Eiro plūdi un atplūdi

““Eiro acīmredzot pārdzīvo sarežģītāko periodu kopš izveidošanas brīža,” intervijā televīzijai ARD atzina Merkele. Vaicāta, vai Vācija sniegs Grieķijai daudzmiljardu finansiālo palīdzību un vai tāpēc ir gaidāma jaunas izdevumu sadaļas parādīšanās Vācijas budžetā, kanclere kategoriski atbildēja: “Nē, nekādā gadījumā.” [..] Pēc Merkeles vārdiem, līgums par ES izveidošanu aizliedz “izpirkt” atsevišķu valstu parādus.”

Delfi.lv, 2010. gada 1. martā

Eiropas kopējais tirgus radīja stabilitāti kontinentā, vienlaikus attīstot preču, ideju un kultūras apmaiņu. Daudzi uztvēra eiro kā vienotas Eiropas idejas turpinājumu, paplašinot Eiropas integrāciju, panākot arī kapitāla plūsmu brīvu, netraucētu pārvietošanos. Lielāks naudas tirgus nozīmē zemākas procentu likmes, lielāku stabilitāti un iespēju vienmēr aizņemties, lai pārvarētu grūtības. Tādā gadījumā nauda no bagātajiem aizplūstu uz valstīm ar zemākām algām un līdz ar to – lielāku peļņu, padarot Eiropu izlīdzinātāku un kopumā bagātāku.

Kāpēc tagad paradoksālā kārtā vispārējas labklājības, miera un stabilitātes vietā eiro rada visasākos strīdus ES vēsturē un, iespējams, liks bankrotēt vairākām valstīm? Vācijas valdība ir ļoti neapmierināta ar grieķu un PIIGS (Portugāle, Itālija, Īrija, Grieķija, Spānija) – neveiksmīgo, nu jau bankrota priekšā stāvošo politiku, apsūdzot tās kārē bezatbildīgi aizņemties, neievērojot samērīgumu. PIIGS vajadzētu kļūt līdzīgām vāciešiem, tā saka, vairāk taupīt un neveidot budžeta deficītus, lai neapdraudētu eiro stabilitāti. Diemžēl vācu pamācošā kreditora tonī izteiktās idejas, lai arī izklausās pēc atbildīgas saimniekošanas, patiesībā ved Eiropu uz līdzīgu katastrofu, kādu jau piedzīvo Latvija.

Grieķija, protams, aizņēmās pārāk daudz, tās valdības parāds sasniedza 117 procentus no IKP, bet tekošā konta deficīts sasniedza 12 procentus no IKP, rupji pārkāpjot eiro zonas noteikumus. Tomēr PIIGS iesauku un bezdarbu gandrīz 20 procentu apmērā nu ir iemantojusi arī Spānija, kur pirms krīzes bija gadiem ilgi, atbildīgi budžeta pārpalikumi, valsts parāds zem 50 procentiem no IKP, un kas pildīja visus eiro zonas dalībniekiem saistošos Māstrihtas kritērijus. Dziļā krīzē ir arī Īrija, vēl nesen visu apbrīnotais ķeltu tīģeris, kas arī pirms krīzes gadiem turēja valsts budžeta pārpalikumu. Kāpēc arī šādās, kārtīgās valstīs tagad vērojamas problēmas?

