Dzīvoju mākslai, dzīvoju mīlai

Laika bija maz, bet tā nebija pirmā reize, es jau labi zināju ceļu. Cauri ieejas zālei, garām informācijas letei, līdz skulptūru zāles vidum un tad pa kreisi. Zāle Nr. 9. Tur pie labās sienas viņu vienmēr var atrast – Ofēliju, guļošu ūdenī, gandrīz mirušu vai varbūt vēl mazliet dzīvu, viegli pavērtu muti, plaukstām, kas skatās pret debesīm, un acīm, kas, iespējams, vairs neredz; apkārt viņai skalojas ziedi, lapas un zālītes, liekot iztēloties kādu pusaizaugušu dīķi vai vecupi, kur ūdens krājies gadiem ilgi, kļuvis dziļš un tumšs. Krastā izplaucis krūms baltiem ziediem, un var gandrīz vai saklausīt viegla vēja šalkas vītola lapās. Bet Ofēlija jau ir atvadījusies no šīs pasaules, viņa ir prom, pat ja vēl elpo; viņa atrodas jau netveramajā mirklī starp dzīvi un nāvi, ko ieskauj stāvoša ūdens rāmums un teju sataustāms dabas dzīvīgums.

Londonas Teita muzeja devītajā zālē es nenonācu nejauši. Daudzus gadus Džona Evereta Milē gleznu “Ofēlija”, ko nekad nebiju redzējusi dzīvē, es uzskatīju par skaistāko, noslēpumaināko, satraucošāko mākslas darbu pasaulē. Tāpēc, pirmoreiz nonākot Lielbritānijas galvaspilsētā, es zināju, kurp doties vispirms.

1851. gada vasaru un rudeni Džons Everets Milē kopā ar draugu Viljamu Holmanu Hantu pavadīja laukos. Apmetušies kādā fermā netālu no Jūelas Sarijas grāfistē, viņi nodarbojās ar savam laikam ko ļoti neparastu – katru dienu devās gleznot dabā. Milē bija iecerējis ainu ar noslīkušo Ofēliju, netālās Hogsmilas upītes krastus izvēloties par fonu savai gleznai. Neskatoties uz arvien nejaukāko laiku, vēju, kas gandrīz viņu iepūta ūdenī, uzmācīgajām mušām un gulbjiem, kas ik pa brīdim izkustināja ūdensaugu pudurus, viņš pavadīja upmalā gandrīz piecus mēnešus, lai perfekti notvertu katru redzamo dabas detaļu. Atgriezies Londonā, viņš atrada ideālu modeli pašai Ofēlijai – Elizabeti Sidalu. Uzstādījums bija visai sarežģīts – tā kā Ofēlija atradās ūdenī un Milē gribēja precīzi atainot ūdenī mirkstošu apģērbu un dažādus ūdens radītus efektus, modelei bija ar visām drēbēm stundām ilgi jāguļ ar ūdeni piepildītā vannā. Lai ūdeni uzturētu siltu, zem vannas tika dedzinātas eļļas lampas. Elizabete pacietīgi mirka, līdz viņas pirkstu āda sačervelējās un lūpas kļuva zilganas. Reiz, kad glezna jau bija gandrīz pabeigta, Milē, pilnībā aizrāvies ar darbu, nepamanīja, ka eļļa lampās izdegusi un ūdens sen jau atdzisis. Elizabete nebija bildusi ne vārda. Kamēr viņa gandrīz nomira no plaušu karsoņa un vairākus mēnešus palika uz gultas, Milē pabeidza gleznu, iezīmēdams Ofēliju ieskaujošās puķes, kur katrai bija simboliska nozīme. Un lai arī viņam nācās apmaksāt ārsta izdevumus, 23 gadu vecumā Milē bija radījis savu satriecošāko darbu.

Brālība

Tas bija 1848. gads – kontinentālajā Eiropā plosījās revolūciju vētras, turpretī Lielbritānijā valdīja politiska stabilitāte un strauja ekonomiska attīstība. Trīs jauni mākslas studenti Londonā nolēma sākt paši savu revolūciju – mākslā. Viens no viņiem bija 19 gadus vecais Džons Everets Milē, ārkārtīgi apdāvināts un vecāku atbalstīts brīnumbērns, kurš bija uzņemts Karaliskajā akadēmijā rekordagrā vecumā – 11 gados, ieguvis dažādas balvas un ar pirmo gleznu jau piedalījies izstādē 16 gadu vecumā. Otrs bija ar sarežģītu raksturu apveltītais 21 gadu vecais Viljams Holmans Hants, kurš par spīti sava tēva kategoriskajiem iebildumiem un naudas grūtībām bija pametis klerka vietu un ar trešo piegājienu iestājies akadēmijā. Trešais bija 20 gadus vecais itāļu politiskā bēgļa dēls, gleznotājs un dzejnieks Dante Gabriels Roseti, kurš, pāris gadus pamācījies, bija pametis akadēmiju, uzskatot apmācību sistēmu par garlaicīgu, un izglītojās privātā kārtā.

Hants no attāluma bija apbrīnojis Milē jau labu laiku. Kādā reizē Britu muzejā Hants, gatavojoties trešajam un, kā viņš bija izlēmis, pēdējam mēģinājumam tikt akadēmijā, skicēja ģipša galvas. Brīnumbērns esot “gluži vai ielidojis galerijā”, tad pēkšņi apstājies un vairākas minūtes uzmanīgi vērojis Hanta darbu. Viņa vērtējums bija viennozīmīgs: “Aizsūti šo zīmējumu, un tu uzreiz tiksi iekšā!” Viņam izrādījās taisnība. Drīz pēc tam abi jaunekļi kļuva par ciešiem draugiem un arvien vairāk laika pavadīja kopā Milē darbnīcā, runājot par literatūru, mākslu un glezniecības tehnikām, drīz vien saprotot, ka viņus vieno ne tikai kopīga profesija, bet arī uzskati par to, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Viņi ilgojās gleznot “dzīvus cilvēkus ar īstām kaislībām”, nevis vaska statujas, kuras lielā daudzumā varēja redzēt ikgadējās akadēmijas izstādēs un kuras lika gleznot arī viņiem pašiem. Hants un Milē kopā bija atklājuši Džona Kītsa juteklisko dzeju kā ārkārtīgi spēcīgu iedvesmas avotu. Kad Hants uzgleznoja Kītsa poēmas “Sv. Agneses vakars” fināla ainu, tā tika izstādīta akadēmijas skatē, tur piesaistot Roseti uzmanību. “Viņš pienāca pie manis, izteica atzinību un skaļi deklarēja, ka mana glezna ir vislabākā šajā skatē. Iespējams, fakts, ka sižets bija ņemts no Kītsa, padarīja viņu tik neapvaldītu,” rakstīja Hants, kuru Roseti izvēlējās par savu nākamo skolotāju. Kopīgi viņi noīrēja darbnīcu Klīvlendstrītā. Lai gan abu dzīvesveids krasi atšķīrās un Roseti diezgan lielā mērā ignorēja Hanta padomus glezniecībā, viņš bija tas, kurš ne tikai ar savu šarmanto vieglumu padarīja dzīvi aizraujošu, bet arī noveda līdz realizācijai Milē un Hanta tikai teorijā pārspriesto “revolūciju”. Ar lielu entuziasmu viņš uzsāka jaunu, dumpinieciski noskaņotu domubiedru rekrutēšanu.

Kad trijotne atklāja kādu grāmatu ar 14. gadsimta itāļu fresku gravīrām, viņi ātri vienojās, ka pēc Rafaela glezniecība ir aizgājusi galīgi nepareizā virzienā. Lai atgrieztu mākslu uz pareizā ceļa, ir jāatmet pēdējo trīs gadsmitu estētika, stili un spriedumi, jānokrata “Renesanses nāvējošā roka” un jāatgriežas pie agrīnajiem itāļiem, kuri bija strādājuši ar vienkāršu un tiešu attieksmi pret dabu. Džoto, Benoco Gocolli, Fra Andželiko, Orkaņja, Girlandaijo, kuru darbus gan jaunekļi nekad dzīvē nebija redzējuši, tika pieņemti par nevainīgas un tīras mākslas paraugiem. Sava laika gleznotājus viņi uzskatīja par nekam nederīgiem epigoņiem, kas glezno “dubļaini”, konvencionāli, garlaicīgi. Seru Džošua Reinoldsu, Karaliskās akadēmijas dibinātāju, kura lekcijas joprojām kalpoja par pamata mācībmateriālu akadēmijā, viņi nievājoši dēvēja par seru Slošua (no angļu vārda slosh – slapjdraņķis, dubļi).

