Ekoloģiskā apokalipse

Aģentūra Associated Press 2007. gada februārī, lai ilustrētu ANO ziņojumu par globālo sasilšanu, publiskoja fotoattēlu, kurā bija redzami divi baltie lāči, kas patvērušies uz ledus gabala. Attēls bija tik iespaidīgs, ka to pārpublicēja neskaitāmi preses izdevumi un prezentācijā par globālo sasilšanu izmantoja Als Gors. Turklāt fotogrāfiju pavadīja izteikumi par “brīnišķajiem dzīvniekiem, kas burtiski tiek izstumti nebūtībā” (Gors), un līdzjūtīgi komentāri par lāčiem, kuri “nedroši turas uz tā, kas palicis pāri no ledus gabala” (Daily Mail). Tomēr drīz vien mediju kritiķi norādīja, ka fotogrāfijas uzņemšanas apstākļi īsti neatbilst tam, kā attēls tiek interpretēts.

Savā ziņā pat var teikt, ka pilnīgi viss šajā attēlā bija pārprasts. Fotogrāfija tika uztverta un pasniegta kā reportāža par pašlaik notiekošo, bet fotoattēls bija uzņemts divarpus gadus pirms brīža, kad Associated Press nolēma to izmantot. Nobīde laikā bija būtiska arī tāpēc, ka fotogrāfija bija uzņemta augustā, kad Arktikā ir siltākais laiks un kūstoši ledusgabali nav nekas neparasts. Tātad attēlu nevarēja uzskatīt par pierādījumu, ka leduslāči ir katastrofas priekšā un nepieciešama tūlītēja rīcība, lai novērstu straujo globālo sasilšanu. Fotogrāfiju uzņēma Beaufort Gyre Exploration Project 2004. gada ekspedīcijas dalībniece Amanda Bērda (Byrd), un, starp citu, ekspedīcija togad aizkavējās lielā ledus dēļ. Bērda leduslāčus pamanīja pāris dienas pēc ekspedīcijas sākuma un salīdzinoši netālu no krasta; katrā ziņā iespaids, ko atstāja bilde, proti, ka leduslāči atrodas okeāna vidū, nebija adekvāts. Arī pašai Bērdai neradās priekšstats, ka viņa ir lieciniece kam traģiskam. Projekta mājaslapā zem gandrīz tāda paša attēla stāv rakstīts, ka lāči atrodas “uz interesantas ledus skulptūras, ko izveidojuši viļņi”. Līdzīga piezīme, teiksim, par plostu, uz kura paglābušies kuģa katastrofā izdzīvojušie, būtu uzskatāma par neatbilstošu un cietsirdīgu (“un tad mēs sastapām divus izmisušus cilvēkus, kuru plosts bija brīnišķīgi apaudzis ar jūraszālēm”). Un vērts pamanīt, ka, tikai interpretējot šo attēlu analoģiski “Medūzas plostam” un citām vīzijām par kuģa avārijā cietušajiem vai jūrā aizpūstiem zemledus makšķerniekiem, fotogrāfijā fiksētā situācija var šķist traģiska. Analoģija ir kļūdaina, jo netiek ņemts vērā, ka baltie lāči spēj nopeldēt simtiem kilometru arī tādā ūdenī, kurā cilvēks nosaltu, tā ka viņu atrašanās uz ledus, visticamāk, ir brīvprātīga, turklāt baltie lāči uz ledus gabaliem dreifē itin bieži, te nav nekā neparasta.Klusais pavasaris

