Doktora Džonsona važas un apelsīni

Mani pirmie Londonas apmeklējumi lēkā atmiņā raustīgi kā vecas, saskrāpētas filmas kadri, kuros jaušas tāda kā pusmežonīga trauksme, kaut kas uz psihopātijas robežas. Nē, protams, ir pievilcīgas ainas un ainavas, tikai tās šķiet pārāk - gandrīz psihedēliski vai murgaini - spilgtas, tās nenāk ne no kurienes un ne uz kurieni neved, tās nevirknējas saprotamā secībā un es nez kāpēc nespēju tās pārstrādāt. Īsi sakot - haoss. Lasot par Londonu grāmatās, izrādās, ka līdzīgas izjūtas nav svešas arī citiem, pat pašiem londoniešiem, un, iespējams, pie tām vainojama haotiskā pilsētas telpa, kurai nav centra, vai, pareizāk sakot, tādi ir vairāki, katrs ar savu ielu, paražu, vēstures liecību izkārtojumu. Nav tā, kas daudzos satelītus saturētu kopā, kā tas ir Rīgā, Parīzē, Lisabonā, Ņujorkā un daudzās citās “kārtīgās” pilsētās. Taču pirms dažiem gadiem es beidzot tiku galā ar šiem nesavāktajiem, pat agresīvajiem iespaidiem un to radīto diskomfortu, vienkārši padodoties un vairs nepūloties uztvert “Londonu kā tādu” vai “Londonu kopumā”, bet ļaujoties detaļām, epizodēm - vienkārši nogriežoties sānieliņās un ļaujot tām vest. Stratēģija apmēram tāda pati kā lasot Džoisa “Ulisu” - nekas, ka tur runa par Dublinu. Tieši angļu literatūra ir tā, kas mani pēdējās Londonas apmeklējumu reizēs notur līdzsvarā un ļauj ignorēt ļaužu pūļus (ak jā, manas neirozes vēl izpaužas arī kā mērena agorafobija), komercijas biezokņus un impēriskās augstprātības recidīvus. Esmu pavadījusi dažas dienas mājā, kur piedzima Virdžīnija Vulfa un izstaigājusi viņas Kensingtonu, par literāri piesātināto Blūmsberiju nemaz nerunājot. Kanonstrīta un banku rajons ar savādajām, it kā kaprīzi “iedēstītajām” baznīciņām, kā arī Londonas tilts un, protams, pati Temza ir T. S. Eliots. Savukārt, ja no Svētā Pāvila katedrāles pagriežaties uz Soho un Čainataunas pusi pa Flītstrītu, kas kādreiz - līdz pat Rūperta Mērdoka avīžu pirkšanas mānijas apogejam 80. gados - bija britu preses dzīvā dzīsla un kur joprojām var atrast dažas patīkamas grāmatnīcas, tad no tās nogriežoties pa kādu no mazajām šķērsieliņām, piemēram, Šūleinu - Kurpju ieliņu, vai Feterleinu - Važu ieliņu, itin viegli nokļūsit Gofa skvērā.

Vispirms varbūt pamanīsit pieminekli uz biezas grāmatas (tā ir slavenā vārdnīca) tupošam kaķim, vārdā Hodžess, vai pieminekli slavenajam Šekspīra interpretam Deividam Garikam, bet tad jau arī būs klāt trīsstāvu namiņš, kuru nekad nesauks citādi kā par Džonsona māju, lai arī Semjuels Džonsons - tur nav ne dzimis, ne miris, tā viņam nekad nav pat piederējusi - viņš tikai to īrēja dažus gadus, kamēr strādāja pie tās pašas vārdnīcas, uz kuras tup viņa mīļais kaķis.

Semjuels Džonsons 1737. gadā ieradās Londonā divdesmit septiņus gadus vecs un nemaz nenojauta, ka laikabiedrs Tobiass Smolets reiz viņam godbijīgi piešķirs “literatūras dižhana” titulu, bet neskaitāmi citi paaudžu paaudzēs dēvēs par Vārdnīcas Džonsonu vai vienkārši Doktoru - The Doctor. Protams, ambīcijas viņam bija, bija arī izcilas spējas, tikai tās līdz šim bija pratuši novērtēt vienīgi atsevišķi cilvēki. Kāds Kembridžā skolots (un skolojis), turīgs radinieks, vārdā Kornīliuss Fords, bija tik ļoti sajūsmināts par sešpadsmitgadīgā Semjuela nepārspējamo atmiņu, kaisli uz intelektuāliem strīdiem, spēju saskatīt sakarības starp šķietami nesaistītām lietām, ka uzaicināja viņu sev līdzi uz savu dzimtas īpašumu Staurbridžas tuvumā. Būdams šarmants un asprātīgs, Fords daudz apgrozījās smalku ļaužu sabiedrībā un uz Semjuelu tas nevarēja neatstāt iespaidu.

Kornīliuss - jeb Nīlijs - bija spožs veiksmes un viegluma paraugs pretstatā Semjuela nelaimīgajam tēvam Maiklam Džonsonam, kurš savā nelielajā grāmattirdzniecības un manuskriptu pergamenta ražošanas uzņēmumā atkal un atkal pieņēma aplamus lēmumus un atkal un atkal bija uz izputēšanas robežas vai pat mazliet jau viņpus tās. Šķiet, Semjuels ļoti baidījās, ka liktenis viņu varētu novest tādā pašā strupceļā kā tēvu, kuram gan bija gluži gaišs prāts un daudz gudru un vērtīgu grāmatu, bet kurš īsti neprata pielietot pirmo un pārdot otrās. Viņam šķita, ka tieši no tēva mantojis noslieci uz slinkumu un apātiju, kuru visa mūža garumā pieminēja kā savu lielāko trūkumu (daudzu laikabiedru un vēlāko pētnieku atzinumā gan Džonsons, šķiet, tā arī nesaprata, ka tas, kas citiem prasa milzu piepūli un neatlaidīgu darbu, viņam gluži vienkārši padodas viegli). Kaut arī Semjuels kaunējās par tēvu un sevišķi necieta viņa tieksmi demonstrēt dēla apbrīnojami ietilpīgo un precīzo atmiņu un citus talantus paziņām, grāmatas, kas ilgstoši atradās Maikla pārziņā - viņš uzpirka bagātu ļaužu grāmatu krājumus - viņam, protams, ļoti noderēja. Forda bibliotēka bija vēl nesalīdzināmi plašāka, turklāt viņam sagādāja prieku papildināt sava jaunā radinieka zināšanas, kas pārsvarā bija iegūtas pašmācības ceļā un no Ličfīldas skolas, un dot viņam padomus, no kuriem vismaz vienu

Semjuels, pēc paša vēlāk stāstītā, ievēroja jo cītīgi visu mūžu: ‘Apgūsti visu zinātņu pamatprincipus; tas, kurš spēj runāt tikai par vienu tematu un darboties tikai vienā jomā, ir reti kad gribēts un diez vai jelkad ilgots, kamēr cilvēks ar plašām zināšanām nereti gūst sev labumu un allaž vien sagādā prieku citiem.” Apciemojums, kas bija paredzēts uz dažām dienām, ieilga līdz veseliem deviņiem mēnešiem.

