Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Daudzi cilvēki nezina atbildi uz savu svarīgāko dzīves jautājumu, nesaprot tā būtiskumu un vispār neaizdomājas par dzīves jēgu, kas rada viņu dzīvē pārpratumus un padara viņus par ļaunu cilvēku manipulāciju upuriem. Dzīves jēga ir atbilde uz jautājumu, kādēļ vispār cilvēks dzīvo, kam viņš šajā dzīvē ir noderīgs un ko viņš šajā dzīvē grib sasniegt un izdarīt.
Pēc apmēram trim studiju gadiem Vēstures un filozofijas fakultātē ar zināmu pārsteigumu kādā, šķiet, angļu valodas vārdnīcā izlasīju, ka filozofija esot disciplīna, kura nodarbojoties ar jautājumu par dzīves jēgu. Tas uzreiz atsauca atmiņā vidusskolas literatūras stundas, kurās turpat vai ikviena rakstnieka daiļrade izrādījās nebeidzami dzīves jēgas meklējumi. Tomēr pat visnotaļ paviršs atskats pagātnē atklāj, ka – vismaz šādā formā – šis “svarīgākais dzīves jautājums” lielākajai daļai pagātnes domātāju ir palicis nepamanīts. Uzskats par filozofiju kā dzīves jēgas meklēšanu, šķiet, ir radies eksistenciālisma filozofijas iespaidā, tomēr pēdējās desmitgadēs arī daudzi visādi citādi cienījami anglosakšu autori, piemēram, Roberts Noziks, Džons Kotingems, Terijs Īgltons u.c., ir uzskatījuši par vajadzīgu šim jautājumam veltīt grāmatas nodaļu vai pat veselu monogrāfiju. Pilnīgi iespējams, ka “On the Meaning of Life” ir visvairāk pirktā Džona Kotingema grāmata, tomēr pavisam noteikti tas nav viņa labākais darbs. Un tas pats ir sakāms arī par Terija Īgltona grāmatu ar līdzīgu nosaukumu.
Bet kas vainas jautājumam? Pirmkārt, nebūt nav skaidrs, vai dzīve ir tāda veida lieta, kurai var piemist jēga. Proti, kāds varētu teikt, ka vaicāt “kāda ir dzīves jēga?” ir tas pats, kas jautāt “kādā krāsā ir skaitlis divi?”. Krāsa nav īpašība, kas var piemist skaitļiem, tāpēc jautājums par skaitļu krāsu ir bezjēdzīgs. Līdzīgā kārtā mēs varētu teikt, ka jēga ir īpašība, kas var piemist lingvistiskām vienībām, piemēram, vārdiem vai teikumiem, nevis priekšmetiem vai norisēm. Teikumam “Vitgenšteina dzīve bija brīnišķīga” ir jēga, bet akmeņiem, viesuļvētrām utt. jēgas nav. Līdz ar to jautājuma par dzīves jēgu pamatā ir tas, ko dažkārt mēdz dēvēt par kategoriju kļūdu, proti, dzīve tiek uzlūkota par tādas kategorijas lietu, kurai var piemist jēga. Ja šī diagnoze ir patiesa, tad jautājums par dzīves jēgu ir bezjēdzīgs.
