Dīvains trauslums

Rīga Laiks: Nu, kā iet?

Artūrs Skrastiņš: Tu ar to arī gribi sākt?… Pilnīgi… kaut kāda agrīnā bērnība iestājusies.

RL: Tu tur arī sevi redzi – caur viņiem?

Skrastiņš: Nuja. Tajā skatienā. Uzreiz atceros to pirmatnējo prieku. Par to, ka mamma atnāk. Vai to, kā kaimiņiene, mammas draudzene mani ņēma bieži klēpī. Es atceros – viņai bija tādas lielas krūtis un mani vienmēr interesēja, kur tā taciņa aiziet. Nuja, es atceros to prieku. To, kā tu peldies tajā mīlestībā un nekādu rūpju nav. Tikvien kā izspiest kaku. Man šķiet, ka aktieriem un visiem, kas raksta vai zīmē, ir svarīgi ik pa laikam atkal to bērnu ieraudzīt. Tas ir visnepastarpinātākais dialogs, kādu es esmu savā mūžā piedzīvojis. Savstarpējās intereses ziņā… es neesmu ne ar vienu cilvēku runājis, kurš būtu tik ieinteresēts manī kā mani mazie bērni.

RL: Kas tevi bērnos visvairāk pārsteidza?

Skrastiņš: Pirmais pārsteigums bija tas, cik ļoti viņi ir līdzīgi visiem maniem radiniekiem. Un – cik ļoti atšķirīgi. Tas pirmais fizioloģiskais iespaids jau visneizdzēšamākais. Es nekad nebiju redzējis tikko dzimušus bērnus, un man likās tur kaut kas nav pareizi tajā izskatā. Man likās, ka cilvēks nevar būt tik mazs un tik zils, tikai kauli un āda. Un pirmais, ko es gaidīju – kad parādīsies kaut kādi tauciņi. Bet tagad… man ir parādījies jauns pārvietošanās veids. Pavisam ir trīs pārvietošanās veidi – ar mašīnu, ar velosipēdu un ar dvīņu ratiem. Tās ir trīs pilnīgi atšķirīgas pasaules, trīs atšķirīgas Rīgas. Trīs atšķirīgas uztveres un katrā tajā ritmā ir kaut kas īpašs. Ar mašīnu un velosipēdu man ir ļoti liela pieredze, bet ar bērnu ratiem – tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Es nekad nebiju pārvietojies pa Rīgu tādā ritmā. Daudzas lietas es ieraugu pavisam savādāk, lēnāk… trīsdimensionāli brīžiem.

RL: Bet kādreiz taču cilvēki tā darīja – atlicināja pāris stundas laika un gāja “pastaigāties”.

Skrastiņš: Tas ir savādāk. Tev tomēr visu laiku galvā ir kaut kāds laika nogrieznis. Tu tajās divās stundās gribi kaut ko paspēt – apskatīt Tērbatas ielu vai apskatīt Dailes teātra repertuāru. Pastaigājoties ar bērniem, tu esi atkarīgs no viņu miega. Tev nav nekāda cita mērķa, viņi diktē tev noteikumus. Tu nezini, kurā brīdī būs jāapstājas, kurā brīdī būs jāizvēlas cits maršruts, jo tad, ja viņiem ir caurs miegs, tu nevari iet pa bruģi. Mana brīvība ir izvēlēties pēc iespējas nekaitīgāku maršrutu, un tās divarpus stundas es pilnībā izbaudu šo bezmērķīgumu. Es nekad nezinu, ko es ceļā satikšu, kuru Rīgas pusi ieraudzīšu. Mani kājas ir aizvedušas uz pilnīgi neiedomājamām vietām. Viņi vēl guļ ratos, nestaigā, bet es jau zinu, ka man ir jāaizved viņi un jāparāda kaut kāds piemineklis. Ja man nebūtu tās pastaigas, es nekad nebūtu uzzinājis, ka Sudrabu Edžus skatās uz Puškinu aiz Kongresu nama. Esi ievērojis? Tajā bārdā ir kaut kas tāds: “WTF ir Aleksandrs?”

RL: Vai tad nav tā, ka vecāki tomēr cenšas diktēt saviem bērniem noteiktu režīmu: tagad jāguļ, tagad jāstaigā?

Skrastiņš: Mēs tomēr cenšamies ievērot kaut kādu abpusēju sadarbību. Ejam ārā, kad viņi ir samiegojušies… Un arī nākotnē es gribētu panākt savstarpēju cieņu, respektēt viens otra vēlmes. Lai bērns vakarā aizmieg tad, kad grib. Nekad neesmu sapratis to, ka viesībās bērnu dzen gulēt. Ja viņam ir interesanti, lai taču paliek.

RL: Tev ir kāds priekšstats vai idejas par bērnu audzināšanas sistēmu?

Skrastiņš: Nē. Kas tas ir? Es neesmu domājis tādās kategorijās. Varbūt pēc astoņpadsmit gadiem mēs par to varēsim vēlreiz parunāt, bet tagad es domāju, ka tas veidosies kaut kā pats no sevis. Es jau nezinu, ko viņi atļausies, ko nē. Es to nevaru iepriekš izdomāt. Es varu tikai pastāstīt to, ka pie sarkanās gaismas nevajag iet pāri ielai, bet ne jau tāpēc, ka nedrīkst. Tāpēc, ka tur kāds var braukt.

RL: Vai tu jau esi paspējis uzkliegt bērniem?