“Iespējams, tā bija šīs grāmatas atrašana šajā specifiskajā brīdī, kas noteica Prerafaelītu brālības rašanos. Mēs visi meklējām kādu drošu pamatu, kādu izejas punktu mūsu jaunajai mākslai,” rakstīja Hants. Satiekoties katru vakaru pēc saulrieta, mēneša laikā viņi bija izkristalizējuši savas mākslas revolūcijas tēzes: 1) ir jabūt patiesām idejām, ko izteikt, turklāt tām jābūt ar morālu virsuzdevumu; 2) uzmanīgi jāstudē daba, lai zinātu, kā tās izteikt; 3) jānovērtē tas, kas ir bijis atklāts, nopietns un izjusts iepriekšējo laiku mākslā, izslēdzot to, kas ir konvencionāls, paštīksminošs un atkārtojošs; 4) pats galvenais – radīt viscaur labas gleznas un skulptūras. Ideju par gleznošanu “no dabas” viņi pārņēma no ietekmīgā tā laika mākslas zinātnieka Džona Raskina, kura darba “Modernie gleznotāji” pirmajā sējumā viņi atrada daudz iedvesmojoša. Raskins aicināja jaunos Anglijas gleznotājus “doties Dabā ar atvērtu sirdi... neko neatmetot, neko neatlasot, neko nenicinot”.

Kādā 1848. gada septembra vakarā Milē visus potenciālos biedrus uzaicināja uz savu darbnīcu Goverstrītā. Tovakar dzima Prerafaelītu brālība septiņu cilvēku sastāvā, ar parakstiem apliecinot uzticību Brālības principiem. Lai akcentētu savu pusmasonisko pozīciju, visiem bija jāapņemas turpmāk savus darbus parakstīt ar maģiskajiem iniciāļiem “P.R.B.” (Pre-Raphaelite Brotherhood). Roseti un Hants kopīgi bija izveidojuši vēl vienu dīvainu dokumentu, kas visiem bija jāizlasa un jāparaksta, – “Nemirstīgo sarakstu”, kurā bija iekļauti to personu vārdi, kurus Brālība atzīst par vienīgi īsteni vērtīgiem. Nemirstīgie bija iedalīti piecās kategorijās: pirmajā pēc Hanta pieprasījuma bija iekļauts tikai Jēzus; otrajā – Šekspīrs un Ījaba grāmatas autors; trešajā – Homērs, Dante, Čosers, Leonardo, Gēte, Kītss, Šellijs, karalis Alfrēds, Volters Lendors, Viljams Tekerijs, Džordžs Vašingtons un Roberts Braunings. Ceturtajā un piektajā kategorijā bija sabāzti visādi personāži, sākot no Bokačo līdz Ņūtonam un Edgaram Po.

“Ikviens Brālības biedrs, kurš ir noguris no dzīves, jebkurā laikā drīkst ierasties pie cita biedra un likt viņam pārgriezt sev rīkli. Tas, protams, jādara ļoti klusi, bez asarām un zobu griešanas,” jokojot rakstīja Roseti, taču šis citāts labi ilustrē to ciešo draudzību un uzticēšanos, ko vismaz sākumā Brālības biedri cits pret citu izjuta. 1849. gadā tika pabeigti pirmie darbi, kas bija gleznoti saskaņā ar jaunajiem principiem. Karaliskās akadēmijas ikgadējā izstādē tika pieņemtas Hanta un Milē jaunākās gleznas, savukārt Roseti savu “Jaunavas Marijas bērnību” akadēmijai nemaz neiesniedza, bet izstādīja Haidparka Brīvajā izstādē, kas notika mazliet agrāk. Kritikas un publikas reakcija bija samērā neitrāla, taču, kā jau viņi bija paredzējuši, sākās spekulācijas ap inciāļiem P.R.B. – no pavisam nevainīgām kā Please Ring Bell līdz pat piedauzīgajai versijai Penis Rather Better. Tomēr nākamajā gadā viss mainījās – Prerafaelītu brālība kļuva slavena visā Londonā, taču ne labā nozīmē. Visu trīs mākslinieku reliģiskās tematikas darbi: Roseti “Pasludināšana”, Hanta “Kristietībā pārgājusi britu ģimene slēpj priesteri no druīdu vajāšanas” un Milē “Kristus savu vecāku namā” izpelnījās absolūti iznīcinošu kritiku. Milē dabūja ciest vissmagāk, jo viņa darbs neapšaubāmi bija gleznieciski visspēcīgākais, līdz ar to arī lielākais apdraudējums valdošajām estētikas normām. Lai panāktu pēc iespējas lielāku ticamību, Milē bija gleznojis īstā galdnieku darbnīcā, Jāzepa tēlam par modeli izmantojis darbnīcas īpašnieku, lai fiksētu, tieši kādi muskuļi ir attīstīti šajā arodā, un simtiem skiču veltījis skaidām, lai varētu tās precīzi iegleznot audeklā. Rezultātā tapa viena no viņa leģendārākajām gleznām – vienkārša, klusa aina, kurā nav nekā no reliģiska patosa, toties skaidri izjūtama ģimeniska mīlestība. Tomēr The Times nosauca viņa darbu par “nepārprotami pretīgu”, Atheneum – par “glezniecības zaimošanu”, Blackwood’s – par “izvērstu pēdu, pietūkušu locītavu un deformētu locekļu kolekciju”, pat Čārlzs Dikenss savā jaunajā žurnālā Household News Milē gleznoto Kristu raksturoja kā “derdzīgu, sarkanmatainu pinkšķi ar greizu kaklu, kas ietērpies naktskreklā”, bet Mariju kā sievieti “tik šausmīgu savā neglītumā, ka viņa kā briesmone izceltos uz apkārtējo fona pat Francijas pretīgākajā kabarē vai Anglijas viszemākajā džina dzertuvē”. Visnegatīvākās sekas kritikas reakcija atstāja uz jauno gleznotāju iztikšanu – tā kā neviens šādu “diletantu” darbus nevēlējās pirkt, viņi dzīvoja uz bankrota robežas. Tomēr par spīti visam viņi strādāja pie jaunām gleznām, šoreiz izvēloties sižetus no literatūras. 1851. gadā viņu gleznas gan tika akceptētas akadāmijas skatei, taču saņēma vēl daiļrunīgāku nopēlumu. Kā rakstījis Hants: “Pagājušā gada apvainojumu vētra nu ir pārvērtusies orkānā.”

Grūti izprast šāda vispārēja naida iemeslus, jo, pat ja briti prerafaelītus uzskata par pirmo avangarda kustību mākslā, no šodienas skatu punkta viņu gleznās nekā radikāli novatoriska nav, salīdzinot kaut vai ar impresionismu; tās šķiet starojošas un intriģējošas, taču ne jau “revolucionāras”. Atšķirībā no daudziem mūslaiku avangardistiem, kurus bieži vien vada aprēķins un tieksme pēc skandalozas publicitātes, prerafaelīti ar sirdi un dvēseli ticēja glezniecībai – viņi tikai vēlējās gleznot ar patiesām jūtām, mazliet citādi, nekā tolaik bija pieņemts. Būtībā viņu “citādību” var atrast vien trijos aspektos – specifiskajā tēmu izvēlē, tiešajā dabas studēšanā un neparastajā glezniecības tehnikā – lai gleznas krāsas iegūtu intensitāti un mirdzumu, viņi gleznoja uz vēl mitra, balta gruntējuma, kas prasīja ļoti rūpīgu darbu, jo šāda tehnika tikpat kā nepieļāva veikt labojumus pārgleznojot, turklāt viņi pirmie sāka izmantot tādus jaunus toņus kā smaragda zaļais un kadmijs, kas ienāca tirgū līdz ar ķīmiskās rūpniecības attīstību. Nepastarpinātā gaismas un krāsu klātbūtne gleznās, iespējams, bija viens no lielākajiem šoka momentiem, liekot apžilbt pie tumši brūnā tabakas kolorīta pieradušās publikas acīm. Arī sajūta, ka prerafaelīti noliedz ne tik daudz Rafaelu, kā savus laikabiedrus akadēmiķus, tika uztverta kā tāda puiciska necieņa pret pastāvošo lietu kārtību.

