Groziņš ar fosilijām

„Rītenis ir visnepatīkamākais vējš Laima līcī - par Laima līci dēvē pašu lielāko I % robu, ko jūra izgrauzusi uz dienvidrietumiem pastieptajā Anglijas salas kājā, - tāpēc ziņkārīgs vērotājs uzreiz būtu izdarījis vairākus visai ticamus secinājumus par pārīti, kurš skarbā un vējainā 1867. gada marta rītā uzsāka pastaigu pa viļņlauzi netālu no mazās, senatnīgās Laimrīdžisas pilsētiņas, kas devusi vārdu arī minētajam robam.

Faulzs no Londonas uz Dorsetu pārcēlās 1965. gadā un apmetās Pakalnes fermā, nomaļus no Laimrīdžisas. Šī mītne kļuva par prototipu Pienotavai “Franču leitnanta draudzenē” - Faulzs tieši tolaik bija sācis darbu pie šī romāna. “Patlaban topošajā romānā [..] darbība norisinās pirms aptuveni simt gadiem,” viņš rakstīja esejā “Piezīmes par nepabeigtu romānu”. “Es to neuzskatu par vēsturisku romānu, jo tas ir žanrs, kas mani interesē visai maz. Tas sākās pirms četriem vai pieciem mēnešiem kā vizuāls tēls. Tuksnesīgā piekrastē stāv sieviete un raugās jūrā. Tas arī viss. Šis attēls izpeldēja manā apziņā kādu rītu, vēl esot gultā un pa pusei miegā. Tam nebija nekādas saistības ar kādu patiešām notikušu atgadījumu manā dzīvē (vai mākslā), ko es spētu atsaukt atmiņā, lai gan es gadiem esmu vācis mazpazīstamas grāmatas un senaizmirstas gravīras - visvisādas grabažas no pēdējiem diviem trim gadsimtiem, liecības par pagātnes dzīvēm - tāpēc pieļauju, ka izveidojusies sava veida blīva augsne, no kuras šādi tēli izspraucas līdz manas apziņas pamalei.”

Pakalnes ferma - “iegarena, salmiem apjumta zemnieku māja”, kā Faulzs to raksturojis romānā - tomēr drīz vien izrādījās pārāk vientulīga, nomācoša un rakstīšanai nepiemērota dzīvesvieta. “Te ir tik daudz, ar ko nodarboties dārzā, laukā; tik daudz pamudinājumu nerakstīt, nedomāt,” Faulzs rakstīja dienasgrāmatā. Dažus gadus vēlāk Faulzs ar sievu pārvācās uz Laimrīdžisas centru un apmetās Belmonta namā, kas arī visai detalizēti aprakstīts romānā. Kaut gan līdz pat viņa mūža nogalei daudzi pilsētiņas iedzīvotāji Faulzu uzskatīja par noslēgtu vientuļnieku, viņš čakli pildīja ievērojamākā dzīvā Laimrīdžisas iedzīvotāja pienākumus, rakstīdams apkārtnes vides saglabāšanai un novadpētniecībai veltītus avīžrakstus un no 1979. līdz 1988. gadam kalpodams par Laimrīdžisas muzeja kuratoru. Arī runas par Faulza noslēgtību, visticamāk, ir bijušas daļa no mazpilsētas sabiedriskās dzīves intrigu cauraustās specifikas. Dienasgrāmatās Faulzs plaši apraksta vietējā grāmatnieka, netalantīga rakstnieka un novadpētnieka amatiera Džeimsa Oldfīlda centienus noskaidrot Džeinas Ostinas gaitas Laimrīdžisā. Tā laika pilsētiņas mērs, ilggadējs muzeja kurators, kā arī vairāku ceļvežu bukletiņu autors (viņš gan tos esot pārrakstījis no savu priekšteču darbiem) greizsirdīgi negribējis Oldfīldam palīdzēt un cerējis viņu apsteigt pats ar savu pētījumu.

