Hallo, Osteuropa!

"Viesturs Sprūde: ‘Tātad turpmāk sekosim [zīmolu speciālista Saimona] Anholta novēlējumiem un kļūsim par "ziemeļu budistiem”?”

Ojārs Kalniņš: "Viņš saka. ka mēs tādi jau esot. Mūsu dzeja. kultūra. pagānisms. dialogs ar dabu. sēņošana. ticēšana āderēm. Es domāju. tas būtu lieliski. ja mūsu zinātnieki izpētītu āderu fenomenu un pierādītu pasaulei. kā tur jābūvē māja. kur nevajag gulēt. Mums ir tas. kas citur Eiropā jau zudis. Tas ir kā joks. bet viņš teica. ka tikai divās vietās pasaulē redzējis. ka cilvēki sarunājas ar govīm. - Butānā un Latvijā.”” "Latvijas tēla nākotne dabā un Rīgā”.

Latvijas Avīze. 2007. gada 29. decembrī

“Hallo, mein osteuropäischer Freund, ” mundri sveicina mans paziņa, vācietis Georgs, un es parasti atbildu ar tikpat dzīvespriecīgu “Hallo, Deutschland!” Ja Georgs ir labā omā, sasveicināšanās rituāls tiek turpināts ar jautājumu “Deutschland - gut?”, un tādā gadījumā es atbildu ar augšup izstieptiem īkšķiem un “Deutschland - sehr gut!”

Vidējā vācieša apziņā Austrumeiropa ir mītiska, ģeogrāfiski aptuvena telpa uz austrumiem no Vācijas, kaut kur starp Oderu un Urāliem. Valhalla, kur jaunai dzīvei atdzimst savu mūžu nokalpojušās vai nozagtās automašīnas un kur cigaretes ir trīs reizes lētākas nekā Vācijā. Austrumeiropas vīrieši ir piedzērušies un agresīvi celtnieki vai puskrimināli lietotu auto tirgoņi, bet sievietes vai nu jau kļuvušas par prostitūtām Vācijā, vai vēl gaida vīzu izbraukšanai no Austrumeiropas, lai kļūtu par prostitūtām Vācijā. Visi austrumeiropieši runā jocīgā valodā, kas pilna šņācošu skaņu, un grauj Vācijas ekonomiku - nelietīgi izmanto šejienes sociālo sistēmu, zog, strādā par sviestmaizi un tā izspiež no darbavietām vietējos iedzīvotājus. Runā, ka daļa Austrumeiropas esot uzņemta Eiropas Savienībā. Tas viltīgajiem austrumeiropiešiem pavisam legāli ļauj spaiņiem smelt Vācijas naudu, pašu mājās saglabājot zemus nodokļus, un tā pārvilināt bezsirdīgos kapitālistus pie sevis - pavisam drīz Vācijā vairs nebūs nevienas fabrikas, jo visi ražotāji būs pārcēlušies uz Austrumeiropu. Nav īsti skaidrs, vai Krievija pieskaitāma Austrumeiropai, bet Latvijas situācija ir pavisam neskaidra - vai tā ir valsts vai vienkārši alternatīvs apzīmējums Lietuvai? Un kur tā atrodas - Austrumeiropā vai Krievijā (ja vien Krievija nav daļa Austrumeiropas)?

Ir vairāki iemesli, kas Latviju liktu meklēt Krievijā. Pirms trim gadiem lēto lidojumu aviosabiedrība EasyJet Berlīnē sevi reklamēja ar oranžiem plakātiem, par 20 - 30 eiro piedāvājot “picu Boloņā”, “gulašu Budapeštā” un “kaviāru Rīgā”. Vidējais vācietis zina, ka kaviārs nāk no Krievijas, televīzijā ik pa laikam tiek demonstrētas reportāžas par storu audzēšanu Volgā un korumpētajiem vides inspektoriem.

Vēl tiešāki pierādījumi Latvijas (vai vismaz Rīgas) ciešajām saitēm ar Krieviju atrodami pārtikas lielveikalos.

Uz katras degvīna Moskovskaya pudeles rakstīts, ka kvalitatīvais dzēriens ražots Krievijā un pudelēs pildīts Rīgā.

