lūdzām Dievu.

Cīņa jau ir garīga

Reiz kamerā notika kratīšana. Mūs visus izdzina ārā. Palika tikai dežurants. Noņēma vadus, ar kuriem mēs sildījām tēju. Bija auksts, ziema. Elektrības taupīšanas nolūkos korpusu vienu dienu apsildīja, divas nē. Ja ārā mīnus divdesmit, beigas. Mēs no vadiem uztaisījām spirāles, nolikām uz betona grīdas, kas nedeg, palaidām divsimt divdesmit voltu stipru strāvu un sildījām. Beigās cietuma priekšniecība ieraudzīja, ka šausmīgi patērējas elektrība un saprata, ka mēs viņus apzogam. Visus sāka terorizēt. Bet cik viņi noņēma, tik mēs uztaisījām jaunas.

Kratīšanas laikā ienāca arī mūsu kamerā. Noņēma spirāles, arī vienu nelegāli ieskrūvēto lampiņu, jo ar atļauto nevarēja palasīt. Atrada arī nazi, ko bijām uztaisījuši no zāģīša, lai varētu griezt maizi. “Ā, jūs gribējāt pārzāģēt restes!” tā viens no sargiem. Sapratu, ka tūlīt sāks sist to cilvēku, kurš palika kamerā, jo bija invalīds. Kad vaicāja, kurš dežurants, pieteicos. Mani sasita, paņēma atrastās mantas un aizgāja. Tā vietā, lai lamātos, es pateicos Dievam. Cīņa jau ir garīga. Ja es miesīgi neredzu jēgu, tad garīgajā pasaulē tā ir uzvara, jo ļaunums caur miesīgajām sāpēm grib atrast vietu manā sirdī. Nokritu kameras priekšā ceļos un teicu: “Paldies Jēzus Kristus vārdā.” Nesapratu, par ko, bet ticēju, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu.

Tajā brīdī man pēkšņi radās vēlme tikt koridorā. Kratīšana vēl arvien turpinājās, tādēļ kaut kur iet bija jo sevišķi bīstami. Klauvēju pie durvīm, lai mani izlaiž iznest atkritumus. Apbrīnojamā kārtā viņi atļāva. Kratīšanas laikā, kad nevienu nekur nelaiž! Koridorā satiku elektriķi (zeku) un teicu: “Palīdzi, mums tikko atņēma lampiņu un vadus.” “Iesi atpakaļ, es tev iedošu,” tā viņš. Nākot atpakaļ, dabūju lampiņas un vadus divreiz vairāk, nekā mums noņēma. Dievs mums atdeva visu atpakaļ.

Bet kas būtu noticis, ja es sāktu lamāties? Šādas kratīšanas jau notiek bieži. Vismaz reizi divās nedēļās. Policisti, lai Dievs viņus svētī, jau paņem ne tikai aizliegtās mantas. Tik pat labi var paņemt zobu pastu, ziepes. Kaut ko speciāli salauž utt. Un, ja šajā brīdī sirdī rodas ļaunums, tad, kā Jēkaba vēstulē ir teikts — maza uguns nodedzina lielu mežu.

Ierakstiet šo gadījumu savā sirdī

Sēdējām cietumā. Pienāca kārtējās Lieldienas. Kamerā četri cilvēki, un es viņiem lasīju evaņģēliju. Viens klausījās cītīgi, jo ticēja Dievam, viens tā pa vidam, bet trešais bija ļoti agresīvs. Visu laiku bruka man virsū, ko es tēlojot baigo gudro. Viņš uzskatīja, ka cietumā Dieva nav, un mēģināja mani visu laiku noķert uz Rakstiem.