Kad grieķi nopērk mersedesu no Vācijas, tad auto nonāk Grieķijā (Grieķijai nu ir tirdzniecības bilances deficīts, Vācijai tirdzniecības bilances pārpalikums), bet samaksa par to – Vācijā. Tā kā vācieši ir taupīgi un prātīgi ļaudis, tie iegūtos eiro uzreiz nesteidz iztērēt, bet nogulda bankā. Banka tos aizdod grieķiem (Vācijai tekošā konta pārpalikums, grieķiem tekošā konta deficīts). Nu dienvidniekiem ir nauda nākamajām importa precēm, dzīve iet uz augšu, vienlaikus kāpj arī cenas, padarot ražošanu Grieķijā dārgāku. Diemžēl Grieķijai nav pietiekami daudz, ko eksportēt uz Vāciju, un ne tikai tāpēc, ka vācieši smādētu olīvas, bet arī tāpēc, ka vācieši naudu taupīgi atliek, nevis iztērē. Vācu taupīgums nozīmē, ka citām valstīm nav cerību palielināt eksportu uz Vāciju, tāpēc visiem pārējiem rodas pastāvīgs tirdzniecības un kapitāla bilances deficīts, kamēr vāciešiem – pārpalikums. Ja visas valstis kļūtu līdzīgas Vācijai, tad tās visas censtos pārdot ārzemēs vairāk, nekā pašas iepērk no ārzemēm un taupītu naudu nebaltām dienām. Saprotams, ka visi reizē nevar vairāk pārdot. Turklāt nauda, kas ir ietaupīta un netiek likta lietā, ir arī nauda, kas izņemta no apgrozības. Ja visi vienlaikus kļūtu vācieši un naudu atliktu nebaltām dienām, nevis iztērētu, tad visas Eiropas ekonomikas izmērs strauji saruktu, radot bezdarbu un nabadzību. Turklāt šāda rīcība būtu pretrunā ar eiro pamatdomu – nodrošināt iespējas brīvai kapitāla kustībai eiro zonas iekšpusē – proti, dot iespēju vieniem aizdot, bet otriem aizņemties, izlīdzinot ekonomisko ciklu. Ikvienas valsts kopējā ekonomika sastāv no privātā un valsts patēriņa. Eiro zonas noteikumi regulē tikai valsts sektora finanšu stāvokli. Spānijā un Īrijā (gluži kā kaimiņiem igauņiem) bija valsts budžeta pārpalikumi un vienlaikus milzu privātā sektora deficīti, firmām un iedzīvotājiem naudu aizņemoties, tā eiro zonai pildot savu iecerēto funkciju, proti, pārdalot kapitālu no valstīm, kur ir tā pārpalikums, uz valstīm, kur to var labāk likt lietā. Iestājoties krīzei, privātpersonas pārstāja aizņemties un sāka taupīt un atdot parādus, radot privātā sektora tekošā konta pārpalikumu visā Eiropā. Privāto naudas apritei strauji samazinoties, krītas arī nodokļu ieņēmumi, tāpēc Spānijas un Īrijas valsts kasē parādījās milzu robs. Ja brīdī, kad privātie izlēmuši taupīt, valsts arī samazina savus izdevumus, tad ekonomika sarūk divkārt ātri, krasi samazinot preču apriti un radot recesiju, gluži kā šobrīd Baltijas valstīs. Privātā sektora malā atliktajai naudai ir nepieciešama vieta tēriņam – un krīzes laikā šāda vieta ir valsts sektors, kas aizņemas no privātajiem un iztērē. Tāpēc Grieķijas, Spānijas vai Īrijas valsts budžeta deficīti ir dabiskas sekas pēkšņajai privātā sektora taupībai un centieniem stabilizēt valsts ekonomiku, novēršot bezdarbu un uzņēmumu sagruvumu.