Skaidrs, ka zinātnieku bažas par to, ka balto lāču vide un izdzīvošana ir apdraudēta, ir pamatotas. Vienlaikus, kā norāda ekokritiķis Gregs Gerārds (Gerrard), masu mediji dod priekšroku atsevišķu notikumu, nevis ilgstošu procesu atspoguļojumam. Tāpēc ir saprotami, ka globālās sasilšanas problēma šajā gadījumā tika identificēta gan ar konkrētu pasākumu (konferenci), gan konkrētu fotoattēlu (lāči uz ledus). Runa nav par viltojumu, bet ierastu praksi, kā informācija tiek pasniegta mūsdienu presē. Tomēr “gadījums ar lāčiem uz ledus” liecina par dilemmām, ar kādām jāsastopas dabas aizstāvjiem, – ekoloģiskās apokalipses vīzijas iedarbojas uz publiku tā, kā to nespētu neitrāls un distancēts pētījums, bet šādas vizuālas vai literāras konstrukcijas dod iespēju skeptiķiem noraidīt vides aizstāvju brīdinājumus kā pārspīlētus un apšaubāmus.

Šajā ziņā tipisks gadījums ir viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta vides aizsardzības kustības tekstiem – Reičelas Kārsones (Carson) “Klusais pavasaris”. Tas tika publicēts 1962. gadā un piesaistīja ļoti plašu amerikāņu sabiedrības uzmanību, jo izvērsti un detalizēti aprakstīja tādu ķīmisko vielu kā DDT kaitīgo iespaidu uz vidi. Grāmatas popularitāte bija daļēji skaidrojama ar Kārsones emocionālo un tēlaino rakstības stilu. Tā būtiski veicināja dabas aizsardzības kustības veidošanos 60. gadu ASV, grāmatai bija tieša ietekme uz politiskajiem procesiem – tās iespaidā ASV tika ieviesta stingrāka kontrole pār lauksaimniecībā izmantotajām ķīmiskajām vielām. Vienlaikus kritiķi grāmatu nosauca par “nezinātnisku” un “sievišķīgu”.

Vispazīstamākā grāmatas daļa, uz kuru vēl šobaltdien atsaucas ekoloģijai veltīto tekstu pētnieki, ir pirmā nodaļa “Pamācība nākotnei”. Šī “fabula” apraksta iztēlotu ekoloģisko apokalipsi. “Reiz Amerikas vidienē bija pilsētiņa, kurā visa dzīvība šķita harmoniski sadzīvojam ar vidi”, te viss ir idillisks – tīrumi zeļ, putni dzied, upēs netrūkst foreļu. Bet kādu dienu pār pilsētiņu nobirst dīvains baltu putekļu sniegs, un pēkšņi “dīvaina kaite pārņem šo vietu, un viss sāk mainīties” – dzīvnieki, putni un zivis mirst, augi nokalst, cilvēki slimo. Īsās nodaļas beigās Kārsone atzīst, ka pilsēta ir izdomāta un nav tādas vietas, kur visas viņas aprakstītās likstas būtu notikušas vienlaikus, tomēr šāda pilsēta varētu būt...

Vārds “apokalipse” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “atklāšanos”, proti, tiek atklāts kaut kas aizklāts. Lielākoties apokalipsēs atklājas laika beigas, pasaules pēdējie mirkļi, dzīves komēdijas katastrofālais iznākums. Apokalipses ir iztēles auglis, un varu tikai minēt, kāpēc cilvēki jūt nepieciešamību fantazēt par gigantiskām vēstures noslēguma versijām. Būtisks aspekts noteikti ir tas, ka apokalipses apraksti darbojas kā atgādinājums un brīdinājums, cita starpā – brīdinājums, ka varētu iznīkt tas, kas šobrīd pastāv.

