Ir pienācis laiks beidzot to pateikt

Pērn ebreju Jaungada priekšvakarā Izraēlas populārākajā dienas laikrakstā Yedioth Ahronoth (Jaunākās Ziņas) bija lasāma plaša intervija ar Ehudu Olmertu. Caurkritušo premjerministru izvaicāja žurnālisti Nahums Barnea un Šimons Šifers. Olmerts ilgus gadus bijis Jeruzālemes mērs (1993-2000), ir Kneseta (Izraēlas parlamenta) loceklis, valdības līmeņa amatpersona. 2005. gadā viņš atstāja kreisi orientēto Likud partiju un pievienojās Kadima - centriskai aliansei, ko pēc izraēliešu “izvākšanās" no Gazas sektora izveidoja toreizējais premjerministrs Ariels Šarons. Kadima valdībā viņš ieņēma vicepremjera krēslu, līdz 2006. gadā, kad Šaronu piemeklēja insults, kļuva par premjerministru. 2008. gada jūlijā, pieņemoties spēkā korupcijas skandālam un tā arī nespējot izkļūt no dramatiska sabiedrības uzticības zaudējuma, kas sākās jau tūlīt pēc neveiksmīgā kara pret Hezbollah kaujiniekiem Libānas dienvidos, viņš paziņoja par gatavību demisionēt. 2008. gada 21. septembrī, pēc oficiālas demisijas raksta iesniegšanas, Olmerts kļuva par pagaidu valdības vadītāju un tāds paliks, līdz zvērestu nenodos jauns premjerministrs. Saskaņā ar Izraēlas likumiem premjera amata kandidātei, pie Kadima piederošajai Cipi Livni 42  dienu laikā pēc demisijas vajadzēja izveidot rīcībspējīgu valdošo koalīciju. 26. oktobrī Livni paziņoja, ka viņai tas nav izdevies. Vispārējās vēlēšanas gaidāmas šogad. Šeit lasāmi fragmenti no intervijas Yedioth Ahronoth, ko Olmerts sniedza dažas stundas pēc demisijas raksta iesniegšanas.

Avi Šteinberga priekšvārds intervijas fragmentu tulkojuma publikācijai The New York Review of Books

Yedioth Ahronoth: Pirms demisijas jūs droši vien dziļāk ielūkojāties sevī, savā dvēselē?

Ehuds Olmerts: Šobrīd es vēlētos ielūkoties savā dvēselē visas Izraēlas nācijas vārdā. [..] Paies daži gadi, un mani mazbērni vaicās, ko ir paveicis viņu vectēvs, kādu valsti mēs esam atstājuši viņiem mantojumā. Esmu to teicis pirms pieciem gadiem intervijā Yedioth Ahronoth, teikšu arī tagad: mums ir pavērušās iespēju durvis (uz pavisam īsu laiku, iekams nonākam kādā galēji bīstamā situācijā), un mēs varam spert vēsturisku soli mūsu attiecībās ar palestīniešiem un otru vēsturisku soli - mūsu attiecībās ar sīriešiem. Abos gadījumos lēmums, kas mums jāpieņem, ir lēmums, kuru neesam pietiekami skaidri saskatījuši veselus četrdesmit gadus. Mums ir jāpieņem šie lēmumi, un tomēr mēs neesam gatavi atzīt paši sev, ka, jā, tas ir tas, kas mums jādara. Mums jāpanāk vienošanās ar palestīniešiem, bet tas nozīmē iziešanu no gandrīz visām, ja ne visām [okupētajām] teritorijām. Zināms procents šo teritoriju varētu arī palikt mūsu rokās, taču tad mums jādod palestīniešiem tāds pats procents [teritoriju citviet]. Ja tā nebūs, nebūs arī miera.

YA: Ieskaitot Jeruzālemi?

Olmerts: Ieskaitot Jeruzālemi, ar, kā es to iztēlojos, īpašu kārtību Tempļa kalna un vēsturiskajās vietās. Ikvienam, kas nopietni runā par drošību Jeruzālemē, un kas nevēlas, lai traktori un buldozeri brauc virsū viņa draugiem, kā tas notika vienam no maniem tuvākajiem draugiem, kurš zaudēja kāju pēc tam, kad terorists pārbrauca viņam pāri ar traktoru, ir jāspēj atteikties no daļas Jeruzālemes. [2008. gada jūlijā Jeruzāleme piedzīvoja divus atsevišķus uzbrukumus, kuros bija iesaistīta Austrumjeruzālemes arābu vadīta smagā celtniecības tehnika.]

