Inteliģences nodevība

Igors Šuvajevs: Jūs var uzskatīt par veiksmīgāko un labāko Latvijas zinātnes diplomātu. Tomēr gribu jautāt, vai tā sauktās personālās akadēmijas veidošana savā ziņā nedegradē akadēmiskās zinātnes statusu? Par tās locekļiem nereti ir kļuvuši un kļūst cilvēki, kuriem nav gandrīz nekādu vērā ņemamu zinātnisku darbu vai pat nav augstākās izglītības.

Jānis Stradiņš: 18.-20. gadsimtā zinātņu akadēmijas kā nacionālas nozīmes elitāras zinātnieku korporācijas izveidojās katrā civilizētā valstī, kaut arī zinātnieku sabiedrībā viedokļi par tām dalās. Daži spriež, ka ievēlēšanas princips uz mūžu dara tās par konservatīvisma citadelēm, kur pulcējoties galvenokārt vecie “nopelniem bagātie”, dzīvā zinātne ritot nevis muzejos, arhīvos un akadēmijās, bet gan universitātēs — mācībspēku un studentu kopībā. Anatols Franss (kuru pašu ievēlēja Francijas akadēmijā 52 gadu vecumā) pat ir atļāvies izteikties: “Fidži salas iedzimtie savus vecajos apēd, mēs viņus ievēlam akadēmijās.” Un tomēr par akadēmiju locekļiem parasti kļūst cienījamākie, prominentākie zinātnieki, pasaulē tām ir laba reputācija. Latvijā pirmo, gan privāto zinātņu akadēmiju (Academia scientiarum Latviensis) sāka veidot pie Rīgas Latviešu biedrības 1932. gadā. Tās locekļu skaitā bija Pēteris Šmits, Jānis Endzelīns, Francis Balodis, Arveds Švābe, Alfrēds Vītols, Pēteris Nomals, Edvards Virza, Teodors Celms. Bija arī citi zinātnieki, kuru vārdus šodien mazāk atceramies, bet visi tie bija nopietni pētnieki. Mazliet citādi bija ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju, ko izveidoja 1946. gadā pēc PSRS Zinātņu akadēmijas parauga. Pirmos tās locekļus iecēla Tautas komisāru padome, taču šo pirmo 13 īsteno locekļu skaitā bija Jānis Endzelīns, Arvīds Kalniņš, Augusts Kirhenšteins, Paulis Lejiņš, Pēteris Nomals, Pauls Stradiņš, divi tās locekļi nāca no pirmskara Akadēmijas. Toties 5 korespondētājlocekļu skaitā bija Jānis Bumbiers, Arvīds Pelše, Kārlis Strazdiņš, kuriem Zinātņu akadēmijas sastāvā ne izglītības, ne kvalifikācijas ziņā vietas nebūtu. Arī vēlāk, kad locekļus neiecēla, bet ievēlēja, Zinātņu akadēmijā ienāca gan cienījami zinātnieki, gan Akadēmijas necienīgi cilvēki. Taču jāatzīst — kaut arī visai nepilnīgi — Zinātņu akadēmija tomēr pārstāvēja Padomju Latvijas zinātnes eliti. Galvenais, manuprāt, ir nevis formālā augstākā izglītība (tādas nebija, piemēram, Andrejam Upītim vai Jānim Sudrabkalnam, un varam minēt arī citus piemērus), bet nozīmība zinātnei un kultūrai. Līdz 1989. gadam Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas locekļu skaitā ievēlēti 114 cilvēki, no kuriem, manuprāt, 67 atbilstu nosaukuma kritērijiem pēc nopelniem zinātnē un kultūrā. 1990. gadā pacēlās balsis, ka “vecā akadēmija” būtu pilnībā jāatlaiž un jāsāk veidot no jauna. Jā, varbūt būtu atbrīvojušies no dažiem toreizējās sabiedrības apziņā visai nevēlamiem locekļiem, taču tad Akadēmija būtu zaudējusi pēctecību — “izslēgto” skaitā būtu arī Jānis Endzelīns, Lidija Liepiņa, Gustavs Vanags, Pauls Stradiņš u.c. Turklāt jaunās akadēmijas sastāvs tāpat būtu ievēlēts mainīgās politiskās konjunktūras dēļ, nebija arī skaidrs, kas veidotu un apstiprinātu šādas akadēmijas sastāvu — Godmaņa valdība, vai? Izšķīrāmies toreiz par vecās akadēmijas sastāva “atšķaidīšanu”, 10 gadu laikā tomēr esam izveidojuši visumā pieklājīgu zinātņu akadēmiju, jūtos gandarīts, ka šis manevrs (kuram pretojās no abām pusēm) tomēr ir paveikts. Svarīgi, lai neformālā zinātnes elite pārāk neatšķirtos no formālās elites.

