Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Par to, ka Brīvības piemineklis ir jāatjauno un jāsaglabā, nevienam Latvijā nekādu šaubu nav; veicies arī ēkām, gleznām, mēbelēm, pastkartēm, fotogrāfijām, jo tās ir reālas, taustāmas un skatāmas. Bet ko iesākt ar daudzajiem skaņu ierakstu oriģināliem, kuros iemūžinātas ne tikai valstsvīru runas un dramatiskie iestudējumi, bet arī tūkstošiem, pat miljoniem skaņdarbu un dziesmu? Lielākoties tie ir unikāli ieskaņojumi, kas nereti kalpo kā vienīgā liecība par tā vai cita dziedātāja, mūziķa, komponista mūža devumu, vienreizīgas diriģentu interpretācijas, aizmirstas un nedzirdētas balsis. Valsts mākslas muzejs palaikam aplaimo ar izstādi no arhīviem, bet skaņu ierakstu oriģināli tā arī guļ Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, Latvijas Radio fonotēkā un kādreizējā Vissavienības monstra krājumu mantinieka — Rīgas Skaņu ierakstu studijas dzelmēs
Vasks, varš, papīrs, rūsa
Loģiski, ka skaņu ierakstu sākotnējā krāšana notika turpat, kur tie Latvijā tika ieskaņoti, tas ir, Latvijas Radio. Ierakstus glabāja skaņuplašu veidā pie Mūzikas redakcijas, kam bija pakļauta gan fonotēka, gan nošu bibliotēka. Pirmskara Radiofonam skaņu tehniku deva 1931. gadā dibinātās skaņuplašu fabrikas Bellacord Electro īpašnieks Helmārs Rudzītis, par ko Radio ļāva izmantot savu studiju — te arī ieskaņoti vai visi Bellacord īsie skaņdarbi un dziesmas, kuru viens eksemplārs tika nodots Radio fonotēkā. Skaņuplašu oriģināli vēl tagad glabājas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, un tiem ir divi veidi. Tautas valodā skaidrojot, pirmais oriģināls jeb mamma ir ieraksts vaska diskā, no kura galvanikas ceļā iegūst pirmo kopiju — papu. Ar papu var izštancēt jaunu skaņuplati jeb nākošo mammu, un rūpnieciskai ražošanai, protams, nepieciešami ļoti daudzi papi. Bet arhīvā, protams, glabājas pirmais paps un pirmā mamma ar atbilstīgiem kataloga numuriem. Saprotams, papu nevar atskaņot ar parastu atskaņotāju — disku pamatā ir varš, uz kura galvanikas ceļā uznests niķelis. Bet, ja tas tomēr nepieciešams, noteikti jālieto smags skaņas noņēmējs ar bambusa adatu, kas nebojā plati.
Kaut magnētiskā lente tika izgudrota 20. gadsimta sākumā, aktīvi ieraksti sākās četrdesmitajos gados, un pirmie tos veica vācieši. 1941. gadā, pēc vācu okupācijas bija nolemts Rīgu pārveidot par Ostlandes galvaspilsētu, tāpēc šurp masveidā tika vesti nošu materiāli no visām Austrumeiropas valstīm. Vienlaikus Latvijas Radio sākās magnētisko ierakstu ēra: pirmās lentes bija nevis uz acetāta, bet gan papīra pamata, kam bija uznests virsū magnētiskais slānis — rūsa kopā ar saistvielām. Tomēr operatīvos materiālus vācieši iegrieza mīkstajās skaņuplatēs, no kurām arī raidīja ēterā. Vāciešiem atkāpjoties, nošu un skaņu ierakstu materiāli netika vesti līdzi, jo tādu fāterlandē bija diezgan. Atnākot padomju karaspēkam, visas skaņuplates ar ērgli virsū tika rūpīgi sadaudzītas, un galvenais dauzītājs bijis tā laika Radiofonijas pārvaldes priekšnieks Indriķis Lēmans. Tāds pats liktenis, protams, piemeklēja arī visas Bellacord Electro skaņuplates.