Ikvienam, kas vēlētos kontrolēt pilnīgi visu Jeruzālemi, nāktos uzsūkt pašā Izraēlā 270 tūkstošus arābu. Tas nekur neder. Mums ir jāpieņem lēmums. Šis lēmums ir grūts, šausmīgs, tas ir pretrunā ar mūsu dabiskajiem instinktiem, dziļākajām ilgām, mūsu kolektīvajām atmiņām, Israēla tautas lūgšanām pēdējo divu tūkstošu gadu garumā.

Es biju pirmais, kas vēlējās nodrošināt Izraēlas kontroli pār pilnīgi visu pilsētu. Es atzīstos. Es nemēģinu ar atpakaļejošu datumu attaisnot to, ko esmu darījis pēdējos trīsdesmit piecus gadus. Ievērojamu daļu no šī laika es nebiju gatavs savās pārdomās nolaisties šīs realitātes dziļumos.

YA: Ja jums būtu iespēja turpināt vadīt valdību, vai jūs spētu panākt vienošanos? Kā jums šķiet?

Olmerts: Man šķiet, ka mēs esam ļoti tuvu brīdim, kad vienošanās tiks panāktas.

YA: Gan ar palestīniešiem, gan ar sīriešiem?

Olmerts: Jā, arī ar sīriešiem. Tas, kas mums vajadzīgs pirmām un galvenām kārtām, ir pieņemt lēmumu. Gribētos gan zināt, vai Izraēlas valstī ir kāds nopietni domājošs cilvēks, kas tic, ka varam panākt mieru ar sīriešiem, galu galā neatsakoties no Golānas augstienēm.

YA: Tā vien šķiet, ka Izraēlas politiskie līderi allaž nonāk pie šādiem secinājumiem tikai tad, kad paši vairs nav tādā pozīcijā, lai šādus lēmumus pieņemtu.

Olmerts: Tas neattiecas uz mani. Es to secināju vēl tad, kad spēju kaut ko darīt lietas labā. 2007. gada februārī, ilgi pirms policija uzsāka izmeklēšanu pret mani, es nodibināju kontaktu ar sīriešiem. Šajā laikā es pieliku daudz pūļu, sūtīju šurpu turpu pilnvarotas personas, dažādi cilvēki manā vārdā slepeni strādāja, lai pārliecinātu sīriešus, ka es vēlos sākt ar viņiem nopietnas sarunas. Šodien esam sasnieguši punktu, kurā mums pašiem sev jāatbild uz jautājumu, vai mēs patiešām vēlamies mieru, vai ne. Es nesaku, ka tas ir vienkāršs jautājums. Man var norādīt, un varbū pamatoti, ka trīsdesmit piecus gadus kopš Jom Kipur kara mēs esam dzīvojuši Golānas augstienēs bez neviena pamiera pārtraukšanas gadījuma. Un nav arī nekādas ikdienas rīvēšanās ar civiliedzīvotājiem, kā tas ir teritorijās. Ja tā, tad kāpēc šāda situācija lai neturpinātos?

YA: Ja ieklausāmies jūsu sacītajā, tā vien šķiet, jūs uzskatāt, ka vaina pilnībā jāuzņemas Izraēlai.

Olmerts: Nē. Mūsu nasta ir mūsu, viņējā jānes viņiem. Es nemudinu noslēgt mieru ar Sīriju, vienkārši atdodot viņiem Golānas augstienes. Sīrieši labi zina, kas viņiem būs jāatdod, lai atdabūtu Golānu.

Viņiem jāatsakās no savām saiknēm ar Irānu, tādām, kādas tās ir šobrīd, un no savām saiknēm ar Hezbollah. Viņiem jāpārstāj finansēt terorismu, Hamas kustību, Al Qaeda un svēto karu Irākā. Viņi to zina. Tas viņiem ir skaidri pateikts.

Ja nākamo pāris gadu laikā izceltos reģionāls karš un mums gadītos nonākt militārā konfrontācijā ar Sīriju, man nav nekādu šaubu, ka mēs viņus pamatīgi sakautu. Mēs esam stiprāki par viņiem. Izraēla ir visspēcīgākā valsts Vidējos Austrumos. Mēs varētu cīnīties ar jebkuru no mūsu ienaidniekiem vai ar visiem viņiem kopā, vienalga, mēs uzvarētu. Jautājums, ko es uzdodu pats sev: kas notiktu pēc tam, kad mēs būtu uzvarējuši. Pirmkārt jau par šo uzvaru mēs ļoti sāpīgi samaksātu.