Šuvajevs: Pēdējos 40 gadus jūs esat arī Latvijas zinātnes hronists. Savulaik vēstures zinātne ir bijusi pakļauta stingrai kontrolei, vēsturniekiem bija jābūt uzticamiem cilvēkiem. Kā izpaudās šī pielāgošanās pastāvošajam režīmam un kādas ir šīs piemērošanās un arī iztapšanas sekas?

Stradiņš: Atturēšos vērtēt vēstures zinātni kopumā, tomēr domāju, ka arheoloģijā, etnogrāfijā, pat ekonomiskajā un politiskajā vēsturē pēdējo 40 gadu laikā Latvijā tapuši arī nozīmīgi vai labas kvalitātes darbi, varbūt ar pašauru ievirzi un mesliem režīmam. Zinātņu vēstures jomā kontrole un pielāgošanās nebija tik stingra un obligāta, pret eksaktajām un dabaszinātnēm režīma attieksme bija stipri vien vēlīgāka un pielaidīgāka. Kaut vai kodolenerģijas un kosmosa pētījumu dēļ. Bija aizstāvība Maskavā pret vietējo provinciālismu. Izdodot šodien no jauna savas toreizējās grāmatas, varbūt mainītu pa teikumam un atjaunotu cenzūras izņemtās vietas. Pielāgošanās gan bija tematikas izvēles ziņā. Tabu bija buržuāziskās Latvijas laiks. Par to drīkstēja vai nu ķengāties, vai arī to noklusēt. Otru variantu uzskatīju par pieņemamāku. Tabu bija arī baltvācieši, bet ne tik stiprs tabu — te varēja izmantot modeli Baltija kā tilts starp Krieviju un Rietumeiropu, par ko 60. gados jau drīkstēja runāt. Bet tas arī tāpēc, ka nebiju profesionāls vēsturnieks. Ja būtu profesionālis, droši vien būtu tāpat pielāgojies. Pēc savas Āgenskalna vidusskolas beigšanas 1951. gadā (Staļina laikā!) gribēju studēt vēsturi, bet tēvs neļāva, sacīja: “Ja kļūsi vēsturnieks, visu mūžu būs jāmelo.” Vēstures zinātnes pamatvērtība ir fakts, mazāk interpretācija. Taču faktu atlase var būt tendencioza vai sašaurināta. Šīs pielāgošanās sekas ir melīgas vēstures grāmatas, sabiedrības uzticības zudums vēsturniekiem, primitīva, aprobežota vēstures izpratne. Diemžēl sabiedrības vājais punkts ir kritiskā domāšana, arī šodien. Arī pašreiz pārāk izpaužas profesionāla iztapšana, piemēram, sabiedrībā dominējošam nacionālromantismam, nevis kritiska faktu analīze. Merķelis un Auseklis ir uzvarējuši brāļus Kaudzītes vai Blaumani. Nepārprotiet mani — nacionāla pašapziņa ir vajadzīga, un argumentus tai spēj dot vēstures zinātne. Bet vajadzīga arī nacionāla paškritika, lai nācija attīstītos normāli un nedzīvotu pagātnes ilūzijās un reminiscencēs vien. Esmu par sintēzi — nāku taču no Organiskās sintēzes institūta.

Šuvajevs: 1945. gada 15. novembrī, apspriedē par Zinātņu akadēmijas dibināšanu, astronoms Fricis Blumbahs pie prezidijā sēdošajiem biedriem vērsās kā pie “Valsts un Ministru prezidenta Ulmaņa kunga un izglītības ministra Auškāpa kunga”. To var skaidrot ar Mendeļejeva līdzgaitnieka vecumu, neorientēšanos pastāvošajā kārtībā. Taču iespējams, ka šāda pārteikšanās simbolizē gatavību sastrādāties ar vienalga ko. Četrdesmitie gadi Latvijā ir baisi — deportācijas, nacionālsociālistiskā okupācija, došanās trimdā. Un tomēr tā sauktā inteliģence strauji atjaunojas, uzrodas jauni zinātnieki...