Jaunā Džonsona izglītību bija papildinājis arī ličfīldietis, kurš tolaik jau bija pusmūžā, Džilberts Volmzlijs, Oksfordā studējis advokāts, par kuru Džonsons vēl 68 gadu vecumā stāstīja, ka tas grozījies “prieka pilnajā pasaulē, nevairoties no tās netikumiem vai muļķības, taču nekad neatstājot novārtā sava prāta kopšanu. [..] Viņa zināšanas bija tik daudzveidīgas, ka nevaru nosaukt nevienu, kas varētu viņam līdzināties. Viņš izcili pārzināja grāmatas un, ja kaut ko nezināja turpat uz vietas, tad vismaz varēja pateikt, kur tas meklējams. Viņa zināšanu mērogs un saziņas dāsnums bija tik vareni, ka jāšaubās, vai paiet kaut diena, kad es nebaudītu kādu labumu no mūsu draudzības.” Nedaudz vēlāk, 19 gadu vecumā Džonsonam pat izdevās īstenot savu un vecāku (sevišķi mātes, Sāras, kura bija ne vien izglītotāka, bet arī sociāli un materiāli labāk situēta nekā viņas nelaimes putns vīrs) sapni un iekļūt Oksfordā, līdzi ņemot krietnu kravu tēva grāmatu un, ja neņem vērā nelielu summu naudas, ko mātei bija novēlējusi bagāta māsīca, vairāk gandrīz nekā. Džonsonam izdevās izvilkt Oksfordas Pembruka koledžā trīspadsmit mēnešus - vairāk vienkārši nebija pa kabatai. Naudas sūtījumi no mājām ruka aizvien mazāki, līdz apsīka pavisam, līdzi paņemtās drēbes pamazām novalkājās, kurpju pazoles izdila tiktāl, ka bija redzamas pēdas. Taču Džonsonu mīlēja docētāji - jo kurš gan vēl, piemēram, spētu iztulkot 119 rindas Aleksandra Poupa poēmas “Mesija” latīņu valodā, turklāt vienā vakarā? Kurš vēl tik ātri apguva franču valodu? Kurš tik precīzi prata formulēt savu viedokli un tik argumentēti to pamatot? - un mīlēja studenti - jo viņš vienkārši bija lielisks sarunu biedrs un laba kompānija ne vien lasītavā, bet arī tavernā (kaut arī vēlākajos dzīves posmos Džonsons dzēra maz vai nemaz, tolaik viņš to darījis labprāt, zināms arī, ka viens no viņa iemīļotajiem dzērieniem bijis “bīskaps” - portvīns ar apelsīnu un cukuru). Taču mēģinājumus palīdzēt materiāli Semjuels kategoriski un pat agresīvi noraidīja - piemēram, jaunu kurpju pāris, ko koledžas kalpotājs pēc kāda līdzcietīga studenta lūguma bija nolicis pie Džonsona durvīm, tika nikni ielidināts atkritumos - pieņemt žēlastības dāvanu tikai nozīmētu atzīt savu nožēlojamo stāvokli.

Nākamie divi trīs gadi Džonsona dzīvē bija smagi. To, kas viņu piemeklēja, mūsdienās sauktu par dziļu depresiju vai pat nervu sabrukumu. Džonsons, būdams dziļi pārliecināts kristietis, uzskatīja, ka viņu vienkārši atkal piemeklējis “slinkuma, kūtruma un bezdarbības grēks”. Lai izsistu sevi no apātijas, viņš staigāja - šurp turp, no Ličfīldas līdz Birmingemai un atpakaļ, bet tas ir aptuveni 51, 5 km vienā virzienā. “Iztēle nekad tik cieši nesatver prātu,” viņš daudzus gadus vēlāk rakstīja, “kā tad, kad prāts ir tukšs un neaizņemts.” Tomēr, kā šķiet, iztēle tobrīd galvenokārt kalpoja par ieroci, ko pavērst pret sevi pašu. Jā, viņš ir gluži tikpat nolādēts kā Maikls Džonsons. Neveiksmīgs. Neprasmīgs. Iespējams, garīgi nepilnvērtīgs. Un, protams, gļēvs un slinks. Piemēram, viņam nav pa spēkam sevi disciplinēt, agri celties un moži ķerties pie darba. Tā laika dienasgrāmatas ir pilnas ar lūgumiem Dievam un mudinājumiem sev pašam, turklāt tie atkārtojas visa mūža garumā. 1738. gada 7. septembris: ‘Ak, Kungs, dod man spēku izpirkt to laiku, ko esmu pavadījis kūtrumā...”, 1753. gada 1. janvāris: “Celties agri. Netērēt laiku.” 1755. gada 13. jūlijs: ”Es vēlreiz sastādīšu dzīves plānu. (1) celties agri [..]”, Lieldienu priekšvakars, 1757: “Visvarenais Dievs, žēlīgi uzlūko mani, kas samaitāts ar tukšām iedomām. Dod man spēku atsvabināties no kūtruma.” Pirmās Lieldienas, 1759: “Dod man savu žēlastību, lai varu atsvabināties no sliktu paradumu važām. Dod man spēku atsvabināties no slinkuma un kūtruma.” 1760. gada 18. septembris: “Cieši apņēmos [..] Ķerties pie izdomas [..] Agri celties [..] Cīnīties ar slinkumu”, 1764. gada 21. aprīlis: “Mans mērķis ir no šī brīža (1) Atstumt vai padzīt jutekliskas prāta gleznas un kūtras domas. Brīvajam laikam sagādāt kādu derīgu izklaidi. (2) Vairīties no kūtruma. Celties agri.” Nākamajā dienā viņš apņemas “celties agri. Ne vēlāk kā sešos...” Pēc gada Lieldienās (rakstīts trijos naktī): “Celties astoņos. Mans nolūks ir celties astoņos, jo, kaut gan tas vēl nebūs agri, tas tomēr būs daudz agrāk nekā tagad, jo bieži es guļu līdz diviem.” Pēc vairākiem līdzīgiem ierakstiem 1770. gada 1. jūnijā atziņa: “Ikviens cilvēks sevi gluži dabīgi pārliecina, ka spēj pildīt savu apņemšanos un par viņa stulbumu viņu pārliecina tikai eksperimentu ilgums un biežums.” Šie daudzie ieraksti (Džonsona biogrāfs Volters Džeksons Beits uzskaita vēl krietni vairāk) ir kaut kā savādi aizkustinoši un reizē smieklīgi un atsauc atmiņā vienu no, manuprāt, spilgtākajiem un 20. gadsimtam raksturīgākajiem literārajiem tēliem - Italo Svevo (kurš reiz bija bijis Džoisa sekretārs, vārdā Etore Šmics) varoni Zeno, kurš atkal un atkal (speciāli izskaitļotos datumos, svētku reizēs, noteiktās nedēļas dienās) smēķē savu “pēdējo cigareti”, lai atmestu smēķēšanu. Šī cigarete, gluži kā Džonsona cīņa ar slinkumu, kļūst par viņa cerību un lāstu.