Uztraukums par iespējamo iznīcību ir ekoloģiskās domāšanas būtiska sastāvdaļa, tomēr līdz ar to ekoloģijā ienāk iztēle un problemātiska izrādās robeža starp dabu un dabas attēlojumu. Šeit iespējams atsaukties uz franču filosofu Žanu Polu Sartru. Viņš norādījis, ka fiziskajā, tai skaitā dabiskajā pasaulē nav neesamības, nav iztrūkumu, nav nolieguma – tas viss pastāv vienīgi apziņā, tajā, kā uztveram pasauli. Kad ieraugām sagruvušu māju, mēs iztēlojamies māju pirms sabrukšanas un, piemēram, pārdzīvojam to, kas ar to noticis, bet fiziskajā pasaulē ir tikai drupas, nesagrautās mājas tēlu rada iztēle. Dabas pasaulē izmaiņas notiek nepārtraukti, kaut kas rodas un iznīkst, vienu mirkli pa zemes virsu staigā vienu sugu dzīvnieki, jau nākamajā tos nomainījušas kādas citas sugas. Visaptverošu sugu izmiršanas un vides kataklizmu periodu zemes vēsturē ir bijis daudz. Kad sakām, ka dodo ir izmiris un dinozauru vairs nav, tie esam mēs, kas pasauli uztver tādu, kurā kaut kā pietrūkst, bet pašā dabā nav iztrūkuma – ir tikai tas, kas ir. Tas nenozīmē, ka, piemēram, sugu izmiršana ir ilūzija vai ekologu izdomājums, vienīgi iznīkušo sugu pietrūkst nevis dabai, bet mums. Šā iztrūkuma pamatā var būt arī pragmatiski iemesli – pastāv iespēja, ka tad, ja vide, kurā šobrīd dzīvojam, mainīsies radikāli, arī mums tajā īsti nebūs vietas. Tā ka rūpēm par ekoloģiju, visticamāk, pamatā ir uztraukums par mums pašiem, nevis dabu.

Viegli pamanīt, ka arī Kārsones “klusais pavasaris” tiek raksturots negatīvi. Tas ir stāsts par iztrūkuma apziņu. “Amerikas vidienes pilsētiņā” ne tikai ir klusums, bet arī nav putnu dziesmu, kas tur kādreiz bijušas. Ir putnu barotavas, bet nav putnu. Ir vistas, bet nešķiļas cālēni. Ir ziedošas ābeles, bet nav bišu. Ir strauti, bet nav makšķernieku, jo nav zivju. To patiešām var iztēloties, un sajūta ir biedējoša – tā noteikti nav pasaule, kādā mēs vēlētos būt. Tomēr uzmanīgu dara Kārsones piebilde, ka viņa nezina tādu vietu, ko visas šīs likstas ir piemeklējušas vienkopus. Vēl vairāk – jājautā, kur atrodas tā “pilsētiņa”, kurā cilvēki, dzīvnieki, augi, upes sadzīvo ideālā harmonijā? Vai tā pastāv ārpus Kārsones teksta vai ārpus mūsu iztēles? Pēdējā gadījumā viņas aprakstītā ekoloģiskā katastrofa ir brīdinājums, ka varētu pazust tas, kā vispār nav. Sava veida dubultais iztrūkums – es iztēlojos neesošu pilsētu un pārdzīvoju tās galu. Tas nav absurdi, Kārsones uztraukumam ir pamats, bet, atkal jāatkārto, runa tomēr ir par cilvēku, ne dabu pašu par sevi, lai kāda tā arī būtu.Zaļā pasaka

“Kādu nakti pilsētā ienāca mežs” – Imanta Ziedoņa “Zaļās pasakas” pirmais teikums ir gandrīz tikpat pazīstams kā pati pasaka. Vienlaikus šī pasaka noteikti ir viens no spilgtākajiem ekoloģijas tēmai veltītajiem darbiem latviešu valodā. Tās konteksts ir plašs, sarežģīts un pelnījis nopietnu literatūrvēsturisku analīzi – te būtu jāņem vērā gan globālais konteksts (pirmo reizi “Krāsainās pasakas” tiek izdotas 1973. gadā, un tas ir ekoloģiskās kustības uzplaukuma laiks), gan lokālais (ekoloģiskā domāšana kā alternatīva oficiālajai ideoloģijai padomju laikā). Tomēr šajā gadījumā vēlos pievērst uzmanību tikai dažiem aspektiem, kas saistīti ar dabas attēlojumu “Zaļajā pasakā”.