Pēc kara operatīvos un muzikālos ierakstus iegrieza mīkstajās skaņuplatēs, ko varēja izmantot raidīšanai 10 reizes un šādas plates skanēšanas ilgums bija apmēram 5 minūtes. Cita — krievu metode — bija optisko ierakstu izmantošana: parasta skaņu filma, kur abās pusēs bija optiskie skaņu celiņi — viens turp, otrs atpakaļ. No vācu laika bija saglabājies arī viens magnetofons, barojams ar akumulatoriem, ar kuru veica izbraukuma ierakstus magnētiskajā lentē. Drīz vien padomju stacionāros magnetofonus sāka ražot rūpnīcā MEZ (Moskovskij eksperimentaļnij zavod), kas dibināta pie Valsts Radioraidījumu komitejas, un MEZ vēlāko gadu ražojumi vēl tagad atrodami Latvijas Radio. Savukārt magnētiskās lentes četrdesmitajos un piecdesmitajos gados tika iepirktas Vācijā, ierakstu ātrums bija 76 cm/c — no ASV lietotajām 20 collām. Taču BASF rūpnīcas lentu Maskava piegādāja tikai Vissavienības fondu vajadzībām. Vēlāk lentu sāka ražot Šostkā, taču tās kvalitāte bija zema, jo netika ievērota ražošanas tehnoloģija. Un arī ar lentes izvēli katram ierakstam tika pasludināts dzīves vai nāves spriedums.
Glabāt nedrīkst nodzēst
[1]Četrdesmito gadu otrajā pusē sākās apzināta magnētisko lenšu skaņu ierakstu krāšana Latvijas Radio, un atlase bija visai stingra. Tika šķiroti vienreizējie jeb operatīvie ieraksti, ko vienreiz noraidīja un nodzēsa. Bija arī vairākkārtējie, pārsvarā translācijas ieraksti, ko atskaņoja apmēram piecas, sešas reizes. Trešā grupa bija fondu ieraksti — pastāvīgai uzglabāšanai, un krāja oriģinālus, kam raidīšanai izgatavoja kopijas. Tā kā magnētiskās lentes tolaik bija ar īsu uzglabāšanas laiku — ne vairāk par 10 gadiem — oriģināli regulāri bija jāpārkopē. Skaidrs, ka lentes trūkuma dēļ tas netika darīts, kā rezultātā radās būtiska problēma. Tagadējie magnetofona lentes uztīšanas centri ir apmēram 10 cm lieli, bet tolaik lietoja daudz mazākus, 5 cm diametra centriņus, tāpēc skaņdarba beigas, ilgi guļot plauktā, ieņēma to formu, kādā bija uztītas. Iznākums bija skanējuma “peldēšanas” efekts, jo ne par velti Rietumos visus ierakstus glabā no otra gala, pēc raidīšanas obligāti pārtinot.
Sākotnēji Latvijas Radio fondos nonāca samērā nedaudz uz vietas tapušu ierakstu, jo Vissavienības fondiem domātos ierakstus līdz 1960. gadam veica brigāde no Maskavas. Nav ko slēpt, priekšroka tika dota PSRS Tautas skatuves māksliniekiem Elfrīdai Pakulei, Aleksandram Daškovam un citiem līdzīgu titulu īpašniekiem. Ieraksta objekts, uzglabāšanas veids un ilgums principā bija atkarīgs no Mūzikas redakcijas galvenā redaktora iegribām, un šis jautājums tika izlemts vienpersoniski. Pirmais galvenais redaktors bija Artūrs Verners, kas par Mūzikas redakcijas māksliniecisko vadītāju iecēla komponistu Jāni Ivanovu, kurš pret ierakstu glabāšanu izturējās ar lielu rūpību. Nākošais galvenais redaktors Valentīns Nikolajevs nolēma, ka mākslinieciskais vadītājs nav vajadzīgs, un viņa varas laikā tika skaustas visas nacionālisma tendences un dzēsti vērtīgi oriģināli. Labs iemesls padoto asprātībām bija Nikolajeva vājās latviešu valodas zināšanas, piemēram, joka pēc dziesmu sarakstā tika ierakstīts nosaukums Gailīt’s pirzdams laktā lēca, kas tā arī netika pamanīts. Un tieši šis galvenais redaktors ar sevišķu rūpību izturējies pret dziesmu saturu — jebkurai lentei, kur tikai pieminēts Dievs, velns vai kas cits, komunistaprāt, ķecerīgs, virsū rakstīdams: “Izsniegt tikai ar galvenā redaktora atļauju”. Muzikālo raidījumu satura cenzēšana aizgāja ļoti tālu, piemēram, 1. maija vakara koncertam Ar darbaļaužu sastādītu programmu tika pieprasīts, lai tajā atbilstīgi lielo svētku priekšvakaram skanētu tikai akadēmiskā mūzika. Kas jādara, jādara — redaktori apzvana darbaļaudis, un viens no viņiem izvēlas Susaņina slaveno āriju no Gļinkas operas. Tā nu ēterā izskan vārdi: “O, daiķe, daiķe mņe svobodu...” Nākošajā dienā redaktoru izsauc pie priekšniecības: “Vai tu saproti, ko esi izdarījis, par brīvību dziesmas raidīdams!” Pazīdami Nikolajeva tieksmi uz ierakstu dzēšanu, mūzikas redaktori dažu labu ārzemju ieraksta oriģinālu nelika Fonotēkā, bet slēpa savās atvilktnēs, uz atskaņošanas laiku tam pārlīmējot rakordus1 — krāsainās lentes, ar ko sākas un beidzas lente. Uz rakordiem, tāpat kā uz lentes kasetes, tika norādīts ieskaņojuma nosaukums un numurs, ar ko tad varēja kaut kā attaisnoties, ja pieķer.