Tā kā Moskovskaya Vācijā ir viens no dārgākajiem lielveikalos nopērkamajiem degvīniem, Latvija (vai vismaz Rīga), visticamāk, neatrodas Austrumeiropā - tur, kā zina vidējais vācietis, viss ir lēts. Tiesa, ir arī argumenti, kas vedina domāt - Latvija tomēr meklējama kaut kur Austrumeiropā. 2005. gada vasarā, kad Vācija gatavojās ārkārtas parlamenta vēlēšanām, sociāldemokrātu deputāte Petra Veisa Vācijas rietumu pilsētā Dīsburgā cīnījās par atkārtotu iekļūšanu Bundestāgā. Es biju praktikants viņas birojā un klātienē izjutu vietējo sociāldemokrātu šūniņu neapmierinātību ar pastāvošo kārtību. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, kāds kalsns sociāldemokrāts rūtainā kreklā ar alus glāzi rokās vienā no priekšvēlēšanu pasākumiem paziņoja, ka Eiropas Savienības paplašināšana novedusi pie kuģubūvētavu aiziešanas no Vācijas, un tagad tās visas esot “pie jums”, kur cilvēki gatavi strādāt gandrīz par velti. Biklos mēģinājumus taisnoties viņš strupi noraidīja, apšaubot manas vācu valodas zināšanas. Ja reiz Vācijas kuģubūvētavas pārcēlušās uz Latviju, tad droši vien tas noticis lētā darbaspēka dēļ - un tādā gadījumā Latvija ir daļa no Austrumeiropas.

Pāris gadus vēlāk nonācu Eihštetē, nelielā universitātes pilsētiņā Bavārijā. Gandrīz puse tās 12 000 iedzīvotāju ir studenti un universitātes darbinieki jeb cilvēki, kuri vismaz šķietami ir informētāki par vidējo vācieti.

Novembrī, kad Rīgā notika NATO galotņu sanāksme, es lepni izriezu krūtis - laikraksts Diena rakstīja par Latviju, kas iemirdzas pasaules kartē, un nebija šaubu, ka pārējie studenti man sitīs uz pleca un slavēs par mazās Latvijas sasniegumiem - vēl nekad NATO valstu augstākās amatpersonas nebija tikušās bijušās PSRS teritorijā. Vāciešu reakcija uz vēsturisko notikumu man sagādāja vilšanos. TV ziņās un avīzēs runa bija vienīgi par “NATO samitu Rīgā,” ne ar vārdu nepieminot pasākuma nozīmību Latvijā. Kādā no lekcijām starptautiskās politikas kursa docents no studentiem vēlējās uzzināt samita norises vietu un biklu atbildi “Rīgā?” saņēma tikai pēc tam, kad bija lūdzis uz jautājumu neatbildēt Krastiņa kungu. Pāris nedēļas vēlāk tas pats docents aicināja mani pārtulkot vācu valodā kāda zviedru autora sarakstītas grāmatas nosaukumu - latviešu un zviedru valodas taču esot tik līdzīgas. Tagad esmu pieradis, ka vairums politiski izglītoto vāciešu spēj kompetenti izteikties par opozīciju Zimbabvē, Abhāzijas konfliktu un vēlēšanām Kirgīzijā, taču Latviju (Lettland) neatšķir no Lietuvas (Litauen), un par abām valstīm zina tikai to, ka tās atrodas Baltijā (Baltikum).

Arī āderes vai sarunas ar govīm Latviju neatbrīvos no anonimitātes - Google meklētāja rezultāti liecina, ka vācu valodā vien ziņas par ūdens āderēm atrodams 90 000 lappušu, bet latviski - vien pārsimt lapās. Kas zina, varbūt Latvijas slēptā ādere ir nozare, kas savij kopā Austrumeiropas misticismu un Krievijas aizraušanos ar degvīnu un iezīmē Latvijas vietu kartē, - piemēram, ar kodēšanu pret alkoholismu pēc Dovženko metodes. Vismaz vidējam vācietim tas būtu kas pavisam jauns.