Skrastiņš: Jā, protams. Bet ne jau uz viņiem tieši. Es reizēm ierēcos kā vilks. Vienreiz iesitu pa plastmasas kārbu. Ar diviem jau ir tā, ka jāiemācās zināma savaldība. Jāprot ignorēt, ka viens kliedz, ja otrs tajā brīdī ir uz rokām. (Iesmejas.) Mēs te tagad runājam tā kā priekš žurnāla Mans Mazais…

RL: Tev ir bail, ka viņi var nomirt?

Skrastiņš: Bail? Jā, ļoti. Nu jau tas mazliet ir pāri. Man bija visvairāk bail, kad viņi tikko aizmetās kā… augļi. Tas, ka man vispār varētu būt dvīņi, likās kaut kas neticams. Un tajā brīdī es kā ļoti bailīgs pēc dabas cilvēciņš sāku interesēties, kas tas vispār ir. Un visur tiek uzsvērts, ka tas ir ļoti riskants pasākums, ka reti kurš vispār tiek līdz dzimšanai. Un, kad dakteris pateica: “Nu, tagad lūgsim Dieviņu, lai viņi ieķeras,” man tas “ieķeras”… Tur bija kaut kāds sakars ar nāvi. Bija tāds periods, kad es ļoti skaidri to iztēlojos. Vai nu viņi ieķersies tajā nāvē, vai tajā dzīvē. No vienas puses, es tur neko nevaru ietekmēt, no otras puses… es ar savu rīcību un dzīvi visu laiku to esmu ietekmējis. Un, kad viņi piedzima… Jā, man ir bijušas bailes. Es vispār nāvē esmu pats bijis ieķēries diezgan daudz. Man ir kaut kādas attiecības ar to… jocīgas. Kaut kādā fiziskā nozīmē. Ar vecāku nāvi, ar mātes nāvi. Es šajā ziņā saprotu Moljēru, man piemīt hipohondrija, kaut kas tāds, ka es jebkuru izmaiņu savā organismā hiperbolizēju kā risku saslimt ar kaut ko neatgriezenisku. Man ir drusku pārspīlēta attieksme pret to.

RL: Tu interesējies par medicīnu? Hipohondriķi parasti daudz lasa un meklē, kas viņiem varētu būt par vainu.

Skrastiņš: Man tas no senčiem gēnos droši vien ielikts ir. Māte ar tēvu bija ārsti. Un es kaut kā automātiski nevaru, nedrīkstu par to nedomāt. Patiesībā, man šķiet, nav radošākas profesijas par ārstu. Tev ir jāspēj radošā veidā pieņemt lēmumu un tu uzreiz redzi rezultātu. Tas nav tā, kā izrādē – šodien tu kaut ko nenospēlē, bet zini, ka pēc piecpadsmit izrādēm varbūt izdosies. Ārstam lēmums ir jāpieņem šajā brīdī, un tas mani fascinē.

RL: No otras puses – ārsts var pateikt: “Nu, padzeriet tagad šīs tabletītes, atnāciet pēc nedēļas, paskatīsimies.” Bet kā aktieris tu sastopies ar konkrēto skatītāju tikai vienu reizi un tieši tajā reizē tev viņš ir jāizārstē.

Skrastiņš: Man medicīna ir drīzāk tāda akūtā ķirurģija. Vai ginekoloģija. Tas, ko mans tēvs darīja.

RL: Kādas tev bija attiecības ar tēvu?

Skrastiņš: Man ar viņu attiecības ir visu laiku. Un joprojām. Pirmos gadus sešpadsmit es biju vairāk līdzīgs mātei, tagad es no mātes esmu aizgājis un atgriežos pie tēva, tajā sēklā. Visi mani radi skatās uz mani un redz manī tēvu, par kuru es pats gandrīz neko nezinu. Es viņu esmu redzējis tikai pāris reizes. Un vienā no tām mūsu pēdējām sarunām es pie viņa biju aizgājis ciemos, viņš sēdēja tādās zilās treniņbiksēs, maikā, plāniem matiņiem, viss nokasījies tāds, kā es… Un viņā bija tāda kā vīpsna par visu, tāds nedaudz cinisms. Un es esmu piefiksējis, ka es tagad tieši tāpat sēžu mājās uz dīvāniņa tieši tādā pašā pozā. Un manī ir tas pats vecišķums, tāds kā ģeķīgums. Es to esmu ievērojis arī pie saviem draugiem, kuru tēvus es pazīstu – ka ar laiku vīrieši kļūst līdzīgi saviem tēviem.

Foto: Andris Kozlovskis

RL: Tu teici, ka ar tēvu esi ticies tikai pāris reizes. Kāpēc?

Skrastiņš: Viņi ar mammu izšķīrās. Ā, kāpēc tikāmies? Viņš dzīvoja mazpilsētā, uz kurieni es braucu apciemot savas mammas draudzeni, kas man ir kā otra mamma. Viņš to zināja, piezvanīja un uzaicināja ciemos. Man pašam arī bija liela interese viņu satikt. Mana vecmāmiņa bija vienmēr uzskatījusi, ka viņš ir vissliktākais cilvēks pasaulē. Man tas deva tādu degvielu tam, ka es viņu aizvien vairāk sāku idealizēt. Es gribēju viņu satikt jau tādā apzinātā vecumā. Un uzdot viņam pāris jautājumu, kas mani vienmēr bija nodarbinājuši. Viņš atbildēja pilnīgi negaidīti.