Šoreiz runa ir nevis par ekoloģisko apokalipsi, bet drīzāk katastrofu burtiskā nozīmē, proti, apvēršanu (no grieķu valodas), pagriešanu kājām gaisā. Pasakā notiekošo nevar saukt par apokalipsi, jo meža ienākšana pilsētā nav ne pilsētas, ne meža, ne cilvēka gals. Lasītājs uzzina, ka, tikpat pēkšņi kā uzradies, mežs no pilsētas aiziet, lai atkal atgrieztos nākamgad, šķiet, pavasarī. Tā ka varētu pat teikt, ka šeit drīzāk ir aprakstīts karnevāls, kad ierastā kārtība tiek atcelta un atklājas “civilizēto” un pilsētas dzīvei piemēroto lietu “mežonīgā” izcelsme – slotas kātam aug zariņi, krēsla kājas dzen saknes, sērkociņi atgriežas kolektīvajā agregātstāvoklī – pārtop par apsi. Cilvēki pirms meža ienākšanas pilsētā nokaujas ar pilsētas smakām un bezmiegu, viņi slikti dzird, jo ausis ir pieputējušas, un arī elpot viņiem grūti, jo gaiss ir pilns putekļu. Toties pēc katastrofas cilvēki atdzīvojas, jo elpot kļuvis vieglāk, visur notiek brīnumu lietas – tagad pilsētā var sēņot, raut riekstus, neizejot no mājas, nav jāmācās, jo skolas soli ir pārvērtušies džungļos. Notikumu centrā ir vienlaikus gigantiska un komiska cīņa starp mežu un pilsētu, it īpaši tās smakām.

Daba un tehnika, daba un cilvēks, arī mežs un pilsēta ir pretstati, kas regulāri tiek izmantoti, lai definētu cilvēku vai, piemēram, aizstāvētu kādu noteiktu dzīvesveidu. Šie pretstati parasti ir hierarhiski, un viena puse tiek likta augstāk par otru. Te gan pāris piebilžu. Pirmkārt, ne vienmēr tieši dabiskais ir tas, kas tiek likts augstāk par mākslīgo, urbāno, mehānisko. Ekoloģiskās domāšanas vēsture ir sarežģīta un savā ziņa sena (vismaz kopš 18. gs.), tomēr tikai pēdējā laikā (varbūt!) var apgalvot, ka tā nav uzskatāma par marginālu. Bet vēl aizvien civilizācijas, zinātnes, dabas spēku iegrožošanas aizstāvju, pēc visa spriežot, ir vairāk nekā to, kuri nopietni apšauba, teiksim, tehnikas un pilsētas nodrošinātos labumus. Otrkārt, domāšana pretstatos nav obligāti sastingusi, konservatīva, vienkārša. Pretstati mēdz būt mainīgi, piemērojami konkrētām vajadzībām un situācijām. Mēs varam pretstatīt pilsētu mežam, bet arī pašu pilsētu varam uztvert kā mežu (džungļus), kurus savukārt pretstatām mežam kā harmonijai un kārtībai, kur katrs zina savu vietu un pat cilvēks jūtas kā mājās.

Domāšanu pretstatos, tai skaitā binārajās opozīcijās, diez vai var uzskatīt par vienkārši kļūdainu, tomēr tā nav arī neizbēgama, katrā ziņā ir vērts pievērst uzmanību tās pieņēmumiem un robežām. Viena lieta, ka varam iztēloties ideālu pilsētas un meža, civilizācijas un dabas saskaņu, teiksim, kaut ko Kārsones aprakstītai pastorālei līdzīgu. Bet mežs un pilsēta arī faktiski nav nošķirti. Tādi tie šķiet vienīgi tad, ja apbrīnojamā kārtā neredzam, ka arī pilsētā asfaltam, mašīnām, mājām līdzās dzīvo zāle un nezāles, skudras un Sibīrijas pūces, kaķu saimes un baložu bari.