Nokļūt Laimrīdžisā var vai nu pa vietējas nozīmes ceļu A3052, kas līkumo pāri pakalniem gar Laima līča malu cauri tādām vietām kā Eksmuta un Sidmuta, vai iebraukt pa Laima ceļu, kas nogriežas no šosejas A35, kura savieno Honitonu un Dorčesteru. Gadsimtu gaitā no zemnieku, zvejnieku un jūrnieku apdzīvotām mazpilsētām Eksmuta un Sidmuta pārvērtušās par britu vasarnieku mītnes vietām. Līdzās piekrastes kalnu nogāzes apsēdušiem plastmasas treileru parkiem un kempingiem tur iepretī Lamanša plašumam taisnās rindās satupušas mēļas un rozīgas divstāvu vasaras mājas, lielākas un mazākas viesnīcas, viesu nami un “gultasvietu un brokastu” iestādījumi. Varbūt ne tik lielā mērā kā turpat gar piekrasti tālāk uz rietumiem esošajā “Anglijas Rivjērā” Torkī, tomēr arī Eksmutā un Sidmutā brīžiem uzmācas sajūta, ka vietējo iedzīvotāju tur nav vispār, un visi ļaudis, kas sēž saliekamos krēslos mazajos placīšos starp vasaras mājām un piekrastes promenādi, kas pastaigājas pa gājēju ielām vai gar jūrmalu, uzkavējas kafejnīcās vai mielojas ar saldējumu, ir ar spieķiem, staigājamajiem krāģīšiem, pavadoņsuņiem un invalīdu ratiņiem nodrošinājušies pensijas vecuma atpūtnieki. Iebraucot Laimrīdžisā pa Laima ceļu, ceļotājs uzreiz nonāk uz pilsētiņas galvenās ielas. Atšķirībā no iepriekš minētajām apdzīvotajām vietām, Laimrīdžisas plānojums laika gaitā nav īpaši mainījies, un būtībā tā vēl aizvien ir it kā uzvērta uz galvenās ielas, kas pa stāvo piekrastes nogāzi, garām visiem miesta veikaliņiem un pāris viesnīcām aizved līdz pat pludmalei, vietai, kur satiekas Dorseta un Devona. Pludmali veido pelēki oļi, un to klājuma, kā arī turpat jūras malā esošo pilsētiņas ēku pasargāšanai no aizskalošanas 20. gadsimta otrajā pusē veikti vērienīgi nostiprināšanas darbi. Gandrīz ikvienā olī var samanīt kādu fosilijas fragmentu, taču vēl vairāk ir tādu, kuros izveidojušies lielāki vai mazāki caurumi, un ir grūti pretoties vilinājumam ar tiem pielasīt pilnas kabatas. Turpat ielas galā, līdzās vietai, kur pa māju apakšu līdz ietekai jūrā nonāk neliela upīte, ir Laimrīdžisas muzeja ēka. Kādreiz tās tuvumā, visticamāk, valdījusi pamatīga smirdoņa, jo daudzus gadsimtus upītē vietējie pilsētiņas iedzīvotāji gāzuši atkritumus un kanalizāciju, bet vētru sanestie oļu krājumi upītes izteku bieži vien pilnībā aizsprostojuši.

Eklektisko un nebūt ne lielo muzeja ēku uzcēla 1901. gadā, un jau tūliņ pēc tās pabeigšanas tā tikusi raksturota kā nedaudz dīvaina, tomēr pievilcīga. Muzeja centrā ir neliels tornītis ar vītņu kāpnēm, kas savieno muzeja trīs stāvus, bet no ārpuses atgādina pret jūru pavērstu bāku. Kopš muzeja atklāšanas tā darbību gandrīz pilnībā nodrošinājuši brīvprātīgie, par to nesaņemot nekādu atalgojumu, un par vienu no viņiem bija kļuvis arī Džons Faulzs. Viņa piedalīšanās muzeja darbā nebūt nav bijis tikai formāls žests, mēģinot paspodrināt provinces muzeja godu ar turpat kaimiņos dzīvojoša ievērojama rakstnieka vārdu. Pamīšus ar darbu pie stāstiem un romāniem - 1974. gadā iznāca stāstu krājums “Melnkoka tornis”, 1977. gadā romāns “Daniels Mārtins”, pēc tam “Mantisa” un “Cirmenis” - Faulzs ar aizrautību pētīja apkārtnes vēsturi un sarakstīja trīs Laimrīdžisai veltītas grāmatiņas, kas līdzās rūpnieciski apstrādātiem akmentiņiem ar fosilijām vēl aizvien ir nopērkamas muzeja veikaliņā. Viena no tām ir ceļvedis vārda tiešā nozīmē - ar senām Laimrīdžisas gravīrām ilustrētajā brošūrā sīki aprakstīti trīs pārgājienu maršruti pa pilsētiņu un tās apkaimi. Otra, nedaudz lielākā grāmatiņa ir īss, tomēr ārkārtīgi blīvs Laimrīdžisas vēstures apraksts, un trešā - Laimrīdžisas vēsturisku attēlu kolekcija ar rakstnieka komentāriem. Ar brīvprātīgo pūlēm vien acīmredzot tomēr ir bijis par maz, un gadsimta laikā jūras vējiem pakļautā muzeja ēka esot nonākusi visai bēdīgā stāvoklī, līdz beidzot 90. gadu sākumā tika veikta pamatīga muzeja pārbūve un ekspozīcijas pārkārtošana.

