Divkārt piekrāptais cilvēks

"Laikmetā, kad zinātnes attīstība aizrauj un pavedina ar tās piedāvātajām iespējām, ir svarīgāk nekā jebkad izglītot mūsu laikabiedru sirdsapziņas, lai zinātne nekļūtu par labā kritēriju," norādīja pāvests, uzrunājot dažādu zinātnisko disciplīnu pārstāvjus, kurus pulcējusi Parīzes Zinātņu akadēmija un Pāvesta Zinātņu akadēmija. Pāvesta nostāja abortu jautājumā un attiecībā pret cilmes šūnu pētījumiem ļāvusi Benedikta kritiķiem viņu apsūdzēt arhaisku priekšstatu uzturēšanā par zinātni.

Vatikāns, LETA-REUTERS, 2008. gada 28. janvārī

Mūsdienu Rietumu demokrātiskās sabiedrības svarīgākais morālais princips ir cieņa pret indivīda brīvību, sevišķigarīgo brīvību - vārda, domāšanas, sirdsapziņas brīvību. Tiek atzīts, ka sabiedrība nedrīkst cilvēkam uzspiest nekādu noteiktu reliģiju vai pasaules uzskatu; cilvēka brīvība ir ierobežojama tikai ar prasību pēc citu cilvēku līdzvērtīgas brīvības.

Tāda pieeja nosaka valsts (un skolas) atdalīšanu no reliģijas, baznīcas: uzskata, ka sabiedrība nedrīkst ar skolas palīdzību cilvēkiem uzspiest vienu iespēju. Ticības mācība skolās lielākoties (lielākajā daļā valstu) gan ir, taču tas ir izvēles priekšmets.

Kas ar šādu politiku faktiski tiek panākts? Kopš apgaismības laikmeta mūsu zinātniskā pieeja ir bijusi vairāk vai mazāk materiālistiska: zinātnieki savā ikdienas dzīvē varēja gan būt ticīgi, taču zinātniskajā darbā un pārspriedumos viņi Dievu un mistiku iekšā nejauca. Tā tas ir turpinājies līdz mūsu dienām. Zinātne un zinātnieki nodarbojas ar zemes, tas ir, materiālām lietām, kas ir izmērāmas, eksperimentāli pārbaudāmas u.tml. Garīgā pasaule, kuras esamību ne pierādīt, ne eksperimentāli pārbaudīt nevar, nevar būt arī zinātnes objekts.

Mūsdienu cilvēks nevar iztikt bez izglītības, kas pamatota mūsdienu (t. i., vienlaikus dabaszinātniskā, materiālistiskā) zinātniskajā pieejā. To arī māca skolā: visa mūsdienu skolas izglītība aprobežojas ar ķermeņiem, to funkcionēšanas, to savstarpējo ietekmju pētīšanu un izskaidrošanu. Var teikt, ka māca arī daiļās mākslas - mūziku, zīmēšanu - un sociālās zinības. Jā gan, taču arī tās ir iespējams traktēt kā īpaši sarežģītu, sevišķi augsti organizētu ķermeņu darbību (tā var izprast skaņas un to harmoniju, taču arī ētiku - pamatojoties, piemēram, uz Hobsa caurcaurēm materiālistisko mācību par morāli, saskaņā ar kuru reliģija, taisnīgums un tikumība ir vienkārši vēsturiskās attīstības rezultāts).

Tā cilvēks no mazām dienām pierod pie attieksmes, ka Dievs, garīgā pasaule un viņa paša dvēsele - tas ir kaut kas otršķirīgs, par ko var jau brīvstundā parunāt, kas varbūt patiesībā arī pastāv, taču ticamāk gan tās ir tikai cilvēku pašu radītas iedomas, lai sevi mierinātu vai iedrošinātu; katrā ziņā ikdienas dzīvei un darbam ar tiem nav nekāda sakara.

Jo arī dziļākās jūtas - mīlestību, naidu, psihiskus traucējumus un arī neapzināto vispār var izskaidrot materiālistiski, balstoties, piemēram, uz Freidu.