Ziedoņa radītā vīzija ir fascinējoša, bet savā ziņā maldinoša. Tā balstās pieņēmumā par pilsētas un meža nošķīrumu. Starp tiem pastāv robeža, kuru laiku pa laikam pārkāpj kāds meža iemītnieks (sienāzis uz tramvaja sliedēm) vai pilsētnieks (ļaundaris, kurš mežā izgāž atkritumus). Tomēr šī robeža atkal drīzāk ir apziņas radīta (kas nozīmē, protams, nevis subjektīvu, patvaļīgu radīšanu, bet saspēli starp personisko pieredzi un kultūras noteiktiem nošķīrumiem: lauki/pilsēta, daba/cilvēks, latvieties/nelatvietis, savējie/svešie). Tas, ka pilsētnieks nepamana nezāli vai vismaz neuzskata to par “īstu” dabu, protams, par kaut ko liecina, bet ne jau par to, ka “pilsētā” nav “meža” un tam ir jāienāk no ārpuses, teiksim, vienreiz gadā.Dzīve pēc cilvēkiem

Tas, ka meža “ienākšana pilsētā” būtu jāuztver ar prieku, nav pašsaprotami. Var jau iztēloties arī līksmu jūras ienākšanu pilsētā (visur zivis un astoņkāji, pludmale tepat pie mājas, ar mašīnām var braukt kā ar zemūdenēm), bet dzīvē šāda ienākšana, kā zināms, parasti sagādā ciešanas, pat tad, ja nav traģiska.

2008. gadā amerikāņu History Channel demonstrēja dokumentālo filmu “Dzīve pēc cilvēkiem”, kurā dažādu inženiertehnisko nozaru pārstāvji un vairāki biologi mēģināja atbildēt uz jautājumu, kas notiktu ar cilvēku radīto pasauli, ja tie pēkšņi vienā mirklī pazustu no zemes virsas. Skatītāji varēja izsekot, kas notiek stundu, dienu, nedēļu, mēnesi pēc cilvēku pazušanas, kāda izskatītos pasaule pēc simt, tūkstoš un daudzus tūkstošus gadu ilgas cilvēku prombūtnes.

Filma lielā mērā bija veltīta cilvēka un dabas attiecībām. Tās veidotāji uzmanību lielākoties bija pievērsuši trim tēmām – kā daba pārņemtu pilsētas (kā aizaugtu un sagrūtu arhitektūras pieminekļi vai kad meža dzīvnieki apmestos debesskrāpjos, vai kad kādreizējās ielas pārvērstas upju gultnēs), kas notiktu ar piejaucētajiem dzīvniekiem (suņiem, kaķiem, zooloģisko dārzu iemītniekiem), cik ātri un kā dabiskie procesi iznīcinātu dažādus cilvēku radītus priekšmetus un tehniskās ierīces (troses, logus, papīru, betona sienas, tiltus, hidroelektrostacijas utt.)

“Dzīves pēc cilvēkiem” pirmizrādi noskatījās apmēram piecarpus miljonu skatītāju, un skatītāju skaita ziņā tā kļuva par rekordisti kanāla vēsturē. Savā ziņā nav nemaz tik vienkārši saprast, kas tik ļoti piesaistīja skatītāju uzmanību. Viens – lai gan filmā netika īpaši pievērsta uzmanība pašam cilvēku pazušanas faktam, sākotnējais uzstādījums piešķīra visam nedaudz šaušalīgu atmosfēru. Mūs fascinē doma par Pompejām, ko pēkšņi pametuši cilvēki, vai nostāsti par “spoku” kuģi Mary Celeste, ko atrada jūrā bez neviena cilvēka uz klāja, bet ar uzklātu brokastu galdu. Līdzīgi iedarbojas arī filmas ainas ar tukšām mājām, tukšām ielām, pamestām automašīnām un karuseļiem. Tomēr filmas veidotāji īpaši ilgi nekavējās pie tukšo pilsētu rēgainajām vīzijām un atdzīvināja tās ar klaiņojošu suņu bariem, trūdēšanas ainām, paātrināti uzņemtu “nezāļu” dzīvi un ar animācijas palīdzību izskaidrotu rūsēšanas procesu. Skatītāju acu priekšā cilvēku rūpīgi veidotā pasaule pamazām sabirza pīšļos, līdz beidzot izzuda pavisam.