Laimrīdžisā mēs nonācām vēlu piektdienas pēcpusdienā. Vispirms izstaigājušies pa pludmali un aizrāvušies ar interesantu akmeņu meklēšanu un salīdzināšanu, līdz muzejam nokļuvām tikai pievakarē, pēc pulksten sešiem, kad tam jau vajadzēja būt slēgtam. Taču stiklotās durvis bija vaļā un nelielai, pret jūru pavērstai verandai līdzīgajā muzeja priekštelpā bija redzama saviesīga publika. Mūs pamanījusi, kāda kundze pienāca pie durvīm un aicināja iekšā. Par vienas mārciņas ziedojumu varēja saņemt glāzi vīna, bet vēl par vienu mārciņu - nopirkt loterijas biļeti un piedalīties izlozē, kas bija paredzama nedaudz vēlāk. Ar vīna pudelēm un glāzēm aiz muzeja kases letes darbojās sirms kungs baltā kreklā ar koši sarkanu tauriņu un bārdu, ko, manuprāt, varētu dēvēt par jūrnieka bārdu. Apvaicājies, no kurienes esam, un uzzinājis, ka no Rīgas, viņš priecīgs sarosījās un lepni paziņoja, ka zinot visas kādreizējās Hanzas savienības ostas pilsētas. Viņa aizraušanās esot kuģniecības vēsture. Pasākums, kurā mēs pavisam nejauši bijām nokļuvuši, bija gadskārtējais Laimrīdžisas muzeja draugu vakars, kurā bija sapulcējušies visi, kas kaut kādā mērā līdzējuši muzeja darbībā. Muzeja draugi bija pārsvarā vecāka gadagājuma kungi un dāmas, un, kaut gan vairums no viņiem bija turpat no Laimrīdžisas, šķita, ka muzejā valda priecīgas atkalsatikšanās gaisotne. Tornīša augšstāvā spēlēja neliels pūtēju ansamblis - tas pats Laimrīdžisas pilsētas pūtēju orķestris, kas, kā bija izziņots pie pludmales izliktā plakātā, vasaras pēcpusdienās iebraucējiem un vietējai publikai par prieku ik dienas mēdzot spēlēt pilsētiņas krastmalā. Kungi mīkstās adītās jakās vai kluba žaketēs, dāmas labi saglabātās vakarkleitās un augšup ar meitenīgi lielām bantēm uzsietām kuplām frizūrām, viņi visi staigāja pa muzeju, gremdējās saviesīgās sarunās un vienlaikus ar bezmaz vai bērnišķīgu prieku droši vien nebūt ne pirmo reizi aplūkoja muzeja eksponātus. Kāda kundze cīnījās ar datorpeli, mēģinot aplūkot datora ekrānā skatāmu prezentāciju par apkārtnes ģeoloģiju, divas dāmas sajūsmā starodamas līkņāja ap saplākšņa kasti, kurā pa visās malās ierīkotiem lodziņiem varēja aplūkot izgaismotas un no papīra izgrieztas aizvēsturisku laiku ainas, bet tad pienāca laiks loterijai. Uz palodzes izvietotajā balvu fondā bija pudele salda šampanieša, konfekšu kārba, kupls un manierīgi sakombinēts ziedu pušķis, dažas grāmatas, muzeja suvenīri un vēl šādi tādi nieki. Šķiet, bez balvas nepalika neviens loterijas dalībnieks. Es laimēju nelielu ilustrētu grāmatiņu, kas paredzēta pierakstiem par izlasīto literatūru.

Ja pēc mana apraksta loterija un viss muzeja draugu sarīkojums varbūt kādam varētu šķist tikpat skumjš un nomācošs pasākums kā, piemēram, baznīcas draudzes pensionāru kluba kafijas vakars, šāds iespaids būtu maldinošs un pat pilnīgā pretrunā ar muzejā tovakar redzamo. Un lielā mērā tas bija paša muzeja nopelns, jo nelielajā ēkā ierīkotajā ekspozīcijā nav ne miņas no apputējuša provinciālisma vai novadpētnieciskiem centieniem uzrakstīt vēsturi no sen nevienu neinteresējošām un neskaitāmos muzejos atrodamām gandrīz identiskām “vēstures liecībām”. Laimrīdžisas muzejs atgādina vienu no Svēdenborga aprakstītajām mirušo valstības telpām - no ārpuses tas ir mazs, bet iekšpusē pārsteidzoši ietilpīgs un pilns ar apbrīnojamām lietām.