Bez tam - kas ir kopīgs visai mācīšanas sistēmai: bērniem izskaidro un noskaidro, kas un kā ir, nevis radina viņus šaubīties par izskaidrojumu pareizību un uzlūkot zinātniskus izskaidrojumus kā kompetentus tikai uz zināmu laiku. Tā cilvēki pierod uzticēties zinātnei. Vienlaikus viņi pierod arī pie sabiedrības, kurā valda darba dalīšana: speciālisti pētī un izskaidro, katrs savu šauro specialitāti; mācītājs rāj un mierina; es daru savu darbu - katrs ir kompetents savā jomā, vienmēr kaut kur ir kāds, kurš ZINA, un, ja es šur vai tur nokļūstu grūtībās, tad tikai jāatrod tas, kurš tieši šinī jautājumā ir lietpratējs, kaut vai internetā, un gan jau tad tas pateiks priekšā pareizo risinājumu. Un, ja man ir kādas dvēseles grūtības, aiziešu pie psihiatra, gan jau tas visu sakārtos. Tieši tāda tipa cilvēkus veido pašreizējā izglītības sistēma. Un tādu cilvēka tipu var saukt par piekrāpto cilvēku.

Jo, kad senajās sabiedrībās ticēja, ka tas dievs, kam ticam “mēs”, ir vienīgais un pareizais, tad varēja teikt, ka šīs sabiedrības krāpa pašas sevi un labticīgi uzspieda savu ticību saviem locekļiem. Atvērtā, demokrātiskā sabiedrībā, kur teorētiski tiek cienīti atšķirīgi pasaules uzskati, taču praktiski cilvēkus kopš bērnības radina pie pārliecības, ka cilvēks dzīvo (zinātniski) izskaidrojamā pasaulē, sabiedrība krāpj cilvēku.

Cilvēkam saka, ka valda ticības un pasaules uzskata brīvība - it kā tādēļ, lai uzsvērtu, ka tiek cienīta cilvēka individualitāte; taču neviens neuzsver, ka īstais pamats šai brīvībai un pasaules uzskatu daudzveidībai slēpjas NEZIŅĀ - tajā, ka neviens nezina, kas tad ir pareizais pasaules uzskats, ka sabiedrība pasaules uzskata ziņā kopumā dzīvo haosā, jo nebūtu taču jēgas pasaules uzskatu daudzveidībai, ja varētu pierādīt, ka ir viens no tiem, kas ir pareizāks nekā citi.

Es negribu teikt, ka mums būtu jāatsakās no pašreizējās mācību sistēmas - tas savukārt nozīmētu haosu, jo mūsu sabiedrība, balstoties uz to (materiālistisko zinātnes pieeju), dzīvo un funkcionē, taču (dabas)zinātniskās zināšanas nevajadzētu absolutizēt. Cilvēku vajadzētu radināt pie domas, ka patiesībā viņam visapkārt ir NEZINĀMAIS. Un vingrināties tajā ir būtiski tāpēc, ka vismaz vienu reizi mūžā - pašā svarīgākajā dzīves brīdī - nāves mirklī - viņš nenovēršami nostājas aci pret aci ar nezināmo, viens pats, un viņam nav cerības gūt palīdzību no kaut viena zinātāja. Bez tam sabiedrība pamazām tiecas šīs konfrontācijas, vientuļās izlemšanas brīžus padarīt biežākus.

Agrākajās, reliģiozajās sabiedrībās cilvēkam nevajadzēja necik daudz domāt un apsvērt - to, kā pieņemt kādu ētisku lēmumu, vismaz grūtākos, bija vairāk vai mazāk reglamentējusi sabiedrība.

Pirmajā Igaunijas Republikā - un arī citās tālaika Eiropas zemēs - bija aizliegts aborts (ja tas katrā ziņā nebija nepieciešams sievietes dzīvības briesmu dēļ); skaidri negatīva nostāja bija pret pašnāvību - kaut arī šis pasākums pats par sevi nebija ar likumu sodāms, taču pašnāvnieka testamentu anulēja un neatļāva baznīcas apbedīšanu (kas tālaika cilvēkam un viņa tuviniekiem bija visai smags sods); ar likumu sodāma bija pašnāvības veicināšana (līdz ar to arī t. s. nogalināšana aiz žēlsirdības)... Kaut arī baznīca bija šķirta no valsts, likumi un tautas tradīcijas sekoja kristīgiem principiem (kristieši bija ap 92 % iedzīvotāju, no tiem luterisku protestantu - ap 80 %, precīzāk - 79 %). Tai pašā laikā “ticības atvēsuma” process jau notika: 1922. gadā tika iesvētīti apmēram 67 % no 18 gadus vecajiem; 1929. gadā - apmēram 61 %; 1929. gadā no baznīcas “ateismā” pārgāja aptuveni 1000 cilvēku, no “ateisma” baznīcā - apmēram 100.

