Divas nāves un brauciens uz Gary, IN

Krustojumā pieskrēja melnais un iebļāvās, ka Maikls Džeksons ir beigts. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, jo esmu dzirdējis melnos bļaujam, ka miris arī hiphops, regejs, Savienotās Valstis un lērums citu personu vai politisku organizāciju. Taču pēc pāris kvartāliem mašīnā iebāza galvu cits melnais un bļāva to pašu, turklāt ar asarām acīs. Nepievērsu tam īpašu vērību, taču nekad nebiju redzējis, ka melnie divos krustojumos pēc kārtas bļauj vienu un to pašu, ja neskaita komerciāla satura klaigāšanu. Ieslēdzu radio, un visos kanālos diktori uztraukumā klāstīja, ka pie MJ mājas sapulcējušies fani, ka tuvumā redzēts katafalks un ātrā palīdzība, ka viņa mājā rosās policija, un pamazām sīkumainās ziņas par apstākļiem kļuva informatīvākas. Radiostacijas atskaņoja MJ dziesmas. Diktori klāstīja ziņas no viņas biogrāfijas, analizēja grūto bērnību Gerijas pilsētā, kas atrodas tepat netālu no Čikāgas - Indianas štatā, un mūziķa ilgstošās naudas problēmas. Es klausījos, ko saka diktors, un tuvojos galamērķim. Biju jau pavisam netālu. Iztālēm jau vīdēja rūpnīcu skursteņi Gerijas pusē. Taču tovakar turp nedevos, kaut gan vilinājums bija.

Nākamajā dienā es pārcēlos uz ziemeļrietumiem pavisam, noīrēju pirmo stāvu pie Freda, omulīga deviņdesmit gadus veca onkuļa, kas nekavējoties paziņoja, ka ir pārdzīvojis MJ, pat nebūdams viņa daiļrades cienītājs, bet varbūt tieši tāpēc. Savukārt es sacīju, ka vēlos apmeklēt MJ bērnības māju. Freds piebilda, ka Gerija viņa jaunībā neesot bijusi pārāk laba vieta, uz ko es niekkalbja cienīgi attraucu, ka esmu redzējis ne tādas vien vietas un pats piederu pie geto jaunatnes, un ka turīgiem baltiem onkuļiem pienācis laiks reiz uzklausīt, ko saka tādi kā es. Freds teica, lai es darot, kā zinot, neesot viņa daļa te kādu mācīt, un, vispār, lai es paņemot viņu līdzi, kad turp došos.

Dienas ritēja, taču dažādu iemeslu dēļ es nebiju ticis ne soli tuvāk Gerijai. Es palasījos par šo vietu internetā un uzzināju, ka tā ir visai bīstama, ka tur daudz vēsturisku un slavenu rūpnīcu, un pēdējos gados esot izdevies samazināt slepkavību skaitu par kādiem desmit procentiem. Tas ir lieliski - gadījumā, ja tomēr izdomātu turp doties, izredzes palikt dzīvam tikai palielinās. Arī Freds izskatījās rimies un vairs nemudināja mani doties tik tālā ceļā. Reizumis viņš palūdz mani aizvest viņu pie ārsta, bija iekšā pāris minūtes, un tad mēdza ierosināt, lai es izmetu kādu līkumu. Tās parasti bija padsmit jūdzes, kā viņš izteicās “pa bijušajiem kukurūzas laukiem”, kur tagad bija sabūvētas garlaicīgas piepilsētas mājas. Brauciena neatņemama sastāvdaļa bija iegriešanās kādā Thrift Store jeb lietotu preču bodē, kur Freds parasti iegādājās pāris vecus filmiņu fotoaparātus, bet es kādu nieku. Pēc tam mēs notiesājām pa virtulim. Freds vienu parasto, bet es franču, jo esmu izlepis attiecībā uz junk food.

Taču Gerija no manis neatstājās. Tā atgādināja par sevi ar kriminālziņām, lētu māju izpārdošanas sludinājumiem un melniem skursteņu dūmiem dienvidu pamalē. Es ieteicos vienam pazīstamam melnajam, ka gribu turp aizbraukt, taču saņēmu necenzētu atbildi, kas nebūt neizklausījās pēc pamudinājuma. Manas paziņas Taņa un Ļiļa, ko satiku sinagogas rīkotās pusdienās, kur biju ieradies vienkārši ieturēties, iztika bez vārdiem, vienkārši pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Viņām jebkurš brauciens uz dienvidu pusi likās nāvējošs. Ap pusdienu galdu rosījās vairāki melnie, un viņu mašīnai bija Indianas štata numura zīme. Izrādījās, ka viņi ir no Gerijas. Viens bija īpaši runīgs, un sajūsmā sāka lēkāt, kad sacīju, ka esmu nolēmis doties pafotografēt viņa pilsētu. Viņš teica, ka sakarā ar MJ nāvi Gerija esot kļuvusi par tādu kā svētceļojuma vietu un piekodināja turp doties dienā. Nu labi.