RL: Piemēram?

Skrastiņš: Piemēram – vai tu mīlēji manu mammu?

RL: Tu tiešām viņam uzdevi šo jautājumu? Piecpadsmit gadu vecumā?

Skrastiņš: Nē, tas jau bija otrajā reizē, ap astoņpadsmit gadiem. Bet es domāju, ka tas jebkuru mazu zēnu interesē. Ja tēvs ir aizgājis no ģimenes. Visiem gribas, lai tās tomēr būtu bijušas tās ideālās attiecības, gribas romantizēt. Bet viņš man skaidri un gaiši pateica: “Es, dēliņ, mīlēju visas tās sievietes.” Toreiz tas man bija šoks. Tagad es par to varu pasmieties. Tagad es saprotu, ka vecais ģeķis bija teicis taisnību.

RL: Vai tu jūti to, ka tagad ar savu ģimeni tu centies kaut kādā veidā kompensēt to, kas bija noticis ar tevi?

Skrastiņš: Jā, tas, ko es varu kompensēt, ir tēva klātbūtne. Tiešākā veidā. Kaut gan pa lielam es esmu pārliecināts, ka tam nav nozīmes. Nav nozīmes, vai tu ar tēvu dzīvo kopā vai nē. Ja tev ar viņu saikne ir, tu vienalga to paņem – intuitīvi vai ģenētiski. Tu jau to esi paņēmis. Tēvam ir jābūt klāt, lai sievietei nebūtu jāaudzina bērni vienai pašai. Lai palīdzētu viņai tīri fiziski. Bet es nedomāju, ka viņš man būtu iedevis daudz vairāk, ja viņš būtu katru dienu bijis ģimenē. Ar gadiem es aizvien vairāk saprotu, ka mums ir viens genofonds un es tāpat jau zinu visu to, ko viņš man būtu varējis iemācīt. Es jau tāpat visu saprotu. Es atradu Voiničas grāmatu “Dundurs” ar tēva ierakstu. Izrādās, tāpēc man ir vārds Artūrs. Viņš, man piedzimstot, ir uzdāvinājis šo grāmatu ar ierakstu pirmajā lapā: “Lai tev ir viņa sirds un dvēsele, bet ne viņa liktenis.” Un man viss par dzīvi ir skaidrs. Nu, ko vēl vairāk?

RL: No tevis teiktā sanāk, ka vīrietis savu darbu ir pabeidzis, jau atdodot spermu. Un var neko vairāk vairs nedarīt.

Skrastiņš: Nu, bet ko vēl vairāk? Viņam ir jārāda piemērs. Viņš nevar to darīt, čubinoties pa mājām. Viņš rāda piemēru ar to, kā viņš iet medībās. Kā uzmet bisi plecos un pazūd krēslā starp eglītēm. Un bērni prasa: “Kur tētis atkal ir aizgājis?” Un māte atbild: “Kuš!” Un līdz mūža galam viņi neuzzināja, kur viņš glabāja to bisi…

RL: Taviem dvīņiem ir atšķirīgi raksturi? Jūs viņus spējat atšķirt??

Skrastiņš: Jā, absolūti, ja tu viņus redzētu, tev uzreiz būtu skaidrs. Tur ir absolūts maigums pret absolūtu huligānismu.

RL: Viens tēvā, otrs mātē?

Skrastiņš: Nu, nezinu. Māte arī ir huligāns. Savukārt es varu būt bezgala maigs. To ir grūti tā pateikt…. Uzpīpējam?

(Starpbrīdis.)

RL: Tev kā aktierim ir kāds cilvēks, kuru tu varētu saukt par savu skolotāju?

Skrastiņš: Pirms pāris gadiem es droši vien būtu saucis kādus konkrētus uzvārdus, taču tagad es esmu pārliecināts, ka patiesi talantīgam cilvēkam visi resursi jau ir pašam iekšā. Patiesībā jau viņu nevajag mācīt, bet atvērt un iedrošināt. Aizvien vairāk sev skolotājs esmu es pats. Ja tā pavisam godīgi, tad nevienu no mums, ar kuriem kopā es esmu studējis, tas mācību process nav izmainījis. Pa lielam runājot, tādi, kādi mēs iestājāmies – ar tām talanta kapacitātēm un īpašībām –, tādi mēs arī beidzām. Cita lieta, ka nebūtu īsti godīgi nenosaukt Pēteri Krilovu, Arnoldu Liniņu, Jāni Streiču, kuri man ir iemācījuši pareizi lietot to, kas man jau ir dots. Liniņš man ir iemācījis to, ka es varu paņemt jebkuru nepazīstamu tekstu un uz sitiena nolasīt tā, ka tu sapratīsi, par ko tas ir. Krilovs iemācīja pareizi pieiet lomai tad, ja tev nav neviena, kas palīdz. Ja tev pašam ir jātiek ar to galā. Viņš man parādīja metodi, kā pareizi atvērt to grāmatu vaļā. Bet tādu vienu skolotāju es nevaru nosaukt. Es esmu kā sūklis. Es ietekmējos no jebkura cilvēkus, kuru es satieku. Domāju, ka tas bija absolūti pareizs solis, ka mūs audzināja kopā ar jaunajiem režisoriem, kuri jau ienāca kā personības. Komunikācija ar viņiem, iespējams, bija pats vērtīgākais. Protams, Latvijā aktieri grupējas pēc klases audzinātāja principa. Ir krilovieši, ir ķimelieši, tagad beidzot ir gruzdovieši. Bet arī tas vairāk ir tādā bērna un tēva nozīmē. Latvijā aktieru apmācībā nav tādas spilgtas skolas, kas atšķirtu vienu no otra.