Jau pati ideja par muzeja būvniecību Laimrīdžisā 20. gadsimta sākumā nebija nejaušība - piemēram, nedz Eksmutā, nedz Sidmutā muzeju tolaik būvēt nevienam nenāca ne prātā. Politisku, ģeogrāfisku un pat ģeoloģisku sakritību iespaidā tieši nelielā Laimrīdžisa ir apaugusi ar ievērojamu vēsturi. Pirmoreiz rakstos pieminēta 774. gadā kā neliels sāls vārītāju un zvejnieku ciems, 13. gadsimtā, no Edvarda I ieguvusi karaliskas privilēģijas un no Laimas pārsaukta par Laimrīdžisu (Lyme Regis jeb Karaļa Laima), pilsētiņa kļuva par rosīgu tirdzniecības vietu ar Franciju. Vienā virzienā tika vesta vilna, pretējā - franču vīns, taču ievesto preču sarakstos ir arī vasks, safrāns, medus, eļļa, vīģes, rozīnes, zelta putekļi, “ziloņu zobi” un citas Anglijā tolaik pieprasītas lietas. Tirdzniecību un pilsētiņas iedzīvotāju labklājību apdraudēja dažādas briesmas. Laimrīdžisas kuģiem no Francijas ostām Sanmalo, Morleksas un Granvilas mēdza uzbrukt franču pirāti un, piemēram, 1780. gadā tikai divu mēnešu laikā jūras laupītāji bija nolaupījuši 20 angļu kuģus. Franču pirātu uzbrukumi esot turpinājušies līdz Napoleona Francijas sakāvei Vaterlo kaujā. Jau tā visai sarežģītās angļu un franču attiecības līdz ar to Laimrīdžisā ir ar īpašu garšu, un apzīmējums “franču leitnanta draudzene” varētu būt krietni vien nicinošāks, nekā citviet Anglijā. Krastā palikušos Laimrīdžisas iedzīvotājus kopš pašiem pilsētiņas pirmsākumiem ir apdraudējušas vētras, viļņi un zemes nogruvumi pāri klinšu kraujām. Viens no vērienīgākajiem zemes nogruvumiem noticis 1839. gadā Ziemassvētkos, kad pāri pār klinšu kraujas malu noslīdējusi vairākus akrus liela teritorija ar visiem kviešu un rāceņu laukiem. Par katastrofas iemesliem īstas skaidrības tolaik nebija - tika pieļauta iespēja, ka vainojama zemestrīce, vulkāna izvirdums vai pat Dieva pirksts. Toties tūlītēja skaidrība vietējiem ļaudīm radās par šī notikuma dāvātajām veikala iespējām - aplūkot postažu sabrauca tūkstošiem ziņkārīgo, un zemnieki no viņiem sāka iekasēt ieejas maksu, bet dienā, kad notika brīnumaini no vienas vietas uz citu pārvietotā kviešu lauka pļaušana, tika sarīkotas pamatīgas izpriecas. Visievērojamākais piemineklis Laimrīdžisas iedzīvotāju neatlaidīgajai cīņai ar dabas elementiem, protams, ir Kobs. Īpatnējā veidā izliektais viļņlauzis, kas pret dienvidrietumu vējiem un jūras bangām pasargā gan ciemu, gan ostu, pirmoreiz rakstos pieminēts jau 1294. gadā. Tā nosaukums, iespējams, cēlies no vārda cob - ar šādu vārdu kādreiz apzīmēts gan māla kleķis, kas bijis iecienīts būvmateriāls Devonas un Kornvolas apkaimē, gan kaut kā gals vai smaile vai gandrīz jebkāda materiāla paliels gabals.

Ar kleķi vaļņa konstrukcijai nav nekādas saistības. Sākumā to veidojuši savā starpā nesastiprināti laukakmeņi, kurus saturējušas ozola pāļu rindas, un tikai vēlāk tas uzmūrēts. Tieši tas, ka pilsētiņas vēsturi lielā mērā veido ziņas par postošām vētrām un jūrā iebrukušām, nogruvumos apraktām vai viļņu aizskalotām ēkām, varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Laimrīdžisas iedzīvotāju skaits gan rosīgās tirdzniecības laikos, gan panīkuma apstākļos un arī mūsdienās ir bijis gandrīz nemainīgs - nedaudz vairāk par 3000 cilvēkiem. Lielākam skaitam iedzīvotāju starp mūždien draudīgo jūru un stāvajām klinšu nogāzēm iespiestajā pilsētiņā vienkārši nav vietas. Tomēr arī starp šiem trim tūkstošiem ir bijis pārsteidzoši daudz ievērības cienīgu personu.