Kad akadēmijas pārstāvis sers Čārlzs Īstleiks paziņoja, ka prerafaelītu darbi akadēmijas izstādēs vairs netiks pieņemti, kļuva skaidrs, ka akūti nepieciešams kāds ietekmīgs atbalstītājs. Tā kā mākslinieciskās gaumes noteicējs Anglijā bija kritiķis un bagātais mākslas patrons Džons Raskins, kuru prerafaelīti savā ziņā uzskatīja par domubiedru, viņi izlēma vērsties tieši pie viņa. Raskins reaģēja pozitīvi un uzrakstīja garu un slavinošu eseju prerafaelītu aizstāvībai, kas tika publicēta The Times. “Kopš Alberta Dīrera mākslā nav bijis nekā tik nopietna vai tik pilnīga kā šajās gleznās.” Īpaši atzinīgi viņš izteicās par prerafaelītiem raksturīgo minimālo perspektīvu un augsto detalizācijas līmeni, ko citi kritiķi bija uzskatījuši par viņu glezniecības galvenajiem trūkumiem. Raksta noslēgumā viņš māksliniekiem paredzēja spožu nākotni: “... ja viņi nepieļaus, ka asa vai pavirša kritika viņus ieved noliegumā, ar laiku viņi varētu likt mūsu Anglijā pamatus glezniecības skolai, kas būtu dižākā, kādu pasaule redzējusi pēdējos trīssimt gados.” Raskina daiļrunība viņus izglāba – nākamā gada akadēmijas izstādē prerafaelītu darbi tomēr tika pieņemti, izpelnoties krietni piesardzīgāku kritiku.

Pāris gadu laikā no peltas dumpinieku grupas prerafaelītu brālība kļuva par ietekmīgu spēku, kas ar savo neparasto skatījumu un ideālismu spēja britu mākslai piešķirt jaunu dzīvību. Kā jau tas bieži notiek šādos gadījumos, pati brālība līdz ar to zaudēja jēgu un pajuka, katram biedram izvēloties atšķirīgas prioritātes gan mākslā, gan privātajā dzīvē. Stāsts par prerafaelītiem nebūtu pilnīgs, ja tajā netiktu pieminētas sievietes – viņu mūzas, modeles, mīļākās un sievas. Prerafaelītu gadījumā sievietēm bija ne tikai ļoti svarīga loma viņu dzīvēs, bet pat vēl svarīgāka viņu glezniecībā. Visu trīs varoņu mīlas stāsti ir ārkārtīgi neparasti – katrs gluži kā filma, tikai atšķirīgos žanros. Vienam tā būtu kompleksa drāma, otram – trilleris, bet trešajam – traģikomēdija vairākās sērijās. Un katru stāstu var itin labi nolasīt viņu darbos.

Dantes un Beatričes elle

Lai prerafaelīti varētu īstenot savus principus un gleznot patiesi, viņiem bija nepieciešami īsti, dzīvi modeļi, bet, tā kā profesionālu modeļu nebija daudz un tie bija diezgan dārgi, viņi lielākoties izlīdzējās viens ar otru, radiem un draugiem. Tomēr vajadzību pēc netradicionālām modelēm tas neapmierināja. Bieži vien prerafaelīti vienkārši staigāja pa Londonas ielām, pētot sievietes un meklējot stunners jeb “satriecošās”, kā viņi bija iedēvējuši meitenes ar savdabīgu, glezniecisku izskatu. Taču viņi kautrējās tās uzrunāt, jo mākslinieku darbnīcas tika uzskatītas par izvirtības perēkļiem un modeles – teju par prostitūtām. Pat tad, kad Roseti māsa Kristīna pozēja Hantam, labam ģimenes draugam, uz darbnīcu viņu vienmēr pavadīja māte. Dzelzslietu tirgotāja meitu Elizabeti Sidalu, vēlāk sauktu par Sidu vai Liziju, kura strādāja kādā Londonas cepuru darbnīcā, 1849. gadā atklāja tuvs prerafaelītu draugs, gleznotājs Volters Deverels. Elizabete bija nedaudz izglītota un slepenībā ilgojās pēc interesantākas sabiedrības, turklāt modeles darbs solīja arī papildu ienākumus, tādēļ viņa piekrita pozēt. Par to, kā viņa izskatījās, varam spriest tikai pēc gleznām, bet nostāsti par viņas neparasto, mainīgo skaistumu, jo īpaši par biezajiem, mirdzošajiem vara krāsas matiem, kas atkarībā no apgaismojuma mainījās no spilgti sārtiem līdz gaiši blondiem, un par bāli sārto ādas toni, ir leģendāri. Raskins, viņu pirmoreiz ieraugot, teica, ka viņa ir kā “figūra, kas tikko izkāpusi no Florences viduslaiku freskas”.

Deverels par savu atklājumu uzreiz izstāstīja Hantam un Roseti. Gabriels, kurš tobrīd bija visai depresīvs un nodevās romantiskām pārdomām un dzejai par “kādu brīnišķi skaisto, ēterisko būtni, par savu garīgo dvīni, kas viņu iedvesmotu un vadītu viņu uz visu cēlo”, jau nākamajā dienā ieradās drauga darbnīcā un, uzmetis Elizabetei vienu skatienu, saprata, ka ir atradis savu noslēpumaino būtni. “Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, es zināju, ka mans liktenis ir izlemts.” Tā kā viens no viņa lielākajiem varoņiem bija viņa vārdabrālis Dante, Roseti uzskatīja, ka Lizijā ir atradis savu Beatriči – sievieti, ko pielūgt.

Gabriels sāka uzmanīgi aplidot Liziju, ar savu šarmu iekarojot viņas uzticību. Taču viņš nebija vienīgais, ko bija iedvesmojis Lizijas trauslais skaistums, un drīz viņa sāka pozēt vairākām Hanta gleznām, tostarp arī viņa “Druīdiem”, pēc tam arī Milē un citiem. Liziju ļoti aizrāva jauno gleznotāju sabiedrība, taču viņa saglabāja noslēgtību un reti kad runāja, tā vēl jo vairāk uzkurinot Roseti iztēlē ēteriskās būtnes tēlu.

Roseti uzstāja, ka Lizijai jāpārtrauc pozēšana citiem un jāpozē tikai viņam. Viņš apņēmās viņai mācīt gleznot, zīmēt, rakstīt dzeju; viņai bija jākļūst par to ideālo, garīgo partneri, kuru viņš bija uzbūvējis savā iztēlē. Iespējams, tā bija viņa kļūda, ka viņš Liziju pielūdza kā svēto, kā tēlu, kuru nesaista piezemētas vajadzības, kaut patiesībā viņa ilgojās pēc ikdienišķas laimes un gribēja apprecēties ar vīrieti, kuru mīlēja.

Roseti noīrēja jaunu dzīvokli Temzas krastā, šeit viņi divvientulībā noslēdzās no draugiem un ģimenes. Gabriels intensīvi gleznoja un zīmēja Liziju. Kā rakstīja Kristīna Roseti: “Viena seja raugās no visiem viņa audekliem/ Daiļa kā mēness un līksma kā gaisma.../ Ne tāda, kāda viņa ir, bet tāda, kāda dzīvo viņa sapņos.” Viņš mācīja arī Lizijai gleznot, ticībā, ka viņa ir ļoti apdāvināta un ar laiku radīs brīnišķīgus darbus. Varētu teikt, ka viss būtu bijis ideāli, ja vien viņiem būtu izdevies kaut kā savienot savus ideālus ar realitāti. Gabriels bieži iekrita depresijā, viņš mocījās ar darbiem, kurus nejaudāja pabeigt, un cieta no tā, ka nespēj Liziju tikai pielūgt, bet arī viņu iekāro. Lizija šajā ziņā bija noraidoša; modeles darbs jau bija atstājis zināmu traipu viņas reputācijā, tāpēc, lai iegūtu pozīciju sabiedrībā, viņai bija svarīga laulība. Turklāt viņa saprata, ka sekss ir vienīgais varas instruments viņas rokās, ar šķīstību viņa varēja noturēt savu Beatričes tēlu. Roseti šo problēmu risināja konvencionālā ceļā – vēršoties pie prostitūtām.