RL: Bet teātri taču atšķiras.

Skrastiņš: Tāpēc, ka teātris piespiež darīt pa savam.

RL: Kas ir tas, kas piespiež? Mākslinieciskais vadītājs? Režisori? Tie taču arī mainās.

Skrastiņš: Režisori īstenībā nemainās. Tāpēc jau man bija tā ideja, ko es kā repertuāra padomes loceklis ieteicu – izmēģināt Dailes teātra jubilejas sezonā to, ka piecpadsmit repertuāra izrādes taisa piecpadsmit dažādi režisori. Ģirts Ēcis jau savu uztaisīja, Regnārs Vaivars uzveda “Aiju”, tūlīt būs Mārtiņš Eihe, tad vēl holandiešu režisors Jans Villems van den Boss, kas strādā Lielbritānijā un ir uzvedis “Spilvencilvēku”, Rolands Atkačūns… Man ideja bija tāda, ka tas ir svarīgi ne tik daudz teātrim, cik aktieriem. Dailes teātris manā dziļākajā pārliecībā ir unikāls ar to, ka tas apkalpo ļoti plaša spektra prasības. Aktierim tas ir svarīgi, jo aktieris ļoti ātri iemanās strādāt tā, kā patīk režisoram. Aktieris zina paņēmienus, kā izdarīt tā, lai režisors to akceptētu. Un tas nav aiz slinkuma. Es pats esmu pamanījis, ka strādājot pie Gruzdova, es sāku runāt kā Gruzdovs, pie Džiļa – kā Džilis. Tas ir bīstami, jo aktierim tas draud ar vienveidību.

RL: Bet režisoram tas patīk?

Skrastiņš: Jā, režisoram patīk strādāt ar aktieriem, kas viņu saprot no pusvārda. Priekš kam viņiem tērēt laiku, lai kādu pārliecinātu?

RL: Ar kādu režisoru tev ir patīkamāk strādāt? Ar bargu, maigu, runājošu, klusējošu?

Skrastiņš: Drīzāk viņus varētu dalīt tajos režisoros, kas grib ātrāk sasniegt rezultātu – viņi jau sākumā skaidri zina, ko grib sasniegt, viņi ar scenogrāfu, dramaturgu, komponistu jau ir izsēdējuši un izsprieduši, bet aktieris var tikai piemest kaut kādus savus smalkumus, – un ir režisori, kuriem nav nekādas nojausmas, kas beigās sanāks. Tie ir tādi ķibinātāji kā Gatis Šmits, kuriem līdz pat pirmizrādes dienai nav skaidrs pat tas, vai mēs esam saglabājuši no lugas tos pareizos vārdus. No vienas puses, tas ir ļoti grūti, jo aktierim vajag drošības sajūtu, to sajūtu, ka tu peldi materiālā, ka tu vari pielāgot materiālu sev. Taču man arī ļoti patīk, ja līdz pēdējam brīdim tu esi spiests apšaubīt to, ko tu dari. Un uz šo šaubu pamata rodas dīvains trauslums.

RL: Otrajā variantā režisoram patīk pats process?

Skrastiņš: Neapšaubāmi. Ne velti Gatis strādāja par pedagogu Kultūras akadēmijā. Otrs līdzīgs režisors ir Gruzdovs. Šajā pedagoģiskajā pieejā ir svarīgi, lai tas ir aktieris, kurš rada lomu. Lai es esmu autors, nevis tikai izpildītājs. Gruzdovs iet vēl vienu soli tālāk – viņš ļauj tev kļūdīties, viņš nepasaka priekšā daudzas lietas un ļauj neizdarīt tik daudz, cik tu varētu, taču viņš zina, ka mēs satiksimies vēl pēc trim, četrām izrādēm un tad es izdarīšu to soli. Tā ir tāda ļoti dziļa pedagoģiska lieta, ko es ļoti cienu. Agrāk es to nevarēju saprast – kāpēc režisors rada iespaidu, ka viņš nezina, ko darīt, un ļauj tev to pašam atrast.

RL: Bet var būt, ka viņš tiešām nezina un tikai rada iespaidu, ka ļauj tev to darīt?

Skrastiņš: Varbūt. Bet tas arī ir labi.

RL: Bet kā ir ar atbildību? Kurš uzņemas atbildību par rezultātu? Ja režisors visu pasaka priekšā, kur tev jāpagriežas, kur jānoliecas, tad viņš uzņemas visu atbildību par to, kas tur sanāks.