Līdzīgi Džonsons dienasgrāmatās cīnās arī ar saviem “scruples” - mūsdienās šis vārds nozīmē sirdsapziņas pārmetumus vai šaubas, kas cilvēkam liedz rīkoties pretēji saviem morālajiem principiem. Taču Džonsons to vairāk lietoja pamatnozīmē: latīņu valodā scrupulus pirmām kārtām ir “mazs, ass akmentiņš”. Šie akmentiņi, kas tiem, kas vēl nebija dzirdējuši Džonsonu runājam, lika uzskatīt viņu par dīvaini vai - apstiprinot viņa vislielākās bailes - par trako, bija viņa daudzie un dažādie tiki, pusapzinātie paradumi, kas rūpīgi uzskaitīti biogrāfijās un laikabiedru liecībās. Nolobījis apelsīnu, viņš mizas vienmēr bāza kabatā; ejot pa ielu, viņam noteikti vajadzēja pieskarties katram stabam ceļā - ja kādu gadījās izlaist, Džonsons gāja atpakaļ; viņš pielāgoja soļus, lai kāja skartu slieksni stingri noteiktā brīdī; pabeidzis garāku remarku vai pateicis pēdējo vārdu strīdā, Džonsons mēdza skaļi “kā valis” izpūst elpu, pie tam staigājot šurpu turpu, lai, kā izteikusies viņa laba paziņa, tā laika slavenākā portretista Džošuas Renoldsa māsa Frānsisa - “varbūt lūkotu izzīmēt trīsstūri vai kādu citu ģeometrisko figūru.” Runājot viņš žestikulēja, turklāt reizēm kustības bija negribētas un gandrīz konvulsīvas, bieži murmināja pie sevis, ik pa brīdim izsaukdamies skaļāk. Šis neviļus kustību un skaņu kopums, ko mūsdienās dēvē par Tureta sindromu, nebija vienīgais, kura dēļ Džonsonu nevarēja neievērot, un kauns par to, ka viņš nespēj savus tikus kontrolēt, ne tuvu nebija viņa vienīgās ciešanas.

Semjuels Džonsons nāca pasaulē, kad, viņa vecāki vairs nebija nekādi jaunie - Maiklam bija 52, Sārai 40 gadi. Dzemdības bija smagas un zēns esot piedzimis, kā viņš pats vēlāk sacīja, “tikpat kā miris”. Baidīdamies, ka Sārai varētu nepietikt piena, vecāki bērnu nodeva zīdītājai, kura šķita veselīga un spēcīga - galu galā savu bērnu viņa bija barojusi ar krūti veselu pusotru gadu. Taču, kad pēc dažām nedēļām mazulis tika pārvests mājās, drīz vien kļuva redzams, ka viņam ir nopietna acu vaina. Lai infekcija “iztecētu”, mazajam Semjuelam izdarīja “urbumu” kreisajā rokā (tam neļāva sadzīt - šķiet, ar diegu palīdzību turot vaļā - līdz apmēram sešu gadu vecumam), taču tas nelīdzēja, bērnam sākās skrofuloze - proti, tuberkulozs limfmezglu iekaisums - tuberkulozes vīrusu viņš bija saņēmis līdz ar šķietami veselīgo pienu. Skrofuloze jeb “ķēniņa sērga” bija skārusi redzes un dzirdes nervus, kā rezultātā kreisā acs Džonsonam bija gandrīz akla un arī ar labo viņš redzēja slikti. Kreisā auss bija kurla. Skrofuloze bija atstājusi rētaudus uz sejas. Kad mazulim veica limfmezglu operāciju (starp citu, bez jebkādas narkozes), tā atstāja jaunas paliekošas rētas sejas lejas daļā un uz kakla. Tām vēlāk pievienojās arī baku rētas.

Īsi sakot, nekāds skaistulis Semjuels Džonsons nebija. Draugi, kas mēģināja viņam izgādāt privātskolotāja vietu, kas formāli pusizglītotam jauneklim būtu bijusi īsti laikā, bija spiesti secināt, ka viņa fiziskie defekti līdz ar tikiem un nabadzības dēļ noplukušo apģērbu, kā arī ne sevišķi izsmalcinātajiem higiēnas paradumiem (“uz tīru drānu man nav nekādas kaislības”) vainojami pie tā, ka šie mēģinājumi ir nesekmīgi. Pēc ilgākiem meklējumiem viņam beidzot izdevās dabūt “apakšskolmeistara” darbu Mārketbosvortas skolā Lesteršīrā, taču viens no skolas valdes pārstāvjiem bijis tik brutāls gan pret padotajiem, gan pret skolēniem un vispārējā gaisotne tik nomācoša, ka jau pēc dažiem mēnešiem Džonsons darbu uzteica un nolēma meklēt laimi Birmingemā. Tur ar kāda drauga starpniecību viņam laimējās nonākt kontaktā ar grāmattirgotāju un izdevēju (tolaik grāmatas izdeva tieši tie, kas tās grasījās pārdot; grāmattirgotājs - kā Maikls Džonsons - varēja arī nebūt izdevējs, taču izdevējs pavisam noteikti bija tirgotājs) Tomasu Vorneru, kurš tikko bija sācis izdot nedēļas laikrakstu un kuram lieti noderēja Džonsona zināšanas, izcilās spējas skaidri un lakoniski formulēt domu un fenomenālā atmiņa. Pēc neilga laika Džonsons (gan ar milzu piespiešanos, lai pārvarētu slinkumu un drauga palīdzību - Džonsons, gultā gulēdams diktē, draugs pieraksta) veica arī savu pirmo publicēto tulkojumu no franču valodas - portugāļu jezuīta Žeroma Lobu “Ceļojums uz Abesīniju”, kuru arī izdeva Vorners. Tulkojums kā tāds ne ar ko sevišķu neizceļas (arī Džonsons pats to vēlāk silti ieteica vispār ignorēt) - tas ir godprātīgi veikts, bet ne vairāk - daudz interesantāks ir Džonsona paša rakstītais priekšvārds, kurā jau jaušams viņa brieduma gadu stils un attieksme pret pasauli: “Dāsnu un cildenu prātu nekas tā neizceļ, kā izcilus zinātkāre; nedz arī šī zinātkāre labāk un derīgāk pielietojama kā pētot citu tautu likumus un paražas.” Šādi uzskati, kurus šodien dēvētu par internacionālismu un kosmopolītismu, līdz ar patieso riebumu pret jebkādām rasisma izpausmēm (pēc Džonsona nāves par viņa galveno mantinieku kļuva Frānsiss Bārbers, melnādainais jamaikietis, kurš šad tad viņam piepalīdzēja praktiskās lietās, bet pret kuru Džonsons drīzāk izturējās kā pret audžudēlu - kā izteicies kāds laikabiedrs: “Pašam Diogēnam kalps nebija vajadzīgs mazāk [kā Džonsonam]”), cieņas pilno attieksmi pret sievietēm (tiesa gan, radikālas feministes ir citās domās), vēlēšanos palīdzēt visiem, kas cieš vairāk par viņu, tik ļoti sasaucas ar mūsdienu Rietumu pasaules ortodoksiju, ka, amerikāņu žurnālista vārdiem, “ja Džonsons dzīvotu šodien, viņš būtu pastāvīgs televīzijas sarunu šovu dalībnieks”. Tiesa gan, literāti un dzejnieki (un Džonsons rakstīja dzeju jau vismaz kopš Oksfordas perioda), lai cik asprātīgi, tajos mēdz būt retums, kur nu vēl tādi ar fiziskām vainām un garīgām īpatnībām.