Pagāja dažas nedēļas, Freds bija paguvis padzīvoties pa slimnīcu, atgriezties mājās un tagad nīkuļoja dzīvojamajā istabā, skatīdamies vecas filmas par savām dzimtajām vietām. Jābrauc uz Geriju, es teicu, un viņš jau steidzās lejup pa kāpņu liftu.

Mēs vispirms apceļojām pusi Čikāgas, aplūkodami Freda bijušās darbavietas, jaunības dienu māju un visādas citas vietas, ko viņš vēlējās redzēt. Mani pārņēma sajūta, ka Freds to redz pēdējo reizi. Ka viņš ir vecs, noguris, ka miruši ir teju visi viņa ģimenes locekļi, viņa dēls, sieva, aizgājušas viņa draudzenes, ka noticis kas neatgriezenisks, un mēs dodamies tādā kā pēdējā atvadu braucienā, kas tik raksturīgs veciem ļaudīm, kuri neilgi pirms nāves dodas aplūkot to, kas bijis svarīgs aizgājušās dienās. Šī izjūta kļuva ar katru mirkli stiprāka. Es palūkojos uz Fredu, un sapratu, ka viņš nekur nevēlas nokļūt, vienkārši sēž un ļaujas braucienam. Mēs izbraucām cauri Čikāgas dienvidu daļai, un es pacienāju Fredu ar viņa mīļāko ēdienu - žāvētām garnelēm -, ko iegādājos 95. ielas tilta bodītē Calumet Fisheries. Tad izripinājām cauri Hamondai, kas atradās jau Indianas štatā, un pietuvojāmies Gerijai. Ielas malā rēgojās cauršauts plakāts ar pilsētas devīzi We Are Doing Great Things - mēs darām varenas lietas. Nemanīja gan, ka te kāds vispār kaut ko būtu darījis. Mani neuztrauc nenopļauts mauriņš, kamēr par to nedraud sankcijas vai klaji pausta kaimiņu nepatika. Nogriežoties kādā sānielā, pamanīju, ka zāle ielas vidū spraucas cauri asfaltam. Liela daļa māju bija pamestas un izdemolētas. Pa ielām klīda ļaudis, kas savu iedzīvi pārvietoja salauztos bērnu ratiņos. Pie kādas nodegušas mājas vecenes tirgoja drēbes, kas bija izvilktas no atkritumu kastes.

Freds ieteicās, ka varētu piestāt un aplūkot, kas pērkams. Es piestāju. Vecenes uz mums blenza bailēs ieplestām acīm un jautāja vhattdajavoooon?

Sacīju, ka esmu Gerijā pirmo reizi un vēlos aplūkot MJ dzimto māju. Pēc mirkļa vecenēm piepulcējās nosmulēta paskata bariņš melno, daži no tiem izskatījās nesen lietojuši kreku. Visi ņēmās savā starpā skaidroties, kur man būtu jābrauc. Kaut ko tādu nebiju redzējis, kaut gan Čikāgas dienvidu daļa un tas, ko baltie sauc par geto, man nebūt nebija svešs. Tā bija nabadzība, izmisums un apjukums vispārākajā pakāpē, taču vienlaikus to caurvija nedabiska jautrība un vēlme papļāpāt ar svešinieku. Iedomājos, ka daudzi no sarunas biedriem droši vien nekad vēl nav runājuši ar balto, kas nav policists. Situācijas spokainumu vairoja Freds, ik pa mirklim kaut ko bubinādams pie sevis, piemēram, ka visi cilvēki ir jauki, ka visi grib dzīvot un dabūt savu iztikšanu. Ka visi gribot godīgi strādāt. To sacīt bija pilnīgi nevietā pilsētā, kur kopš 70. gadu vidus valda nospiedošs bezdarbs un bezcerība. Taču tiesa gan, visi gribēja dzīvot. Un pēc mirkļa mani sarunas biedri vēlējās ceturtdaļdolāru, un tad jau gribēja veselu dolāru. Un tad es nospiedu gāzes pedāli. Sarunas biedri izgaisa atpakaļskata spoguļos, taču nekas nemainījās. Es biju apmaldījies. Ielas, kurām, spriežot pēc kartes, vajadzēja būt lielām un platām, izrādījās šauras un aizaugušas ar krūmiem.