Lizijai strauji pasliktinājās veselība, viņa regulāri savārga, taču neviens ārsts nevarēja pateikt, kas viņai īsti kaiš. Viņa cieta no apetītes trūkuma, zaudēja svaru, nedēļām ilgi izvēma visu, ko ieēda. Iespējams, tam bija kāds sakars arī ar Gabriela allaž lauztajiem solījumiem viņu precēt. Kas viņu mūždien atturēja no laulības ar Liziju, nebija skaidrs pat viņa draugiem. Kad Raskins pārtrauca atbalstīt Milē, par viņa protežē kļuva Roseti – viņš pirka Gabriela darbus, maksāja uz priekšu un izgādāja dažādus vērtīgus pasūtījumus, vienlaikus būdams visai strikts attiecībā uz to, kas un kā viņam jāglezno. Raskina aizbildniecībā nonāca arī Lizija – viņš pirka jebkuru viņas darinājumu, sākot ar viselementārāko skici. Taču arī Raskinu pārsteidza Lizijas un Gabriela attiecību statuss, viņš taktiski norādīja, ka būtu ar mieru piešķirt Gabrielam nepieciešamos līdzekļus, lai viņi varētu nodibināt ģimeni. “Vislabāk būtu, ja jūs apprecētos, lai sniegtu mis Sidalai pilnīgu drošības sajūtu un aprūpi; tas izbeigtu šīs dīvainās skumjas un ilgas pēc nezin kā, kas mīt jūsos abos.”

Gadu no gada viņi turpināja dzīvot starp ciešanām un idilli, nespējot viens no otra atteikties. Šķiet ticami, ka vienā brīdī jau Lizija apzināti izmantoja savu slimību, lai noturētu Roseti uzmanību. “Lizija ir jauka kompanjone, taču ar bailēm, ko rada viņas konstanti mainīgie veselības stāvokļi, ir grūti sadzīvot,” Gabriels reiz atzinās kādam tuvam draugam. Vairs nespējot izturēt šo attiecību fatālismu, viņš sāka dzīvot paralēlu dzīvi. Nozīmīgākā no viņa jaunajām draudzenēm bija prostitūta Fanija Kornforta – mollīgās Fanijas jutekliskums, sirsnība un vienkāršība iepretim Lizijas trauslumam un atturībai Gabrielam sniedza gluži vai atdzimšanu. Viņš intensīvi atsāka gleznot, izmantojot viņu par modeli. Vispazīstamākais Fanijas portrets ir “Bocca Baciata”, ko pavada Bokačo citāts itāliski: “Mute, kas ir skūpstīta, nezaudē savu svaigumu; tā atjauno sevi tāpat kā mēness.” Šī bija pirmā lielā eļļas glezna, ko Gabrielam bija izdevies pabeigt pēc “Pasludināšanas”. Ar savu atklāto jutekliskumu tā satrieca pat tā laika mākslinieku sabiedrību. Kā rakstīja Aldžernons Svinbērns pēc gleznas ieraudzīšanas: “Viņa ir daudz apdullinošāka, nekā iespējams aprakstīt pieklājīgiem vārdiem.” Fanija kļuva par Gabriela uzticīgāko partneri un aprūpētāju līdz pat viņa mūža beigām.

Ziņas par Gabriela sakariem noveda Liziju histērijas lēkmēs, slimība progresēja un viņa kļuva arvien atkarīgāka no opija tinktūras, ko bija sākusi lietot sāpju remdēšanai. 1860. gada pavasarī Lizijai kļuva pavisam slikti, bija skaidrs, ka viņai vairs nav daudz atlicis. Ieraugot reiz tik mīļoto seju uz nāves gultas, Gabrielā atgriezās viss zudušais maigums. Būdams beidzot pārliecināts, ka viņu laulība būs īsa un traģiska, viņš Liziju bildināja. Līdzko viņai bija pietiekami daudz spēka, viņi apprecējās un devās medusmēnesī uz Parīzi. Pirmajā brīdī visi rūgtuma pilnie gadi tika aizmirsti, un viņiem likās, ka var sākt visu no jauna. Taču atgriežoties mājās, Lizija atkal saslima, viņš savukārt atsāka satikties ar Faniju, kuru no sirds bija satriekusi Gabriela laulība. Kā atceras gleznotāja Edvarda Bērna-Džonsa sieva Džordžija, kura toreiz tika iepazīstināta ar Liziju: “Iespaids, ko atstāja viņu mīlestības traģisms, bija neizdzēšams.”

Punktu visam pielika Lizijas grūtniecība – bērns nomira vēl pirms dzemdībām un opijs kļuva par viņas vienīgo iespēju aizbēgt no realitātes. Gabriels atrada mierinājumu intensīvā darbā un beidzot izdeva itāļu dzejas tulkojumus, pie kuriem bija strādājis daudzus gadus. Kādā 1862. gada februāra vakarā Gabriels atgriezās no vēlas pastaigas un atrada Liziju bezsamaņā uz gultas, blakus mētājās tukša opija tinktūras pudele un zīmīte ar lūgumu parūpēties par viņas garīgi atpalikušo brāli. Visu nakti vairāki ārsti mēģināja Liziju atdabūt pie dzīvības, bet pūliņi izrādījās velti. Septiņos no rīta viņa nomira. Lai gan zīmīte tika sadedzināta un izmeklēšanas oficiālais slēdziens bija tāds, ka nāve iestājusies no nejaušas opija pārdozēšanas, baumas par Lizijas pašnāvību ātri izplatījās pa visu Londonu, brīžiem iegūstot pavisam fantastiskus apmērus. Daži pat uzskatīja, ka Roseti ir noslepkavojis savu sievu – tā domāja, piemēram, Oskars Vailds, kura versijā Roseti ar varu bija piespiedis Liziju izdzert opija pudeli.

Atvadoties no Lizijas, Gabriels kopā ar viņas ķermeni apglabāja visu savu dzejoļu pierakstus. Lizijas nāve viņu bija galīgi sagrāvusi, viņš izvācās no viņu kopīgā dzīvokļa un sadedzināja visas viņas rakstītās vēstules un fotogrāfijas. Viņš strauji novecoja, apvēlās un sāka uzvesties nedaudz ekscentriski, piemēram, savā jaunajā dzīvesvietā iemitinot pūces, trušus, peles, murkšķi, valabiju, vombatu, jenotu, papagaiļus un ķirzakas. Gadu pēc sievas nāves viņš sāka gleznot savu pēdējo veltījumu viņai – simbolisko “Beata Beatrix”, kurā attēlots Beatričes nāves brīdis. Gleznā Lizija sēž ar aizvērtām acīm un plaukstām pavērstām uz augšu, pilnībā atdodot sevi šim mistiskās ekstāzes brīdim. Svētais Gars sārta putna izskatā ir nolaidies pie viņas ar magoni knābī, fonā Mīlestības un Dantes figūras, skats uz Florences Ponte Vecchio un saules pulkstenis, kas rāda deviņi – Betričes nāves stundu. Pat pēc nāves Gabriels negribēja ļaut Lizijai būt vienkārši mirstīgai cilvēciskai būtnei; viņa atmiņā viņai bija jāpaliek kā svētajai Beatričei.

Atbrīvošanas raksts

Pēc Raskina aizstāvības raksta The Times Milē un Hants nosūtīja viņam sirsnīgu pateicības vēstuli. Raskins atbildēja ar tūlītēju vizīti – kopā ar sievu Eifēmiju viņš ieradās Milē darbnīcā, lai iepazītos ar jaunajiem gleznotājiem personiski. Saruna ātri kļuva ļoti atbrīvota, un Milē tika uzaicināts pavadīt nedēļu Raskinu namā Kembervelā. Viņu draudzība atjaunojās gadu vēlāk, kad, atgriezušies no ilgstošas uzturēšanās Venēcijā, Raskini akadēmijas izstādē bija ieraudzījuši Milē jaunākās gleznas – “Ofēliju” un “Hugenotu”. Jau tobrīd Milē ievēroja Raskinu laulātā pāra dīvainās attiecības – cienījamais kritiķis pret savu jauno, skaisto un izglītoto sievu izturējās ar tādu kā maigu, atsvešinātu pārākumu, it kā viņa būtu mazs bērns vai slims suns.

Eifēmija Greja, saukta par Efiju, un Džons Raskins pirms laulībām bija bijuši pazīstami jau daudzus gadus. Kad Efijai palika deviņpadsmit, Raskins viņu bildināja. Saderināšanās periodā viņš bija rakstījis kaislīgas vēstules un aplidojis viņu visromantiskākajos veidos, taču viss mainījās pēc laulībām. Kāzu nakts izvērtās par katastrofu. Raskins kategoriski atteicās stāties seksuālās attiecībās ar savu sievu. Sākumā tas viņu īpaši nesatrauca, bet ar laiku Efija sava vīra atturību sāka uztvert kā sekas pašas fiziskai nepilnvērtībai. Laulība izvērtās par psiholoģisku teroru.