Džonsons ieradās Londonā, viņš nebija viens - kopā ar viņu bija jaunais Deivids Gariks, kas vēlāk kļuva par vienu no visu laiku slavenākajiem aktieriem. Tobrīd gan viņš bija vienkārši tikpat ambiciozs kā viņa vecākais ceļabiedrs un arī tikpat nabadzīgs - daļu ceļa uz Londonu (120 jūdzes jeb 193 km) viņi bija mērojuši kājām, daļu - uz maiņām izmantojot vienu un to pašu zirgu - viens gabalu pajāja, piesēja zirgu pie kāda koka vai staba un soļoja tālāk. Ar Gariku Džonsons iepazinās, kad bija saņēmies nodibināt pats savu skolu Edjalā - mazā miestiņā uz rietumiem no Ličfīldas - viņš bija viens no sešiem, pēc citiem avotiem, astoņiem skolēniem tās pastāvēšanas vēsturē. Šī vēsture nebija ilga - tikai vienu mācību gadu - jo, par spīti Džonsona izmisīgajiem mēģinājumiem skolu reklamēt - “Edjalā, netālu no Ličfīldas Stafordšīrā, Jaunus Džentlmeņus Pieņem Pansijā un Apmāca Latīņu un Grieķu Valodā Semjuels Džonsons” - vecāki savus dēlus tomēr sūtīja citur. Mācīšana gan Džonsonam nekad īpaši nebija patikusi, kā viņš raksta savā austrumnieciski krāšņajā morāles stāstā “Raselass”: “Ļaudis, kas zinībās tikuši tālu, nemīl atkārtot savas mākas elementus,” tāpēc paralēli viņš nodarbojās arī ar sirdij tīkamāku darbu - rakstīja traģēdiju “Irēna” - stilā, kas gan bija modē kopš 17. gadsimta beigām, bet kas nepavisam nebija tas, ar ko pierasts saistīt Džonsona vārdu. Varu tikai piekrist Beitam, kurš raksta: “[baudīt lugu] mūsdienu lasītāju paradoksālā kārtā kavē apziņa, ka to rakstījis Džonsons. Ja tā gadītos rokās nejauši - sevišķi tad, ja jau palasītas dažas citas tā laika traģēdijas - nemaz neliktos tik slikti. Taču zinot, ka tās autors ir viens no angļu prozas stila meistariem (kurš lieliski pārvaldīja arī vienu no dzejas stiliem) un viens no spēcīgākajiem literatūras kritiķiem, kādi rakstījuši jebkurā valodā, pēc maza brīža sāk kļūt diezgan nelāgi ap dūšu - izņemot, ja lasītājs ir visnelokāmākais džonsonists, bet varbūt pat tad.” Taču gluži tāpat kā Edjalas skola, arī “Irēna” bija kārtējā neveiksme (vēlāk pat publikas un kritikas mīlulim Garikam savā slavenajā Drūrīleinas teātrī neizdevās to padarīt labāku). Taču Džonsonam vairs nebija svarīgi izsisties uz augšu tikai pašam - viņam bija jauna atbildība: Birmingemā viņš bija apprecējies.

Viņa sieva bija Elizabete Džērvisa Portere, kas daudzus gadus bija precējusies ar Džonsona labu draugu, vilnas tirgotāju Hariju Porteru.

1734. gadā Porters nomira, un līdzcietība un rūpes, kādas atraitnei izrādīja Džonsons, pakāpeniski pārauga romantiskās jūtās. Romantiku gan apšaubīja daudzi Semjuela un Elizabetes laikabiedri - galu galā viņš bija jauns, trūcīgs dīvainis pat bez akadēmiskā grāda, bet viņa - 21 gadu par viņu vecāka, labi pārtikusi matrona ar trim bērniem - astoņpadsmit gadus veco Lūsiju un diviem zēniem Džērvisu Henriju un Džozefu, attiecīgi sešpadsmit un desmit gadus veciem. Džērviss Henrijs, kurš bija sācis mācīties par flotes virsnieku, bija tik sašutis par mātes laulībām ar grotesko jaunekli bez jelkādas jēdzīgas nodarbošanās, ka atteicās ar māti satikties līdz pat viņas mūža galam; savukārt Džozefam, kurš vēlāk kļuva par veiksmīgu tirgotāju, “pārvarēt riebumu” prasīja daudzus gadus. Vienīgi Lūsija, kas mātei bija ļoti pieķērusies, viņu nenosodīja un allaž laipni izturējās arī pret Džonsonu. Tiesa, pēc viņas apraksta, laikā, kad Džonsons iepazinās ar Elizabeti, “viņš bija vājš un izstīdzējis, tā ka acīs krita viņa milzīgie kauli un dziļās skrofulozes rētas. Viņš nēsāja matus [nevis parūku! I.L.], kas bija taisni un stīvi, ar celiņu pakausī un viņam bieži vien uznāca konvulsiju un savādas žestikulēšanas lēkmes, kas reizē satrauca un uzjautrināja apkārtējos.” Turpretim māte toreiz meitai sacījusi, ka “šis ir vissaprātīgākais vīrs, kādu man jebkad dzīvē nācies sastapt”. Savukārt Džonsons, pieminot sievu, allaž uzsvēris viņas skaistumu, aso prātu un humora izjūtu, kā arī to, ka tā abpusēji bijusi “laulība aiz mīlestības”.