Stradiņš: Jā, 40. gadi bija baiss laiks arī Latvijas zinātnei: profesora Jūlija Auškāpa un Ludviga Adamoviča nošaušana, zooloģijas profesora Nauma Lebedinska noindēšanās ar visu ģimeni pirms nosūtīšanas uz geto, deportācijas, fakts, ka 60-70% Latvijas augstskolu mācībspēku devušies trimdā, tieši jaunākie, spējīgākie, daudzi dzimtenē bija spiesti apklust, politisku motīvu dēļ meklēt citas darbošanās jomas. To Friča Blumbaha pārsacīšanos, saprotams, var traktēt arī psihoanalītiski Freida garā, līdzīgi tam, kā kāds Vācijas reihstāga priekšsēdētājs sev nepatīkamu parlamenta sēdi esot atklājis vārdiem “Pasludinu sēdi par slēgtu.” Blumbaha gadījumā pareizāk būtu domāt nevis par sastrādāšanos ar jauno varu, bet otrādi, par to, ka zemapziņā viņam profesors Auškāps šķitās patīkamāks nekā rektori Kadeks vai Jirgens. Blumbahs nebija atgriezies no ārzemju komandējuma PSRS 1926. gadā, un formāli viņam varēja par to draudēt bargs sods (Blumbahs no Lielbritānijas ieradās Latvijā 1939. gadā), taču Padomju Latvijā šo viņa nodarījumu vairs neatcerējās. Visumā Latvijā, Baltijā uz vietas palikušie zinātnieki (īpaši dabaszinātnēs) tomēr cietuši mazāk nekā viņu kolēģi Krievijā vai Ukrainā. Blumbaha gadījums laikam vairāk saistīts ar senilitāti.

Tieši zinātnei Latvijā laiks pēc 1945. gada visumā tomēr bija samērā labvēlīgs — dibināja Zinātņu akadēmiju, tās institūtus, zinātni — es runāju par dabas un eksaktajām zinātnēm — atbalstīja. Zinātne kļuva par intelektuālu patvērumu jaunajiem, tur varēja maksāt mazāk meslu pastāvošajai varai, īpaši pēc “Hruščova atkušņa”. Daudzos gadījumos tā bija labi apmaksāta “iekšēja emigrācija”, pat intelektuāls disidentisms bez īpašas bīstamības. Un tas, kas šajās nozarēs tapa Latvijā kopš sešdesmitajiem gadiem, nebija nekas pseidozinātnisks, tā bija pasaules kritērijiem atbilstoša zinātne. Mazliet vēlāk sākās ārzemju braucieni un ārzemju sakari, par ko daudzi toreizējās paaudzes zinātnieki dabūja samaksāt ar “čekas maisiem”. Vispār, Latvijas zinātnes atdzimšanas problēma šajā laikmetā lielā mērā ir tā pati “sešdesmitgadnieku” problēma, kas kultūrā un mākslā — varbūt tā ir personības sadalīšanās problēma. Personības dalīšanās ir arī šizofrēnija. Tāds bija laikmets, bet pieļauju — tā to izjuta un interpretēja ne visi. Un ne toreiz. Pēc rakstura un audzināšanas esmu pozitīvists nevis kritizētājs, zākātājs, tādēļ katrā laikmetā esmu centies saskatīt pozitīvo, arī tad, kad tā bijis pamaz.

Šuvajevs: 1945. gada marta beigās notika Latvijas PSR inteliģences pirmais kongress, kurā atskanēja kvēli uzticības apliecinājumi un plakātiski jauncelsmes uzdevumu skandējumi. Starp citu, šajā kongresā runu teic arī jūsu tēvs Pauls Stradiņš. Viņš saka, ka “pie uzbūves darba jāpieiet ar vesela saprāta mērauklu”. Jautājumam tātad ir ne tikai vēsturisks, bet arī privāts raksturs. Vai veselā saprāta izmantošana ir attaisnojusies?