Milē jaunākais projekts bija saistīts ar vēsturisku tēmu – 1745. gada jakobītu sacelšanos Skotijā. Tā kā Efija nāca no Skotijas, Milē viņu uzaicināja pozēt galvenās varones tēlam. Glezna “Atbrīvošanas raksts”, kas gluži vai pravietoja tālākos notikumus dzīvē, attēlo sievieti, kura panākusi sava vīra dumpinieka atbrīvošanu no cietuma. Efijai pozēšanas seansi bija patīkama pārmaiņa pēc nīkšanas izolētībā greznajā priekšpilsētas villā. “Arī viņam tāpat kā citiem nācās ļoti grūti attēlot manu galvu, bet vakar vakarā viņš bija ārkārtīgi apmierināts, ka beidzot tas viņam izdevies. Viņš glezno tik lēni un smalki kā neviens cits. Turklāt viņš ir tik ārkārtīgi pievilcīgs, ka, jādomā, sievietes viņam skrien pakaļ,” Efija rakstīja mātei. Kad 1853. gadā glezna bija pabeigta un nosūtīta uz akadēmijas izstādi, Milē jutās tik pārguris, ka piekrita kopā ar Raskinu pāri un savu brāli Viljamu doties brīvdienās uz Skotiju. Raskins viņam bija pasūtījis portretu uz kalnu ūdenskrituma fona. Viņi apmetās Glenfinlasā, devās garās pastaigās, kāpelēja pa kalniem un baudīja dabu. Vienīgās problēmas sagādāja neciešamie knišļi un Raskinu pāra attiecības. Abi brāļi Milē drīz vien jutās neērti, redzot, cik neuzmanīgi un ar kādu necieņu Raskins izturas pret savu sievu. “Viņa inkvizīcijai raksturīgais paņēmiens pamanīt jebko, ko varētu izmantot par ieganstu sievas apvainošanā, ir visnevīrišķīgākā un zemiskākā rīcība, ar kādu man nācies sastapties, bet pat tas nav nekas salīdzinājumā ar viņa kaitinošo nesabiedriskumu, ar kādu viņai nākas sadzīvot,” rakstīja Milē. Efijas nožēlojamais stāvoklis viņu bija dziļi aizkustinājis, un, brīvdienām beidzoties, viņi bija viens otrā iemīlējušies bez mazākajām cerībām reiz būt kopā. Laulības šķiršana nozīmētu pilnīgu sociālo izolāciju, un to viņi viens otram nenovēlēja.

Pēc atgriešanās Londonā Milē izvairījās Efiju satikt, saprotot, ka pārlieku liela uzmanības izrādīšana viņas situācijai varētu tikai kaitēt. Taču mokas, iedomājoties visu, ko viņai ik dienas jāpiedzīvo, bija tik smagas, ka draugi sāka uztraukties par Milē psihisko stāvokli. Tikmēr Raskinu starpā spriedze pieauga līdz baltkvēlei. Efijas vecāki uzskatīja, ka Raskins ar nodomu “piespēlējis” Efiju simpātiskajam Milē, lai viņa kristu grēkā, kas būtu legāls iemesls šķirt laulību. Un lai gan Raskins uzmanīgi kontrolēja Efijas saraksti, viņai dažbrīd izdevās vecākiem paziņot par monstrozajiem paņēmieniem, ar kādiem mēnešiem ilgi vīrs mēģina izprovocēt viņu atklāt sakaru ar jauno gleznotāju un pārliecināt par pašas ārprātu. Efijas trakums bija viens no viņa “spēcīgākajiem” argumentiem; sievastēvam viņš rakstīja, ka viņai attīstījusies “nervu slimība, kas ietekmē smadzenes un izpaužas raudāšanā, depresijā un nepamatotā neiecietībā pret manu māti”. Nevēlēšanās radīt garīgi atpalikušus pēcnācējus ar šādu ārprātīgu sievieti, viņaprāt, bija gluži saprotama. Beidzot, pārvarējusi kaunu, Efija tēvam atklāja patieso iemeslu, kāpēc viņiem nav bērnu. “Kad es apprecējos, es tikpat kā neko nezināju par šīm attiecībām ciešākajā savienībā uz zemes. Četras dienas no vietas Džons man par to stāstīja un atklāja, ka viņam nav nodoma padarīt mani par savu Sievu. Viņš minēja visādus ieganstus: naidu pret bērniem, reliģiskus motīvus, vēlmi nosargāt manu skaistumu, līdz galu galā pagājušogad paziņoja, ka viņš bija iztēlojies sievietes daudz savādākas par to, ko redzēja manī, un ka viņš mani nepadarīja par savu Sievu riebuma dēļ, ko izjutis pret manu personu mūsu kāzu naktī.” Ar savu “personu” Efija domāja savu ķermeni. Pastāv pieņēmums, ka viņas mākslu mīlošais vīrs nebija zinājis, ka īstām sievietēm, atšķirībā no gleznās redzamajām, ir kaunuma apmatojums.

Misters Grejs bija gatavs nekavējoties iejaukties, bet Efija uzstāja, ka viss jādara ļoti piesardzīgi. Tobrīd jau viņa bija uzzinājusi, ka nekonsumēta laulība nav likumīgi saistoša. Savā sestajā kāzu gadadienā viņa beidzot aizrakstīja tēvam: “Tev tiešām jābrauc šurp... man ir ļoti bail no Džona un visa, ko viņš varētu pasākt.” Tika pieļauta iespēja, ka Raskins varētu piespiest Efiju stāties dzimumattiecībās, tādējādi konsumējot laulību un laupot viņas vienīgo likumīgo cerību.

1854. gada 14. aprīlī Efijas vecāki ieradās Londonā. Misters Grejs uzreiz devās pie jurista, kurš ieteica ar Raskinu vispār neko neapspriest, bet lika Efijai pēc iespējas klusāk doties uz Pērtu – tā, it kā viņa vienkārši brauktu apciemot savu ģimeni. Jurists izskaidroja, ka Efijai ir pamats iesniegt tiesā laulības anulēšanas pieprasījumu, bet vispirms viņai nāksies iziet ārsta pārbaudi, kas apstiprinātu viņas nevainību. Milē apciemoja Grejus un izteica savu atbalstu šādam drastiskam un Efiju pazemojošam pasākumam, apgalvojot, ka viņai “nav nekā tāda, par ko viņa varētu sevi vainot, un ar šo apziņu viņa to visu drosmīgi izturēs.”

Efijas bēgšana tika rūpīgi izplānota un izpildīta, gluži kā slepena operācija spiegu romānā. 25. aprīļa rītā Raskins sievu un viņas jaunāko māsu pavadīja uz Kingskrosas staciju, kur viņām bija jāiesēžas vilcienā uz Pērtu. Greji viņas sagaidīja kādā stacijā netālu no Londonas, kur vilciens piestāja uz divām minūtēm. Māte iesēdās vilcienā, bet tēvam Efija nodeva paciņu, kurā bija saimniecības atskaites, atslēgas, laulības gredzens un Raskina mātei adresēta vēstule. Nākamajā dienā, kad Efija jau bija drošībā, misters Grejs paciņu nodeva juristam, kurš to kopā ar oficiālajiem dokumentiem nogādāja Raskinu namā.

Dažu dienu laikā par šo skandālu jau zināja visa Londonas sabiedrība. Milē cerēja, ka jaunumi no Krimas kara drīz aizēnos Raskinu lietu, taču maldījās – tā bija tik pikanta, ka tika aktīvi apspriesta daudzus mēnešus no vietas. Efija pēc šāda pavērsiena automātiski kļuva par izstumto no sabiedrības – nevienam nebija šaubu, ka viņa ir pārkāpusi laulību ar Milē. Lēdija Īstleika, ar kuru Efija bija savulaik iedraudzējusies un atklājusi savas laulības dzīves problēmas, darīja visu, lai atjaunotu viņas reputāciju – devās neskaitāmās vizītēs pie ietekmīgiem draugiem, skaidrodama patieso situāciju un demonizēdama Raskinu. Milē histēriski gleznoja un nerādījās sabiedrībā, lai vēl vairāk nesakompromitētu Efiju ar savu lomu šajos notikumos. Lai gan Raskins ļoti centās saglabāt labas attiecības ar savu iemīļoto gleznotāju, Milē, goda pēc pabeidzis viņa portretu, rakstiski paziņoja bijušajam patronam, ka nevēlas ar viņu vairs nekādā veidā sazināties.