Saglabājušies arī samērā pikanti aculiecinieku vēstījumi - piemēram, viens no Garika privātā, tikai vīriešu kārtas draugiem rādāmā repertuāra pastāvīgiem elementiem bija skečs, kurā viņš tēloja abu laulāto lomas (Edjalas skolā puikām bijis ierasts vakaros pa atslēgas caurumu pētīt, kas notiek savādā pāra guļamistabā un uzjautrināties par Džonsona neveiklajiem mīlestības apliecinājumiem):

“Džonsons sēž pie galda blakus gultai un cīnās ar savu “Irēnu.” Pārāk dziļi iegrimis darbā, lai dzirdētu Tetijas aicinājumus nākt gultā, viņš nodeklamē viņai dažus no svaigi uzrakstītajiem pantiem. Pa pusei apjauzdams, ka blakus nokarājas palags, bet izklaidīgi uzskatīdams to par savu kreklu, viņš sāk bāzt to biksēs, kamēr Tetija, trīcēdama no aukstuma, izmisīgi pūlas noturēt projām slīdošos apsegus. Beidzot viņš sadzird viņas žēlabas, pielec kājās un, pukstēdams un skaļi pūzdams, sāk skraidīt pa istabu, nopakaļ vilkdams palagu, un drudžaini atbrīvojas no drēbēm, saukdams: “Es jau nāku, mīļo Tetsij, es jau nāku!” Lai nu kā, Džonsons, kurš nekad neskopojās ar pateicību un lojalitāti tiem, kas viņam bija darījuši labu, un, piemēram, publiski protestēja pret Džonatana Svifta atziņu, ka “izjūtot pateicību, cilvēki tikpat lielā mērā izjūt arī nepatiku” (“Cilvēces interesēs ārkārtīgi svarīgi, lai šāda veida nostāja tiktu atmaskota un apkarota”), jo uzskatīja, ka brīvība just un izrādīt pateicību pati par sevi ir liecība, ka konkrētais cilvēks ir “brīva” un visbūtiskākajā ziņā “morāla” būtne. Tetijai viņš bija parādā ne tikai cilvēcisku mīlestību, bet arī dzīvesveidu, pie kāda viņa bija radusi - liela daļa viņas pūra naudas bija ieguldīta Edjalas skolā un, ja neveiksmju sērija turpinātos, drīz vien nabagi būtu viņi abi.

Džonsonam tas šķita neiedomājami un nepieļaujami.

Ierodoties Londonā (Tetija palika Ličfīldā nogaidīt, kad Džonsons būs atradis darbu un dzīves vietu un pievienojās viņam apmēram pusgadu vēlāk), Džonsonam kabatā bija divi pensi un puspenijs, bet Deividam - trīs puspensi, ar kuriem nekur tālu nevarēja tikt. Pēc Deivida ierosinājuma, abi iegriezās pie Garika paziņas, grāmattirgotāja Vilkoksa Strendā, lai palūgtu aizdevumu - piecas mārciņas. Vilkoksu aizkustināja viņu stāsts par grūto ceļojumu uz Londonu un, iedevis naudu, viņš jautājis Džonsonam: “Kā tu domā šai pilsētā nopelnīt maizi?” ‘Ar saviem literārajiem darbiem,” lepni atbildējis Džonsons. Labi zinādams, cik tas grūti, Vilkokss neticīgi pašūpojis galvu un teicis: “Tev, jaunais cilvēk, labāk iegādāties nesēja mezglu” - tā bija ietaise, ar kuras palīdzību nastu nostiprināja uz muguras, cilpu apliekot ap pieri.

Taču par spīti atvēsinošajiem brīdinājumiem un gluži reālajai iespējai ciest kārtējo sakāvi pilsētā, kurā mirstība nereti pārsniedza dzimstību, aiziet bojā no sala un bada bija parasta parādība, bet nonākt parādu cietumā vai pat karātavu cilpā - itin viegli (kādam Džonsona tuvam draugam tā - par spīti daudzu ievērojamu cilvēku apelācijām - gadījās par parakstu, ko viņš bija viltojis uz vekseļa) Džonsons Londonā iejutās tūlīt. Kopā ar Gariku apmeties pie kāda korsešu meistara Ekseteras ielā turpat Strendā, viņš ātri vien uzgāja lētu ēstuvi - nelielu tavernu ‘Ananāss”, kur “par astoņiem pensiem varēja lieliski paēst lieliskā kompānijā. Citiem tas maksāja šiliņu, jo viņi dzēra vīnu, bet es pasūtīju gaļas gabalu par sešiem pensiem, maizi par peniju un vēl iedevu peniju viesmīlim, tāpēc mani gluži labi apkalpoja - nē, pat labāk nekā pārējos, jo viņi viesmīlim nedeva nekā.” Apkārt bija raiba publika, ļaudis, kas pazina dzīvi ne tikai Anglijā, bet arī citās zemēs, turklāt starp daudzajiem ubagiem, vārgdieņiem un invalīdiem Džonsona izskats vairs nešķita nekas ārkārtējs. Bez tam Londona, kā jebkura cita lielpilsēta vēl šodien, bija teātris, kur citu attieksme pret tevi nereti atkarīga nevis no tā, kas tu esi, bet gan no tā, ko tu tēlo.

Tomēr grāmatnieka Vilkoksa bažas par Džonsona nākotni bija gluži pamatotas. Kā nesen žurnālā New Yorker rakstīja esejists Ādams Gopniks: “Džonsons ieradās Londonā laikā, kas savā ziņā bija līdzīgs mūsējam - vecie mediji bija krīzes stāvoklī, bet jaunie [saviem autoriem] tikpat kā neko nemaksāja. Aristokrātiskā patronāža pamazām apsīka, bet jaunais, vidusšķiras izkārtojums, kas ļāva cerēt uz kārtīgu samaksu no izdevējiem, vēl nebija iesakņojies.” Biogrāfs Beits secina, ka “nekad modernajā vēsturē angļu rakstniekam nebija tik grūti uzsākt karjeru - ja viņam nebija pašam savu līdzekļu vai ietekmīgu draugu - kā 18. gadsimta otrajā ceturtdaļā.” Par saviem tulkojumiem no franču, latīņu un grieķu valodas Džonsons sākumā patiesi pelnīja tikai grašus, taču pamazām izkaroja sev pieticīgu reputāciju un jau no populārās preses izdevējiem saņēma mazliet vairāk par karavadoņu dzīves aprakstiem un pamfletiem, kuros izsmēja valdību. Īstais lielais pagrieziens tomēr bija brīdis, kad viņš kļuva par The Gentleman’s Magazine pastāvīgo autoru. Šis Edvarda Keiva dibinātais žurnāls, kura metiens 1739. gadā jau bija 10 tūkstoši mēnesī, žurnālista Džona Rasela vārdiem, bija prototips “izcilajam civilizācijas instrumentam - nedēļas vai mēneša žurnālam, kas ļauj lasītājiem turēties līdzi viņus ietekmējošiem notikumiem, kuru pētīšanai viņi paši ir par aizņemtu vai par slinku”.

