Humāna ēšana

“Kad pavisam klusi uz Saeimas balsošanu aizplūda Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, ar kuru ieviešanu iedibināsies latviešiem sveša reliģiska tradīcija – mājlopu cietsirdīga kaušana, pirmajā mirklī iedarbojās tikai sajūtu līmenis: tas nevar būt! Uzmeklēju interneta vietnēs visu par tā saucamās košera gaļas lopiskajiem pirmsākumiem: šī kaušanas metode ir maksimāli barbariska, atklājot austrumnieciskās kultūras (?) asiņainākos fragmentus.”

Elita Veidemane. “Latvietis asiņainā putrā”. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2009. gada 17. septembrī

Nesen otrreiz noskatījos Vernera Hercoga 2005. gadā uzņemto filmu “Grizli cilvēks” par lāču pētnieku Timotiju Tredvelu, kuru pēc 13 gadus ilgušas līdzpastāvēšanas ar Aļaskas lāčiem viens no viņa pretrunīgi vērtēto pētījumu kolēģiem – vecs, pirms ziemas izbadējies un citādi pārtiku sagādāt nespējīgs lācis – saplosīja un apēda (kopā ar Tredvelam līdzi atbraukušo draudzeni). Viena no filmas caurviju tēmām ir maldīgā, – tā uzskata vairākas no Hercoga intervētajām personām, – Timotija iedoma, ka arī viņš pats, dzīvodams starp lapsām, kas ēd no rokas, un lāčiem, ir kļuvis ja nu ne gluži par daļu no, es atvainojos, lāču sabiedrības, tad vismaz par iederīgu būtni meža zvēru vidē noteikti. Vārdu sakot, šis gaišmatainais un mūždien ar videokameru apkārt klīstošais un spalgā balsī runājošais vīrs vismaz savās acīs vairs nemaz tik ļoti nebija cilvēks, drīzāk zvērs. Lai gan Tredvels paša filmētajos videokadros vienā laidā demonstrē dažādas cilvēciskas vājības, sākot ar bērnišķīgu aizvainojumu un godkāri un beidzot ar meža vidū gluži neiederīgu sentimentu pēc tam, kad izbadējušies lāči jutušies spiesti apēst savus pavisam nesen dzimušos lācēnus, viņa likteni Hercoga filmā ir visai grūti uztvert kā cilvēcisku traģēdiju, drīzāk dabisku nenovēršamību. Lai kā Hercogs ar saviem neatlaidīgajiem “filozofiskajiem” aizkadra monologiem un dažādu ar Tredvelu saistītu personu uzbāzīgu saraudināšanu censtos notikušo pārvērst par cilvēka un dabas neiespējamo attiecību drāmu, filmas “cilvēciskā līnija” šķiet visnepārliecinošākā. Pat ja robežu, kas cilvēku šķir no dzīvnieka, Tredvels bija pārkāpis tikai savās cilvēciskajās iedomās, no bada un vecuma nomākta lāča skata punkta tas noteikti izskatījās krietni vien citādi – Tredvels patiešām nebija nekas vairāk kā viegli notverams un apēdams meža iemītnieks. Lai pierādītu pretējo, Tredvelam būtu jāpieveic lācis, līdzīgi kā tas notiek viņa nofilmētā divu lāču tuvcīņā, taču tas, protams, viņam nebija pa spēkam.

Filmu atcerējos, vērojot emocionālās diskusijas, ko izraisīja Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumu pieņemšana, arī Latvijā atļaujot mājdzīvnieku kaušanu atbilstoši ebreju un musulmaņu reliģiskajās kultūrās noteiktiem priekšrakstiem. Likuma grozījumu kritizēšanai izmantotie argumenti pārsvarā bija šādi – atļaujot mājdzīvnieku rituālo kaušanu:

– Latvijā iedibināsies sveša reliģiska tradīcija,

– šādas kaušanas metodes ir barbariskas/ cietsirdīgas/ nežēlīgas/ nekulturālas/ nehumānas,

– šādas kaušanas metodes dzīvniekiem izraisa lielākas sāpes un ciešanas,

– latviešu vēsturiski praktizētās mājlopu kaušanas metodes vienkārši ir labākas, jo starp mājdzīvniekiem un cilvēkiem pastāvējušas kaut kādas īpašas attiecības.