Tikmēr Skotijā Efija ar šausmām gaidīja savas pārbaudes dienu, kas bija paredzēta maija beigās Londonā. Iepriekš pārdzīvotais un priekšā stāvošais pazemojums noveda viņu pie nervu paralīzes – desmit dienas viņa nespēja ne pakustēties, ne parunāt. Nevainības pārbaude viņu visvairāk biedēja ar iespēju, ka ārsti atklās, ka Raskinam tomēr bijusi taisnība – ka viņai tiešām piemīt kāda fiziska kroplība. Taču ārstu slēdziens bija viennozīmīgs: “Mēs atklājām, ka ierastās nevainības pazīmes ir perfektā kārtībā un ka viņa ir dabiski un pareizi veidota, tātad no viņas puses nav bijis šķēršļu ne dzimumattiecībām, ne laulības konsumācijai.” Pēc tam viņa atgriezās Skotijā, kur centās atgūties, dzīvojot klusi un mierīgi kopā ar savu ģimeni. Par spīti visa šī pasākuma skandalozajam raksturam, viņa bija laimīga, ka to spējusi uzsākt un novest līdz galam. 20. jūlijā Efija saņēma paziņojumu no baznīcas tiesas, ka viņas laulība ir anulēta. Milē šo ziņu saņēma, gleznodams Derbišīrā, un nekavējoties aizrakstīja Efijai: “Pirms gada šajā laikā iespēja, ka kaut kas tāds varētu notikt, nebija lielāka par iespēju, ka mēness varētu nokrist no debesīm. Un tagad tu atkal esi mis Greja! Ja tu mani tagad varētu redzēt, tev paliktu manis žēl, jo es knapi spēju ko sakarīgu uzrakstīt, es esmu tik apmulsis. Savā prātā es vēl nespēju tevi nodalīt no tā, kas šķita tavs nenovēršamais liktenis.” Efija viņam atbildēja, un viņi turpināja sarakstīties, taču tikai pēc septiņiem mēnešiem viņa beidzot ļāva Milē uz pāris dienām sevi apciemot. Tā bija sava veida jūtu pārbaude. Pēc smagās kļūdas, ko viņa bija pieļāvusi ar pirmo laulību, viņa gribēja būt droša, ka otrreiz vairs nekļūdīsies. Milē sajūtas labi raksturo tā perioda gleznas – “Gaidīšana” un “Izglābšana”. Pirmajā redzama meitene ceļojuma apmetnī, kas sēž uz kādas akmens būdas drupām ar saules pielietu mežu fonā, kā raksturojot paša autora nākotnes cerības. Otrajā attēlota ārkārtīgi efektīga aina – ugunsdzēsējs, paglābis no uguns trīs bērnus, atdod tos mātes rokās. Šī glezna, pateicoties tās dramatiskajiem gaismas un krāsu efektiem, kļuva par nākamā gada akadēmijas izstādes sensāciju.

1855. gada jūnijā Milē aizceļoja uz Skotiju, kur mēnesi vēlāk klusā ceremonijā salaulājās ar Efiju. Medusmēnesī viņi devās ceļojumā pa Skotijas rietumkrastu. Tikko Milē bija iekāpis vilcienā, viņa nervi beidzot neizturēja, viss pēdējo divu gadu laikā pārciestais beidzot izlauzās laukā. “Pieņemu, ka parasti līgavas ir tās, kurām nepieciešams mierinājums, dodoties prom no mājām, mums bija otrādi. Viņš šausmīgi raudāja, teica, ka nezinot, kā tam visam ticis cauri, ka jūtoties nožēlojams un tā, it kā desmit gadi būtu pielikti pie viņa dzīves... Es notīrīju viņa seju ar odekolonu, atvēru logu un turēju viņa galvu. Pēc brīža viņam palika labāk.” Medusmēnesi viņi izbaudīja pilnā krāšņumā, kā liecina draugiem un ģimenei rakstītās vēstules. Dažus mēnešus pēc laulībām Efija jau bija pirmā bērna gaidībās.

Kad kādus gadus vēlāk pirmajam bērnam bija piepulcējušies vēl septiņi un Milē pāris jau apgrozījās Londonas visaugstākajā sabiedrībā, bija tikai viens cilvēks, kas regulāri atgādināja Efijai par viņas rūgto pagātni – tā bija karaliene Viktorija. Viņa konsekventi atteicās Efiju pieņemt par spīti daudzkārtējiem ietekmīgu draugu un pašas bērnu lūgumiem; Efija viņas acīs bija un palika laulības pārkāpēja un šķirtene. Viņa bija izslēgta ne tikai no galma, bet arī no jebkura pasākuma, ko karaliene potenciāli varētu apmeklēt. Kad Milē jau gulēja uz nāves gultas un nespēja vairs parunāt, Viktorija nosūtīja pie viņa savu pārstāvi ar jautājumu, vai ir kaut kas, ko viņa varētu viņa labā darīt. Milē paņēma tāfeli un skaidrā rokrakstā uzrakstīja: “Es vēlētos, lai Viņas Majestāte Karaliene pieņem manu sievu.” Viktorijai nekas cits neatlika kā piekrist, un Efija beidzot saņēma savu galīgo “atbrīvošanas rakstu”.

Atmodinātā Enija

Tajā pēdējā kopīgajā bezrūpības vasarā, kad Milē gleznoja upes krastus “Ofēlijai”, Hants bija iecerējis daudz ambiciozāku projektu, savu slaveno “Pasaules gaismu” – Jēzus kā naksnīgs viesis ar lukturi rokā, tērpts karaliskās drānās ar kroni galvā, mēnesgaismā stāv pie nezālēm aizaugušām slēgtām durvīm, kas simbolizē grēcinieka sirdi. Kā viņš pats teica: “Lai cik necienīgs es tam arī būtu, man liekas, es to gleznoju pēc dievišķas pavēles, ne vienkārši kā labu sižetu.” Vēlāk “Pasaules gaisma” kļuva par sava laikmeta vispopulārāko britu reliģisko gleznu, kas tika vadāta kā relikvija pa visu impēriju un miljoniem cilvēku no Kanādas līdz pat Jaunzēlandei maksāja par iespēju uz to paskatīties.

Vēlā rudenī atgriezies savā Čelsijas darbnīcā, Hants izmisīgi turpināja darbu pie gleznas – nedēļām no vietas strādāja astoņas stundas dienā (lai radītu tumsu, viņš darbnīcas logus bija aizsitis ar dēļiem) un astoņas naktī, pa vidam vien aizgājis uz tuvējo krodziņu paēst. Lai atslābinātos un varētu aizmigt, viņš četros no rīta vēl devās skrējienā pa tuvējām ielām, līdz Čelsijā sāka izplatīties runas par “dīvaino pusi, kurš neguļ”.

Tomēr par spīti nežēlīgajam režīmam Hants paspēja ievērot kādu jaunu “satriecošo” – savas šaubīgās ēstuves kārdinošo bufetnieci. Viņas allaž lieliskais garastāvoklis un krāšņais izskats Hantu intriģēja, tāpēc, kad pēc “Pasaules gaismas” pabeigšanas viņš nolēma pievērsties cita veida morāles tēmai ar sava laika problemātiku, gleznas modele jau bija viņam padomā. Gleznā “Atmodinātā sirdsapziņa” mantu pieblīvētā, buržuāziskā salonā redzams jauns pāris – vīrietis ērti atlaidies krēslā pie klavierēm, bet pievilcīgā sieviete, neapšaubāmi viņa mīļākā, ar savādu, pārsteigtu skatienu sejā ir tikko piecēlusies no viņa klēpja, kā pēkšņi aptvērusi savu negodu. Šāds sižets bija savam laikam visai šokējošs, jo būtībā tā bija vēršanās pret to cilvēku vaļīgo morāli, kuri bija mākslinieku darbu galvenie pircēji.