Un kad būtu samaksājuši, ko mēs viņiem teiktu? “Sēdīsimies pie sarunu galda.” Un ko teiktu sīrieši? “Runāsim par Golānas augstienēm.”

Tā nu es sev jautāju: vai iesaistīties karā ar sīriešiem, ciešot zaudējumus un postījumus, tikai tāpēc, lai sasniegtu to, ko iespējams sasniegt, nemaksājot tik dārgi? [..] Kad nav miera, kara iespēja aizvien ir daudz lielāka. Jebkuram premjerministram ir jāuzdod sev jautājums, kādā virzienā vissvarīgāk būtu strādāt. Vai viņa pūliņi ir vērsti uz miera sasniegšanu, vai arī tie pastāvīgi veltīti tam, lai valsts kļūtu arvien stiprāka ar nolūku uzvarēt karā. [..] To, ko es tagad saku, nekad nav teicis neviens Izraēlas līderis. Bet ir pienācis laiks beidzot to pateikt. Ir pienācis laiks manis sacīto iekļaut politiskajā dienaskārtībā.

Es lasu mūsu ģenerāļu ziņojumus un saku sev: “Kā tas var būt, ka viņi neko nav mācījušies.” Reiz kāda ļoti cienījama vecāka amatpersona man sacīja: “Viņi vēl joprojām dzīvo Netkarības kara vai Sīnāja kampaņas laikos”. Viņi spēj runāt par tankiem, par kontrolētām teritorijām, par tās vai citas

augstienes noturēšanu. Bet visas šīs lietas ir bezvērtīgas. [..] Tas, kas mūs patiešām apdraud no ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, ir raķetes un vadāmie šāviņi. Mums vajadzēs atbildēt uz šiem draudiem. Bet mēs neatradīsim atbildes tuvāko divsimt metru radiusā.

[.. ] Pirmo reizi beidzot vajag gribēt nospraust galīgu un skaidru robežu starp mums un palestīniešiem. Tā lai visa pasaule, ASV, ANO un Eiropa varētu sacīt: “Jā, tās ir Izraēlas valsts robežas, mēs tās atzīstam un mēs tās ar formālām rezolūcijām ierakstīsim starptautiskajā kārtībā. Šīs ir oficiāli atzītas Izraēlas robežas, un šīs - Palestīnas valsts robežas.” [..] Kurš gan nopietni domā, ka, ja mēs sēžam uz vēl viena paugura, uz vēl vieniem simt metriem, tad esam devuši nopietnu ieguldījumu Izraēlas kopīgajai drošībā? [..] Vai par iemeslu tam, ka starp mums un palestīniešiem nav panākts miers, ir Izraēlas nesamierināmība? Nē. Nē, šajā ziņā es vēlos kliedēt jelkādas šaubas. Ar nožēlu man nākas atzīt, ka palestīniešiem trūkst nepieciešamās drosmes, spēka, iekšējās pārliecības, gribas un aizrautības. Ja mums neizdosies nonākt pie risinājuma, es nekādā gadījumā nebūšu gatavs vainu par to uzkraut Izraēlai. Vaina pirmkārt un galvenokārt jāuzņemas otrai pusei.

Man gribētos mācīties pašam no savām kļūdām. Agrāk tādu nepieciešamību nesaskatīju un negribu tagad sevi attaisnot. Tieši pirms trīsdesmit gadiem, kad Menahems Begins atgriezās no Kempdeividas, es atklāti uzstājos pret [tur panākto vienošanos] un balsoju pret to. Jā, es atzīstos, es nemēģinu to slēpt vai padarīt par nebijušu. Kur meklējams Begina ģēnijs? Viņš sāka no beigām. Viņš teica: “Esmu gatavs izvākt karaspēku no visas Sīnāja pussalas tūlīt. Un tagad varam sākt sarunas”. [.. ] Kad es paraugos atpakaļ uz premjermistriem pirms manis, uz Ariku Šaronu, Bibi Netanjahu, Ehudu Baraku un Ichāku Rabīnu, lai viņam svētīta piemiņa, varu teikt, ka katrs no viņiem spēra soli pareizajā virzienā. Taču kaut kādā brīdī, kaut kādā apstākļu sakritībā, kad bija nepieciešams lēmums, šis lēmums tomēr netika pieņemts. [..]