Nikolajevam šajā amatā sekoja Diāna Albina, kas strādāja profesionāli un godprātīgi.
No bēniņiem uz pagrabu
Būtisks ir jautājums par ierakstu glabāšanas vietu, Radio ēkā tās vispirms bija telpas ceturtajā stāvā, abpus liftam. Paplašinoties fonotēkai, arvien aktuālāks kļuva jautājums — ko glabāt un ko nē? Problēmu radīja apstāklis, ka obligāti bija jāiegādājas un jāglabā Vissavienības fondu ieraksti, piemēram, Vidusāzijas mūziķu ieskaņojumi, dažādu padomju tautu nacionālā mūzika, ko lielākoties nemaz neatskaņoja. Taču līdz ar ierakstu vienību palielināšanos radās griestu iebrukšanas briesmas, un visus oriģinālus pārcēla uz Radiomājas pagrabu, kas fonotēkas tīrītājiem atkaļ ļāva paveikt savu darāmo. Piedevām oriģinālu dzēšanai lielisks arguments bija mūžīgais magnētiskās lentes trūkums operatīvo ierakstu vajadzībām. Šīs nebeidzamās un nepamatotās dzēšanas liecinieces ir Latvijas Radio fonotēkas reģistru grāmatas, kur vecākā rakstīta vācu izcelsmes žurnālā un sākta 1946. gadā. Pie visiem ierakstiem atzīmēts “nodzēst”, un nākamajām paaudzēm nav atstāts itin nekas no varbūt naivām, tomēr laikmetu raksturojošām liecībām kaut vai aktrises Lilitas Bērziņas balsī vai Jāņa Ozoliņa padomiskajās dziesmās.
Tā objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ mums un pēctečiem secen gājusi iespēja dzirdēt lielu daļu no Latvijas muzikālā mantojuma un dramatisko uzvedumu ierakstiem. Un, ko savulaik nepaspēja funkcionāri, to patlaban var paveikt laiks. Magnētiskās lentes mūžs ir apmēram desmit gadi, ievērojot uzglabāšanas temeperatūras un mitruma režīmu: +5 līdz +15 grādi un 60–70 % mitruma, kā nodrošināšanai tika lietotas pat ūdens bļodas. Telpām jābūt vēdināmām, jo arī putekļi ir kvalitātes bieds. Taču, gadiem ejot, lente kļūst trausla, piedevām senākie paraugi radīti uz acetāta, nevis lavsāna pamatnes. Atskaņojot šādu lenti, tā var satrūkt, turklāt skaļākās jeb visvairāk magnetizētās vietas, glabājoties rullītī, magnetizē blakus esošo nākošo tinumu. Izmainās skanējuma kvalitāte, veidojoties savdabīgam atbalss efektam, skaņu ietekmē arī iepriekš minētā “peldēšana”.
Latvija nebūt nav vientuļa ar šo problēmu — ko iesākt ar veciem ierakstiem, jo šis jautājums tiek apspriests arī visas Eiropas radiostaciju pārstāvju sanāksmēs. Vai saglabāt itin visus oriģinālus, ieskaitot neglābjami bojātu veco papīra lentu, un, ja ierakstu pārcelt jaunā nesējformātā, ko izraudzīties — kompaktdisku vai DAT kaseti? Kaut dažas valstis ierakstus arhivē DAT kasetē, tā tomēr atkal ir tikai lente, tātad priekšroka būtu dodama diskam?! Bet, ja pārskaņot, tad restaurējot vai atstājot laika radītos trokšņus un defektus? Skaņas restaurēšana nozīmē papildus izdevumus, bet naudas kultūras vajadzībām, kā zināms, šajā valstī ir, ai, cik maz!