Izrādījās, ka žurnālista lomā Džonsons ir pilnīgi neaizstājams. Kā grāmatā “Londona” raksta Rasels: “Viņš varēja darīt jebko. Viņš tulkoja. Viņš varēja ielūkoties jebkurā valodā rakstītā grāmatā un precīzi pateikt, kas tajā labs, kas slikts. Viņš varēja vērtēt dzeju. Viņš varēja pēc pasūtījuma rakstīt priekšvārdus un īsas biogrāfijas. Viņam pa spēkam bija no jauna iztulkot klasisku pētījumu par Trentas koncilu. Viņam bija pa spēkam vienpersoniski informēt lasītājus par notikumiem ārzemēs.” Bez tam viņš rakstīja ārkārtīgi ātri un koncentrēti: “Stundā uzrakstīt 1800 vārdu viņam bija nieks.

12 000 vārdu - turklāt katrs no tiem bija īstais vārds īstajā vietā - viņš pieveica starp pusdienlaiku un pievakari.” Taču vislielāko popularitāti baudīja Džonsons kā parlamenta reportieris - šis apzīmējums gan jāsaprot nosacīti, nepiemērojot mūsdienu žurnālistikas mērauklas: tā kā parlamenta debates kopš 1738. gada aprīļa presē atreferēt bija aizliegts, tad The Gentleman’s Magazine atrada ģeniālu risinājumu: šīs debates tika publicētas, mainot runātāju uzvārdus - tikai tik daudz, lai vēl būtu nojaušams, kas ir kas (apmēram kā Lato Lapsa grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis”) un izdomājot viņu runas, tomēr balstoties uz faktiem. No 1740. gada novembra līdz 1743. gada februārim Džonsons sniedza lasītājiem detalizētu ieskatu 27 parlamenta debatēs, kaut arī pārstāvju palātā bija bijis vienu vienīgu reizi. Viņa iemiesošanās spēja bija tik izcila un politiskās teritorijas pārzināšana tik teicama, ka būtībā izkariķētie valstsvīri jutās pat gandarīti (kā gandarīti acīmredzot jūtas Latvijas valstsvīri, pērkot Ivara Poikāna košās krāsās gleznotās lielformāta karikatūras, kurās viņi redzami), bet “atreferētās” runas vēl 1899. gadā tika iekļautas antoloģijā “Pasaules labākie oratori” - it kā tie būtu tālaika britu politiķu autentiski teksti.

Lai cik vēsturiski interesanta būtu šī parlamenta “dokumentālā daiļliteratūra”, no kuras gan Džonsons mūža nogalē gribēja norobežoties, uzskatot to par vienu no sava mūža lielākajām kļūdām, talanta un zināšanu mērogi daudz spilgtāk izpaužas viņa literārā kritiķa un esejista darbībā - lielā mērā, manuprāt, tāpēc, ka viņam izdodas lasītāju pārliecināt, ka rakstīts “no sevis”, bez izlikšanās labākam un gudrākam, tomēr tiecoties pēc “labestības un gudrības”. Viens no mūsdienu ievērojamākajiem literatūras kritiķiem Harolds Blūms apmēram to pašu pasaka labāk: “Džonsons ir viss, kam gudram kritiķim jābūt: viņš tiešā veidā konfrontē diženo, reaģēdams uz to totāli, ar sevi visu” un apgalvo, ka Džonsons ir kritiķu kritiķis, “kam nav līdzīga nevienas nācijas kritiķu vidū ne pirms, ne pēc viņa”. Godīgi sakot, lasot Džonsona rakstītos dzejnieku dzīves stāstus, kā arī viņa apcerējumus par Šekspīru, Miltonu, Poupu (bez tam vēl ir arī sprediķi, lūgšanas un esejas), tā arī netop skaidrs, pa kuru laiku viņš spējis izlasīt visus pieminētos darbus, kā viņam zināmas tik daudzas sīkas, bet raksturīgas dzejnieku biogrāfijas un psiholoģijas detaļas, arī no kurienes šis pilnīgi dabiskais teksta plūdums, kas, atšķirībā no daudziem citiem 18. gadsimta tekstiem, nešķiet garlaicīgs, grūts vai novecojis. Iespējams, ka tieši Londonas gaisotne bija tā, kas beidzot uzspridzināja Džonsona talanta plūdumam līdz šim traucējošo iekšējo dambi. Kaut arī dienasgrāmatās viņš joprojām šausta sevi par “slinkumu”, tas šķiet gandrīz liekulīgi, jo viņš īsā laikā pagūst neticami daudz - tai skaitā sava mūža lielāko darbu, ko tagad noteikti sauktu par “projektu”.

Šis “projekts” bija vārdnīca, pēc kādas angļu valodā nepieciešamība bija vismaz kopš 17. gadsimta beigām - valoda strauji mainījās, tajā nemitīgi ieplūda no svešvalodām aizgūti vārdi, savu iespaidu bija atstājuši Elizabetes laikmeta dzejnieku eksperimenti, no kuriem dažs labs bija visai patvaļīgs, pareizrakstības normas nepastāvēja, katrs rakstīja, kā mācēja (vai dzirdēja), viena vārda divas dažādas rakstības vienā un tai pašā lappusē nebija nekāds retums. Vārdnīcu, kas ieviestu zināmu kārtību šai juceklī, sevišķi vēlējās literāti, kuri gribēja būt nemirstīgi - jo, ja valodas maiņas nekā netiks bremzētas, vai pat pēc vienas paaudzes kāds vēl spēs izlasīt viņu darbus? Bez tam uz spēles bija arī nacionālais gods. Itālijā pirmā nopietnā vārdnīca iznāca jau 1612. gadā, Francijā - 1694. gadā. Abās zemēs tās izdeva iepriekš šim nolūkam nodibinātās akadēmijas - attiecīgi Accademia della Crusca (1582) un Académie Française (1635), un tie bija kolektīvi izspriesti, normatīvi darbi. Džons Draidens (“Cik barbariski mēs vēl runājam un rakstām!”), Daniels Defo (‘Angļu mēle jāspodrina un jāpulē”) un Džonatans Svifts (“Mūsu valoda uz visiem laikiem jāpadara stingra un droša!”) uzskatīja, ka akadēmija nepieciešama arī Anglijā. Taču vairums tālaika angļu intelektuāļu acīmredzot saprata, ka valodu nevar regulēt, ka standarti mainās; ka statiskas - kamēr tajās runāja - nebija arī tādas valodas kā grieķu un latīņu. Turklāt arī Francijas un Itālijas akadēmijām nebija bijis pa spēkam apturēt valodas mainību. Džonsons akadēmijas pretinieku nostāju formulēja šādi: “Kad redzam, kā cilvēki noveco un noteiktā laikā cits pēc cita mirst, mēs smejamies par eliksīru, kas sola paildzināt mūžu līdz tūkstoš gadiem; gluži tāpat izsmejams ir leksikogrāfs, kurš, nespēdams minēt nevienu tautu, kurai būtu izdevies pasargāt savus vārdus un frāzes no izmaiņām, tagad iedomājas, ka viņa vārdnīcas spēkos būs iebalzamēt viņa valodu un paglābt to no maitāšanās un trūdēšanas, ka viņa spēkos ir mainīt dabu zem saules vai vienā rāvienā attīrīt pasauli no muļķības, iedomības un izlikšanās.”