Krogus meita, kuras vārds bija Enija Millere, jau dzīvē bija pietiekami pieredzējusi, lai zinātu, kā apieties ar vīriešiem, tāpēc uzreiz piekrita Hanta piedāvājumam pozēt. Enija izrādījās lieliska modele, viņas fiziskā izturība labi atbilda Hanta intensīvajam darba režīmam, it īpaši ņemot vērā to, ka pussēdošā, pusstāvošā poza bija visai smaga. Drīz vien viņu starpā izveidojās laba saskaņa, atmosfēra darbnīcā bija atbrīvota, Enija nekautrējās arī izģērbties, lai Hants viņu varētu skicēt kailu. Tomēr viņas centieniem pārvērst draudzīgās attiecības daudz intīmākās ceļā stājās Hanta stūrgalvīgā izpratne par morāli – viņš uzskatīja, ka būtu negodīgi izmantot Eniju šādā veidā, lai gan pats no tā cieta un mocījās. Enijai sekss patika, un viņa nesaprata, kāpēc Hants no tā izvairās. Un, lai gan savādais mākslinieks un viņa sabiedrība bija patīkama pārmaiņa pēc krogus padibenēm, ar ko Enija bija uzaugusi un turpināja saskarties ik dienas, baudu viņa atrada pie citiem, ne tik sarežģītiem vīriešiem. Tikmēr Hants kļuva arvien atkarīgāks no savas modeles – alka un vienlaicīgi baidījās no seksa ar viņu, jo tas varēja draudēt ar vēl lielāku atkarību, bet stingra paškontrole bija vienīgais, uz ko, viņaprāt, varēja balstīt dzīvi.

Vienīgo risinājumu šai apsēstībai Hants redzēja laulībā. Taču cilvēkam, kurš bija nolēmis kļūt par lielāko sava laika reliģisko gleznotāju, bija grūti iedomāties par sievu šo būtni ar mūžam pinkainiem matiem, netīriem nagiem, kura rupji lamājas un nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Pārī ar viņu Hantu nekad nepieņemtu nevienā pieklājīgā sabiedrībā. Tāpēc viņš nolēma Eniju izglītot un padarīt par ideālu lēdiju. Šo “projektu” viņš uztvēra gluži kā misiju – sarunāja un apmaksāja viņai lasīšanas, rakstīšanas, labas uzvedības un pieklājīgas runas stundas, vēlāk arī ģeogrāfijas, vēstures un aritmētikas skolotāju. Tas, kas viņam neienāca prātā, bija iespēja, ka neliela vispārējās izglītības kārta nespēs izdzēst Enijas krogus tikumus un mainīt viņas mežonīgo dabu.

Savukārt, lai pats tikmēr tiktu projām no visiem vilinājumiem, Hants sev izplānoja citu misiju – ceļojumu uz Tuvajiem Austrumiem, kur bija nolēmis gleznot Bībeles sižetus “autentiskā vidē ar autentiskiem modeļiem”. Savas prombūtnes laikā Enijas pieskatīšanu Hants uzticēja Brālības biedram, mākslas kritiķim Fredam Stīvensam, kuram bija viņa jākontrolē un jāsūta Hantam ziņojumi par viņas progresu. Stīvensam tika izsniegts arī saraksts ar to draugu mākslinieku vārdiem, kuriem Enija drīkst pozēt. Šķita savādi, ka Roseti vārda sarakstā nebija.

1854. gada sākumā Hants pabeidza “Atmodināto sirdsapziņu”, atvadījās no draugiem un iekāpa kuģī uz Ēģipti. Kad pavasarī glezna tika izstādīta akadēmijā, tās pikantais sižets sacēla lielu intrigu – visi gribēja zināt, kas ir šī “kritusī sieviete”. Enija tika atzīta par izstādes skaistāko modeli un izsauca pastiprinātu interesi no vīriešu puses, kas viņai neapšaubāmi patika. Kad Eniju pozēt uzaicināja Roseti, viņa piekrita – pēc nopietnā Hanta tā bija atsvaidzinoša pārmaiņa. Gabriels bija asprātīgs, bezrūpīgs un veda viņu uz dejām, turklāt tur, kur Hants bija sevi apspiedis, viņš bija visnotaļ pretimnākošs. Tomēr Hanta nopietnākais sāncensis izrādījās vikonts Ranlejs, pilsētā izslavēts bagāts dīkdienis un brunču mednieks, kuram Enija pie pirmās izdevības atdevās. Kā stāsta, vikonts bieži esot redzēts dzeram šampanieti no Enijas kurpītes Londonas restorānos.

Hants, protams, par to visu neko neuzzināja, un, pārliecināts par sava plāna izdošanos, pirms došanās mājās nosūtīja Enijai vēstuli ar bildinājumu. Divu gadu laikā pārvērtušies vismaz ārēji bija abi – Hants bija ataudzējis garu bārdu un tērpās platos austrumnieku kreklos, bet Enija izskatījās pēc lēdijas – labi ģērbusies, tīriem un sakārtotiem matiem, degunu vairs nešņauca piedurknē, nerunāja ar stipro koknija akcentu, turklāt mācēja gan lasīt, gan rakstīt. Hants atkal nonāca pilnīgā viņas valdzinājuma varā, taču, kad Enija prasīja nosaukt kāzu datumu, viņš kļuva izvairīgs un izdomāja dažādas fantastiskas atrunas.

Nelielā formāta “Grēkāzis” bija vienīgā eļļas glezna, ko Hantam Austrumos bija izdevies pabeigt. Vairākas nedēļas viņš bija gleznojis pie Nāves jūras, atšaudoties no vietējo cilšu uzbrukumiem. Tomēr to, ka tā ir simboliska aina no Bībeles, Londonā neviens neuztvēra, bet redzēja tikai pinkainu āzi uz tuksneša fona. Roseti izteicās, ka “darbs ir grandiozs, bet ne publikai”; viņam bija taisnība – gleznu neizdevās pārdot. Tas pamudināja Hantu pretendēt Karaliskās akdēmijas vēlēšanās – asociētā biedra statuss nodrošinātu pasūtītājus un līdz ar to arī finansiālu stabilitāti. Taču viņš netika ievēlēts – tas bija tik smags trieciens viņa lepnumam, ka viņš to nespēja aizmirst līdz mūža galam. Paralēli viņu sāka sasniegt baumas par Enijas piedzīvojumiem viņa prombūtnes laikā, un viss tas noveda viņu visai psihotiskā stāvoklī.

Glābšanas nolūkos draugi ieteica pēc iespējas ātrāk apprecēt Eniju. Milē, kurš pats tikko bija iepazinis laulības dzīves priekus un vislabāk pazina drauga raksturu, viņam norādīja uz “sasmakušas šķīstības pretdabīgumu”; viņš uzskatīja, ka Hanta pastāvīgās tikumības iemesls ir tas, ka pirms jebkādas rīcības “viņš pats ar sevi notur tādu kā mazu apspriedi un tad rīkojas saskaņā ar pieņemto lēmumu”. Milē bija pārliecināts, ka visa Hanta dzīve ir šādu “mazo apspriežu” virkne, kā rezultātā viņš spēj saglabāt savu dzelžaino paškontroli.

Laiks gāja, bet “mazā padome” joprojām nedeva Hantam vaļu precēties. Kad, padzirdējis par Enijas sakaru ar Roseti, viņš mēģināja abus vaininiekus konfrontēt, tie visu noliedza un apsolīja vairs netikties. “Ja viņa apņemtos atteikties no šī nožēlojamā viltus lepnuma un fatālā kūtruma, tam varētu būt tik laimīgs iznākums,” Hants rakstīja Stīvensam, kad kārtējo reizi bija izdomājis jaunu priekšnoteikumu laulībai – Enijai bija jāturpina izglītošanās godājamā meiteņu skolā. Kāpēc pēc visa pieredzētā viņa vēlreiz mēģināja izpatikt Hanta iedomām, nav īsti saprotams. Iespējams, tas bija tīrs aprēķins – Hants vienīgais bija viņu vismaz bildinājis, viņam bija nākotne un būt par viņa sievu nozīmēja komfortablu dzīvi.

Pēc gada Hants pēkšņi izdomāja, ka nespēj vairs gaidīt un ka viņiem jāprecas nekavējoties, taču pirms tam “mazā padome” bija uzlikusi vienu uzdevumu – “maksimāli iznīcināt visas iespējamās pēdas par Enijas iepriekšējo nodarbošanos” – tas nozīmēja iznīcināt visus mākslas darbus, kuriem viņa bija pozējusi. Tie, kas bija zīmējuši vai gleznojuši Eniju, bija tuvi Hanta draugi, un šāda prasība viņus šokēja, taču, cerot, ka tas vienreiz par visām reizēm atrisinās šo mūžīgo laulību jautājumu, daži no viņiem pat atdeva Hantam savus darbus. Taču jau pēc dažām nedēļām Hanta entuziasms apsīka. Un tad atgriezās. Un tad atkal apsīka. Kad publiskā skandālā atklājās, ka Enija līdzekļus, ko Hants viņai deva īres maksai un stundām, ir iztērējusi kleitām un izklaidēm kārtīgai lēdijai nepiemērotās vietās, viņš izdomāja atkal jaunus noteikumus. Tas Enijas pacietības mērā bija pēdējais piliens, viņa aizdzina Hantu prom, turpmākos mēnešus absolūti distancējoties un ignorējot visus izmisīgos uzmanības apliecinājumus. Taču galu galā arvien konkrētākās ziņas par Enijas mīļākajiem Hantam beidzot atvēra acis, liekot sabrukt pēdējām ilūzijām par viņas šķīstību un uzticību. Viņa lielais, bet trauslais ego nespēja paciest domu, ka citi pie viņa iecerētās sievas tikuši pirms viņa. Nākamo pāris mēnešu laikā viņš gandrīz sajuka prātā.