Pēc Otrā pasaules kara aborts ir pamazām legalizēts vairākumā Eiropas zemju, Britu ūnijas zemēs un ASV, turklāt ne vien tautas vairākumā protestantiskās, bet arī katoliskās zemēs, kā Francijā un Itālijā. Asas diskusijas notiek par eitanāzijas legalizēšanu, un var domāt, ka tās pieņemšana ir laika jautājums. Ja sabiedrībā valdītu brīvprātīga pārliecība, ka aborts un nogalināšana aiz žēlastības ir slepkavības - tad, protams, nevarētu būt ne runas par to legalizēšanu. Cēlonis ir tas, ka sabiedrībā nav pārliecības par to, unlēmums - un līdz ar to arī atbildība - tiek atstāta indivīda paša ziņā. Manuprāt, tajā nav nekā slikta: tādu grūtu lēmumu un atbildības novelšana no sabiedrības uz indivīda pleciem taču rāda, ka Rietumu sabiedrība sastāv no nobriedušiem indivīdiem, kas paši ir spējīgi uz atbildību un kuri sabiedrībai nav jāpiespiež ar likumu.

Tā jau varētu loģiski secināt. Ja sabiedrība šo jautājumu tā arī izvirzītu. Taču, piemēram, kā aborta legalizēšanas pamatojumu no sabiedrības puses parasti min: “vai dzemdēt bērnu - to vajadzētu izlemt sievietei pašai...” vai: “tā kā sievietes tik un tā izdara abortus, viņu veselības dēļ ir labāk ļaut viņām to darīt legāli.” Neesmu sastapusi pamatojumu, kas situāciju atspoguļotu varbūt precīzāk, adekvātāk - “tā kā sabiedrība nezina, vai aborts ir slepkavība vai nav un vai tam pēc nāves seko tiesa vai ne, šis jautājums tiek atstāts katra cilvēka paša izlemšanai.”

Ir būtiska starpība, vai dot tikai pirmos divus pamatojumus, vai pievienot arī trešo. Jo cilvēks gadu tūkstošiem ilgi ir pieradis izlemjot balstīties uz sabiedrībā pieņemtiem likumiem un pieradis domāt: kas sabiedrībā ir ar likumu atļauts un akceptēts, tas nav noziegums. Bet gadu tūkstošiem ilgi likumi balstījās uz reliģiskām pārliecībām, kas savukārt veidojās caur pravietiskām atklāsmēm (Mozus, caur kuru nākuši mūsu desmit baušļi, Muhameds utt. - bija Dieva vārda starpnieki, t. i., Augstākās Patiesības starpnieki). Jaunie likumi (jeb, varbūt pareizāk būtu teikt - veco likumu labojumi) balstās, no vienas puses, uz pravietisko atklāsmju atliekām, no otras puses, uz demokrātisko valstu parlamentu vairākuma pārliecību (līdz ar to tie ir relatīvi), un bieži šī pārliecība pamatojas vienīgi uz utilitāriem apsvērumiem. (Piemēram, ir ļoti iespējams - ja pasaulē valdītu tikpat strauja iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence kā pašreizējais pieaugums, tad aborti būtu aizliegti. Jeb otrādi - ja dzīves līmenis turīgās valstīs būtiski pasliktinātos, ir ļoti liela varbūtība, ka eitanāziju pieļaujoši likumi tiktu drīz pieņemti un tiem būtu visai plašs lietojuma spektrs.)

Pie kā es ar šo runāšanu gribu nonākt: pie tā, ka sabiedrība pret cilvēku nedrīkstētu izturēties kā apmulsuši vecāki, kas nokļūst grūtībās ar atbildi un cenšas savu nezināšanu noslēpt aiz tukšām frāzēm. Sabiedrībai vajadzētu cilvēkiem godīgi paskaidrot, kādās robežās indivīds var balstīties uz sabiedrisko domu un, no kurienes sākot, cilvēks savu lēmumu pieņemšanā un atbildībā ir viens pats. Nav loģiski, ja piespiežam bērnus mācīties lasīt, rēķināt, sērfot internetā, lasīt debesu un zemes kartes, bet nedodam padomu par to, kā tikt galā ar nezināmo visapkārt. Jo, ja mēs stāvam pie durvīm, aiz kurām ir nezināmais, un zinām, ka reiz mums pa tām būs jāieiet, katram vienatnē, tad taču nav pareizi par šīm durvīm vienkārši noklusēt.