Kas notiek aiz baznīcas mūriem?
Diemžēl pilnīgi nav zināms, kas notiek ar kādreizējiem Melodijas ierakstiem, kam vajadzētu glabāties tās nosacītajā mantiniecē RSIS (Rīgas Skaņu ierakstu studijā) Reformātu baznīcā. Bet runa jau nav tikai par Latvijā palikušajiem oriģināliem.
Līdz 1938. gadam monopols uz Padomijas skaņu ierakstiem piederēja Maskavas Skaņu ierakstu namam, vēlāk no tā atdalījās Vissavienības skaņuplašu fabrika Melodija. Redzot, ka ieraksta process ir dārgs, Melodijai 40. gados izdevās panākt lēmumu, ka tā par velti var izmantot un tiražēt Vissavienības fondu ierakstus. Nav noslēpums, ka šādi Melodija daudzus krievu mūziķu, sevišķi klasikas ieskaņojumus pārdeva uz ārzemēm. Tamlīdzīgas attiecības pastāvēja arī starp Rīgas Radiofonu un šejienes Melodijas filiāli, kurai bija tiesības ņemt un izmantot jebkuru iepatikušos ierakstu, peļņu paturot sev. Turpretī savas ierakstu studijas ieskaņojumus Radio tā deva nelabprāt.
Piecdesmito gadu beigās Melodijas filiāle Rīgā sāka pati nodarboties ar skaņu ierakstiem, līdz izveidoja Skaņu ierakstu studiju Reformātu baznīcā, kas šīm vajadzībām tika pārbūvēta. Bet, tā kā arī latviešu mūzikas skaņuplatēm matricas tika gatavotas Maskavā, tad ierakstu oriģināli tika sūtīti uz turieni, kur tos noklausījās atbilstīga komisija. Lielākā daļa ierakstu laikam tur arī ir palikusi, taču atbilstīgu dokumentāciju, šķiet, atrast būtu neiespējami, kaut gan deviņdesmito gadu sākumā jautājums par Latvijas īpašumtiesībām uz šiem ierakstiem tika skatīts visai nopietni un aktīvi. Tāpat nezināms ir to lietu liktenis, ko Radiofons nodeva Melodijas Rīgas filiālei, kad tā sešdesmito gadu sākumā nolēma uz vietas sākt matricu veidošanu. Radiomājas noliktavā bija saglabājušies Helmāra Rudzīša griezējgaldi, uz kuriem vaska diskos (mammās) varēja iegriezt ierakstus, vēlāk galvanikas ceļā ražojot matricas (papus) — šie darbagaldi un apmēram 50 vaska diski nonāca Melodijā. Diemžēl tagadējais RSIS direktors Aldis Ermanbriks atteicās runāt par to, kas noticis ar viņa priekšteču krātajiem lenšu ruļļiem, uzsverot, ka nākotne ir svarīgāka par tagadni. Iespējams, tā domā ne viens vien Latvijā.
Taču runa jau nav par šo ierakstu bilances vērtību, ko sastādītu lentes cena, mūziķa vai aktiera autorhonorārs un uzglabāšanas izdevumi. Latvijas Radio fonotēkā un citviet esošie ieskaņojumi ir kultūrvēsturiska vērtība, kuras cena nav nosakāma. Varbūt to varētu noteikt pieprasījums, bet — kā var pieprasīt to, ko nezina. Kļūst mazliet jocīgi ap sirdi, ja gadās rokās turēt lenti, kas ar īpašu uzlīmi[2] aizlīmēta 1979. gadā, tātad divdesmit gadus, piemēram, Igora Jakovļeva komponētā, Veras Singajevskas dziedātā Kravas auto dziesma nav skanējusi. Varbūt tā vispār nekad nav skanējusi un savu mūžu pavadījusi, guļot pagraba plauktā...
Saeimas komisiju ierakstu saglabāšanas jautājumos!