No Laimrīdžisas jūrnieku ģimenes cēlies ievērojamais filantrops un kuģu kapteinis Tomass Korams, kurš Londonā 1739. gadā nodibināja Atradeņu patversmi. No Laimrīdžisas cēlusies viena no nedaudzajām 18.-19. gadsimtu mijas angļu uzņēmējām Elinora Kouda, kuras “mākslīgā akmens” manufaktūrā izgatavotie namu rotājumi un būvdetaļas izmantotas celtniecībā visā Anglijā. Daudzas ievērojamas personas ir bijušas Laimrīdžisas viesi, un tas saistīts ar 19. gadsimtā arvien pieaugošo tūrisma modi vasarā kaut vai pavisam neilgu laiku pavadīt atpūtas vietā pie jūras. 1895. gadā pilsētiņā bija iebraucis un pāris gleznas uzgleznojis Amerikā dzimušais angļu mākslinieks Džeimss Vistlers (populārajā kultūrā pazīstams ar savas mātes portretu). Pašā 19. gadsimta sākumā vienu vasaru Laimrīdžisā bija pavadījusi Džeina Ostina. Vēstulēs māsai viņa apraksta pastaigas pa Kobu, deju pasākumus un peldes no jūrā iebraucamas peldu mājas. Laimrīdžisu viņa aprakstījusi 1818. gadā iznākušajā romānā “Pārliecināšana”, un kopš tā laika pilsētiņa ir viens no Ostinas daiļrades cienītāju svētceļojumu pieturas punktiem. Brīvdienas Laimrīdžisā pavadījusi arī bērnu grāmatu autore Beatrise Potere un Henrijs Fīldings. Fīldinga piedzīvojums gan bijis visai skandalozs - viņš mēģinājis aizbēgt no pilsētiņas ar tirgotāja Endrjū Takera aizbilstamo Sāru Endrjū. Pasākums nav izdevies un rakstnieks dabūjis laisties lapās. Laimrīdžisā viņš atstājis niknu zīmīti: “Ar šo paziņoju visai Pasaulei, ka Endrjū Takers un viņa dēls Džons Takers ir klauni un gļēvuļi” (zīmīte ir saglabājusies un apskatāma Laimrīdžisas muzejā).

Faulza romāna “Franču letnanta draudzene” protagonists Čārlzs atbilstoši grāmatā aprakstītā Viktorijas laikmeta garam bija darvinists, “kaut gan Darvinu pilnībā nemaz neizprata” un, bruņojies ar dažādu izmēru āmurīšiem, kaltiņiem, piezīmju grāmatiņām un kārbiņām piebāztu smagu mugursomu, mēdza Laimrīdžisas apkaimes klintīs meklēt pārakmeņojušos evolūcijas teorijas pierādījumus - ehinodermu jeb jūras ežu fosilijas. “Kājās viņam bija vareni, nagloti zābaki un audekla getras, kas apņēma no bieza flaneļa šūtās Norfolkas bikses; to visu papildināja cieši un bezjēdzīgi gari svārki, mīksta nenosakāmas krāsas filca platmale, masīva oškoka nūja.” Faulzs raksta, ka Viktorijas laika ceļotāju un pētnieku metodiskums mums varētu būt pilnīgi neizprotams. Manuprāt, pastāv kaut kāda grūti definējama saistība starp angļu džentlmeņu ceļotāju un nebūt ne tikai ceļotāju grūti izprotamo metodismu, kas bieži vien jau kļūst par ekscentrismu, un viņu lielo ieguldījumu empīriskā dabas izpētē. Citiem vārdiem sakot, grūti iztēloties, ka Darvins būtu varējis piedzimt kādā citā pasaules malā un nebūt britu zinātnieks.

Otra slavenākā Laimrīdžisas iedzīvotāja aiz Džona Faulza ir saistīta ar dabaszinātņu vēsturi. Tā ir Mērija Eninga. Faulzs Čārlzam liek apmeklēt Laimrīdžisas tolaik populārāko veikalu - “Seno fosiliju pārdotavu”. To bija izveidojusi Eninga - ar ģeniālu ožu uz lieliskiem, turklāt bieži vien neklasificētiem paraugiem apveltīta sieviete bez speciālas izglītības. Romānā Faulzs apgalvo, ka tieši Eninga pirmā uzgājusi Ichthyosaurusplatydon kaulus, un piebilst, ka viens no britu paleontoloģijas apkaunojošākajiem parādiem ir tas, ka daudzi deviņpadsmitā gadsimta zinātnieki labprāt izmantojuši Eningas atradumus savas reputācijas nostiprināšanai, taču nevienu no vietējiem paraugiem nav vīžojuši nosaukt viņas vārdā. “Desmitgadēs gan pirms, gan pēc 1800. gada dzima paleontoloģijas zinātne jeb fosilizētu dzīvības formu pētniecība,” Faulzs raksta “Īsajā Laimrīdžisas vēsturē”. “Laimas pamatnē esošās grunts nestabilitāte ir kaut kas, bez kā pilsētiņas iedzīvotāji varbūt lieliski iztiktu, taču zinātniekiem šī iemesla dēļ vieta kļuvusi par meku [..]. Pelēkais Juras laikmeta iežu slānis ir ārkārtīgi bagāts ar fosilijām, turklāt nemitīgā drupšana arvien atsedz jaunu materiālu. Gandrīz visi ievērojamākie paleontologi ir apmeklējuši Laimu.”