Stradiņš: Domāju, ka par toreizējo sadarbību — ja tā notika ētikas normu robežās — “vecajai inteliģencei” nav jākaunas. Bija jāatjauno Rīga, Latvija, kara izpostītais, jāpabaro cilvēki, jāveido jauna ārstu un inteliģentu paaudze. Tautai bija jādzīvo; jāizdzīvo un jādzīvo. Tie, kas palika Latvijā, taču riskēja — nevarēja zināt, vai nedeportēs visu Latviju kā Krimas tatārus, Volgas vāciešus, čečenus, kalmikus. Kad Pārdaugavā ienāca krievu automātisti, tēvs izgāja tiem pretī pie savas slimnīcas lielā skursteņa. Viņam atņēma pildspalvu un pulksteni, bet atstāja dzīvu. Apkārt bija tukšums — visi mani krusttēvi, krustmātes, inteliģences loks, ar ko sagājāmies, bija prom. Inteliģences kongresā, kuru jūs pieminat, bez mana tēva runāja arī Jelgavas ārsts Ringolds Čakste, kurš saglabāja Jelgavas slimnīcu un prezidenta Čakstes kapavietu, mākslinieki, lauksaimnieki, Silmalis. Domāju, ka runas bija pieklājīgas, kaut varbūt neiztika bez uzticības mesliem un plakātisma. Bija toreiz obligātie rituāli. Tieši mana tēva runā tika izcelts lietpratības, kompetences princips, lietišķi un godprātīgi padarīts darbs, pretstatā toreiz bieži sastopamajai komunistiskai pļāpāšanai. Cits jautājums, ko viss tas maksāja vēlāk, 1947.-1949. gadā, kad cerības, Latvijas inteliģentu balsis un dažu vietējo funkcionāru biklie centieni saglabāt relatīvu neatkarību PSRS apstākļos tika brutāli apslāpēti. Galvenā metode šajā vidē tomēr bija nevis tiešas represijas, aresti, bet veco “buržuāzisko” speciālistu “pāraudzināšana” ar boļševistisko kritiku un paškritiku. Risinājās scenārijs — kritisks raksts partijas presē, sanāksme, “nosodījumi”, vainīgā “apstrādāšana” un grēku nožēla. Zinātnē uzzēla jauns žanrs — politiskā denunciācija, kuras lielmeistari bija Pelše un Bumbiers. Šim melu un pazemojumu konveijeram cauri izgāja daudzi, gandrīz visi “vecie”, Endzelīns gan “nenožēloja grēkus”. Kad 1941. gada jūlijā ienāca vācieši, mans tēvs sacīja savam kolēģim Dr. Āboliņam, kurš vēlāk bija Zviedrijā: “Trakomājas durvis aizveras, nabagmājas durvis atveras.” Nu atkal bija trakomāja, sociālā šizofrēnija, kaut arī vācu nacistiskā šizofrēnija nebija diezko labāka. Šīs liecības esmu mēģinājis dokumentēt grāmatā Tāds bija mūsu laiks... Tur rodamas atbildes uz jūsu jautājumiem — varbūt subjektīvas. Domāju, ka vesels cilvēks arī trakomājā izmanto veselo saprātu un tādā kārtā gūst iespēju tur dzīvot. Protams, ja viņš nesajūk vai ja viņu “neārstē” pārāk spēcīgām zālēm un pārāk intensīvi. Šo laikmetu mēs neesam izanalizējuši. Daudzi no tā atkratās kā nebijuša, un tas var būt saprotams — ir posmi, ko dzīvē negribas atcerēties, bet tad nu arī izaug mīti un mistifikācijas.

Šuvajevs: Esam nokļuvuši līdz problēmai, ko var dēvēt par inteliģences nodevību. Izprast to var palīdzēt tikai vēsturisks atskats, dažus zīmīgākos pieturpunktus tajā var minēt. 17., 18. gadsimtā Eiropā norisinās trīs svarīgi procesi. Izzūd enciklopēdiski, universāli izglītotais cilvēks, tā sauktais mācītais vīrs (homme de lettres, Gelehrte). Kļūst populāri pārspriedumi par viņa patoloģiskumu. Mācītā vīra vietu ieņem veselīgais un sparīgais speciālists, kas, pārstāvēdams “impēriju impērijā”, t.i., zinātni, tomēr ir cieši saistīts ar pastāvošo varu. Mūsdienās zinātnieks nereti ir tikai informācijas klerks, kas saistīts ar valstiski svarīgo uzdevumu risināšanu. 17. gadsimtā sāk nostiprināties arī tā sauktie litterati, proti, cilvēki, kas pārtiek no literārās, literāri zinātniskās darbības. Kas vērojams tālaika Latvijā?

