Esi labs, mjau

Brodskis ir teicis – precīzāk, lielījies –, ka Barišņikovs zinot no galvas vairāk dzejoļu nekā viņš pats. To nevar aizmirst, redzot Barišņikovu uz skatuves. Ja dzeja ir jūtu transmutācija vārdos, tad deja ir dzejas pārkausējums kustībā. Un viss, ko dara Barišņikovs uz skatuves, protams, ir deja, saskaņota ar domu. Viņa plastika pievieno vārdiem tieši tikpat daudz, cik vārdiem pievieno dzejas intensitāte, tās ritms un pantmērs. Uznācis uz skatuves, Barišņikovs bagātina teātra dabu. Viņš atklāj dramatiskajā personā zemtekstu, kuru acīmredzamu padara nemanāms žests, ekstravaganta grimase, negaidīts gājiens. Barišņikova varoņi klusēdami ne vien runā, bet arī kliedz un čukst. Kad Barišņikovs izrādē “Sirdspuksti” sarunājās ar paša sirdi, skatītājiem likās, ka viņi nokļuvuši nevis parastajā, bet anatomiskajā teātrī. Kad Barišņikovs pārvērtās prusakā, viņa Gregors Zamza par telpu zināja vairāk nekā kukainis. Kad viņš bija Harmss, tad par jaunu normu kļuvušo absurdu tikai ar grūtībām izdevās nokratīt nost, lai, izejot no teātra, nepakļūtu zem mašīnas.

Un vēl. Nīče ir teicis: “Bīstieties dievu, kuri nedejo.”

Aleksandrs Geniss, Ņujorka

Rīgas Laiks: Kad operā dziedātājs mirst, mēs labi saprotam, ka tā nav īsta nāve. Es nezinu, ko jūt dziedātāji, izpildot savas brīnišķīgās pirmsnāves ārijas, taču, visticamāk, viņi par nāvi nedomā. Vai jūs esat dejojis kādu numuru, kurā jāizsaka tas, ko mēs varētu saukt par “nāvi”?

Mihails Barišņikovs: Es esmu dejojis horeogrāfisko miniatūru “Sirdspuksti”. Man pie sirds muskuļa bija pievienots raidītājs, kas uztvēra manus sirdspukstus un pārraidīja tos publikai. Tā bija tāda kā skanoša kardiogramma, kas pārvērtās tēlā. Es nolaidu pulsu zem 60 sitieniem, bet minūtes laikā tas uzlēca līdz, teiksim, 180.

RL: Jūsu pulss?

Barišņikovs: Mans pulss.

RL: Bet kā jūs to varat tā nolaist un pacelt?

Barišņikovs: Tas ir vienkārši, tas ir tāpat kā mainīt elpošanas ritmu: vispirms – soļos, tad – skriešus, tad – palēninājums; kad galvu noliec zemāk par jostasvietu, pulss krīt, jo sirdij nav jāpumpē asinis augšā uz smadzenēm... Kad tibetiešu mūki ieiet transā, viņi var nolaist pulsu līdz 20 un pat līdz 8 sitieniem minūtē.

RL: Jā, jā.

Barišņikovs: Tas, protams, atstāja iespaidu. Lai arī to pat nevar nosaukt par deju – tas drīzāk bija tāds eksperiments, diezgan sekmīgs. Man ir sirds aritmija – jau kopš bērnības, es ar to esmu izaudzis. Mani ar šo numuru pat uzaicināja uz kardiologu kongresu Vašingtonā. Pēc izrādes kardiologi gandrīz vai sakāvās, strīdoties, kāds īsti man ir tas sirds defekts.

RL: Smieklīgi, jā. Viņi taču nosaka nāvi, teiksim, pēc tā, ka sirds stājusi pukstēt. Viņiem tā arī ir nāve. Bet tiem, kuri dzied, viņiem nāve... Nu, ja mēs ņemam “Tristanu”, tad tā ir kaut kāda bezgalīga...

Barišņikovs: ...dievišķa mūzika.

RL: Jā, var teikt, ka šajā ārijā savienojas skaistums un nāve. Tomēr klausītāju nepamet doma, ka tā taču nav nāve, bet kaut kas cits.