Skrastiņš: Tā jau nekad nav. Es domāju, ka skatītājs ļoti ātri aizmirst, kurš ir izrādes režisors. Režisora redzamā atbildība beidzas līdz ar “Ābolu ķoci”, kad kritiķi novērtē viņa darbu un ieliek atzīmi. Un tad mēs spēlējam izrādi katru vakaru, un tā jau ir mūsu atbildība šo izrādi noturēt. Tā jau ir mana saruna ar skatītāju. Ļoti bieži ir tā, ka režisors atnāk uz kādu desmito izrādi un saka: “Nu, bļāviens, es šito nebūtu iedomājies.” Tad jau aktieris ir uzņēmies atbildību uz sevi. Tāpēc man ļoti patīk tās izrādes, kurās es veidoju izrādes laiku. Kad manās rokās ir nest to sarunu. Kad tā ir tikai mana atbildība. Režisors bieži vien grib ielikt tajā vairāk, pateikt vairāk, nekā skatītājs varbūt var uztvert. Un aktieris, spēlējot izrādi, lieliski jūt – šī aina ir jāsaīsina, jāizmontē ārā viens mazs fragmentiņš. Jāsāk kadrs mazliet vēlāk. Un nekad es neesmu sastapies ar to, ka režisors, to redzot, man pārmestu. Jo viņš redz, ka man ir taisnība. Aktierim ir ļoti svarīgi just mūziku, man tas ir ļoti palīdzējis – ja es spēlēju galveno lomu, es esmu atbildīgs par visas izrādes ritmu. Es zinu tās vietas, kas Džilindžera terminoloģijā ir “prohadnajas” (krievu val. – pārskrienamās), es varu paņemt skatītāju pie rīkles un teikt – šeit skrienam ātrāk. Es it kā saku: “Te bija šis notikums, šis notikums, bet tas nav svarīgi. Kad būs svarīgais, es, tev, mīļo draudziņ, apsolu, ka apstāšos un pateikšu.” Tas izklausās amatieriski, bet tas tā ir. Un man krīt uz nerviem kolēģi, kas nejūt šo kopējo ritmu, kas iznāk uz savu ainu un nu domā, ka tagad sākas viņa izrāde. Ir ļoti grūti saprast to, ka tu šajā stāstā esi tikai skrūvīte, ka tev jāiekļaujas kopējā bildē. Pilnīgi citi spēles noteikumi ir muzikālās izrādēs kā “Drakulā”, kur visu ritmu diktēja Vilcāns. Ja viņš mūzikā bija ielicis to pauzi, tad tā tur vienmēr arī būs.

RL: Tu teici, ka tev krīt uz nerviem kolēģi, ka to nesaprot. Tu esi kašķīgs kolēģis?

Skrastiņš: Jā. Bet es varu atļauties būt kašķīgs, jo es zinu, ka tas ir par lietu. Ir tādi cilvēki, kas tev uzbrauc un tu apvainojies. Uz mani nekad neapvainojas, jo zina, ka man ir taisnība. Un otrs, viņi zina, ka es pēc piecām minūtēm atnākšu un pateikšu – piedod, tas nebija personiski. Lai gan pārsvarā tas ir personiski. Tas, ko es gribu panākt ar savu autoritatīvo ietekmi Dailes teātri, ir tas, ko, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī ir vieglāk izdarīt, jo viņi visi ir kursabiedri. Man nebūtu grūti Keišam vai Daudziņam pēc izrādes pateikt, ko es par to domāju. Dailes teātrī tā ir paaudžu lieta, kas traucē veidot profesionālu dialogu savā starpā. Bet es uz to mēģinu spiest. Es varu atļauties tev pateikt, ka tu šodien savu darbu izdarīji draņķīgi. Ir daži vecākie kolēģi, kas to uztver ļoti profesionāli un aukstasinīgi, bet tādu ir ļoti maz.

RL: Tev šķiet, ka tas ir vajadzīgs – teikt cilvēkam, ka viņš kaut ko ir izdarījis draņķīgi? Varbūt jāsaka tikai labais?

Skrastiņš: Nu kā – ja es redzu, ka viņam gaume klibo?

RL: Bet to jau nevar izlabot ar vienu piezīmi.

Skrastiņš: Nē, var. Var izmainīt attiecīgo izrādi. Mani jau interesē tikai tas, lai tu jūti, kā iet izrāde. Lai mēs strādājam kopā. Bieži mēs strādājam pilnīgi atsevišķi. Var likt cilvēkam to saprast.

RL: Kas ir tā gaume aktiera darbā? Ko nozīmē būt bezgaumīgam uz skatuves?

Skrastiņš: Man acu priekšā ir daudz piemēru, bet es piepeši saprotu, ka nevaru pateikt, kas ir tas, kas man liek to saukt par bezgaumīgu. Kaut kādā ziņā tā ir spēja fizioloģisku lietu padarīt par smalku. Tā ir spēja piešķirt lietām garīgo dimensiju. Piemēram, ja man būtu uz skatuves jāpiedalās seksuālā orģijā, es to izdarītu tā, lai tev būtu patīkami uz to skatīties. Ja vien mūsu mērķis nav bijis izdarīt tā, lai tu novērstos.

RL: Interesanti, ka vienīgais piemērs, ko tu pieminēji, bija seksuāla orģija. Un bieži vien par bezgaumīgu vai vulgāru sauc tieši veidu, kā tiek runāts par seksuālām lietām. Varbūt tam visam ir kāds sakars ar cilvēka seksualitāti?