Stradiņš: Nu, kā saprotu, domāts rast apstiprinājumu tēzei par inteliģences nodevību Latvijā, īpaši pēckara gados. Jau uzreiz tomēr mazliet oponēšu. Inteliģences nodevība — pret ko? Pret tēvzemi? Pret idejām, kuras atbalstījuši? Pret sevi pašu? Ja runājam par zinātni — vai tad Endzelīns, Paulis Lejiņš un citi, palikdami dzimtenē, bija nodevēji, vai nodevējs bija Smiļģis? Tikpat labi nodevību varētu piedēvēt tiem, kas 1944. gadā aizbrauca, bet arī viņus, saprotams, es tā nesaukšu. No otras puses, ja Latvijā inteliģenti būtu palikuši tādā skaitā kā igauņi un lietuvieši, varbūt latviešu kultūras un Latvijas virzība būtu mazliet citāda, nebūtu tik spēcīga rusifikācijas spiediena. Neuzskatu īsti par nodevēju pat profesoru Kirhenšteinu, lai kāda formāli būtu viņa loma. Būtībā jau no viņa nekas nebija atkarīgs, visu diktēja Staļins un Višinskis. Protams, protams, viņš būtu varējis aiziet no marionešu valdības, kā to Lietuvā izdarīja Krēve-Mickevičs. Domāju, ka Kirhenšteins tika piekrāpts. Bet varētu hipotētiski iztēloties, kas būtu, ja dzīvs būtu Rainis, nez vai viņu nemēģinātu savervēt Kirhenšteina vietā? Inteliģence tomēr centās asiņainos notikumus amortizēt — neveiksmīgi, diemžēl. Es neaizbildinu kolaborāciju ne vācu, ne krievu okupācijas laikā vispār — ļoti daudzos gadījumos bija klaja nodevība pret tautu, ētiku, kolēģiem, taču pirms runāt vispārināti, jāveic atsevišķu gadījumu, indivīdu analīze. Atgādināšu, ko Matīss Kaudzīte sacījis par Brīvzemnieku cariskās rusifikācijas laikos: viņš esot uzskatāms “augstākā ziņā par īstenu goda vīru, par vērīgu likuma cienītāju, par apzinīgu pienākuma pildītāju un par savas tautas labuma un tiesību piekopēju vienīgi tik tāļu, cik tas droši atļauts”. Šādi cilvēki, domāju, darbojās Latvijā arī padomju režīma gados.

“Rosīgā vīra” tēma inteliģences vēsturē sākas ar impērijas, Baltijas guberņu modernizāciju, ar Rīgu — parādās fiziķis Parrots un ķīmiķis Grindelis, pirmais latviešu tautības dabaszinātnieks un ārsts, tiek dibināta Vidzemes vispārderīgā ekonomiskā biedrība. Apogeju šī darbošanās sasniedz 1862. gadā dibinātajā Rīgas Politehniskajā institūtā, kas kļūst par nozīmīgu kapitālistiskās modernizācijas instrumentu ne tikai Baltijas guberņām, bet arī visai Krievijas impērijai. Šie inteliģenti bija kompromisa vai rīcības cilvēki. Arī viņu vērtējumā diez vai vietā runāt par nodevību. Nodevība pret ko — pret latviešu dzimtcilvēkiem, pret muižniekiem, pret garīdzniekiem, pret saviem revolucionārāk, radikālāk noskaņotiem amata brāļiem, kas saskatīja netaisnību pastāvošajā iekārtā? Protams, varam allaž runāt par ideālu un sevis nodevību.

