Greksita mācības

Un tagad Sirīzai ar nežēlīgu pragmatismu un aukstu aprēķinu jāizmanto vissīkākās plaisas pretinieka bruņās. Tai jāizmanto visi tie, kas pretojas dominējošajai ES politikai. Tai ir nekaunīgi jāflirtē ar Krieviju un Ķīnu, spēlējoties ar ideju par kādu Grieķijas salu kā Krievijas karabāzi Vidusjūrā, tikai lai pārbiedētu NATO stratēģus. Pārfrāzējot Dostojevski – tagad, kad ES Dievs ir izgāzies, viss ir atļauts... Bezcerības drosme šajā brīdī ir ļoti svarīga.

Slavojs Žižeks, NewStatesman.com, 20. jūlijā

Kopš pirmdienas, 13. jūlija, rītausmas, kad Briselē beidzās kārtējais Eirozonas glābšanas samits, Eiropas publiskajā telpā viļņo sajūta, ka ES vēsturē ir noticis kaut kas liels un ne īpaši labs. Lai arī Vācijas un Grieķijas bezmīlestības monetārā kopdzīve kārtējo reizi vismaz uz kādu laiku ir pagarināta, daudziem ir sajūta, ka “kaut kas ir sapuvis Eirozemē” un ir sācies “demokrātiskās impērijas” sadalīšanās process.

Parādos acīmredzami bezcerīgi iestigušās Grieķijas finansiālajai reanimācijai ir atrasti kādi simt miljardi no dažādām pārējo ES valstu naudiņām. Tomēr visaptverošas gandarījuma sajūtas par izrādīto solidaritāti nav. Tie eiropilsoņi, kurus šovasar vairāk nodarbina populārā ģeopolitika, ir sadalījušies vismaz divās bezmaz vai naidīgās nometnēs.

Vieni uzskata, ka tā ir kārtējā bezjēdzīgā naudas iemešana caurā mucā, ko izsaimnieko “slinki, izlaisti, negodīgi, anarhistiski, kreisi” grieķi, kuri savu kultūrvēsturisko, etnopsiholoģisko un ģenētisko dotumu dēļ vispār nav spējīgi rīkoties saskaņā ar kopīgi pieņemtajiem noteikumiem.

Citi par galvenajiem Eiropas grāvējiem uzskata paštaisnos kontrolfrīkus Vācijā, kuri atkal grib būt Eiropas hegemoni un soda vai pazemo tos, kas pretojas viņu uzspiestajai kārtībai.

Smalkākās aprindās atkal ir ataususi atziņa, ka Eirozonas problēmas nav tikai grieķu vai vācu politikas atšķirību, bet gan fundamentālas tās uzbūves principu problēmas.

Pārāk dažādas ir dalībvalstu iekšējās demokrātijas, pārāk nacionālas to savstarpējās intereses, un pārāk maz kopīgota valstiskuma, lai Eirozona tās pašreizējā veidolā būtu ilgtspējīga. Tai nav ne kopīgas valdības vai vismaz finanšu ministra, ne kopīga budžeta un nodokļu vai vismaz daļēji kopīgota parāda.

Skaudra ir sajūta, ka Eirozonu gaida vai nu arvien jauni samiti, kuri atgādinās sarūgtinātu un vīlušos laulāto sarunas par visas mantas šķirtību, vai arī – ja notiks brīnums – tālāka dalībvalstu lemttiesību apvienošana. Par to stāsta vismaz centners domnīcu un valdību pētījumu un politikas dokumentu, ieskaitot eiro ieviešanas sākotnējo plānu.