Kāpēc tas būtu fascinējoši? Iespējams, ka daļa vainas jāuzņemas nekrofilām tieksmēm vai zemapziņā gruzdošajām ilgām pēc iznīcības. Tomēr visā šajā apokaliptiskajā parādē bija kaut kas ļoti tehnisks un pragmatisks. Filma bija nevis par nezināmo, bet gan tieši otrādi – par zināmo. Speciālisti mēģināja pieredzē gūtās zināšanas, piemēram, par to, kā aukstums iedarbojas uz betonu, attiecināt uz tālāku nākotni. Patiesībā savā dziļākajā būtībā filma bija tikai kārtējā versija par populārzinātnisko enciklopēdiju un bērnu pārraižu tēmu “Kā darbojas lietas?” Vienīgi šajā gadījumā akcents bija pārlikts no ideālā parauga un funkcionālās uzbūves apraksta (kā darbojas jaunas kafijas dzirnaviņas, ja jūs tajās maļat kafijas pupiņas, nevis ledu vai naglas) uz to, kā nodrošināt, lai cilvēku pasaule darbotos veiksmīgi par spīti spēkiem un procesiem, kas to nepārtraukti grauj. Tehniķim vienmēr ir jādomā par neesošo, bet iespējamo, jāvaicā – kas konkrēto lietu vai ierīci varētu apdraudēt, kas ar to var notikt, kas ar to var notikt ļaunākajā gadījumā? Filmas “Dzīve pēc cilvēkiem” gadījumā speciālistiem tika lūgts likt lietā parastās iemaņas, vienīgi atbrīvojot viņus no nepieciešamības rast risinājumu problēmai un līdzekli pret kaiti.

Par spīti tehniskās iztēles rotaļām šī dokumentālā filma tomēr liek aizdomāties. No distancēta skatpunkta raugoties, ainas ar pļavām nodegušo un sagruvušo Eiropas galvaspilsētu vietā vai liānu pārņemtiem debesskrāpjiem šķiet eksotiskas un uzmundrinošas. Pelēko pilsētu ir nomainījis zaļais un dzīvais mežs. Tomēr šī vīzija diez vai var kalpot par mudinājumu darboties, pārveidot, radīt. Raugoties filmas versijā par civilizācijas iznīcību, indivīdam – teiksim, arhitektam vai tiltu būvniekam – droši vien ir grūti atrast apliecinājumu sava darba jēgai.

Tomēr “Dzīvei pēc cilvēkiem” ir raksturīgs arī savdabīgs optimisms. No vienas puses, tā ar grūtībām uzstādīto un sakabināto cilvēka pasauli attēlo kā neizsakāmi trauslu, no otras puses, tajā netieši slavināts nepārtrauktais darbs, ko katrs no mums veic, lai nosargātu mākslīgo kārtību – slaukot grīdu, aiztaisot kārtīgi logu, izkurinot krāsni, izdzenot no istabas lapseni, izravējot no dārza celiņa pieneni. Šie darbi ir sīki, ikdienišķi un šķietami nav salīdzināmi ar aizsprostu būvniecību vai aviolaineru konstruēšanu, tomēr tieši ar šo darbību palīdzību tiek nepārtraukti atjaunota vai pārbīdīta nosacītā robeža starp cilvēku un dabu, pilsētu un mežu.Sakuras zars