YA: Izraēlu visvairāk biedējošais drauds ir tas, ka mēs nespējam panākt Irānas kodolieroču programmas apstādināšanu. Šķiet, ka [Irāna] ir tikai soli no kļūšanas par kodolvalsti.

Olmerts: Ir milzīga atšķirība starp mūsu pieeju Irānas jautājumam un mūsu pieeju Palestīnas, Sīrijas un Libānas jautājumam. Trīs nosauktie ir mūsu tiešie kaimiņi. Tā, kā mēs rīkojamies attiecībā uz viņiem, mēs nevaram rīkoties attiecībās ar Irānu. Irāna ir lielvara, kas rada nopietnus draudus starptautiskajai sabiedrībai. Un tieši starptautiskajai sabiedrībai jāuzņemas galvenā atbildība par situācijas attīstību Irānā.

Šķiet, ka pie mums runātajā par Irānu nereti iezogas lielummānija, zūd mēra sajūta. Mēs esam valsts, kas pazaudējusi mēra sajūtu. Uzskats, ka, ja Amerika, Krievija, Ķīna, Anglija un Vācija nezina, kā tikt galā ar Irānu, bet mēs - izraēlieši - zinām, mēs kaut ko darīsim, mēs rīkosimies, šāds uzskats ir piemērs mēra, proporciju sajūtas zudumam.

[..] Pienāks laiks, tiks izstāstīta visa [2006. gada] Libānas kara vēsture, un aina izskatīsies pilnīgi citāda. Es esmu vienīgais, kas par to vēl nav runājis. Bogijs Jālons [agrākais ģenerālleitnants un ģenerālštāba priekšnieks Moše Jālons], kurš nezina, kas notika, ir runājis. Augstākā virsniecība, brigādes ģenerāļi, majori un pulkvežleitnanti - katrs redzēja tikai savā šaurajā perspektīvā. Persona, kas zina visu no sākuma līdz beigām, līdz šim ir klusējusi. Aina ir izkropļota.

YA: Vai daži galēji asi izteikumi no Kneseta locekļu puses neliecina par to, ka atkal trūkst vēlmes uzņemties ministru kabineta vadību?

Olmerts: Es nekad neaizmirsīšu tikšanos ar Šaronu tajā vakarā pirms izlidošanas uz ASV, kur man bija paredzēta slepena tikšanās ar Kondolīzu Raisu.

Tas bija drīz pēc mūsu iziešanas no Gazas joslas 2005. gada augustā. Šaronam tikko bija beigusies tikšanās ar ārlietu un aizsardzības komitejām.

Viņs bija bālāks, nekā jelkad agrāk biju viņu redzējis. Es pajautāju savam draugam Dovam Veisglasam, Šarona biroja vadītājam, kas noticis. Viņš man pastāstīja, ka Ariks tikko atgriezies no komitejas sēdes, kuras laikā Kneseta locekļi Uzi Landaus un Efi Eitama klieguši uz viņu: “Jūs esat gangsteris,” “Jūs esat noziedznieks,” “Jūs esat nicināms,” “Jūs esat zaglis.” Šarons ir vecāks vīrs ne pārāk labā fiziskā formā - pēc neilga laika ar viņu bija cauri - un tobrīd viņš bija šoka stāvoklī. Parādība nav jauna. Tā sākās Rabīna slepkavības priekšvakarā un tuvināja šo slepkavību.[..]

YA: Tagad, kad esat atkāpies no amata, vai jums ir citāds skatījums uz karu? Vai ir kaut kas, ko jūs būtu darījis citādi? Vai jūs tagad mazāk uzticaties [Izraēlas] militārajai vadībai?

Olmerts: Libānas karš ieies vēsturē kā pirmais karš, kurā militārā vadība saprata, ka klasiskā karadarbība pieder pagātnei. Tikai netālredzīgi domājošais Bogijs Jālons var teikt, ka, ja mēs būtu iebrukuši Libānā ar visu mūsu armiju, iznākums būtu citādāks. [..] Bet tas bija vienīgais karš, kas beidzās ar politisku vienošanos. Kopš tā laika šajā apvidū nav atskanējis neviens šāviens. Ja mēs zinātu, kā šodien nonākt pie šādas vienošanās dienvidos [t.i., Gazā], mūs karotāji to noteikti atbalstītu. [..] Bet patiesā mācība no šī kara, kā jau es teicu, ir tā, ka mūsdienu karos aizmugures [darba fronte] ir tāda pati fronte, aizmugure ir iesaistīta kaujā. ®

Tulkots no 2008. gada 4.-17. decembra The New York Review of Books numura