Skrastiņš: Es zinu daudzus aktierus, kuri, izdzirdot vārdus “startēt uz sievieti” vai just iekāri, to sāk rādīt ar noteiktiem paņēmieniem. Un es zinu, ka tas ir bezgaumīgi. To nevar neattiecināt uz seksuālām lietām, jo tas tomēr ir visa pamatā. Vai var uzrakstīt lugu, kurā vispār nebūtu seksuālā aspekta? Tiklīdz sākas attiecības starp diviem cilvēkiem, tas ir klāt. Un bezgaumība šajā nozīmē ir aktiera izvēlē. Ko Klints Īstvuds pateica Andželinai Džolijai tajā filmā, kur viņai atved pazudušo dēlu un viņa redz, ka tas nav viņas dēls? Viņš, protams, varēja pateikt – tagad apraudies, nokrīti zemē, sameklē cigareti… Bet izdevīgāk ir, ja viņa pati nonāk pie šīs izvēles. Kā personība, kā aktrise. Un viņas izvēle var būt bezgaumīga, bet var būt gaumīga. Vienā no labākajām Krilova filmām “Durvis, kas tev atvērtas” ir tāda epizode, kur Guntai Virkavai atnākuši pateikt, ka viņas vīrs ir aizgājis bojā. Es nezinu, vai tā bija viņas izvēle, vai Krilova izvēle, bet viņa sāka mazgāt traukus. Un tikai pēc tam viņa apraudājās. Lūk, šī, manuprāt, ir gaumīga izvēle.

RL: Kas ir bezgaumīgākā izrāde, kurā tu esi spēlējis?

Skrastiņš: (Ielej krūzītē tēju.) Es nevaru teikt, jo tas režisors vēl ir dzīvs. Bet tā bija izrāde, kurā visi aktieri kaut ko imitēja. Ja tev ir jāspēlē čigāns, tad tu dari to, kas pirmais nāk prātā. (Attēlo “čigāna” kustības.) Čigānam taču ir savas kaislības, sava dvēsele, bet tu imitē šos pārdzīvojumus, būtībā tu viņu vulgarizē. Un, ja tev vēl iedod melnu parūku, ūsas… Scenogrāfs vēl noliek uz skatuves ratus un nober salmus. Totāla ilustrācija un vairāk nekas. Šādam teātrim nav jēgas. Tas neko nepasaka.

RL: Mūzikā priekšstats par diriģenta lomu ir visai spēcīgi mainījies. Ir iespējams orķestris, kas spēlē bez diriģenta. Vai ir iespējams bezrežisora teātris?

Skrastiņš: Nu, pirmkārt, es nespēju iedomāties simfonisko orķestri bez diriģenta. Es nevaru iedomāties, kā mēs spēlētu “Vestsaidas stāstu” bez diriģenta. Un es nespēju iedomāties teātri bez režisora. Ir kāda robeža, ko mēs nekad nespēsim pārkāpt. Tāpat kā režisors nekad nezinās, ko es izdaru ar sevi, lai nospēlētu šo ainu, tā arī es nekad nezināšu, kāpēc man šajā vietā ir jāpagriež dibens pret skatītāju. Es to vienkārši daru, bet režisors zina, kāpēc. Ja aktieris zinās, ka tas, ko viņš izdara šajā vietā, piešķir kopējai zupai vajadzīgo garšu, tā viss – viņš vairs nevar spēlēt. Viņš sāk kontrolēt sevi. Ir lietas, ko par izrādi var zināt tikai režisori. To, kā savirknējas etīdes un kurā vietā ir tas divdesmit piektais kadrs, to aktieris nevar zināt.

RL: Vai Alvis Hermanis, ļaujot aktieriem strādāt aizvien patstāvīgāk, nevirzās šajā virzienā?

Skrastiņš: Ne vismazākajā mērā. Viņi atnes simtiem etīžu, bet viņš ir tas, kurš atlasa septiņpadsmit. Viņš ir tas, kurš nospiež “play”. Vai “Latviešu mīlestībā” tajā etīdē ar Gunu Zariņu un Ģirtu Krūmiņu mājas bibliotēkā – vai tad viņi zina, ka beigās viss sasummēsies tā, ka viņi varēs atļauties dziedāt “Pūt, vējiņi” visus pantiņus un skatītāji pavilksies? Viņi nezina kopējo sajūtu, no kuras izraujot ārā, tas ir mazs, smieklīgs gabaliņš. Bet man šajā izrādē tas bija lielākais šoks, ka viņi dzied “Pūt, vējiņi” visā garumā, un man nav garlaicīgi. Tā ir vēl viena ļoti nopietna tēma – kāds ir tas skatītājs šodien. Ja es būtu teātra administrators, es uztaisītu ļoti detalizētu aptauju, lai saprastu, ko viņam vajag. Lai gan es jau zinu – kad bija skatītāju aptauja, kuru izrādi vajadzētu atjaunot, pārliecinoši uzvarēja “Tobago”.

RL: Tu gribētu spēlēt tam skatītājam, kāds bija agrāk?

Skrastiņš: Kāds viņš bija? Es gribētu spēlēt tam skatītājam, kas bija, piemēram, astoņdesmitajos gados. Protams, toreiz bija vienkāršāk, skatītājs atrada kaut kādus zemtekstus pat tur, kur to nebija. Tad teātris bija pavisam cita veida aizmukšana. Tad skatītājs nāca un skatījās ļoti nopietnu klasiku. Un nekad neuztraucās par pēdējo trolejbusu. Šodien mani tieši šis aspekts šokē – tas, ka mans “vēlētājs” aizvien mazāk laika atvēl teātrim. Agrāk taču nerakstīja, cikos beidzas izrāde. Tagad tas ir pirmais, ko skatītājs prasa, tikai pēc tam, kāds ir izrādes žanrs. Prasa, cikos beidzas. “Versaļas kodā” otrais cēliens sākas ar fantastisku ainu, kur Zaharija Muarons ar Armandu Bežāru kārto kurpītes, kamēr viņi satiekas vidū un tad sākas otrais cēliens. Būtībā viņi tikai pārvieto kurpītes, bet, ja es esmu pieslēdzies izrādes tēmai, viņi manis pēc var šīs kurpītes kārtot kaut trīs stundas, man ir tajā laikā, ko darīt pašam ar sevi. Taču es esmu dzirdējis ļoti daudzas atsauksmes, kas šī aina ir par garu. Var jau pāris kurpītes noņemt nost, bet ne jau tur tā lieta.