Latvijas Radio fonotēka seno ierakstu saglabāšanu uzskata par nozīmīgu, atzīstot, ka tam nav ne līdzekļu, ne izstrādātas programmas. Diemžēl nav arī precīzas uzskaites, cik un kādi lenšu oriģinālieraksti un kopijas no Melodijas oriģināliem ir tās rīcībā. Pēdējā inventarizācija 1995. gadā uzrādīja 137 tūkstošus vienību, taču tā ir uzskaite pēc dažādiem, apmēram divdesmit indeksiem (Cdst, F, Fstp, Fv, Lg), ar kuriem var apzīmēt gan vienu dziesmu, gan dziesmu ciklu vai simfoniju. Starp citu, oriģināli glabājas tā sauktajos lielajos ruļļos — tas ir, dažnedažādas dziesmas jeb mazās formas skaņdarbi, atdalot ar rakordiem, salīmēti viens otram galā, lai veidotos 30 minūšu garš ieraksts. Tos nevar atšķirt pēc kopīga nosaukuma vai alfabēta burta, vienīgi numura, un, lai to uzzinātu, konkrēta ieraksta meklēšana jāsāk no otra gala — kartotēkas, kur ieraksti izkārtoti pēc komponista, izpildītāja vai žanra.
Latvijas Radio palēnām strādā pie lenšu oriģinālu glābšanas — pirmoreiz Kultūras ministra Ojāra Spārīša laikā 1996. gadā tika izdalīti līdzekļi darbavietas izveidei redaktoram, kurš ar datora starpniecību pārceļ oriģinālus uz jaunu nesējformātu. Arī vēlākajos gados par Kultūrkapitāla fonda izdalītiem līdzekļiem regulāri šim nolūkam tiek iegādātas CD matricas, un process turpinās pēc ugunsgrēka dzēšanas principa — glāpj to, kas ir visvecākais un tūlīt sabruks. Pēc pārkopēšanas vecie oriģināli tiek nodoti Kinofotofonodokumentu arhīvam turpmākai uzglabāšanai — tur nonākušas visas 76. ātruma lentes, kuru atskaņošanai Latvijā derīgi vairs tikai pāris magnetofoni. Tomēr nevienam nav īsti skaidrs, kādai jābūt šī darba secībai un cik ilgi tas turpināsies.
Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts sola, ka 2000. gadā tiks izveidota komisija, kas izvērtēs katra ieraksta māksliniecisko vērtību. Te atkal jājautā, kas svarīgāks — dziedātājas Žanetes Šlitkes ieraksts Ivara Vīgnera dziesmā No skolas aizejot vai Aleksandra Kirhenšteina runa par Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai, jo abi ir vienīgie. Akadēmiskās mūzikas pīlāri noteikti dos priekšroku sava žanra tūlītējai glābšanai, piedevām vieglās mūzikas kompozīciju oriģinālu ir tik daudz, ka būs visai grūti atsijāt graudus no pelavām, un vai tādas vispār ir? Pa vienai vai pāris dziesmiņām, ko savulaik dziedājuši Jānis Krūzītis, Alfrēds Višņevskis, Margarita Pērkone, Sarmīte Lorence, Aino Bāliņa, varbūt ir pierādījums veselam darba mūžam.
Radio fonotēkā oriģināli jau sen netiek pārkopēti ik pēc pieciem gadiem, kā tas savulaik bija noteikts, un nevar zināt, kas no tiem pāri paliks, teiksim, pēc desmit vai divdesmit gadiem. Šeit nu vēsturisko vērtību uzglabātāji jūtas finansiāli nevarīgi, jo Saeimas iedalītais budžets neparedz īpašu sadaļu ierakstu restaurēšanai. Tātad — jāsaglabā ir, bet līdzekļu nav vai ir ļoti maz. Un pat tie, kas rūpējas par sabiedriskā radio abonēšanas maksas ieviešanu, diez vai plāno daļu iekasētā piešķirt šīm vajadzībām.
P.S. Raksta tapšanā izmantots ilggadīgā Latvijas Radio darbinieka, mana tēva Ulda Mazvērsīša stāstījums un fotoarhīvs.
[1] Rakords — krāsaina lente, ar kuru iesāk vai noslēdz vai vienu no otra atdala magnētiskos ierakstus.
[2] Uzlīme — ar to fonotēkā pēc katras lietošanas aizlīmē magnētiskās lentes kaseti, apstiprinot ar redaktora parakstu, ka ieraksts nav bojāts un derīgs atskaņošanai. Uz uzlīmes tiek norādīts pēdējās lietošanas datums.