Šāda zinātnieku pieplūduma iemesls bija Laimrīdžisas ģeogrāfiskais novietojums un ģeoloģiskā vēsture - šajā vietā pie Lamanša atduras Juras laikmeta klinšu josla, kas sākas Anglijas ziemeļaustrumu piekrastē pie Vitbijas un pa stāvu diagonāli šķērso visu salu. “Franču leitnanta draudzenē” sniegtajā Mērijas Eningas aprakstā būtiski ir gan tas, ka viņai nav bijis atbilstošas izglītības, gan tas, ka viņa Laimrīdžisā bija atvērusi fosiliju veikalu, tātad viņas interese par pārakmeņojumiem nebija vis zinātniska, bet komerciāla. Šādu uzņēmējdarbību iespējamu padarīja tieši mācītie zinātņu vīri, jo īpaši - Henrijs Tomass Delabīčs, Viljams Baklands un Džons Konībērs. Pirmie divi katrs savā īpašā veidā pilnīgi noteikti atbilda iepriekš minētajam angļu zinātnieka un ekscentriķa apvienojumam - Delabīčs izklaidējās, zīmēdams karikatūras Laimrīdžisas izdevumam The Lymiad, un pats sevi tajās attēloja kā “Seru Švaukstu Fosili”, savukārt Baklands, būdams garīdznieks, mēdza interesentiem izrādīt pārakmeņojušos senu dzīvnieku pēdu nospiedumus, pats pa tiem lēkādams un uzskatāmi demonstrēdams dinozauru gaitu. Bez tam Baklendam piemita neizskaidrojama indeve nogaršot visdažādākos atradumu paraugus - reiz viņam neapdomīgi esot tikusi parādīta sačervelējusies un iebalzamēta karaļa Luija XVI sirds. Baklands to uz vietas bija iebāzis mutē un norijis, paskaidrodams, ka vēl nekad nav pagaršojis karaļa sirdi. Itālijā, apmeklējot kāda svētā statuju, uz kuras it kā bija brīnumaini parādījušās asinis, pētnieks tās pagaršoja un nekļūdīgi noteica, ka tas ir sikspārņa urīns. Tieši Baklands - jādomā gan, ka bez garšošanas - pirmais identificēja koprolītus jeb pārakmeņotus ekskrementus, un šis atklājums kļuva par būtisku soli senatnes dzīvās dabas izpētē. Starp citu, pētnieks no šī materiāla pagatavoja galdiņu, un tas ir aplūkojams Laimrīdžisas muzejā. Bez šiem aizrautīgajiem kungiem, kas līdztekus savām dīvainībām pamanījās rūpīgi dokumentēt savus atklājumus un Karaliskajai dabaszinātņu veicināšanas biedrībai Londonā regulāri iesūtīt zinātniskus rakstus, fosiliju pētniecībai pievērsās arī dāmas. 1805. gadā Laimrīdžisā apmetās trīs māsas Elizabete, Mērija un Margarēta Filpotas, kas ķērās pie fosiliju vākšanas, un drīz vien ziņas par viņu kolekciju izplatījās visā Eiropas dabaszinātnieku sabiedrībā, bet vēlāk tā kļuva par nozīmīgu Oksfordas universitātes kolekcijas daļu. Vērīgo dāmu kolekcijā bija ievērojams skaits holotipu, proti, kādas sugas pirmo atrasto eksemplāru, pēc kuriem tiek izveidots jaunatklātas sugas pirmais apraksts. Filpotas fosiliju meklēšanu ierādīja arī Mērijai Eningai, un drīz vien viņas ķēriens, veiksme, dramatiskais liktenis un ap to apvītas romantiskas leģendas, kā arī zinātnei patiešām nozīmīgie atklājumi aizēnoja māsu Filpotu slavu, lai gan viņu veikums nebūt nebija mazāk nozīmīgs.

