Grāmatas vidusceļš

2015. kļuva par gadu, kad ieskanējās runas par “papīra grāmatas” atdzimšanu. Angliski runājošajā pasaulē tika apspriesti negaidītie panākumi, ko guvuši tādi lielie grāmatu tirdzniecības tīkli kā Waterstones, kuri vēl nesen bijauz bankrota robežas, bet tagad ne tikaispēj savilkt galus, bet pat uzrāda zināmu peļņu. Rudenī parādījās ziņa, ka Waterstones izņem no dažām stratēģiski svarīgām veikalu vitrīnām elektronisko grāmatu lasāmierīces, aizstājot tās ar hard copies, bet vairāki eksperti pat sadūšojās tiktāl, ka paziņoja par elektronisko grāmatu nenovēršami tuvogalu.

Visā šajā mediju kņadā mani ieinteresēja viena detaļa, kuru, šķiet, neviens nebija pamanījis. Pat ne detaļa, bet intonācija. Ļauns prieks. It kā lasošā publika – ieskaitot tos, kuri ik dienas lūkojas matētajos kindla vai mirdzošajos aipada ekrānos, – to vien gaidītu, kad beidzot varēs aizmest pēc iespējas tālāk savu iemīļoto gadžetu un ar baudupastiept roku pēc vecās labās papīra grāmatas.Tad nu es padomāju: bet kas viņiem traucē to izdarīt tagad un uzreiz, negaidot globālā trenda maiņu? Man liekas, ka e-lasāmierīcesjau no paša sākuma lielā publikas daļā izraisīja kaut ko līdzīgu sirdsapziņas ēdām, kuras apspieda kā veselā saprāta balss, tā ekonomiskais un ekoloģiskais lietderīgums, – taču kaut kādas sirdsapziņas ēdas vienalga bija! Tagad tās pēkšņi izlauzušās uz āru, pārvēršoties ļaunā priekā. Sak, pazīstam mēs tās e-ierīces – tās taču nav īstas!

“Papīra renesanses” jautājums, protams, tiek aktīvi apspriests, jo īpaši kreisajā, inteliģentajā presē. Britu The Guardian publicējis Roberta Makrama eseju, kurā viņš cenšas papīra grāmatas atgriešanos saistīt ar daudzkārt jau šķietami apbērētā “nopietnā romāna” atgriešanos un pat ar jauna modernisma laikmeta (“Modernisms 3.0”) uznācienu. “Pirms simt gadiem dīvaini paralēla literārā vide (viktoriāniskā romāna noriets, globālais kapitālisms, telegrāfa un telefona revolūcija, preses izdevumu, jo īpaši žurnālu, bums) iedvesmoja jaunu apziņas tipu un galu galā arī jaunu pieeju iztēlei. Šis fenomens kļuva pazīstams kā “modernisms”, kurš radīja tādas literārās dividendes kā “Ulisu”, “Nīko zemi”, “Deloveja kundzi” un veselu literatūrasinovatoru – no Folknera līdz Beketam – darbu bibliotēku.”

Spriedums visai neveikls, es pat teiktu – loģiski paviršs. Kādā veidā telegrāfs ar telefonu būtu varējis novest pie viktoriāniskā romāna pagrimuma un ietekmēt Džoisa pāreju no “Dubliniešu” estētikas uz “Ulisa” estētiku? To pateikt nav iespējams. Iespējams ir kas cits – izsekot smalkās ietekmju līnijas, parunāt par Zeitgeist izmaiņām vai pat mēģināt marksisma garā izskaidrot visu iepriekš uzskaitīto ar pāreju no “brīvās tirdzniecības” laikmeta klasiskā kapitālisma uz valsts monopola kapitālismu. Bet tas viss būtu jādara ļoti piesardzīgi, cenšoties pa īstam noskaidrot, ko tieši grib pateikt, un nekādā gadījumā konveijera izgudrošanu nejaucot kopā ar “apziņas plūsmas” parādīšanos literatūrā. Starp citu, šāda žurnālistiska paviršība no slejas autora puses, kurš spiests pelnīt iztiku, reizi nedēļā sacerot tekstu par visdažādākajām tēmām, taču arī ir daļa no mūsdienu “literārās vides”, kura, pēc Roberta Makrama domām, mūsu acu priekšā pašlaik rada Modernismu 3.0. Šīs vides īpatnība (atšķirībā no tās, kas valdīja pirms simt gadiem) ir tāda, ka viss ir saslēgts ar visu un no kaut kā viena,izmantojot tīri tehniskas, ārējas metodes, var viegli pāriet pie kaut kā cita. Un tā līdz bezgalībai. Jāatzīmē arī svētā ticība vēsturiskām analoģijām: sak, ja pagājušā gadsimta sākumā kaut kādas tehniskas un sociokulturālas izmaiņas radīja Modernismu 1.0, tad tagad vēl revolucionārākas izmaiņas visādā ziņā radīs Modernismu 3.0. Un tā viss ir savā starpā saistīts un viss atgādina visu. Tāda ir šolaiku vide – un tā noteikti liks atgriezties pieprasījumam pēc papīra grāmatām. Kā gan citādi? Makrama esejas beigās lasāma amizanta redakcijas piezīme. Tajā teikts, ka pēc pirmās elektroniskās publikācijas redaktori tekstā izdarījuši izmaiņas, jo autors nosaucis šogad lielu troksni sacēlušo Mārlona Džeimsa romānu nevis par “A Brief History of Seven Killings”, bet gan “A Short History of Seven Killings”. Laikraksta papīra versijā kļūda, protams, palika. Papīrs vēstures unificēšanu nepacieš.