Varam vaicāt, kas vairāk darījis latviešu labā — Merķelis ar savu slaveno grāmatu vai Stenderi ar savu Augstas gudrības grāmatu, kuras otrs, “kanonizētais” izdevums nāca klajā pašās “filozofiskā gadsimta beigās” vienlaikus ar Latviešiem? Domāju, ka vēsture rīkojas pareizi, kaut kādā veidā sintezēdama abas pieejas.

Šuvajevs: 19. gadsimtu ir pieņemts dēvēt par pirmās atmodas laiku. Tolaik rodas arī latviešu inteliģence, kaut gan principā inteliģence ir Krievijas (vēlāk — PSRS) fenomens, Rietumeiropā tiek runāts par intelektuāļiem.

Stradiņš: Jā, inteliģence lielā mērā patiešām sākotnēji ir bijusi specifisks Krievijas impērijas vēstures jēdziens un termins (angļi pat pārņēmuši to no krievu valodas un raksta “inteligentsia”), to pirmoreiz izvirzīja 1866. gadā krievu rakstnieks Pjotrs Boborikins, kurš, starp citu, bija studējis Tērbatas universitātē medicīnu un ķīmiju! Kā bija Latvijā? 19. gadsimta Baltijas vācieši lielā mērā bija intelektuāļi, varbūt ar provinciālisma iezīmēm — viņu īstie intelektuāļi devās prom no Baltijas, darbojās ārzemēs. Latviešu inteliģence, nacionālā inteliģence radās atmodas laikā 50.-70. gados Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, bez šaubām, vairāk krievu inteliģences ietekmē, nevis vāc} ietekmē, pret kuriem turējās permanentā opozīcijā. Tādi bija Krišjānis Valdemārs, agrīnais Barons, Juris Alunāns, Fricis Brīvzemnieks. Viņi centās darboties savas tautas, sabiedrības labā, popularizēja zinātnes, racionālu saimniecību, mudināja izkopt nacionālo identitāti, kā mēs šodien sacītu. Bet bija arī Kronvaldu Atis vai Auseklis, kas rosināja nacionālromantisko strāvu, tās saknes nāk no Merķeļa, varbūt Herdera. Vispārīgi runājot, inteliģenti savu misiju saskata citādu nekā intelektuāļi, nevis noslēdzoties sevī, savā jaunradē, savā nozarē, savā domāšanā un pašattīstīšanā, bet ejot tautā — vai nu ar pragmatiskām idejām, kā Valdemārs (un daļēji Brīvzemnieks), vai ar romantiskām nākotnes vīzijām, vai ar radikālām pastāvošā iznīcināšanas idejām, kur savus spēkus pielika Stučka, Jansons-Brauns, arī jaunais Pliekšāns-Rainis. Mazas tautas prioritātes ir citas nekā lielas tautas prioritātes — būtiska ir identitātes, izdzīvošanas, tautības saglabāšanas problēma (kas reizēm gan kļūst hipertrofēta). Latviešu inteliģence svārstījās starp nacionālo un sociālo problēmu, reizēm centrējoties uz pirmo, reizēm uz otro. Neatkarība nāca Latvijai kā negaidīta dāvana, bet neaizmirsīsim, ka tās ideja 1915.-1917. gadā dzima vispirms inteliģentu galvās. Toreiz pat rakstīja, ka brīvā Latvija esot dzejnieku un mākslinieku radīta, — pārlasiet Skalbes Mazās piezīmes.

Latviešu inteliģence nebija krievu inteliģences kopija, kaut arī savos pirmsākumos bija ar to cieši saistīta. Krievu inteliģence patiesībā tomēr stāvēja patālu no savas tautas, kas tolaik lielā mērā bija neizglītota, analfabētiska, anarhistiska. Latviešu tautai pēc dzimt­būšanas atcelšanas ātrāk veidojās veselīgs kodols, to veicināja skolas, biedrības, kori, dziesmusvētki. Tautu toreiz veidoja tautskolotājs, un pati latviešu tauta jau Krievijas impērijā bija samērā inteliģenta. Domāju, ka šī tautas un inteliģences relatīvā vienotība, dažkārt gan destruktīvā ziņā, piemēram, revolūciju reizēs, bija tā, kas apgaroja latviešus, noteica to virzību, vēsturisko atmiņu. Vismaz “trešo atmodu”, dziesmoto un karogoto — sarkanbaltsarkani karogoto! — revolūciju šī vienotība veicināja. Šī atmoda tapa no folkloras festivāliem, arī no Radošo savienību plēnuma, no inteliģences “nodevības” — šoreiz pret komunistisko režīmu.

