Ebreji – par ebrejiem

“Kāpēc filmas autors nevarēja savam varonim piešķirt savu nacionalitāti? Proti, kāpēc gan Borats nevarētu būt ebrejs no Anglijas? Un kāpēc viņš var būt kazahs? ”

Laila Pakalniņa, “Diena”, 12. 12. 2006.

Kāpēc Borats Sagdijevs nevarētu būt ebrejs no Anglijas?

Pirmā iespējamā atbilde uzprasās pati: Borats nav ebreju vārds. Atšķirībā, piemēram, no Baruha, kas tāds patiešām ir. Tiesa, saistībā ar šo vārdu atmiņā uzaust pavisam cits vēsturisks personāžs – nīderlandiešu ebrejs un lēcu slīpētājs Baruhs Spinoza. Kāpēc tāda vārda īpašnieks nevarētu būt piemēram, Romas pāvests – tas ir cits jautājums. Bet, kā zināms, vēsture necieš tādus “kā būtu, ja būtu”. Tas pats ir ar kazahu žurnālistu Boratu Sagdijevu, kuram “ar Koena kungu nav nekāda sakara un kurš pilnībā atbalsta Kazahstānas valdības nodomus tiesāt to žīdu” (Borata preses konference pirms filmas Londonas pirmizrādes). Otrkārt, ja vadās no šī jautājuma loģikas – kāpēc satīrisks personāžs, kas provocē cilvēkus demonstrēt viņu aizspriedumus un nezināšanu, slēpjas zem svešas identitātes maskas, kas arī savukārt tiek pakļauta apsmiešanai, jautājumu varētu paplašināt. Patiesībā šim jautājumam jāizskatās tā: kāpēc Borats nevar būt kazahs, homofobs, rasists, antisemīts vai vidējais amerikānis, kāpēc viņš nevar būt Pamela Andersone ar kuplām krūtīm vai “varenais kara diktators” Džordžs Volters Bušs? Tieši ar tādiem jūsmīgiem epitetiem Borats nosauc ASV prezidentu. Nu, tāpēc, ka tieši šīs figūras arī kļūst par Sašas Noama Barona Koena satīrisko provokāciju objektiem. Turklāt daudz lielākā mērā, nekā kazahi, pie kuriem Borats pieskaitāms ne vairāk, kā pie Anglijas ebrejiem. Un tāpat kā Rumānijas ainava, kura filmā darbojas Kazahstānas lomā, “Borats” nav nekas vairāk kā vārds mākslinieciskam paņēmienam, funkcionāls ekvivalents divām tekilām un slēptajai kamerai, kuras apvienojot, cilvēkiem var diezgan viegli noņemt politkorektuma bruņas. “Borats” – tas ir savā tumsonībā naivs cits, kurš mums parāda… mūs pašus. Prātot par jautājumu, kāpēc Sašas Koena “Borats” ir kazahs, bet ne ebrejs, ir tikpat bezjēdzīgi, kā jautāt, kāpēc Voltēra “Vientieša” varonis, kurš uzdrošinās kritizēt franču aristokrātiju un katoļu baznīcu, ir Ziemeļamerikas hurons, nevis franču buržuā. Spriežot pēc Kazahijas un Krievijas varas iestāžu reakcijas (kur filmu ir aizliegts izrādīt), viņi nav tikuši daudz tālāk par 18. gadsimta baznīcas cenzūru, bet franču kritika izrādījās progresīvāka. Un, visbeidzot, treškārt. Šī jautājuma zemtekstā paslēpies cits jautājums, precīzāk, pat atbilde uz to vai atbildes variants. “Bet kāpēc Londonas ebrejs nevarētu palikt tas, kas viņš ir, t.i., Londonas ebrejs? Un ja jau viņam tā gribas pasmieties, lai smejas par tādiem pašiem kā viņš – par Londonas ebrejiem.” Protams, no vienas puses, šajā jautājumā ir savs cimess: Londonas ebrejiem pietiek prāta kopā ar Koenu pasmieties pašiem par sevi. Bet, no otras, – kas notiks ar pasauli, kurā politkorekti būs smiekli tikai par sevi? Kurā tikai kazahi drīkstēs smieties par kazahiem, krievi par krieviem, igauņi par igauņiem un latvieši par latviešiem. Un kā tādā gadījumā izskatīsies antisemīta smiekli par antisemītu vai ksenofoba par ksenofobu? Vai cilvēka bez humora izjūtas par tādiem pašiem kā viņš – ļautiņiem bez humora izjūtas. Garlaicīgi būs dzīvot tādā pasaulē, mani kungi, un nemaz ne smieklīgi. Atspringstiet, tūlīt izlidos putniņš. Un pat ja pirmais, ko tas izdarīs – uztaisīs jums uz galvas, neaizmirstiet pasmaidīt, ierēkt, plīst vai pušu no smiekliem. Citādi, ziniet, – tā šaurā pierīte un izplūdušais ģīmis, kas parādīsies attēlā – būs jūsējais.

Iļja Kaļiņins, žurnāls Ņeprikosnovennij zapas