Tad parādījās Viljams, kā viņš pats sevi dēvēja, un pajautāja, ko brālis vēlas. Brālis biju es. Viljams bija tiešām biedējoša izskata melnais, kuram no bikšu kabatas rēgojās metāla caurule. Vai pistole. Viljams man pajautāja, vai es meklēju MJ māju un vai man patīk viņa mūzika. Teicu, ka meklēju māju un atzinos, ka mūzika tā ne visai. Ka nepatīk. Tev tiešām nepatīk MJ mūzika? - Viljams jautāja.

Nepatīk un viss, ietiepīgi paliku pie sava. Likās, ka nepatikšanas ir nenovēršamas, taču Viljams atplauka smaidā, un sacīja, ka pops ir mēsls, un tikai regejs satur cilvēka ausīm un prātam piemērotu ideoloģisku un muzikālu vēstījumu.

Kad izrādījās, ka es pazīstu daudzus regeja mūziķus, Viljams jautāja, kālab, pie velna, es kā tāds pajoliņš meklēju MJ māju. Neatlika nekas cits kā daudznozīmīgi pamāt ar roku mašīnā sēdošā Freda virzienā. Viljams pavīpsnāja un parādīja virzienu, kur atrodas MJ māja.

Tā nebija nekāda lāga vieta. Ielā, kur tā atradās, gandrīz visas ēkas bija nelielas - ar vienu vai divām guļamistabām. To saimnieki tās kaislīgi vēlējās pārdot, un faktiski pie visām karājās mākleru sludinājumi, kas reklamēja lētu cenu (nebija rakstīts, cik) un cerību, ka šī iela uz visiem laikiem tiks ierakstīta tūrisma maršrutu sarakstos. Ka te būšot uzplaukums un ka jau šodien iespējams nopirkt dienu. Un tādā garā. Iela turklāt bija bloķēta, nācās atstāt Fredu mašīnā. Viņš labprāt palika, sacīdams, ka MJ māja izskatoties tāda pati kā pārējās, un viņš šodien to faktiski esot redzējis jau vairākus desmitus reižu.

Tā bija taisnība. MJ māja bija neliela ēka, apšūta ar baltiem apdares dēļiem. Drāšu žogs. Izskatījās, ka kaimiņi nav pārāk labi sadzīvojuši. Apkārtējām mājām tādu žogu nebija. Ziedu kaudzes. Rotaļlietu kaudzes. Būdas, kur melnie citiem melnajiem tirgoja tēkreklus. Daži izpildīja MJ dejas soļus viņa mājas priekšā, kamēr citi filmēja. Vairākums izbrīnīti blenza uz mani. Es tikpat izbrīnīti skatījos uz viņiem, jo biju domājis, ka šeit nu gan nebūšu vienīgais baltais. Bet biju. Biju arī vienīgais, kas devās aplūkot māju no sētas puses, vismaz tobrīd. Māja bija sakopta, vismaz tik daudz, lai nesabruktu tuvākajā laikā. Bet iespaids nožēlojams kā MJ bērnība. Viņa vecāki pareizi darīja, ka aizvācās no šejienes, līdzko radās tāda iespēja. Es pāris reizes nospiedu fotoaparāta slēdzi un sapratu, ka šī vieta man ir absolūti nebūtiska, ka pats brauciens ir bijis desmitiem reižu nozīmīgāks par galamērķi.

Devos atpakaļ pie mašīnas, kur jau bija sapulcējies bariņš melno. Freds atviegloti uzelpoja, jo bija saguris ar viņiem runājot. Mēs devāmies mājup, un pēc pāris dienām Freds nonāca slimnīcā un drīzi vien nomira. Viņa nāve, atšķirībā no MJ pēkšņās miršanas, bija paredzama, jo neviens mirstīgais nedzīvo mūžam un Freds bija vecs. Mūsu ceļojuma formālais mērķis bija nelaiķa MJ māja, taču patiesībā tas bija Freda aiziešanas rituāls. Tāds kā pirmsnāves klaiņojums. Pirms nāves Freds sacīja, ka tā bijusi viena no lieliskākajām dienām, ko viņš piedzīvojis pēdējos pārdesmit gados.

Labi, ka tā.