Līgumu par vārdnīcas sastādīšanu Džonsons 1746. gada 18. jūnijā parakstīja ar grāmattirgotāju un vienu no uzņēmīgākajiem izdevējiem Robertu Dodsliju pie brokastgalda, kas bija klāts “Zelta enkura” tavernā. Saskaņā ar vienošanos, par darbu viņam pakāpeniski bija jāsaņem 1575 mārciņas (1500 ginejas) un daļu no šīs naudas viņš izmantoja, lai noīrētu trīsstāvu māju nomaļajā Gofa skvērā, kurš tagad, iespiests starp daudzstāvu biroju ēkām, atrodas Londonas centrālajā daļā (18. gadsimtā divkāršojās Londonas iedzīvotāju skaits un gandrīz divkāršojās tās teritorija). Relatīvi plašajā mājā beidzot varēja ērti justies Tetija, kuru pamazām sāka piemeklēt dažādas kaites. Tur mitinājās ne tikai jau pieminētais Frenks Bārbers, bet ar laiku arī Tetijas paziņa Anna Viljamsa, izglītota sieviete, kas labi runāja itāļu un franču valodā un rakstīja dzeju, bet agrīnā vecumā bija kļuvusi akla, kā arī kāds dakteris, kura “pieklīšanas” iemeslus, šķiet, neviens vairs neatcerējās, bet arī netaujāja. Gofa skvēra māja ir vienīgā no Džonsona Londonas dzīvesvietām, kura vēl saglabājusies - pateicoties parlamenta deputātam Sīsilam Hārmsvortam, kurš to, pussabrukušā stāvoklī, iegādājās 1911. gadā. Mājā iekārtots Džonsona muzejs, taču tas neatstāj muzejisku iespaidu - varbūt tāpēc, ka saulainā darbdienas pēcpusdienā varēju brīvi klīst pa to, neuzduroties nevienam citam apmeklētājam un slavenajā bēniņstāvā, kur Džonsons vadīja savas vārdnīcas tapšanu, nudien šķita, ka darbs pārtraukts tikai pirms brīža, ka trijkājis krēsls, uz kura Džonsons mēdza sēdēt, vēl silts no viņa smaguma. Šādas banalitātes, protams, bieži vien mēdz rakstīt par memoriālajiem muzejiem, taču es patiešām to izjutu pirmo reizi. Varbūt mājīguma un apdzīvotības ilūziju palīdzēja radīt siltā koka (kā balasts ievesta baltā un dzeltenā Amerikas priede) smarža un pa logiem ieplūstošajos saules staru kūļos dejojošie sīkie puteklīši.

Pie vārdnīcas strādāja sešu cilvēku artelis. Sagadīšanās pēc, pieci no tiem skoti, pret kuru tautību Džonsonam skaitījās īsti vai tēloti aizspriedumi. Metode bija sekojoša: vispirms Džonsons lasīja daudz grāmatu, aizņemdamies tās no draugiem; grāmatās viņš atzīmēja noderīgus citātus, kurus palīgi, stāvēdami pie gara galda telpas vidū, pārrakstīja uz lapiņām. Lapiņas pēc tam tika sakārtotas alfabētiskā secībā pa šķirkļiem un atbilstoši vārdu dažādajām nozīmēm, līdz beidzot Džonsons ķērās pie definīcijām un etimoloģijas. Šis darbs bija monumentāls apjomu ziņā (drukātājiem iesniegtais manuskripts sastāvēja no 80 biezām piezīmju burtnīcām ar vairāk nekā 40 000 vārdu definīcijām, kuru nianses ilustrēja aptuveni 114 000 citātu no pēdējā gadsimtā tapušajiem literārajiem darbiem) un unikāls praktiskās pieejas ziņā - pretēji saviem priekštečiem, kuru vārdnīcas bija daudz šaurākai auditorijai, viņš nepretendēja uz definīciju stabilitāti, turklāt centās uzrādīt pēc iespējas vairāk nokrāsu. Gluži kā angļu vispārējās tiesībās, definīcijas izvēlētas, balstoties uz precedentu. Vārdnīca iznāca 1755. gadā divos milzīgos un ļoti dārgos (4 mārciņas!) folio sējumos (vēlākos izdevumos notika dažādi, vairāk vai mazāk sekmīgi mēģinājumi samazināt vārdnīcas fizisko apjomu, taču tikai 4. izdevumā Džonsons veica nopietnas redakcionālas izmaiņas saturā, atsakoties no tehniskākajām definīcijām un enciklopēdiskā materiāla). Vairāk nekā gadsimtu - līdz pat slavenās Oksfordas vārdnīcas tapšanai - Džonsona vārdnīcai nebija konkurentu. Viņa metodi kopēja un apskauda - Voltērs, piemēram, uzskatīja, ka pēc tās būtu jāpārstrādā franču valodas vārdnīca; itāļu leksikogrāfs marķīzs Nikolīni, Florences Akadēmijas prezidents, atzīmēja: “Šis ārkārtīgi cildenais darbs būs mūžīgs slavas piemineklis autoram, gods viņa zemei un ieguvums literatūras sadraudzībai visā Eiropā.” Deviņu gadu laikā Džonsons bija paveicis to, kas četrdesmit francūžiem prasīja turpat vai sešdesmit, nezināmam skaitam itāļu - trīsdesmit gadu. Pats Džonsons pēc vārdnīcas iznākšanas ne vien saņēma mūža pensiju no karaļa Džordža III (doktora grādu Oksforda viņam piešķīra vēl tās tapšanas laikā) - viņš folklorizējās un kļuva par to Džonsonu, kādu lielākā daļa pasaule pazīst pēc “visu laiku labākās literārās biogrāfijas” (Harolds Blūms u.c.) - tās, kuru sarakstījis Džeimss Bozvels. Tas ir Džonsons, kura epigrammiskās atziņas citē ikvienā pasaules daļā, kur vien runā angliski - nereti ārpus konteksta (kāds ir, piemēram, daudzinātais citāts: “Patriotisms ir pēdējais patvērums neliešiem”, jo no esejas, kurā šis teikums parādās, ir skaidrs, ka runa ir par liekulīgu pseidopatriotismu). Nu, kaut vai: “Laulībā ir daudz ciešanu, bet celibātā nav nekādu prieku”; “Cilvēka dzīve itin visur ir tāda, ka daudz kas jāpacieš, bet maz, ko baudīt”; “Bozvels: Es nāku no Skotijas, bet neko tur nevaru darīt.” Džonsons: Esmu, ser, novērojis, ka neko tur nevar darīt liels skaits jūsu tautasbrāļu.”; “Bozvels: To nav iespējams apstrīdēt [par bīskapa Bērklija pierādījumiem, ka matērija neeksistē]. Džonsons, ar milzu spēku iesperdams pa lielu akmeni: Es to apstrīdu tā.”; “Dzīve ir tablete, ko neviens nespēj norīt, to iepriekš neapzeltījis”; “Nav svarīgi, kā cilvēks mirst, bet gan kā viņš dzīvo. Miršanai nav nozīmes - tā ilgst tik īsu brīdi” - utt. utjp. Daļa no šiem un daudziem citiem citātiem parādījās Džonsona esejās paša aizsāktajos laikrakstos Rambler un Idler, kā arī citās publikācijās, taču liela daļa, tāpat kā daudz kas no tā, ko mēs vispār zinām par Džonsonu, nāk no Bozvela pierakstiem, kurus viņš jau no pirmās reizes veica, zinot, ka grib rakstīt nu jau slavenā vīra biogrāfiju. Tā kā šī biogrāfija arī kabatas izdevumā ir gandrīz pusotra tūkstoša lappušu bieza, var rasties iespaids, ka abi pavadījuši kopā milzumu laika un bijuši ļoti tuvu pazīstami. Patiesībā trīsdesmitgadīgais dzīves baudītājs Džeimss Bozvels, kurš no saviem senču īpašumiem braukāja uz Londonu, gan lai uzdzīvotu ar meitenēm, gan lai ārstētu kārtējo venerisko slimību, gan arī, protams, lai pavadītu laiku patīkamās sarunās ar izglītotiem londoniešiem, iepazinās ar Džonsonu laikā, kad tam jau bija pāri piecdesmit un viņš beidzot bija sabiedrības novērtēts un pieklājīgi atalgots. Viņi pazinās divus gadu desmitus, līdz pat Džonsona nāvei 1784. gadā, taču laiks, ko viņi pavadīja viens otra sabiedrībā, kopumā daudz nepārsniedz pusgadu.