Barišņikovs: Šajā itāļu operas kāpinātajā eksaltācijā attiecībā uz bezgalīgo skaistumu, manuprāt, blakus visam citam izpaužas arī viņu katolicisms; viņi tam joprojām tic. Pārsteidzoši, ka operas cienītāji ir daudz kaislīgāki par, teiksim, baleta cienītājiem. Starp citu, es taču arī izaugu operā un pirmo reizi izgāju uz skatuves “Pīķa dāmā”. Man bija kādi deviņi gadi, mēs bijām mazie morīši – mums uzvilka galvā brūnas zeķes, lai nebūtu jātērē grims, izgrieza caurumus acīm un pa virsu nozieda ar pomādi. Mums bija jāiziet, kad Prilepa dziedāja: “Mans jaukais draudziņ, mīļais ganiņ...” (Dzied.) Tā bija mana pirmā opera. Pēc tam es no operas kaut kā pagāju nost... Lūk, tagad, pēdējos pāris gadus, esmu sācis iet uz Metropolitēna operu, uz kaut kādām jaunām un vecām izrādēm. Tikai ir ļoti grūti nosēdēt trīs četras stundas operā, kad visu dienu esi strādājis.

RL: Nāk miegs.

Barišņikovs: Nāk, nāk miegs, dabiski. Interesanti, ka Vāgnera operās es neaizmiegu. Drīzāk iekrītu kaut kādā transā. Turklāt es pat lāgā nespēju izsekot sižetam. Es sev jautāju: varbūt es esmu vienkārši stulbs? Kad lasu libretu, beigās esmu aizmirsis, kas bija sākumā. Bet dziedātāji man saka: “Tas tev nemaz nav vajadzīgs. Domā, ka mēs to visu zinām? Mēs dziedam to, kas uzrakstīts.”

RL: Jā, jā, jā.

Barišņikovs: Un daži režisori, piemēram, Bobs Vilsons vai Robērs Lepāžs, liek stāvēt, lūk, šādi un dziedāt, lūk, tā. Bet viss pārējais – tā jau ir tava darīšana. Tev pašam jāsaprot, kas esi un par ko ir stāsts.

RL: Starp citu, bet ko Vilsons var saprast no Harmsa, kuru jūs nesen spēlējāt?

Barišņikovs: Pirmkārt, viņam bija dramaturgs, ar kuru viņš strādājis daudzus gadus un kurš viņam piedāvāja iestudēt Harmsu – nevis es un ne Vilsons izvēlējās. Es arī Harmsu zināju vairāk pēc viņa četrrindēm, tādām kā “No mājas izgāja cilvēks...”, un pēc viņa bērnu dzejoļiem. Bet tad es sagatavoju Vilsonam daudz visādu materiālu, tai skaitā dienasgrāmatas, saraksti ar citiem oberiutiem un daudz ko citu. Viņš ļoti nopietni izlasīja gandrīz visas Harmsa dienasgrāmatas. Un viņš savāca tādu kolāžu no dienasgrāmatām un no “Vecenes” un pielika klāt vēl Harmsa zīmējumus. Tā ka tā drīzāk ir luga par pašu Harmsu. Tur pat ir viņa fotogrāfijas pēc aresta, slavenais pretskats un profils. Es spēlēju krieviski un angliski, Vilems Dafo – angliski, mēs viens otru atkārtojām, reizēm pat arī angliskās frāzes. Izrāde vispār bija diezgan abstrakta, taču vienalga ļoti skaidra. Muzikālajam noformējumam Vilsons paņēma nevis krievu, bet, tieši otrādi, tā laika amerikāņu mūziku. Bet tās baltās sejas – tas, protams, nāk no japāņu kabuki un indonēziešu teātra. No otras puses, tur ir arī mēmā kino ietekme – Basters Kītons, nerunājot nemaz par Čaplinu.

RL: Vai tā ir taisnība, ka sākumā jūs nezinājāt, kuram kurš teksts jārunā?