Domāju, ka šāds spriedums pārliecinās tikai nedaudzus. Nav taču tā, ka jautājums “kāda ir dzīves jēga?” būtu tikpat bezjēdzīgs kā jautājums “cik ātri lido “Anna Kareņina”?”. Un nevar taču būt, ka tik daudzi cilvēki uzdevuši šo jautājumu, nemanot, cik tas ir bezjēdzīgs? Bet kāpēc gan nevar? Galu galā – no tā, ka daudzi cilvēki kaut ko ir darījuši, vēl neizriet, ka tas nav bezjēdzīgs. Un mēs arī zinām, ka “valoda pārģērbj domas”. Bet lai notiek, pieņemsim, ka tie, kas šo jautājumu uzdod, kaut ko domā. Bet ko tieši? Uz šo jautājumu atbildēt nav nemaz tik viegli. Varbūt ar šo jautājumu ir domāts tas pats, kas ar jautājumu “kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu?”. Iespējams. Tomēr, no otras puses, šķiet, ka dzīve, kuru ir vērts dzīvot, nepieciešami nav arī dzīve, kurai ir jēga. Varbūt dzīve, kurai ir jēga, ir dzīve, kura ir nodzīvota ētiski pareizi (lai ko tas arī nozīmētu). Tomēr šķiet, ka arī tās tomēr ir divas atšķirīgas lietas. Bet, ja reiz jautājums ir tik neskaidrs, tad kādu atbildi gan cilvēki gaida? Tas, protams, atgādina slaveno epizodi no Duglasa Adamsa “Galaktikas ceļveža stopētājiem”, kurā tiek uzbūvēts superjaudīgs dators Dziļā Doma, lai rastu atbildi uz dzīves un Visuma galveno jautājumu. Pēc vairāk nekā septiņus miljonus gadu ilgiem aprēķiniem Dziļā Doma nāk klajā ar atbildi. Un tā ir: “42.” Tomēr šāda atbilde klausītājus neapmierina, jo nav saprotams, ko tā nozīmē. Dziļā Doma gan visnotaļ pamatoti norāda, ka, ja reiz jautājuma uzdevēji saprot jautājumu, tad noteikti viņi arī zinās, ko iesākt ar atbildi. Bet izrādās, ka neviens īsti nesaprot jautājumu, tamdēļ nākas būvēt vēl jaudīgāku datoru, kas paskaidrotu jautājumu. Šis jaudīgākais dators, kā izrādās, ir planēta Zeme ar visiem tās iemītniekiem. Un te nu mēs esam.
Tomēr jautājuma par dzīves jēgu klupšanas akmens neslēpjas tikai apstāklī, ka tas ir pagalam neskaidrs. Līdzās neskaidrībai šāds jautājums maldīgi vedina domāt, ka ir kāda vienkārša un visiem pieejama formula, kas sniedz uz to atbildi. (Jo, “ja jautājumu vispār var uzdot, tad uz to var arī atbildēt”.) Bet šādas cerības visai bieži liek vilties, gluži kā kādā stāstā par cilvēku, kurš savos dzīves jēgas meklējumos mērojis tālo ceļu uz Himalajiem, lai gūtu skaidrību pie kāda viedā indiešu vientuļnieka. Sasniedzis galamērķi, viņš savā vientulībā meditējošajam viedajam vaicājis: “Kāda ir dzīves jēga?” Vientuļnieks vēl kādu laiku pavadījis klusējot, bet tad atvēris acis un teicis: “Dzīve ir strūklaka.” Tālo viesi šāda atbilde nebūt nav apmierinājusi. Pamest visu, pavadīt ceļā vairākas dienas, un tas viss tikai tamdēļ, lai uzzinātu, ka dzīve ir strūklaka? “Tu gribi teikt, ka dzīve nav strūklaka?” vaicājis vientuļnieks. “Labi, dzīve nav strūklaka,” noteicis indietis un atkal pievērsies meditācijai.
Tomēr no teiktā nevajadzētu izdarīt aplamu secinājumu, ka dzīves bezjēdzības radīto izmisumu nav iespējams remdēt, piemēram, filozofijā. Runā, ka izcilais britu filozofs Gilberts Rails dižojies, ka viņam reiz esot izdevies atrunāt no pašnāvības kādu savu studentu. Rails savam audzēknim esot paskaidrojis, ka izteikuma “nothing matters” gramatika atšķiras no izteikuma “nothing chatters” gramatikas. (Nothing matters (angļu val.) – “nekas nav svarīgs”; nothing chatters (angļu val.) – “nekas nepļāpā (netērzē, neklab)” – Red.)