RL: Bet var taču būt tā, ka ir par garu?

Skrastiņš: Nē, nevar. Nu kā tev kaut kas var būt par garu? Izbaudi to kolektīvo transu! Var jau būt, ka teātris izturas pret skatītāju par skarbu. Var jau būt, ka vajag starpbrīdī iedot to spā sajūtu vēl vairāk, pamasēt viņu, ieliet vairāk to konjaku. Bet tas man ļoti bieži traucē – kad es jūtu, ka skatītājs sev nepielaiž klāt. Kad man ir jāpatērē daudz vairāk spēka, lai ielauztos viņā. Viņš šodien ir ļoti aizdomīgs. Man būtu daudz vieglāk, ja es varētu spēlēt vienam cilvēkam. Vai pieciem. Es varētu daudz vairāk izdarīt, ja tie pārējie deviņi simti nebūtu jāpārliecina.

RL: Izejam uzpīpēt?

(Starpbrīdis.)

RL: Kur tu dzīvo?

Skrastiņš: Tas ir atsevišķs stāsts. Bruņinieku ielā, burtiski simt metrus līdz Čaka ielai. Tagad, kad es ar tiem ratiem stumdos šurpu turpu, esmu konstatējis, ka šajā īsajā posmā es varu sevi apgādāt ar visu nepieciešamo. Es varu nopirkt zārku, es varu pašūdināt uzvalku, es varu aiziet uz šiacu masāžu un pirti, kur, es pieļauju, var ne to vien dabūt. Es varu dabūt jebkādu dzīvo alu, nemaz nerunājot par citiem dzērieniem. Es varu nopirkt lietotus apavus, kur tevi iedvesmo uzraksts ar flomāsteru, ka pirmdien būs jauns pievedums. Es varu nopirkt visu mājai, jebkuru skrūvīti un nagliņu, varu salabot datoru, nopirkt mobilo. Varu uztaisīt manikīru, izveidot frizūru trijās dažādās vietās. Ja es gribu pavisam izvirst, es varu ieiet itāļu restorānā. Pārejot pāri Čaka ielai, ir brīnišķīga vieta – gruzīnu restorāns “Mimino”, kur pilnīgi tukšā telpā, pie tukšiem galdiņiem, sēž džeks ar sintiņu un izpilda dziesmu. Ja nebūtu tie dvīņu rati, es tur jau sen būtu iegājis. Tālāk jau sākas mums zināmā Rīga, suši un Tabakas nams. Agrāk, pirms tā apavu veikala, bija ieviesies arī grāmatu veikals, kas manī radīja absolūtu sajūsmu. Viņi gribēja iziet uz tādu “ievērojamo cilvēku dzīvi” – ļoti ilgi skatlogā stāvēja grāmata par Rūdolfu Plēpi, un viņš dzīvo turpat pāri ielai. Un, nākot no mājām dažādās stadijās ārā, viņš vienmēr redzēja sevi uz grāmatas vāka. Diemžēl grāmatu veikaliņš iznīka, un tagad tajā vietā apavi iet griezdamies. Es ceru, ka tas nekustamo īpašumu bizness vēl kādu laiku stāvēs uz vietas, jo, līdzko tur ienāks “biezie”, pazudīs viss šarms. Tad tā būs lepno dzīvokļu iela ar aiztaisītām vārtrūmēm. Jā, un, protams, bomži. Es nebiju ievērojis, kā ir nomainījies tas kontingents. Pirms pieciem gadiem tā vēl nebija, bet tagad tu itin mierīgi vari uzdurties savam literatūras skolotājam, kurš rakņājas miskastēs. Man bija tāds gadījums, kad gāju ārā, kur viņi šķiroja, meklējot, ko ēst, un izmētā visu, uztaisa šmuci. Man bija slikts garastāvoklis, bet tur tāds vecītis treniņtērpā izlicis pa zemi burkānus, kartupeļus. Es viņam saku: “Nu, vismaz savāciet aiz sevis!” Viņš pagriežas un saka: “Es, cienījamo māksliniek, vienmēr aiz sevis savācu.” Vai tāds gadījums – man aizdeva kameru, es sāku filmēt dvīņus, no sākuma laukos un tagad pilsētā, un montējot tu sāc dzirdēt, ko tur cilvēki uz ielas saka. Un tur tāds bomžu pāris, kas strīdas. Viņa saka: “Kur tu biji?” Un viņš atbild: “Kur tu pati biji?” Un viņa: “Kur tu biji, kad tavs brālis sadega?” Un viņš: “Bet kur tu biji, kad tavs dēls aizgāja bojā?” Braucot ar mašīnu vai ar riteni, es neko tādu nebūtu sadzirdējis. Nē, man liekas, ka Rīga ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Man pilnīgi pietiek ar to rajonu.

RL: Kā tev Rīgā pietrūkst?