Bija latviešiem arī intelektuāļi, no tiem pirmie varbūt Jānis Poruks un Fricis Bārda, kas vairāk ietekmējās no vācu kultūras, jūgendstila dekadenti un Rainis arī, īpaši Šveicē un pēc tam. Gētes Fausta tulkojums varbūt bija pirmais intelektuālisma apliecinājums. Šīs līnijas turpinājums — filozofi Teodors Celms, Pauls Jurevičs, Zenta Mauriņa, Konstantīns Raudive, arī daudzi zinātnieki intelektuāļi, arī dabaszinātnēs). Tas ir eiropeisks iestrāvojums latviešu gara dzīvē, kas darījis to bagātāku, dziļāku, bet varbūt attālinājis no tautas un padziļinājis plaisu. Taču Latvija jau ir līdzenumu zeme, un latvieši — līdzenuma tauta, ar piemīlīgām augstienēm, mūsu zilajiem kalniem, bet ne tām īstajām kalnu virsotnēm, par kurām runā Rainis savā Kalnā kāpējā.

Un ja vēl par nodevības tēmu, tad nav īsti skaidrs, vai nodevēji tomēr bija sociālisti, piemēram, vērsdamies pret nacionālo ideju un valsti (Dauges un Raiņa reālajā sarakstē, Dobrovenska virtuālajos Raiņa dialogos ar “brāļiem”), vai tie konservatīvie, piesardzīgie, kas aizgūtnēm dziedāja Bože, carja hraņi un vēlāk piebalsoja Deutschlandslied, vai Andrievs Niedra (kura nodarījumu pašreiz sāk traktēt arī netradicionāli; starp citu, 1987. gadā biju Andrieva Niedras kapa pieminekļa atklāšanā Meža kapos, ceremonija pulcēja tikai kādu duci cilvēku, bet bija interesanti vēstures rakursi), vai vēl kāds? Katrā ziņā nez vai latviešu inteliģence kopumā. Diez vai Latvijas inteliģences vēsture ir nodevības vēsture, — mazdūšības un kompromisu varbūt tomēr.

Šuvajevs: Krievu kultūras ietvaros pastāv dažādas izpratnes par inteliģenci. To saista ar gara kultūru, augstsirdību, lielu dvēseli. Taču sākotnēji ar vārdu “inteliģents” tiek apzīmēts cilvēks, kas pats savas vainas dēļ neiegūst augstāko izglītību, bet iestājas, “slimo” par tautu vai apspiestajiem. 1909. gadā Krievijā parādās inteliģences pašizskaidrošanās manifests Vehi (Ceļazīmes). Mihails Geršenzons citē Čehovu, ka netic liekulīgajai, histēriskajai, neaudzinātajai un slinkajai inteliģencei, turklāt apspiedēji nāk no pašas inteliģences aprindām. Šajā krājumā savas domas pauž arī Nikolajs Berdjajevs un “brīvās domas bruņinieks” Aleksandrs Izgojevs, kas 20. un 30. gados uzstājas Rīgā, publicējas Latvijā. Tā vien šķiet, ka izliktās ceļazīmes un brīdinājumi Latvijā gan tolaik, gan patlaban netiek pamanīti.

Stradiņš: Šo grāmatu mūsdienu Krievijā raksturo īsi: “Intelektuāļi pret inteliģentiem.” Nezinu, cik lielā mērā tā tika pamanīta Latvijā ap 1910. gadu, nedomāju, ka latviešos īpaši populāri ir bijuši Berdjajevs, Bulgakovs (Sergejs, nevis Mihails!), Geršenzons, Kistjakovskis, Strūve, Franks, cilvēki, kas vēlāk emigrēja vai tika izraidīti no Padomju Krievijas ar “filozofu kuģi” — tas jums kā filozofam jāzina labāk. Mana tēva bibliotēkā, šķiet, bija šī grāmata, jaunībā esmu to cilājis, taču man tobrīd tā šķita samudžināta, sarežģīta, neaktuāla, varbūt pat aplama. Jāatzīstas, toreiz vairāk biju pārņemts no idejām par inteliģences īpašo misiju, lasīju Hercena un Gorkija publicistiku, arī konformistiskos Iļjas Ērenburga memuārus un Rietumu kreisos rakstniekus. Lielāku ietekmi uz mani atstāja, piemēram, Žana Pola Sartra grāmatas. Kaut arī — no pretējās puses — Dostojevska slavenā runa Puškina pieminekļa atklāšanas svinībās un arī viņa Velni, kur tik pravietiski apcerēta inteliģences un revolūcijas tēma.

