Esmu apkopojis dažādus interesantus materiālus

Improvizācijas teātra izrādi esmu apmeklējis tikai vienreiz mūžā. Parasti es no šādām iespējām izvairos – pieaugušu cilvēku izmisīgi centieni sasmīdināt citus pieaugušus cilvēkus liek justies neērti, un tikai rets piemērs apliecina, ka improvizācija var būt arī intelektuāli bagātinoša un šarmanta skatuves māksla.

Izrāde notika Liepājā, pamestās apavu veikala telpās, kuras uz ātru roku bija pielāgotas kultūras festivāla Akti Naktī vajadzībām. Uzstājās Rīgas Improvizācijas teātris, un viņu priekšnesumā bija viena epizode, kura vismaz uz brīdi attaisnoja šī izklaides žanra eksistenci. Tā bija aina ar vientuļu meiteni, kura sēdēja uz mola un skatījās tālienē. Meitene bija brīvprātīgā no skatītāju pulka, savukārt vīriešu kārtas aktieriem tika uzdots jaunkundzi savaldzināt, iekļaujoties vienā teikumā. Ja uzrunātajai šis teikums patika, viņa ļāva vīrietim runāt tālāk, bet, ja viņai šķita, ka turpinājumu klausīties nav vērts, viņa to lika manīt ar nepārprotamu noraidījuma žestu. Uzrunas bija dažādas un atspoguļoja komiski pārspīlētus vīriešu tipus: pašpārliecinātu mačo, lietišķu uzņēmēju, naivu studentu un, protams, kautrīgu inteliģentu. Pēdējais no viņiem pietuvojās meitenei sāniskā solī un ar neveiklu smaidu teica:

– Esmu apkopojis dažādus interesantus materiālus…

Un, ja kungi, kuri nāca pirms viņa, tika apbalvoti ar iespēju turpināt flirtu, tad inteliģenta uzruna tika aprauta teikuma vidū – kas šķita likumsakarīgi un pat reālistiski, jo arī brīvprātīgā aktrise atveidoja sievietes tipu, kuru nekādi “interesanti materiāli” neinteresē.

Toties mani šī uzruna apbūra, jo arī man dzīvē bija gadījies sastapt cilvēku, kurš bija “apkopojis interesantus materiālus”.

Kādu dienu laikraksta Kultūras Forums redakcijā, kurā es strādāju, iezvanījās telefons. Tas nemaz nenotika tik bieži, lielākoties zvanītājs biju es, tāpēc zvans mani pārsteidza, gluži tāpat kā viss, kas tam sekoja.

– Vai Treiberga kungs? – klausulē atskanēja vīrieša balss ap gadiem septiņdesmit. – Jums zvana viens, tā teikt, jau kādu laiku no skatuves nogājis kinokritiķis, Zundermanis.

Viņa īstais uzvārds, uzreiz jānorāda, nebija Zundermanis. Godīgi sakot, īsto uzvārdu es pat neatceros, taču viņš nekādā ziņā neizklausījās pēc “Bērziņa” vai “Jansona”. Ja pieņemam, ka cilvēku uzvārdi kaut daļēji atspoguļo viņu raksturu, tad šis noteikti bija “-manis” – ar dižciltīgu, taču nedaudz piezemētu galotni.

– Esmu apkopojis dažādus interesantus materiālus, – teica Zundermanis.

Atšķirībā no improvizācijas teātra ainas galvenās varones, es noklausījos inteliģenta uzrunu līdz galam.

– Par kino, – viņš turpināja. – Grāmatas, žurnālus, rakstu krājumus. Dažādās valodās.

– Skaidrs, – es noteicu, jo neko labāku nespēju izdomāt.

– Es katru nedēļu lasu jūsu kritikas un intervijas par kino, un man jāsaka, ka man tās ļoti patīk, – sarunā parādījās svinīga noskaņa.

– Paldies, prieks to dzirdēt, – es atbildēju, un prieks man tiešām bija. Nevarētu teikt, ka par savu radošo darbību Kultūras Forumā es būtu saņēmis daudz fīdbeka.

– Tad nu es to visu gribētu jums nodot, – teica Zundermanis. – Jūs varētu kādu vakaru pie manis atbraukt – nebaidieties, es esmu precējies –, un tad mēs pie kādas konjaka glāzes varētu parunāt, kā saka, par mākslu un augstām sfērām.

Zundermaņa piebilde par to, ka viņš ir precējies, mani samulsināja. Tajā bija jūtama latenti homoseksuāla pieskaņa, un es nebiju drošs, kā būtu labāk – ja manas šaubas apstiprinātos vai, gluži otrādi, neapstiprinātos. Principā pieklājība ir labs tikums, ja vien tā nesāk kaitēt pašam tikuma glabātājam: diemžēl tieši pieklājība man lika atbildēt, ka “tas ir interesanti” un ka man “par to jāpadomā”.

Norunājām, ka viņš man piezvanīs nākamajā nedēļā un mēs vienosimies par precīzu datumu un laiku, kad savāktie interesantie materiāli nonāks manās rokās.