Tajā reizē viņš Mateja evaņģēlijā bija atradis vienu rakstvietu (5:15), kur ir teikts, ka Kristus ir nācis nevis noliegt, bet gan piepildīt Rakstus. Viņš šo vietu nolasīja un prasīja, ko tas nozīmē. Man nebija atbildes. Teicu, lai ļauj izlasīt pašam, jo viņš varēja apzināti nolasīt nepareizi. Tādi gadījumi arī bija bijuši. Kamēr pārgāju tos piecus soļus pāri kamerai pēc Bībeles, Dievs man atvēra konkrēto Raksta vietu. No sākuma gan jāsaprot, kādēļ vispār mums ir doti Raksti — lai mūs glābtu. Arī pasaule ir radīta, lai glābtu cilvēci un mēs aizietu mūžībā pie sava Tēva. Tāpat arī Jēzus Kristus atnāca, lai mūs izglābtu un nomirtu par mūsu grēkiem. Viņš piepildīja Rakstus. Bez Jēzus tas nebūtu iespējams. Vecā Derība mūs neglāba, jo ar saviem vārdiem neviens cilvēks sevi nevar izglābt. Tā bija mana atbilde.

Tad viņš uzdeva vēl divus jautājumus: par Ābrahāma dēliem — Īzāku un Ismaēlu; un prasīja tēvreizes skaidrojumu. Tur es zināju atbildes. Bet tas nav viss. Nākamajā dienā tieši viņš noķēra Maskavas Kristīgo radio, kurā apskatīja tās tēmas, kuras biju skaidrojis iepriekšējā dienā. Es apstulbu, Dievs deva apstiprinājumu maniem vārdiem. Es viņiem teicu: “Ierakstiet šo gadījumu savā sirdī!” Man ir tāds blociņš, kurā es pierakstu visus Dieva brīnumus. Toreiz ierakstīju: Dievs bija mūsu vidū.

Klade ar Dieva brīnumiem

Man ir pierakstīta vesela klade ar brīnumiem, kurus Dievs ir manā dzīvē darījis. Lai es varētu saviem bērniem izstāstīt, un tie nāktu pie atziņas, ka Dievs ir dzīvs. Jaunajā Derībā ir teikts, ka pie Ģenecaretes ezera, kur Jēzus Kristus izkāpj no laivas, viņam no kapiem pretī nāk viens cilvēks, kuru nevarēja saistīt ne ar ķēdēm, ne kā citādi. Viņš kāpa kalnos, sita sevi ar akmeņiem un cilvēki tai vietai baidījās iet garām. Jēzus no šī cilvēka izdzina veselu leģionu ļaunos garus. Tie gari iegāja cūkās, tās savukārt iekrita jūrā un noslīka. No apkārtējiem ciemiem saskrēja cilvēki un redzēja, ka bijušais saistītais skaidrā prātā apģērbts sēž pie Jēzus kājām. Kad Jēzus no turienes gribēja braukt projām, izglābtais vēlējās sekot, taču Jēzus viņu sūtīja mājās un lika visiem stāstīt notikušo. Tā ir mūsu sludināšana. Tāpēc es to visu pierakstu, lai varētu stāstīt, ko Jēzus Kristus man ir darījis.

Kauns taču

Daudzreiz es esmu darījis ticībā, nesaprotot, kāpēc es to daru. Tikai vēlāk, kad jau esmu sācis darīt, man tā Rakstu vieta atveras. Zināt to vietu Rakstos, kur Jēzus Kristus grib Pēterim mazgāt kājas? Pēteris saka: “Ne mūžam tas tā nebūs.” Jēzus teica: “Ja es tev nemazgāju kājas, tu pats neesi tīrs.” Es tagad citēju tuvu tekstam. Pēteris to vēlāk pieļauj, uz ko Jēzus saka: “Pagaidām tu to nesaproti, bet vēlāk sapratīsi.” Es to Rakstu vietu lasīju gadiem un nesapratu. Un pienāca diena.

Cietumā mums bija sava kapela. Kādu dienu viens brālis atnāca ar bļodu, un es uzreiz sapratu — mazgās kājas. Nodomāju, kādas šausmas, jābēg prom. Kauns taču, cietumā mazgāt kājas brāļiem. Dievs mani noturēja uz vietas. Skatos, viņš vienam mazgā kājas un vēl slavē Dievu. Tanī pašā brīdī sapratu, ka arī darīšu to pašu. Piegāju pie viena brāļa un sāku viņam mazgāt kājas. Tajā brīdī man atvērās tā Rakstu vieta. Tā saka: “Viss, ko jūs darāt vienam no maniem mazākajiem brāļiem, to jūs man darāt.” Toreiz pateicos Kungam, ka viņš mani uzskatīja par cienīgu, lai es viņam varētu mazgāt kājas. Es jau nemazgāju kājas brālim, bet gan Kristum. Paldies Dievam Jēzus Kristus vārdā.