Ar milzīgām grūtībām atgriezies pie darba, gada laikā Hants spēja beidzot pabeigt monumentālo audeklu “Pestītāja atrašana templī”, ko bija iesācis jau Jeruzalemē un veltījis tam piecus gadus. 1860. gads kļuva par Hanta triumfa gadu. Par spīti tam, ka viņš jau ilgāku laiku nebija ne izstādījis, ne pārdevis darbus, darījums ar mākslas dīleri Ernstu Gambartu bija sensacionāls – viņš nopirka gleznu par 6200 ginejām, daudzkārt lielāku summu, kāda jebkad bija samaksāta par mākslas darbu. Hants bija daiļrunīgi aprakstījis bezgalīgās stundas, ko bija pavadījis pie molberta, problēmas, ko viņam bija sagādājuši modeļi Jeruzalemē, dienas un naktis, kas bija veltītas Tempļa rūpīgai izpētei, kompozīcijas komplicētību, grūtības atrast ebreju izcelsmes modeļus Londonā un uzticamus pigmentus, Anglijas miglas atņemtās darba stundas, Austrumos pieejamo laku zemo kvalitāti un daudz ko citu. Gambarts izvērta plašu publicitātes kampaņu – sludinājumiem pareizajās avīzēs un žurnālos bija jāuzkurina publikas gaidas. Darbs tika pieteikts kā “leģendārā “Pasaules gaismas” autora jaunais šedevrs, daudzu gadu darba auglis”. Hants kategoriski atteicās gleznu izstādīt akadēm ijas izstādē pat tad, kad akadēmijas prezidents sers Īstleiks viņam solīja ekskluzīvu, ar virvēm norobežotu vietu; Hants nebija piedevis akadēmijai noraidījumu. Gambarts speciāli noīrēja galerijas telpas Jaunajā Bondstrītā – lai kāpinātu mistisko atmosfēru, telpā valdīja pustumsa, izgaismota bija tikai glezna. Uz atklāšanu tika nodrukāti eleganti ielūgumi, kurus saņēma ikviens, kam Londonā bija vārds. Katru dienu aptuveni tūkstoš cilvēku ieradās apskatīt izslavēto mākslas darbu; ieejas maksa bija viens šiliņš – tikpat, cik bija jāmaksā par akadēmijā izstādīto darbu simtiem. Reiz rindā bija iestājies pat princis Alberts – kad viņu pazina, glezna tika nosūtīta uz pili, lai karaliene ar vīru varētu gleznu apskatīt privāti. Pēc tam Hants saņēma no karalienes Viktorijas zīmīti ar komplimentiem. Viņš jutās laimīgs, beidzot viņš bija nonācis tik ilgotās uzmanības centrā un pēkšņi kļuvis par iekārojamāko vecpuisi Londonā. Arī Gambartam šis publiskais pasākums izrādījās negaidīti ienesīgs. Par ieejas naudām viņš atguva gleznas pirkuma summu četru mēnešu laikā.

Hanta jauniegūtā slava un nauda nepalika nepamanīta arī Enijai, kura tobrīd bija zaudējusi vikonta Ranleja atbalstu un nonākusi pamatīgās naudas grūtībās. Sāku mā viņa prasīja Hantam tikai nelielas summas, ko arī saņēma. Viņš bija pat gatavs apmaksāt Enijai apmācību kādā pieklājīgā arodā, taču viņa vairs negribēja strādāt, viņa bija pieradusi, ka viņu uztur, kas visumā atbilda tam vidusšķiras sievietes statusam, kuram pats Hants bija viņu gatavojis un izglītojis. Drīz vien viņa sāka pavisam atklātu šantāžu, solot nodot visas Hanta sūtītās vēstules bulvāra presei, kas momentā sagrautu viņa gleznu pārdošanai tik būtisko tikumīgā kristieša reputāciju. Taču viņš bija gatavs nepadoties – smieklīgā summa, ko viņš piedāvāja par vēstuļu atgūšanu, bija septiņas mārciņas. Enija, protams, nepiekrita. Taču līdz publiskam skandālam lieta nenonāca, jo viņa bija paspējusi atrast jaunu bagātu mīļāko – vikonta Ranleja brālēnu, ar kuru arī vēlāk apprecējās. Galu galā Hanta “projekts” bija atmaksājies, lai arī ne viņam pašam. Enija bija izkārpījusies no sabiedrības padibenēm un kļuvusi par respektablu lēdiju. Hants izdzēsa viņu ne tikai no atmiņas, bet arī no saviem darbiem – gadu gaitā viņš pārgleznoja sejas visās gleznās, kurām viņa bija pozējusi, tāpēc par to, kā patiesībā izskatījās Enija Millere, daudz labāk var spriest pēc Roseti gleznas “Trojas Helēna”.

Taisnības labad jāpiebilst, ka vismaz Hanta un Roseti gadījumā dramatiskas kolīzijas viņu privātajās dzīvēs nebeidzās ar iepriekš aprakstīto. Prerafaelītu postulātu, ka jāglezno ar kaisli un īstām sajūtām, viņi katrs savā ekscentriskajā veidā turpināja attiecināt uz dzīvi un mīlestību.

Pirmās prerafaelītu paaudzes trīs nozīmīgāko personāžu mīlas stāsti diezgan labi atklāj viņu dažādos raksturus, tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņu tālākais mūžs izvērtās pavisam atšķirīgās, gluži vai banālās versijās par “mākslinieka likteni”. Brīnumbērns Milē izvēlējās vistradicionālāko – bagāta akadēmiķa un priekšzīmīga pilsoņa – ceļu; jau 1853. gadā viņš tika ievēlēts par reiz tik nīstās Karaliskās akadēmijas asociēto biedru, gleznoja sentimentālas ainas ar saviem bērniem, 1885. gadā kļuva par pirmo mākslinieku, kam piešķirts baroneta tituls, un īsi pirms nāves tika ievēlēts par Karaliskās akadēmijas prezidentu. Harizmātiskais Roseti turpināja dzīvot nabadzībā, neizstādīja savus darbus, rakstīja romantisku dzeju, gleznoja mistēriskus, mītos un viduslaiku poēmās balstītus darbus, atrada jaunu mūzu, aizrāvās ar alkoholu un atkarību izraisošiem medikamentiem, cieta no ārprāta lēkmēm, nomira 54 gadu vecumā kā pusakls un nevarīgs večuks, taču atstāja vislielāko ietekmi uz prerafaelītisma sekotājiem. Stūrgalvīgais Hants vienīgais līdz pat mūža beigām glezniecībā saglabāja uzticību brālības principiem, ilgi dzīvoja Palestīnā, apprecējās divas reizes, darbam piegāja vēl maniakālāk nekā iepriekš, kļuva, kā iecerējis, par lielāko sava laika reliģisko tēmu gleznotāju un dzīves beigās saņēma ordeni par nopelniem impērijas labā.

20. gadsimta modernisms prerafaelītus ātri vien izstūma marginālā mākslas vēstures zonā, interese par viņiem atdzima tikai ap 70. gadiem. Taču, vai pati šī savādā, spilgtā viktoriānisma glezniecība, kurā tik liela nozīme ir stāstam un kurā neviena detaļa nav nejauša, vai ap pašu autoru dzīvēm apvītās romantiskās leģendas – grūti pateikt, kas bija par iemeslu šai augošajai interesei. Ja ticam V.H. Odenam, kurš teicis, ka “māksla neiedalās sliktajā un labajā, bet – garlaicīgajā un interesantajā”, tad tam pat nav arī lielas nozīmes. Ja vēl pēc 150 gadiem ir kāds, kurā šīs gleznas spēj iedvesmot iztēli un izsaukt pacilājošas emocijas, tad tas, ļoti iespējams, arī ir vissvarīgākais.