Pienāca nākamā nedēļa, un kādu pēcpusdienu, kad biju atgriezies no kioska ar kafiju un sviestmaizēm, kolēģe šķelmīgi paziņoja:

– Tavs draugs zvanīja.

Es apsēdos un visu kārtīgi apdomāju. Tie tomēr bija žurnāli un grāmatas. Nu labi, varbūt ar novecojušu saturu un, iespējams, dīvainu smaržu, bet tomēr. No sēnalām, ja labi grib, var izsijāt graudus. Atcerējos savas mātes teicienu: “Informācijas dēļ ir vērts visu ko darīt.” Piezvanīju Zundermaņa kungam, un mēs sarunājām, ka ceturtdien došos pie viņa ciemos.

Bet tad, protams, mani uzaicināja uz kaut kādas filmas prezentāciju, kas iekrita tajā pašā vakarā, un pie šīs filmas bija strādājuši mani draugi, un arī pret salonu kultūru es nekad neesmu bijis vienaldzīgs, tādēļ likās ļoti svarīgi to apmeklēt, un skaidrs, ka ne jau tikai kino dēļ. Taču ceļā uz visu manu vēlmju piepildījumu kā krēslaina figūra stāvēja Zundermaņa kungs.

Nākamajā rītā es saņēmos un piezvanīju viņam, izvēršot sīkām detaļām pārpildītu atvainošanos par atcelto vakara vizīti. Jutu, ka cienījamā vīra tonis balansē uz dusmu un saprotošas laipnības robežas. Tika nosprausta nākamā – un, kā vēlāk noskaidrojās, arī pēdējā – tikšanās reize.

Kaut kas šajā Zundermaņa kunga lietā sāka mani uztraukt. Nez kāpēc šķita, ka esmu viņam parādā un vienīgais veids, kā šo parādu nolīdzināt, būtu tikties ar “no skatuves nogājušo” kinokritiķi. Un it kā jau tas nebija nekas sarežģīts, taču man tas nelikās pareizi – kāpēc gan divu cilvēku starpā, kuri turklāt nekad nav tikušies, vajadzētu pastāvēt kaut kādām parādā būšanas sajūtām? “Es taču esmu brīvs cilvēks,” sāku domās skandināt šo atziņu, kuru, esmu drošs, līdzīgās situācijās ir skandinājuši tūkstošiem cilvēku. It kā starp citu iestarpinātā frāze “nebaidieties, es esmu precējies” situāciju neuzlaboja, un viss kopumā noveda pie tā, ka piezvanīju Zundermaņa kungam un šoreiz jau pavisam īsi un konkrēti paziņoju, ka man neplānoti iecelta intervija ar kādu ārzemju režisoru un es nekādi nevarēšu tikt. Neļaudams Zundermanim izteikt savas domas, es noliku klausuli. Laikam tā bija mana lielākā kļūda šajā savādajā, koleģiālajā draudzībā pa telefonu.

Dienas sastājās nedēļās, un mēnesis tapa garāks arvien, kā dzied populārajā dziesmā. Zundermaņa kungs no mana uzmanības loka bija izzudis, un ikdiena ritēja, kā ierasts. Līdz kādu rītu, atnācis uz darbu, es ieraudzīju vēstuli uz sava galda. Nez kāpēc uzreiz bija skaidrs, ka tas nav draudzīgs ielūgums uz teātri vai kino.

Uz aploksnes viegli drebelīgā rokrakstā ar zilu lodīšu pildspalvu bija rakstīts “Skribentam Tomam Treibergam”. Tālāk sekoja redakcijas adrese, bet vārds “skribents” bija pasvītrots ar divām viļņotām līnijām. Mana kolēģe, kura no rīta bija izņēmusi pastu, papūta krūzē tēju un ar knapi manāmu smīnu šķirstīja ziņu aģentūru jaunumus.

Vēstule, kura, par laimi, aizņēma tikai vienu lapu, bija pilna rūgtuma un vilšanās. Tajā tika izklāstīts, kāpēc esmu izrādījies skribents, nevis talantīgs kinokritiķis, kā kļūdaini varēja domāt sākumā. Kā galvenais iemesls tika minēta mana necieņa pret vecākā kolēģa savāktajiem interesantajiem materiāliem, kuri, bez šaubām, būtu palīdzējuši manas kinokritiķa kvalifikācijas celšanā un kuros rodamā informācija būtu arī viela tālākām diskusijām un “pozitīviem strīdiem” ar precēto Zundermaņa kungu. Viņš uzsvēra, ka tikai retajam tiek dota iespēja nokļūt viņa uzmanības centrā un ka es savu iespēju esmu neatgriezeniski izšķērdējis. Vēstule beidzās ar novēlējumu “turpināt savas nožēlojamās skribenta gaitas” un “kā līdz šim, tā arī turpmāk nevēlēties uzzināt neko jaunu un vērtīgu”, jo man taču tas “nemaz nav vajadzīgs”.

Kolēģe izņēma austiņas, kurās, kā ierasts, skanēja Radio “Klasika”, un, pirms iedzert malku tējas, jautāja:

– Nekas labs nav, ja?

– Jā, nekas labs nav, – es atbildēju un atvēru e-pastu, kurā jau bija sakrājusies virkne jaunu ziņojumu.