Diemžēl valstis nevar aizņemties bezgalīgi daudz. Ja kredīta procenti kļūst lielāki par izaugsmes tempu, valsts ne teorētiski, ne praktiski nespēs atdot parādu un tai būs jābankrotē, proti, jālūdz atlaist parādus. Ārvalstu investoriem šobrīd šķiet, ka Grieķija ir nokļuvusi šādā situācijā, tāpēc tās parādzīmes nu neviens vairs īsti negrib pirkt, bet, ja pērk, tad prasa lielus augļus. Līdzīga situācija ir arī pārējās PIIGS valstīs, kuru milzīgie budžeta deficīti ir neuzturami. Pirms eiro zonas šādā brīdī bēdu māsas būtu ātri devalvējušas valūtu, atguvušas konkurētspēju, padarot savas preces mākslīgi lētas vācu patērētājam, tā viegli palielinājušas pārdošanu Vācijā, izlīdzinot eksporta/importa bilances, ar jaunieņemto naudu nosedzot valdības budžeta deficītu. Ieraugot valsts izaugsmi, kapitāla plūsmas pavērstos pretējā virzienā, un drīz jau problēma būtu aizmirsta. Esot eiro zonā, devalvācija nav iespējama. Paradoksāli, bet spēja ātri pārvietot kapitālu ir pārvērtusies iespējā ātri aizvest kapitālu, nelaimīgo valsti pēkšņi uzsviežot uz sēkļa. Bez mehānisma naudas ātrai atlikšanai vietā šo valstu un visas Eiropas ekonomikas nākotne ir ļoti apdraudēta. ASV arī ir individuālu štatu apvienība ar vienotu valūtu, kas saskārās ar līdzīgām problēmām un tādēļ jau sen ir izstrādājusi risinājumu. Ja štats nonāk grūtībās, tam nauda tiek ne tikai aizdota, bet arī milzu apmēros sniegta kā federālā palīdzība. Ja nauda tiek izsniegta bez procentu augļiem, štats neriskē iekļūt nesamaksājamu parādu spirālē. Krīzes situācijās palīdzība subsīdiju un federālo nodokļu atlaižu veidā grūtībās nonākušam štatam sasniedz vidēji 30% no zaudētā ekonomikas apjoma, tā ļaujot izlīdzināt ekonomisko ciklu – un pat ar šādu palīdzības apjomu atsevišķi ASV štati vai lielpilsētas mēdz bankrotēt vai stagnēt nabadzībā gadu desmitiem. Diemžēl Eiropas valstis kā Vācija nevēlas savu sūri grūti nopelnīto naudu vienkārši pārskaitīt, kā vācu prese to populāri mālē, – slinkajiem grieķiem, bet tā vietā cenšas to aizdot. Šāda politika ir bezatbildīga, tuvredzīga un bīstama, jo var novest vai nu pie Grieķijas valsts bankrota, ja grieķi nespēs samaksāt procentus, vai ļoti ilgas un sāpīgas recesijas un liela bezdarba, ja grieķi mēģinās iet mūsu izvēlēto iekšējās devalvācijas ceļu. Pēc Grieķijas līdzīgā stāvoklī var jebkurā brīdī nonākt arī Spānija un citas PIIGS valstis. Grieķi droši vien tagad jūtas kā teiksmu nelaimīgais varonis Tantals, kuru dievi nolādēja stāvēt ūdenī un nespēt padzerties. Lai arī eiro zonas biedri, tie ar grūtībām aizņemas un tiem nav pieejami rīki ekonomikas stabilizācijai, liekot strauji bremzēt ekonomiku, tā izraisot nestabilitāti.

Eiropai šobrīd nav nepieciešamas vācu lekcijas par taupīguma priekšrocībām, bet aktīva rīcība, kas vienlaikus atbalstītu PIIGS valstis tieši un paaugstinātu to preču noietu ārvalstīs, ļaujot pārvarēt krīzi, neizraisot ekonomisku katastrofu. Tāpēc Francijas finanšu un ekonomikas ministre Kristīne Lagarde uzsver, ka Vācijas retorika par taupību Grieķijā ir bezatbildīga un savtīga politika. Lai eiro zona nākotnē spētu funkcionēt labāk, Eiropai ir steidzami nopietni jāapsver augstāka budžeta centralizācija, gluži kā ASV, lai ar palielināta federālā budžeta palīdzību atbalstītu grūtībās nonākušos eiro zonas dalībniekus. Diemžēl šādas kardinālas pārmaiņas ir grūti paveicamas uzreiz.