Un mani izlaida

Nosēdēju četrus gadus un astoņus mēnešus. Kad komisijā izskatīja manu lietu par atbrīvošanu pirms laika, daudzi bija pret. Vēl gads un četri mēneši, lai sēž. Bet cietuma priekšnieks pateica: “Viņš taču Dievam tic!” Kāds arguments — Dievam tic! Un mani izlaida ātrāk. Paldies Dievam.

Otrais cilvēks būvlaukumā

Ķirsonu es pazīstu kopš 1975. gada. Viņš bija sportists, es arī. Viņš džudists, es bijušais bokseris, sporta meistara kandidāts. Četrus gadus biju Latvijas izlasē. Bet pagāja cik tur tie gadi. Tagad ir 2000. gads. Tātad pagājuši 25 gadi. Šajā laikā viņu biju saticis vienu reizi —1979. gadā. Un tagad atkal Dievs mūs saveda kopā. Viņš man iedeva darbu, vienkārši uzticējās. Bet to jau kārto Dievs. Jāņa atklāsmes grāmatas 17. nodaļā, 17. pantā ir teikts:

“Jo Dievs ir licis darīt viņa prātu.” Ja kāds mums dara labu, tad nedomājiet, ka esam kādam iepatikušies. Nē, šo vēlmi viņa sirdī ir ielicis Dievs.

Ķirsonu netraucēja tas, ka biju bijis cietumā. Viņš teica: “Zini ko, brauc šurp, es tevi gribu redzēt.” Aizbraucu. Es viņam uzreiz pateicu: “Gunār, es neko nemāku, bet uz mani var paļauties, jo ar mani ir Kristus”. Es ticu Rakstiem. Ne jau Zālamans ar savu gudrību uzbūvēja dievnamu un ne jau kāds ar savu gudrību izcīnīja Izraēlā karu. Visas uzvaras iedeva Dievs. Ījaba grāmatā 22:28 ir teikts: “Viss, ko tu uzsāksi, tev labi veiksies. Pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.” Tas viss ir teikts mums. Kad lasu Bībeli, visu adresēju tieši sev. Nedomāju, ka tas tiek teikts Ījabam, Pēterim vai Mozum. Visas Rakstu vietas, ko lasu, ir domātas tieši man.

Otrajā dienā Gunārs mani atveda uz Lido Krasta ielā 76, pieveda pie celtniecības daļas vadītāja un viņam teica: “Tas būs tavs palīgs.” Mani uzreiz iecēla par šīs būves celtniecības daļas vadītāja palīgu. Pēc amata es biju otrais cilvēks būvlaukumā. No tāda negaidīta iznākuma es apstulbu. Dievs, kad dod, tad uzreiz ar vērienu. Piemēram, kaut vai mana mašīna.

Volvo S70

Tas bija 1995. gads. Izlasīju Jongi Čo grāmatu par lūgšanām, kurā viņš saka, ka lūdzis Dievu, lai tas viņam iedod riteni. Dievs iedeva riteni. Tad viņš lūdza mašīnu, konkrētu marku, un Dievs iedeva. Es arī nolēmu. Lūdzu, lai Dievs dod man mašīnu. Konkrēti Volvo. Protams, nekādu mašīnu nedabūju.

Pienāca 2000. gads, strādāju Lido. Ar Dieva palīdzību, labi. Tiešām ar Dieva palīdzību, vēl šodien nesaprotu, kā tas notiek. Tādu celtni nevar tā vienkārši paņemt un uztaisīt. Man iedeva projektu un teica: “Taisi!” Un es uztaisīju.