Pretēji populārai un arī “Franču leitnanta draudzenē” pārstāstītai leģendai, Eninga diezin vai bija pirmā pilnīgas ihtiozaura jeb “jūras pūķa” fosilijas atradēja - 1810. gadā viņai bija tikai 11 gadu un daudz ticamāka varētu būt versija, ka aizvēsturiskā zivszaura pārakmeņojumu varētu būt atklājis vai nu viņas nedaudz vecākais brālis, vai tēvs Ričards Enings, kas līdztekus mēbeļnieka arodam mēdza piepelnīties ar fosiliju meklēšanu un tirdzniecību. Taču tirdzniecība ar fosilijām nebija 19. gadsimtā dzimis uzņēmējdarbības paveids - ziņas par šo savdabīgo zinātnisko suvenīru tirdzniecības aizsākumiem Anglijā atrodamas jau ar 18. gadsimta vidu datētos dokumentos. Vairums pircēju nebūt nebija zinātņu vīri, bet gan ziņkārīgie atpūtnieki no netālās Bātas, kas piekrastes pilsētiņās ieradās pēc Bātas silto ūdeņu kūrvietu sezonas beigām - starp Bātu un Laimrīdžisu bija ērta un tieša pajūgu satiksme. Kad vecais Enings nomira, pēc vienas no vēstures versijām abi viņa vecākie bērni sāka gādāt ģimenei iztiku ar fosiliju vākšanu. Pie diez kādas rocības tomēr šādi laikam nevarēja tikt, un noprotams, ka līdz pat 1820. gadam Eningi dzīvoja diezgan trūcīgi. Tajā gadā ievērojamais fosiliju kolekcionārs un džentlmenis pulkvedis Bērčs pārdeva visu savu kolekciju par 400 mārciņām un iegūto naudu dāsni piešķīra Eningiem. Eningas pakalpojumus izmantoja un ģimenei ievērojami palīdzēja arī pētnieki Baklands un Delabīčs. Pamazām Eningas un viņas brāļa veikals uzplauka un pēc kāda laika abiem Laimrīdžisā jau bija savi nami un sava fosiliju bode uz pilsētiņas galvenās ielas.

Lai kā arī būtu bijis ar pirmo ihtiozauru, 1824. gadā Eninga atrada pirmo pilnīgo pleziozaura pārakmeņojumu un pēc sešiem gadiem vēl vienu, taču par pašu nozīmīgāko viņas atradumu kļuva pterozaurs jeb “spārnotā ķirzaka”, kas līdz pat šai baltai dienai ir viena no retākajām Laimrīdžisā uzietajām sugām (atradumu aprakstīja un par Dimorphodon to nosauca Baklands). Tomēr Eningas liktenis neizvērtās par pelnrušķītes stāstu ar laimīgām beigām - izglītības trūkums liedza fosiliju meklēšanā pacelties augstāk par vienkāršā ģimenē dzimušu, ekstravaganti ģērbušos sievieti, kas caurām dienām klaiņo gar klintīm ar groziņu un mazu āmuriņu; necik laimīga nav bijusi arī viņas privātā dzīve. Pēc vienas no versijām viņa bijusi velti iemīlējusies Delabīčā, kas tomēr bija pavisam cita sabiedriskā gājuma cilvēks, pēc citas - viņu kaut kādu iemeslu dēļ nomākusi brāļa apprecēšanās 1829. gadā. Mūža otrajā pusē mazpilsētas iedzīvotāji Eningu pazina kā visai nešpetnu un kašķīgu sievu, kas, kā uzskatīja, mīlot iemest. Tā gan varētu nebūt tiesa, jo, kā raksta Faulzs, tolaik viņai jau bijis krūts vēzis un viņa, lai remdētu sāpes, bija sākusi dzert opija tinktūru.

Iespējams, ka neveiksmīgu un neizturami garlaicīgu ekspozīciju nemīlīgās muzeja telpās būtu iespējams izveidot arī par apdzīvotu vietu ar tik bagātīgu un aizraujošu vēsturi, kāda tā bijusi Laimrīdžisai, taču diezin vai tik koncentrētu, pārskatāmu un pārdomātu ekspozīciju, kāda skatāma Laimrīdžisas muzejā, varētu iekārtot par vietu, kurai šādas vēstures nebūtu bijis. Nelielās telpas ir kļuvušas par pamudinājumu rūpīgi apsvērt eksponātu izvietojumu. Fotogrāfijas, dokumenti, vitrīnas ar priekšmetiem tajās izvietotas pamīšus ar aizkustinošiem un, šķiet, muzeja draugu pašrocīgi darinātiem objektiem, kas sniedz ieskatu ģeoloģisko periodu secībā, paleontoloģijas vēsturē un Laimrīdžisas dzīvē. No krāsainām lupatiņām sašūtā biezlapu grāmatā katra lappuse ataino vienu ģeoloģisko laikmetu ar attiecīgajā laika periodā sastopamajiem dzīvniekiem un augiem. Līdz ar katras lappuses pāršķiršanu, tiek atsegta jauna zemes kārta, bet visa grāmata kopumā veido gabaliņu no Laimrīdžisas stāvajām krasta klintīm. Ievērojama ekspozīcijas daļa atvēlēta Mērijas Eningas un pārējo atrastajām fosilijām. Īpašā goda vietā pa visu sienu izpleties leģendārā Laimrīdžisas ihtiozaura pārakmeņojums branga krokodila lielumā. Un pat zinot, ka vairums izstādīto fosiliju nebūt nav nozīmīgo atklājumu oriģināli, jo tie aizceļojuši uz kolekcijām un muzejiem Londonā un citviet, tieši šeit - mazajā ēkā, kas būtībā tika uzcelta par godu šiem sugu dabiskās izcelsmes pierādījumiem, - tie vēl aizvien saglabājuši kādu daļu no pārsteiguma un satraukuma, ko droši vien izjuta ar cērtēm un āmurīšiem bruņotie 19. gadsimtā dzīvojušie meklētāji un pētnieki. Liela daļa muzeja apmeklētāju droši vien ir Džeinas Ostinas vai Džona Faulza fani, krietni mazāk nu jau varētu būt to, kam ir interese par fosiliju izpētes vēsturi, taču Laimrīdžisas muzejs pilnīgi noteikti varētu kļūt par uzskatāmu ikvienas lielākas vai mazākas apdzīvotas vietas novadpētniecības muzeja piemēru.