“Kas vainīgs?”, “Ko darīt?” — šie jautājumi nāk no krievu inteliģences. Inteliģences dabiskā stāja — būt opozīcijā. Tikai kādā opozīcijā — vai analizēt norises, tajās neiejaucoties, vai rosināt reālas lietas, vai prasīt pastāvošā iznīcināšanu? Mājās — nevīžība, nekārtība, bet tu ej cilvēkos “glābt tautu”. Tā esot vieglāk un interesantāk, kamēr melnais darbs mājās paliek neapdarīts. Tā vai vismaz līdzīgi krājumā Vehi rakstīja Geršenzons.

Pašlaik mūsu inteliģence savā protestā nav pārāk radikāla un bieži maz konstruktīva.

Šuvajevs: Arī ar intelektuāļu cildināšanu nevajag pārsteigties. Uzskatāmi tas atklājās Otrā pasaules kara laikā. Parasti viņi ir dabaszinātnieki, scientiski orientēti speciālisti savā jomā, kuri bieži vien neizprot dzīves kopsakarības, sabiedrības, kultūras pastāvēšanas likumsakarības.

Stradiņš: Manuprāt, ir intelektuāļi šī vārda plašā nozīmē un profesionāļi konkrētā jomā, arī pēdējie varētu dot izstarojumu uz blakusjomām un visu sabiedrību. Domāju, ka labā nozīmē intelektuāļus drīkst cildināt, arī Latvijā tādi ir bijuši, tikai viņi nav īpaši populāri. Varētu atsaukties uz visai pretrunīgo Paula Valdena personību — vēsture neraisījās pēc viņa prognozēm, bet viņš deva izcilus darbus ķīmijā. Gribu minēt profesoru Kristapu Rudzīti medicīnā; viņa 100 gadu reizē, pērn, iznāca interesanta grāmata, kas palika intelektuāļu nepamanīta. Rudzītis bija īpatnēja personība, viņš saglabāja gara brīvību totalitārisma gados, “politisko dinozauru” valdīšanas laikā. Vai viņi ir sapratuši pasaules, sabiedrības, kultūras virzību? Domāju, ka daļēji gan, viņi bija ideālos domājoši cilvēki. Bet ciktāl vispār mēs varam paredzēt vēstures virzību un cik ilgam laika sprīdim? Pavaicāsim — vai to saprata Andrejs Saharovs? Viņa pamatideja bija divu sistēmu konverģence, “demokrātiskais sociālisms”, Eirāzijas savienība (būtībā Saharovs vienīgais būtu varējis Padomju Savienību glābt, to fundamentāli pārveidojot, bet laikam jau pārveidošana tādā garā tik un tā nozīmētu tās bojāeju). Pašreizējā stadijā Saharova idejas itin kā noraidītas visā pasaulē, arī Krievijā. Latvijā Saharova idejām kaut cik uzmanību pievērsa Tautas frontes un, ja atceraties, arī Latvijas Zinātnieku Savienības pirmajos programmatiskajos dokumentos. Taču Saharovs vēsturē paliks gan kā intelektuālis, gan kā inteliģents, kas viens izgāja cīņā pret totalitārismu. Un nav jau sacīts, ka viņa idejas vēstures gaitā ar laiku atkal nekļūst virzītājas mūsu kontinentā.

Tās tīri pragmatiskās laissez faire vai arī pārspīlēti nacionālromantiskās idejas, kas pašreiz dominē Latvijā, ir diezgan triviālas, tās diez vai būs pievilcīgas intelektuāli orientētai jaunatnei. Kad tā uznāks uz skatuves, Latvija kļūs citāda — gribētos cerēt.

Raksts sagatavots ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu