01.02. Decembra beigās redakcijā ienāca priekšlikums par tādu kā e-kshibīciju; ka redaktori varētu rakstīt dienasgrāmatu mājas lapā, lai būtu reāli intīmi — jo, ja uzreiz publicē un nodod aprakstīšanai uz malām, tad iestājas reāla intimitāte. Reālajā laikā. Kaut kas tur nojuka, neatceros, bet tagad atcerējos un nolēmu uzticēt papīram visintīmāko. Manu acu augstumā ir aizpērnā Eiropas karte un pērnais kalendārs ar Īslandes bildēm un Skujenieka dzejoļiem, kuros es atradu divas drukas kļūdas un dažas vārsmas iegaumēju, piemēram: “krēslas brīdis ir tik īss/guli šonakt ziedos/ne jau visu norakstīs/ne jau visu piedos.” Šogad, pārdomājot dzīves marginalitāti, pieliku noplēšamo kalendāru, nopirku pirmo, kas pagadījās, un reāli sāku jaunu dzīvi, pilnu atklātiem noslēpumiem.

04.02. “Kas veiksmei pamatā. Pirmais un galvenais — augsts attīstības līmenis.”

05.02. “Kas veiksmei pamatā-2. Ļoti svarīgs faktors — sava darba pārzināšana, īpaši, ja esi vadītājs.” (Sast. izc.)

06.02. “Zināma atbildība par to, ka Kristus dzimšanu svin it kā divreiz, jāuzņemas kalendāru maiņām.”

07.02. Kāds brits 1895. gadā uzskatījis, ka 2000. gadā “uz vienu vīrieti būs 198 sievietes”. Un tas man noteikti bija jāuzzina 2002. gada 7. janvārī, lai liktenis piepildītos!

09.02. Šodien bija iepriekšparedzamības apsteigta anekdote par darbinieku, kuru sūtīs atvaļinājumā ziemā, jo viņam nepatīk silts alus un sasvīdušas sievietes. Grūti bija pasmaidīt? — es sev jautāju, atrodoties sēdus. Un kad es vienreiz beigšu turēt sevi aizdomās par to, ka visi citi saprot, kas ir smieklīgi, bet es nē? Šad tad esmu dzirdējusi otrā istabā skaļi smejamies dēlu. Viņš smejas, lasot grāmatas, kuras es neesmu lasījusi, un kaut kā šķiet, ka nekad vairs neizlasīšu, jo ir nokavēts — Divpadsmit krēslus (vai arī Zelta teļu) un Šveiku. Varbūt tas mani tomēr pavisam neatšķeļ no savas paaudzes lasītājiem — jo kāpēc tad es vakar visu klātbūtnē smējos, lasot par to, kā vēma strēlnieks Lācis, un par apgabala priekšnieka vietas izpildītāju Lukinu, kas “apsveica ar pārbraukšanu, norādīdams, ka par mums pukstot jaunavu sirds pulkstenīši”, un Amenski, trūcīgo bērnu kolonijas palīdzības biedrības priekšstāvi, “kas runāja klusi”?

10.02. Nav iespējams izvēlēties starp četriem piedāvātajiem — Napoleonu, Gandiju, Malro un Aristoteli, turklāt, kā teiktu Aleksandrs Meļihovs, šos klasiķu citātus es pārstrādāju tikai ar pašu dvēseles virspusi.

11.02. “Priede dod cilvēkam enerģiju, lazda rosina, virza uz priekšu, bet ievai ir prom velkošs spēks.”

14.02. “Topogrāfija ir toponīmiska: vārdi nosaka vietas un rosina iztēli.” Nē, otrādi, tas ir žūrnālā, kalendārā bija sekojoši: “Tā par godu grāfa de Rišeljē uzvaras vietai Makonai tapa jauns kulinārijas brīnums — Maconnais.” Jeb — kā nodomāja Brodskis, pēkšņi izdzirdot muedzina balsi uz turku karakuģa Venēcijas lagūnā — “Bosfors pārklāja Adrijas jūru, un viļņu piederība nebija izšķirama”.

16.02. “Bišu maizi bites gatavo no ziedputekšņiem, kurus sanes stropā, izvieto šūniņās un sastampā ar galvu, pārlejot ar medu.” Starp citu, ir cilvēki, kuri uzskata, ka ir ēduši tieši pārlietu zandartu.

17.02. “Kodēm nepatīk ģerāniju un tabakas, bet tarakāniem — svaigu gurķu smarža.” Zem durvīm šeit ir tāda sprauga un durvīs bijušie iedzīvotāji izurbuši apaļus caurumiņus, kas izkārtoti trīsstūros. Lasot Kafku krievu tulkojumā, es gandrīz neko nejutu — kā caur stiklu, bet pagājušajā nedēļā Gregors Zamza man burtiski pārrāpoja pāri dzimtajā valodā.

18.02. “Ja šaubāmies ko darīt, ko ne, ja ļoti baidāmies — aiziesim pie apses. Tā ar savu drebēšanu baidās vēl vairāk un dod drošības izjūtu.” Nē, labāk kā Ebreja grēksūdzē: “Es dodos uz viņsauli, jānomazgā rokas.”