Barišņikovs: Jā, jā, jā. Mums bija personāžs “A” un personāžs “B”, un Vilsons saka: “Tu būsi “A”, bet viņš būs “B”. Bet reizēm jūs mainīsieties vietām.” Teiksim, tur ir tāda aina: ienāk vecene, un viņi sāk kauties; viņa aizmieg atpūtas krēslā, viņš aizmieg kaut kur uz grīdas, pie salauztās gultas. Viņš pamostas, bet vecenes krēslā nav. Bet teksts tur Harmsam ir tāds: “Tātad tas bija tikai sapnis. Bet ar ko tas īsti sākās? Vai vecene vakar ienāca manā istabā? Varbūt arī tas bija sapnis?” Bet Vilsons saka: “Te tas teksts ir kaut kāds banāls, labāk pārtulko to krieviski.” Vai: “Te ir tāds valsis, man patīk, tāds nedaudz vācisks. Paņem, sarīmē to tekstu, uzliec uz mūzikas, bet pēc tam nodziedi.” Es saku: “Jūs prātu esat zaudējis, vai? Kas es par atdzejotāju?” Vilsons man deva nedēļu laika. Visu to nedēļu, atceros, es vienkārši negulēju. Pēc tam es viņam to nodziedāju, tas skanēja apmēram tā (dzied): “Varbūt tas bij’ sapnis, tikai kā gan tas sākās? Kā aizmirst šo dīvaino sapni, šī balle bez manis sākās. Rīts moka, grauž...” Nē, nē: “Sirdi grauž sapnis baiss, saule ar pavasari draud. Putni lido, sirds mana deg kā meža ugunsgrēks...” (Smejas.) Es viņam to nodziedu, bet viņš saka: “Hm, tā pagari...”

Vai arī viņš saka: “Man nav vajadzīgs horeogrāfs; tu dejo, Vilems arī kustas ļoti labi – lūk, jums abiem jāuztaisa tāda vodeviļas tipa deja. Jums ir jāuznāk šeit, jānokļūst tur, tas ir apmēram divas minūtes. Nu ko, izdarīsit?” (Smejas.) Es saku: “Jūs vispār sajēdzat, ko runājat? Horeogrāfi vienu minūti nedēļām taisa, bet jūs sakāt: ejiet augšā uz mēģinājumu zāli un uztaisiet.” Vārdu sakot, sajūta tāda, it kā kāds tevi spēlētu kā mūzikas instrumentu. Tu esi instruments, bet viņš tikai rausta stīgas. Es sāku nodarboties ar elpošanu un balss trenēšanu, jo balss vienkārši sāka uzdot. Vilems savu balsi jau ir pārpūlējis (rūc), tā viņam ir tāda kā Visockim. Bet man vispār ir viegls pusbaritons. Bet vienalga, viņam balss aizsmaka, jo mēs reizēm mēģinājām 10–11 stundu dienā. No rīta atnācām, vakarā aizgājām. Vilsons strādā ļoti ātri. Bet viņš dod tev tik lielu brīvību, ka reizēm pat jocīgi metas. Šajā grimā, kas līdzīgs maskai, šajā statikā ir vairāk brīvības nekā ekspresivitātē. Tādēļ tevī parādās kaut kāda nekaunība un drosme, līdzīgi kā uzbrukumā ejot. Un viņš saka: “Nē, nē, nē, drusku mierīgāk. Lēnāk, visu lēnāk.”

RL: Vai jūs esat pētījis materiālus par Harmsa nāvi?

Barišņikovs: Nu, oficiālā versija ir tāda, ka viņš nomira pilsētas cietumā. Bet – interesanta piebilde – no bada. Viņu taču arestēja pa vairākiem lāgiem. Pirmo reizi viņu arestēja, kad viņš aizstāvēja Gumiļovu. Viņš uzstājās kādā dzejnieku sanāksmē: “Tādu dzejnieku arestēt nedrīkst.” Nākamajā rītā viņu paņēma ciet, bet vakarā atlaida – vienkārši piedraudēja.

Varbūt tā ir sakritība, bet viņš uzrakstīja savas slavenās rindas par badu... Es jums nolasīšu angliski:

This is how hunger begins:

The morning you wake, feeling lively,

Then begins the weakness,

Then begins the boredom;

Then comes the loss

Of the power of quick reason,

Then comes the calmness

And then begins the horror.[1. Tā sākas bads:/ no rīta pamosties mundrs,/ pēc tam sākas vājums,/ pēc tam sākas sanīkums,/ pēc tam uznāk/ domātspējas ašuma zudums,/ pēc tam uznāk miers./ Bet pēc tam sākas šausmas. (Šeit un turpmāk intervijas tulkotāja (Valdis Ābols) parindenis, ja nav atrunāts, norādot uz citu tulkotāju.)]