Atmetot pēdējo punktu, kas industriālajā pēcstraumēnu pārtikas ražošanas iekārtojumā atgādina kavēšanos animistiskā māņticībā, visi pārējie argumenti būtībā ir reducējami līdz pavisam vienkāršam pretstatījumam. Tajā pastāv kaut kādi mēs, kas praktizē humānas mājdzīvnieku kaušanas metodes (vai vismaz zinām, ka tādas pastāv, un gribētu, lai mūsu ēstā gaļa tiek iegūta šādā veidā), un ir kaut kādi viņi, kuru izmantotie gaļas ieguves paņēmieni ir mazāk humāni, pat nekulturāli. Respektīvi, mums ir darīšana ar cilvēkiem, kas ir cilvēki krietni vien mazākā mērā par mums, tikai tāpēc, ka mēs zinām, ka paši esam krietni vien cilvēciskāki cilvēki. Atslēgas vārds šajā pretstatījumā ir “humāns”, ļaujot saprast, ka pastāv humānas un mazāk humānas vai pavisam nehumānas kaušanas jeb nogalināšanas metodes. Kaut gan humānisma pakāpi šajās diskusijās ir ticis mēģināts nomērīt, gan atsaucoties uz dzīvnieku sāpju pētījumiem, gan piesaucot “mazākā ļaunuma” nodarīšanas principu un pat lopu kāvēju profesionalitāti (jāpiebilst, ka tas lielā mērā saskan ar reliģiskos priekšrakstos dotiem norādījumiem neizmantot neasu nazi, lai dzīvniekam nesagādātu nevajadzīgas ciešanas), ir skaidrs, ka humānismu novērtēt pēc desmit ballu sistēmas varētu būt tikpat grūti kā sāpes – šo problēmu reiz Rīgas Laikā brīnišķīgi aprakstīja budisma pētnieks Donalds Lopess.

Nedaudz citā perspektīvā uz šo problēmu var paraudzīties, atmetot iedomu, ka kaušanā vai nogalināšanā vispār varētu būt kaut kas humāns. Kaut gan vistu smacēšana gāzes kamerās tiek uzskatīta par humānāku kaušanas metodi nekā galvas ciršana vai sišana ar elektrību, nevienam taču tāpēc vien nenāktu prātā apgalvot, ka gāzes kamera ir arī humānāks cilvēku nogalināšanas paņēmiens (piemēram, karā), un ne velti ko tādu pieņemts apzīmēt ar vārdu “zvērība”. Nepieciešamība nogalināt, tādējādi gādājot sev pārtiku, ir viena no nedaudzajām saitēm, kas cilvēkus vēl arvien saista ar dzīvnieku pasauli. Runas par to, vai upura saplosīšana bijusi pietiekami lāciska, tajā ir absurdas. Galvenais priekšnoteikums ir spēku un iespēju samērs, un kā uzskata daži pētnieki, iespējams, tieši tas noteicis arī neandertāliešu noslēpumaino izzušanu no Zemes virsas – mēs, saprātīgie cilvēki, viņus vienkārši esam apēduši. Tāpēc ir nedaudz biedējoši, ka diskusijās par pārtikas ieguves metodēm kā būtiskākais arguments parādās jautājums par to, kurš no mums ir cilvēciskāks. No šāda jautājuma līdz saplosīšanai un apēšanai vairs nav nemaz tik tālu. Un kā liecina Timotija Tredvela bēdīgais liktenis, un arī visa 20. gadsimta vēsture, šādās cīņās nāvējošs var nebūt “cilvēciskākais” vai saprātīgākais, bet gan tas, kurš nekā citādi vairs nespēj sev nopelnīt iztiku, jūtas pazemots, aizvainots, nenovērtēts, ir nonācis izmisumā un vēl ir fiziski stiprs.