12. janvāris. “Ideāls stāvoklis būtu — it kā būt klāt, bet caur stikla sienu. Es tomēr neko neietekmēju, lai gan ir atsevišķi gadījumi... Esmu dažreiz iztēlojies sevi kā marsieti, kas atbraucis uz vietu, kur pastāv pavisam citi priekšstati un konvencijas, un cenšas aizvest kaut kādu materiālu — tur, tiem marsiešiem! — par to, kas te ir un kā te ir. Protams, savas izpratnes robežās. Distancei ir jābūt; ne atsvešinātībai, bet tomēr distancei.” — To visu man nupat intervijā pateica kāds fotogrāfs — un es viņu pārāk cienu, lai sarunas laikā ļoti personiski un bez distances iesauktos: jā, jā, ir tieši tā, kā tu saki!  Bet droši vien daudzas reizes māju ar galvu. Taču viņa nopietnajos vārdos bija dzirdamas rūpes par materiālu, par marsiešiem, par patiesību; jāatzīst, ka manu rūpju objekts pašlaik ir tikai pati stikla siena. Lai tā būtu. Lai tā netiktu iznīcināta.

15. janvāris. Nobela laureātu rakstnieku Zingeru laikam vajadzētu lasīt, nedomājot par šujmašīnu — bet man tas ir gandrīz tikpat grūti, kā anglim domāt par sevi, nedomājot par naudu. Faitelzons: “Reizēm es skatos uz saviem paša ķeburiem un redzu, ka esmu uzsācis vienu, bet iznācis kaut kas pavisam cits, pretējs tam, ko es taisījos darīt. Skaitās, ka mēs esam veidoti pēc Viņa ģīmja un līdzības, tad kāpēc kaut kas tāds nebūtu varējis gadīties Viņam?” Greidingers: “Tātad jūs grasāties atsvaidzināt Viņa atmiņu?” Jūs taču dzirdat teikumā šo skaņu — tik tik tik, tik tik tik... dzirdat? Lēkājošā pēda. Diedziņi saķeras ķēdītē un velk viens otru līdzi. Kājmina zvalstās kā šūpulis. Iegriežas ritenis. “Manos sapņos viņa bija gan dzīva, gan mirusi. Es pastaigājos ar viņu dārzā. Šis dārzs vienlaikus bija arī kapsēta.” Ja sāk ātri šūt, no sākuma ir bail kļūdīties, bet pēc tam drēbe kļūst mazsvarīga.     

28. janvāris. Un vēl es gribētu, lai būtu pēc iespējas vairāk formālisma. Formālisms=brīvība. Brīdinājums pienāk rakstiski. Šauj pēc trešā brīdinājuma. Ir pārkāpums — ir sods. “Jo nevar taču apvainoties uz sistēmu. Pazemot jau var tikai konkrēti cilvēki. Pret pašu cietuma faktu vai sargiem, pret tiem faktiski neeksistē nekāds aizvainojums. Tā jau ir mašinērija.” Lai taisnīgums nav personisks,  mēs paši esam no tā visa brīvi, draudzējamies un savā starpā sarunājamies par viskautko.

29.janvāris. Šodien Aivari; Biaricā kādi16-20 grādi. “Ir jūtas, kuras nevar izjust bez ķermeņa.” Tieši to pašu varu teikt par Jaunākā brāļa vasaru, ko piektdien redzēju teātrī. Būtu pieticis īsu brīdi domāt, piemēram, par Montu Kromu, kas viena iet pa Rīgas ielu 90. gadu sākumā, lai atgūtu jūtu pazaudēto ķermeni. Viņa prata mīlēt pat sapulcē. — “Un maniem dzejoļiem ticēs zinātnieks.” (Monta Kroma)

31. janvāris. Vēl par ķermeņiem — atcerējos kādu latviešu vīrieti, kurš, būdams jauns un piedzēries, greizsirdības kautiņā negribot nosita sāncensi, krievu. Cietumā viņš pavadīja, ja nemaldos, 15 gadus. Kad mēs iepazināmies, man par to nekas nebija zināms, un nekas cits par viņa pagātni arī neliecināja — vienīgi nodevīgais ķermenis, kura kustības un pozas varēja lasīt kā memuārus, ja nojauta, kādā valodā tie varētu būt uzrakstīti.

Inese Zandere