Gada sākumā Gunārs saka: “Tev vajag mašīnu. Cik ilgi tu staigāsi kājām. Aizej tepat blakus uz Volkswagen un paskaties, kas tev patīk. Paņemsim uz līzingu.” Aizgāju, paskatījos Volkswagen Bora un pie sevis vēl domāju: “Lūdzu Dievu par Volvo, to man nedod, bet ko nu, arī Volkswagen ir laba mašīna. Paldies Dievam Jēzus Kristus vārdā.” Pagāja vairāki mēneši, klusums. Gunārs neko nesaka. Man jau sirdī radās tādas kā šaubas. Zin’ kā — sola, sola un neko nedod. Tad vispār nebūtu solījis. Bet tik un tā teicu paldies Dievam Jēzus Kristus vārdā. Pēkšņi jūlijā Gunārs saka: “Es tev tur mašīnu solīju.” Es saku: “Nu jā, solīji. Starp citu, jau aprīlī.” “Ko es tur solīju, Volvo?” “Ta nē, Volkswagen. Volvo taču ir divreiz dārgāka.” (Tas, kas mani ir šobrīd, Volvo S70, maksā 21 000.) Un viss.

19. jūlijā man zvana un saka, lai braucu pakaļ Volvo. Mašīna ir ar visām ekstrām — klimatu kontrole, kondicionieris, automātiskā kārba, apsildāmie spoguļi, 12 tumbas utt., viss, ko var mašīnā salikt. Vienīgais, kā nav, kosmiskās antenas. Bet, ja vajadzētu, arī to ierīkotu.

Neko citu nelasu

Es neko citu, kā tikai Bībeli, nelasu. Ja darbā kaut ko vajag, tikai tad. Varu Bībeli citēt milzu gabaliem. Es tos speciāli nemācos. Tas notiek pats no sevis. Dievs ir Vārds. Ja tu savā sirdī atrodi vietu Dievam, tad rodi vietu arī Viņa vārdam. Viņš tevī dzīvo, un tādēļ ir viegli runāt. Ir grūti runāt par to, kas no tevis ir tālu. Pāvils arī saka: “Mēs ticam un tāpēc mēs runājam.” Un vēl: “Es ne par ko nevaru teikt, tikai par to, ko Kristus ir darījis caur mani.” Visa sāls ir tur, ka Vārds ir ar spēku tad, ja tu runā par to, ko esi izdzīvojis. Ja tu tā dzīvo un runā, tad Vārds ir ar spēku, ja esi zaglis un saki, lai nezog, tad tavs vārds ir tukšs. To dara Dievs un arī sātans.

Principā es lūdzu visu laiku

Tas, ko tagad teikšu, nav lielība, tā ir sirds tieksme. Es savā laikā lasīju, ka Daniēls lūdza Dievu trīs reizes dienā un nodomāju, ka arī man vajag lūgt trīs reizes. Bet principā es lūdzu visu laiku — braucot mašīnā, darbā. No rīta pieceļoties ap 6.30 un, neizkāpis no gultas, jau lūdzu Dievu. Lūdzu naktī. Ja pamostos, palūdzu un tikai tad aizmiegu. Zinu, ka Dievs mani ir pamodinājis. No rīta pēc pastaigas ar suni palasu Bībeli. Vakarā tieši tāpat, palasu Bībeli un tikai tad eju gulēt. Gunāra Ķirsona attieksme pret Dievu arī ir ļoti laba. Kopā lasām evaņģēliju. Viņš arī iet uz baz­nī­cu, tikai luterāņu. Es — uz Mateju. Tagad dar­bo­jos arī organizācijā Zilais Krusts. Tajā ir bijušie cie­tum­nieki, narkomāni. Sludinām kopīgi Dievu, dzie­dam dzies­mas. Palīdzu ar vārdu, ja iespējams, arī at­rast darbu. Man ir dēls un sieva. Dēlu es vedu uz baz­nīcu. Sieva, kā jau sieva. Nu..., brūk virsū visu lai­ku. Neatbalsta mani. (Samulsis.) Katram savs krusts jānes.

[1] Uzmanīgi nolaidiet viņu lejā (krievu val.).