Viens no populāriem mītiem par cilvēka un dabas attiecībām ir tāds, ka japāņi dabai ir īpaši tuvi. Arī paši japāņi uztur spēkā šo priekšstatu, un kurš gan mūsdienās negribētu šādu raksturojumu? Līdzīgā pārliecībā par savu īpašo tuvību dabai dzīvo gan latvieši un krievi, gan angļi un norvēģi, bet japāņiem ir izdevies panākt paštēla starptautisku atzīšanu. Latvijā šis tēls, iespējams, nostiprinājās līdz ar Vsevoloda Ovčiņņikova grāmatas “Sakuras zars” tulkojumu jau pieminētajā tālajā 1973. gadā. Padomju laikam tā bija neparasti cilvēcīga grāmata par kapitālistisku valsti, kas lielum lielajam vairumam latviešu bija neaizsniedzama. Ovčiņņikovs rakstīja, ka “japāņiem piemīt ne tik daudz vēlēšanās pakļaut dabu, to pārveidot, kā tieksme dzīvot saskaņā ar to”, un arī pats “sakuras zara” tēls daudziem latviešiem vēl aizvien asociējas ar Japānu (par to liecina kaut vai mūsu valstsvīru vēlme to dažkārt piesaukt komunikācijā ar japāņiem).

Iespējams, tieši tāpēc, ka pastāv šāds mīts, ir viegli pamanīt japāņu kultūras ēnas puses un neatbilstību tēlam. Pietiek domās mazliet pakavēties pie labi zināmiem faktiem par Japānas industrializācijas pakāpi, pilsētu aglomerācijām un kaut vai spītīgo vēlmi nobaudīt vaļa vai delfīna gaļu, lai uzmāktos šaubas, vai tiešām japāņu un apkārtējās vides attiecības varētu būt tik izcilas. Šādiem skeptiķiem iesaku Aleksa Kerra (Kerr) grāmatu “Suņi un dēmoni”, kurā viņš apraksta, kā dabu mīlošie japāņi nobetonē upju un jūras krastmalas, iznīcina senus dārzus, pilsētās zāģē kokus, lai no tiem nebirtu nepatīkamās lapas. Viņa hipotēze ir, ka japāņu estētikā ārkārtīgi liela loma ir piešķirta detaļām, tāpēc japāņi var jūsmot par ķiršu koku senā Kioto templī, ignorējot to, ka līdzās senā apbūve tiek masveidā iznīcināta un tās vietā uzslietas dzelzsbetona konstrukcijas.

Tomēr pamanīt japāņu neatbilstību mītiem ir tikpat viegli, kā aizmirst visu ņemšanos ap mītiem un to kritiku, kad kaut vai pastarpināti esi liecinieks tādām dabas un cilvēka izraisītām katastrofām, kādas šobrīd piemeklējušas Japānu. Arī te, protams, viss ir analizējams – neilgi pēc zemestrīces elektroniskajos medijos parādījās paziņojumi par tās saistību ar globālo sasilšanu; atlasīdami “iespaidīgākos” kadrus ar cunami, mediji acīmredzami konstruē notikumu; Sartra pārdomas par neesošo nav atceltas – samaļot vienotā masā cilvēku mājvietas un citus civilizācijas labumus, jūra ilustrē dabas spēju absorbēt visu, no pilsētām atstājot tikai iztēles ainas un atmiņas; japāņi ir uzsākuši cīņu ar radiāciju – neredzamu sērgu, kura vispirms satriec iztēli un tikai pēc tam liek par sevi manīt fiziski; arī Japānas valdībai vēl daudz kas būs skaidrojams par tās izvēlēto taktiku, katrā ziņā japāņu savaldība, pēc atsevišķām ziņām spriežot, slēpj neapmierinātību ar to, kā varas iestādes risina problēmas un komunicē ar iedzīvotājiem. Tomēr nākas secināt, ka neviena no teorijām, neviena no ilūziju un konstrukciju atmaskošanas tehnikām nespēj izdzēst iespaidu, ka mūsu acu priekšā ir risinājusies patiesa traģēdija, lai gan arī tas, protams, ir literārs termins.

Vēlos pateikties arhitektu birojam Sarma un Norde, kuru uzaicinājums piedalīties kino lektorijā “Kino un arhitektūra” kalpoja par stimulu pievērsties ekoloģisko apokalipšu tēmai.