Vācijai kā Eiropas centram un lielākajai kreditorvalstij līdz ar to ir jāizšķiras, vai nu zaudēt eiro stabilitāti un radīt inflāciju, glābjot PIIGS ar naudas drukāšanu, kā iesaka Lagardes kundze, vai zaudēt Eiropas bagātību, pieturoties pie Latvijas veida pašiznīcinošās prasības pēc valsts tēriņu samazināšanas ekonomiskās krīzes laikā, kā mēģina rīkoties Grieķijas valdība, vai pēc Angelas Merkeles ierosinājuma izslēgt no eiro zonas valstis, kas “sistemātiski pārkāpj noteikumus”, – izslēdzot Grieķiju no eiro zonas, lai tā varētu devalvēt savu valūtu. Pēdējais ieteikums iezīmētu skaidru nostāju, ka eiro pienākas tikai līdzīga attīstības līmeņa valstīm.

Bez atbalsta krīzē vienīgā saprātīgā stratēģija valstij – eiro zonas dalībniecei ir neaizņemties, kas padara visu eiro projektu bezjēdzīgu, jo nozīmē, ka izzūd lielā finanšu tirgus galvenā priekšrocība nabadzīgajām valstīm – spēja kreditēt savu izaugsmi. Vienīgā veiksmīgā eiro zonas spēle tad ir kļūt par Vācijas veida rūpnieku lieleksportētāju – kas prasa augstu valsts attīstības līmeni, padarot eiro veiksmīgu tikai bagātajiem. Turklāt Vācijas sekmju pamatā ir arī augsta valsts iejaukšanās pakāpe ekonomikā – gan algu un kredīta regulēšanā, gan industriālā kredīta radīšanā caur valsts bankām, gan augsti tēriņi pētniecībai un attīstībai. Latvijai un citām nabadzīgajām Eiropas valstīm atveidot šādu politiku ir pagaidām praktiski nesasniedzama augstākā pilotāža. Brīvā kapitālisma ekonomikā pavēlēt privātajam sektoram neaizņemties, atrodoties vienotās valūtas zonā, arī nav praktiski iespējams, pārvēršot runas par atbildīgas aizņemšanās politiku demagoģiskā populismā. Īri un spāņi jau pierādīja, ka pat perfekta Māstrihtas kritēriju izpildīšana un pārpildīšana valsts līmenī nelīdz novērst krīzi privātajā sektorā. Bez skaidras norunas par atbalstu krīzes gadījumā eiro zonā iestāties ir bīstami un bezjēdzīgi. Eiropa ir ļoti spēcīga un laba valstu savienība, un eiro ir labs projekts. Tomēr Latvijas valdībai, pirms Latvijai iestāties eiro zonā, ir jāpagaida, līdz Latvijā rodas ar Eiropu konkurētspējīga ekonomika un Eiropa izveido skaidrus mehānismus krīzes laikam. Tas nenotiks dažos gados, un Latvijas stratēģijai pagaidām jābūt nogaidošai. 2014. gads ir pārāk krass termiņš eiro ieviešanai, un tiekšanās uz to, vēl vairāk krīzes laikā samazinot valsts budžeta tēriņus, tikai tālāk padziļinās Latvijas problēmas. Kad Latvija iestāsies eiro zonā, tad, apzinoties, ka krīzes laikā nav saņemama palīdzība, ir jāpalielina valsts sektora īpatsvars, kura patēriņš tradicionāli ir stabilāks nekā privātajam sektoram, tā izveidojot automātisku stabilizētāju nākošās krīzes mīkstināšanai, lai laikā, kad privātais sektors atkal strauji samazinās izdevumus, nepiedzīvotu vēl vienu “cieto piezemēšanos”. Tāpat dalība eiro zonā diktēs, ka būs jāpaaugstina nodokļi, lai ievāktu būtiskus budžeta pārpalikumus, tā veidojot uzkrājumus nebaltai dienai. Naudas uzkrāšana valsts fondos un tās investēšana ārvalstīs, kā arī lielāks nekā nepieciešams valsts sektors nedaudz bremzēs izaugsmi, tomēr atcels jaunu vēršanos pie SVF.

Nauda ir kā dzīvības ūdens ekonomikai, bet, pārvēršoties plūdos un tad pēkšņi aizplūstot, pat visstabilākā valūta ir nestabilitātes avots.