Tā kā šogad aprit 300 gadu kopš Džonsona dzimšanas, tas ir izdevīgs brīdis nākt klajā ar jauniem, sensacionāliem faktiem (vai teorijām) par leģendāro vīru, kas Bozvelam vai nu nav bijuši pieejami, vai arī viņš tos apzināti slēpis. Pērnā gada nogalē, piemēram, iznāca divas jaunas Džonsona biogrāfijas, ko sarakstījuši Pīters Mārtins un Džefrijs Meiers. Iznāk arī Džonsonam tuvu cilvēku biogrāfijas - viens no šiem cilvēkiem ir Hestere Treila, nozīmīga sieviete tajā viņa mūža daļā, kas aizritēja jau bez Tetijas (viņa nomira 1752. gadā). Treilu ģimenē, kurā bija astoņi bērni, Džonsons bija savējais - gan viņu Londonas mājā, gan lauku īpašumā viņam bija pašam sava istaba -, bet attiecības ar Hesteri bija īpaši tuvas pirmām kārtām jau tāpēc, ka viņa bija gudra un asprātīga, toleranta pret citu īpatnībām un vājībām un atklāta par savējām, viņai patika izklaidēties un izklaidēt, kultivēt ap sevi gudrus un šarmantus cilvēkus. Visās šais grāmatās, bet īpaši Īana Makintaira grāmatā “Hestere” pievērsta uzmanība pikantākam Hesteres un Semjuela attiecību aspektam - proti, atzīts, ka šīm attiecībām bijis sadomazohistisks raksturs. Pierādījumi? Vēstules, kurās Džonsons uzrunā Hesteri par “Manu kundzi” un aicina viņu ‘bargi mani kontrolēt” (“Jo esmu vai nu ļoti skaļš vai ļoti kluss, ļoti drūms vai ļoti jautrs, ļoti nejauks vai ļoti laipns - Jūs vienīgā spējat mani savaldīt un aiztaupīt man nepieciešamību savaldīt pašam sevi”), ir arī piekaramā atslēga, kas pēc Hesteres nāves atrasta viņas mantās ar zīmīti “Džonsona atslēga”, kas (vismaz dažiem) liek tieši interpretēt tekstu: ‘Atsvabiniet mani no vajadzības pašam sevi ierobežot, atņemot man iespēju atstāt istabu, kad vēlaties, lai es palieku” un “Paturiet mani tajā verdzības formā, kādu Jūs tik labi zināt, kā padarīt par svētlaimi.” Hestere, kura, starp citu, bija pirmā Džonsona biogrāfe, savos “Stāstos par nelaiķi Semjuelu Džonsonu” atstāsta Džonsona izteikumu, ka “Sievietei vecumā no divdesmit pieci līdz četrdesmit pieci piemīt tāda vara, ka viņa, ja grib, var piesiet vīrieti pie staba un pērt.” Vai kas tāds starp abiem tiešām noticis, neviens, protams, absolūti droši nepateiks, katrā ziņā angļu literātu vidū tieksme uz mazohismu nebūt nav retums. Taču, lai kā tas būtu, nez, vai tas var sevišķi apdraudēt to tēlu, kuru radījis Bozvels un kuru, kā izteicies kāds angļu kritiķis, “mēs pazīstam vismaz tikpat labi kā Leopoldu Blūmu”.

Gofa skvēra namā es pavadīju pāris patīkamas stundas, ko nespēja sabojāt visai garlaicīgā un kokainā videofilma par Džonsonu un Bozvelu, kuru aiz pienākuma apziņas noskatījos otrā stāva dzīvojamā istabā. Soļojot pa Flītstrītu atpakaļ uz viesnīcu banku rajonā, es nudien spēju it gaiši iztēloties, kā Džonsons iet pa šo pašu ielu, ritmiski piesizdams ar kūju laternu stabiem. Vēl šodien Londona ir gandrīz tikpat noslēpumaina, haotiska un iracionāla kā viņa laikā. Es gluži labi saprotu, ka veids, kā to pielabināt, ir vai nu publiska māņticība (starp citu daudzās Londonas ielās nav nama ar 13. numuru - arī Flītstrītā tāda nav), vai privāts rituāls. Un tomēr - ko gan viņš pasāka ar tām kaltētajām apelsīnu mizām?