Var tikai minēt, cik no tā visa ir muzeja kuratora Džona Faulza veikums. 1988. gadā viņš pārcieta vieglu trieku un darbošanos muzejā pārtrauca, muzeja pārbūve sākās jau pēc tam. Tomēr Faulza nopelns pilnīgi noteikti bija krietni vien lielāks, nekā trīs pavisam plāniņās Laimrīdžisai veltītās grāmatiņas. Romāns “Franču leitnanta draudzene”, bet jo īpaši pēc tā veidotā filma ar Džeremiju Aironu un Merilu Strīpu galvenajās lomās, jau tās uzņemšanas laikā kļuva par ievērojamu laimestu visas pilsētiņas iedzīvotājiem. Tagad, skatoties filmu jau daudzus gadus pēc tās uzņemšanas, tā nepavisam vairs nešķiet kinematogrāfa meistardarbs, un saprotams ir arī paša Faulza vērtējums - viņš pēc filmas pirmizrādes rakstīja, ka tā neesot gluži tik slikta kā citi viņa romānu ekranizējumi un viduvēju vērtējumu esot pelnījusi noteikti. Lai kāds būtu paša Faulza spriedums, “kopš viduslaikiem panīkušajai” Laimrīdžisai filma pievērsa jaunu uzmanību, un ļoti iespējams, ka daļa pilsētiņas viesu tur vēl arvien ierodas ne tik daudz Faulza vai fosiliju dēļ, bet lai apskatītu “Merilas Strīpas un Džeremija Airona vietas”. Filmas uzņemšanā statistu lomas esot tikušas gandrīz visiem pilsētiņas ļaudīm. Dienasgrāmatā Faulzs uzjautrināts apraksta, kādas kaislības izraisījusi kompensāciju izmaksa tiem veikalniekiem un citu iestādījumu īpašniekiem, kam filmas uzņemšana radījusi zaudējumus. Kāds veikalnieks mēģinājis izdiņģēt kompensāciju pat par to, ka viņa veikals neparādās nevienā filmas epizodē.

Pat ja kādam Faulzs reizēm bija licies noslēgts un nesabiedrisks, tagad tas jau, šķiet, ir piemirsts, un Laimrīdžisas muzejā viņam atvēlēts tikpat daudz vietas kā Mērijai Eningai. Faulzs nomira 2005. gada 5. novembrī Eksminsteras slimnīcā desmit kilometru attālumā no Laimrīdžisas.

Arī manu nonākšanu Laimrīdžisā lielā mērā noteica atmiņas par krietni pasen lasīto romānu, tikpat sen redzēto filmu un aina ar mola galā stāvošo cilvēka siluetu. Drīz pēc atgriešanās no Anglijas noskatījos filmu vēlreiz un secināju, ka Faulzam ir bijusi taisnība. Bet aplūkojot dažus no Laimrīdžisas atvestus akmentiņus, atcerējos, ka runas par fosilijam visai pamatīgi kairināja manu iztēli bērnībā. Līgatnē dzīvoja kāds vīrs, kuram bija ievērojama Gaujā savāktu bruņuzivju fosiliju kolekcija, un arī es, vasarās iedams ar vecākiem uz upi peldēties, allaž cerēju, ka man paveiksies.

1966. gada 30. septembrī, dienu pēc atgriešanās no Spānijas, Faulzs dienasgrāmatā raksta: “Gar jūras malu līdz pat Stentonas Sentgabrielai. Brūnganpelēka diena, ļoti kluss un tomēr maigs laiks. Vācām fosilijas. Manā izpratnē krietni vien jaukāk par jebkuru dienu Spānijā. Es vienkārši vairs nevēlos ceļot.”