Taču radikālai politiskai integrācijai politiskajām elitēm gribas nepietika jau 90. gados, nemaz nerunājot par šodienu, kad skeptisku eiropilsoņu ir daudz vairāk. Tāpēc daži Eiropas Savienības lielie “arhitekti” (ieskaitot Vācijas finanšu ministru Volfgangu Šeibli) greksitu uzskata par vismaz daļēju risinājumu eiro pastāvēšanas dilemmai. Izslēdzot Grieķiju, kas nevar un negrib dzīvot pēc pašreizējiem Eirozonas noteikumiem, tiktu sniegta gaumīga mācība pārējiem grēcīgajiem parādniekiem, kā arī tālākas integrācijas (neiespējamības) problēma uz kādu laiku tiktu atrisināta.

Citi tikmēr uzskata, ka greksits var kļūt par visa Eiropas projekta iziršanas katalizatoru. Ja Eirozona, kas juridiski ir it kā neatgriezeniska, faktiski sāk iet atpakaļ, tad šī atpakaļgaita var uzņemt nekontrolējamu ātrumu – šai Grexit var sekot Brexit, Scoxit, Catexit vai pat Spanexit. Un tad vēl visas iedomājamās un neiedomājamās problēmas ar Krieviju, Turciju, “Islāma valsti”, bēgļiem utt. Vienvārdsakot, ģeopolitika ir augšāmcēlusies, un tajā prātu un roku ievingrina arvien vairāk intelektuāļu, kuriem ar praktisko ES politiku ir stipri attālas attiecības.

1945. gadā franču filozofs un valsts darbinieks, marksists hēgelists un Eiropas kopējā tirgus līdzautors Aleksandrs Koževs Francijas valdības vadītājam ģenerālim Šarlam de Gollam nosūtīja savu “Francijas politikas doktrīnas uzmetumu”. Tajā viņš klāstīja, ka nācijvalstis kā Eiropas vēstures pamatvienību drīz aizstās pārrobežu politiskie veidojumi – “impērijas”. Viņaprāt, Francijai “tūlītējs apdraudējums” izrietēja no sakautās un okupētās Vācijas nenovēršamās atdzimšanas, tās ekonomiskās varenības un tai sekojošās politiskās ietekmes. Pat demokrātiska un miermīlīga Vācija kopīgā Eiropas sistēmā dominēšot pār Franciju un visām citām Eiropas valstīm. Tāpēc, lai līdzsvarotu vācu–anglosakšu–protestantu ietekmi, ir nepieciešana Francijas vadīta “Latīņu impērija” Eiropas dienvidos, kuras pamatā būtu vēsturiski katolisko un latīņu valodā lingvistiski sakņoto valstu – Francijas, Itālijas un Spānijas – sadarbība ar Vidusjūras valstīm.

Šo ideju publiskajā telpā 2013. gadā atdzīvināja itāļu filozofs Džordžo Agambens, aicinot krīzes pārvarēšanai pārveidot Eiropu, ņemot vērā kultūrvēstures, reliģiju un dzīvesstilu tuvību, tajā skaitā izveidojot kaut ko līdzīgu Koževa iecerētajai “Latīņu impērijai” kā līdzsvarojošu alternatīvu Vācijas hegemonijai. Viņa idejas tolaik izraisīja nelielu intelektuālu viļņošanos, bet nu varētu likties, ka šādas savienības metus var saskatīt pēdējo nedēļu notikumos – tieši Francijas un Itālijas līderu nelokāmā uzstājība, kā arī katoliskā federālista luksemburdzieša Žana Kloda Junkera un Eiropas Centrālās bankas prezidenta itāļa Mario Drāgi rīcība ir vismaz pagaidām novērsusi greksitu.

Tomēr greksita novēršanai un Eirozonas glābšanai sasniegto vienošanos “jauni aizdevumi pret solījumiem mainīties” abas puses – respektīvi, Kreiso–Dienvidu–Solidaritātes nometne un Labējo–Ziemeļu–Atbildības nometne – uzskata par nereālistisku vai pazemojošu. Mūs sagaida vēl ne viena vien “bezcerībā drosmīgo” kauja pret neoliberālo kapitālismu un tā hegemoniju Eiropā.