Skrastiņš: Būtībā – nekā. Jāzina tikai vietas. Kad es eju ar ratiem gar stūri, kur ir galerija “Istaba”, “Satori” grāmatnīca, Jaunais Rīgas teātris, es eju un zinu, ka tur iekšā šobrīd Keišs ar Znotiņu mēģina “Otello”. Un man nekā nepietrūkst tajā brīdī. Es – eju ar ratiem, bet viņi – “Otello”. Kur vēl pasaulē es varētu tā justies?

RL: Pateicoties bērniem, tu tagad esi izrāvies ārā no teātra. Būs viegli atgriezties atpakaļ?

Skrastiņš: Vasarā man bija pilnīgi brīvi četri mēneši. Es nebiju teātrī, pat tualetē neiegāju. Taču man atlika paņemt vīna pudeli, apsēsties uz dīvāniņa, iedomāties par kaut kādu lietu teātra sakarā un iekšā vienkārši sāka degt vulkāns. Man nevajag spēlēt izrādi, nevajag mēģināt, visi tie procesi tāpat notiek. Es skatos televizorā sižetu par “Mariju Stjuarti”, kā mani kolēģi kostīmos pārgrieztām acīm stāsta, kas tas būs. Un manī iekšā notiek pilnīgi tie paši procesi kā viņiem pirms pirmizrādes. Es nevaru no tā aiziet. Tas notiek, vai tu gribi vai negribi. Tas, kas mani aizdedzina teātrī, mani aizdedzina arī ikdienā.

RL: Aktieris var mainīt profesiju?

Skrastiņš: Labi aktieri reti kad maina profesiju. Nevaru tev nosaukt nevienu labu aktieri, kurš būtu mainījis profesiju. Ja tu esi aktieris, kaut kādai ambīcijai uz slavu ir jābūt. Tu kā aktieris piepildījumu vari dabūt tikai tad, kad strādā lielos mērogos, lielā laikā. Tikai tad.

RL: Ja tev būtu pienākums iet politikā, kaut kas līdzīgs dienestam armijā – kas būtu tavas politiskās programmas pirmais punkts?

Skrastiņš: Es, pirmkārt, atļautu visiem dziedāt to, ko viņi vēlas.

RL: Bet tas jau nav aizliegts.

Skrastiņš: Izrādās, ka ir. Izrādās, ka, priecājoties pēcvēlēšanu naktī un dziedot nacionāli patriotiskās dziesmas, tevi pēc tam var nepaņemt koalīcijā. Izrādās, ka tu pēc tam esi sliktākais skolnieks klasē. Es atļautu dziedāt, ko grib. Es atļautu iet pie visiem pieminekļiem, kur grib. Es būtu par uzskatu brīvību.

RL: Arī par brīvību lietot narkotikas?

Skrastiņš: Būtībā, ja jau alkohols ir legāli pieejams, es uzskatu, ka arī zālei vajadzētu būt brīvi pieejamai. Taču es nevaru godīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo man ir dvīņi.

RL: Redzi, tas, ka tev ir bērni, sāk ietekmēt tavus priekšstatus par to, kā jābūt iekārtotai sabiedrībai.

Skrastiņš: Pagaidām vēl nē, jo viņi vēl nav izkāpuši no ratiem. Pagaidām viņi vēl ir drošības zonā. Es tev to varēšu pateikt vēlāk.

RL: Tu proti sasmīdināt cilvēkus?

Skrastiņš: Ja tu man lūgtu, lai es tevi tagad sasmīdinu, es atteiktos. Uz skatuves – jā, ja ir visi apstākļi, ja ir pareizi uzrakstīts, es esmu adekvāti to sapratis, tad jā. Es esmu sapratis to mehānismu.

RL: Kas ir tas mehānisms?

Skrastiņš: Pauze īstajā vietā. Esmu spēlējis arī totālās komēdijās un izjutis to uz savas ādas, pārbaudījis. Ja tu pasaki frāzi, kas pati par sevi nav nekas izcili smieklīgs, bet tajā pauzē, kas seko, skatītājs to paķer kaut kā savādāk, paradoksālāk. Vai otrs variants – partneris uzdod jautājumu un skatītājs jau paredz, ko tu atbildēsi, bet tu iepauzē. Un tikai tad, kad skatītājs jau ir “nošalcis”, tu iemet to frāzi un trāpi dubultā. Skatītājam ļoti patīk nojaust.

RL: Smieklīgais vienmēr ir tekstuāls?

Skrastiņš: Diemžēl latviešu teātrī tas biežāk ir teksts, nevis situācija. Jo man liekas, ka situācija ir vērtīgāka. “Hamletā” es to sapratu – ka monologs “Būt vai nebūt” nav būtisks, ka pie svarīgākās izšķiršanās viņš nonāk vēlāk.

RL: Ko tu vēl neesi nospēlējis?

Skrastiņš: Saljēri. Jo tas man būs jāizdara šosezon. Man bija iespēja izvēlēties un pateikt režisoram, ko es gribētu šajā izrādē spēlēt, un es izvēlējos Saljēri. Es gribu uzminēt to mīklu, saprast priekš sevis to situāciju. To, ka ir ģēnijs un ir tas otrs, kurš nekādi netiek līdz tam ģēnijam. Varbūt es atradīšu kaut kādu jaunu atklāsmi par to, kas līdz šim visu priekšstatos ir bijis savādāk.

RL: Būs smieklīgs?

Skrastiņš: Saljēri? Noteikti – ja jau es spēlēšu.