Fui, kāda savienība

“Līdz ar to cilvēkiem, kuri jūtas Eiropai piederīgi, šobrīd un tuvākajā nākotnē lielākais izaicinājums būs savās sirdīs un prātos nošķirt Eiropu kā kultūras, tradīciju telpu no Eiropas deģenerējušās politikas un biznesa elites. Ņemot vērā šīs elites lielo ietekmi (diemžēl), tas gan patiesi varētu būt ļoti grūti paveicams uzdevums. Vispirms būtu jātiek pāri mums ilgstoši smadzenēs “sapilinātajam”, ka Eiropa un Eiropas Savienība ir viens un tas pats.”

Māris Zanders, Diena, 9. septembrī

Komentārs par šo Māra Zandera izteikumu būs vingrinājums dialektiskā domāšanā – proti, tādā domāšanā, kas cenšas tvert pretrunas un attīstību, nevis fiksēt kādu lietu stāvokli. Ņemot vērā bēdīgo situāciju, kādā šodien atrodas ES, tieši šāda pieeja var mūs pasargāt no pārsteidzīgiem secinājumiem par šo organizāciju. Šaubas par Eiropas integrācijas spožo nākotni patlaban patiešām ir pamatotas. Tomēr diez vai ir saprātīgi atmest kādu derīgu lietu tikai tādēļ, ka tā nespēj izpildīt visas mūsu slēptākās vēlmes. Mans tosteris tiešām nav perfekts. Tas joprojām nespēj atskaņot kompaktdiskus, taču tas joprojām var man kalpot – vismaz tik ilgi, kamēr neesmu iegādājies jaunu, kurš spētu atskaņot mūziku.

Par to, vai ES šodienas problēmās patiešām ir vainojama elites deģenerēšanās, vēl varētu pastrīdēties. Drīzāk ir izrādījies, ka šī elite atrāvusies visai tālu no realitātes. Tādēļ arī ES darbībā ir diezgan daudz derdzīgā. Vispirms, ES ir caurcaurēm birokrātu organizācija, un kā tādai tai piemīt tieksme regulēt un “harmonizēt” pilnīgi visu – tostarp arī lietas, kur bez birokrātijas līdz šim tīri labi varēja iztikt. Otrkārt, lai gan tā ar vērienu dala naudu, šī nauda itin bieži nonāk tur, kur tā nav vajadzīga, un nenonāk tur, kur to vajag kā ēst. Šajā jomā mums jau ir pieredze. Esam redzējuši Latvijas mazpilsētas, kur par “Eiropas naudu” ir savilkta kanalizācija un ūdensvads, – taču šīm ieraktajām Eiropas caurulēm neviens neslēdzas klāt, jo tas vietējiem vienkārši ir par dārgu. Esam redzējuši ES “doktorantu” stipendijas, kas pārsniedz Latvijas profesoru algas. Esam redzējuši fanātiskas ES rūpes par ekoloģiju Latvijas reģionos, ko cilvēki jau sen pametuši. Protams, ne jau visa ES nauda tiek izmantota šādi, tomēr šie piemēri diezgan labi apliecina, kā superaugstu apmaksātie Briseles mandarīni saprot tās vai citas dalībvalsts vajadzības – īpaši to dalībvalstu, kuras, kā Latvija, ekonomiskās attīstības ziņā atrodas ES lejasgalā. Visbeidzot, pašas ES komunikācija ar dalībvalstu sabiedrību ir tik sterila un neizteiksmīga, ka galvenie Eiropas tēmas cilātāji beigu beigās izrādās vietējie politiķi. Šie pēdējie, protams, Eiropas politiku padara par tēmu populistiskajās pašmāju kampaņās, kas izskan krietni plašāk par jebkuru ES aģitāciju un beigu beigās draud aprakt pašu Eiropas integrācijas ideju.

Īsi sakot, ES kā organizācija ir birokrātiska, izšķērdīga, komunikācijā sterila, vīzdegunīga pret trūcīgajiem, un tā tālāk. Bet! Ir grūti saprast, par kādu Eiropu kā “kultūras un tradīciju telpu” mēs šodien varētu runāt, ja ES, par spīti visiem saviem trūkumiem, nebūtu nodrošinājusi Eiropā zināmu ekonomisku un politisku integrāciju. Tas, ka Eiropa vēsturiski ir bijusi sinonīms Rietumeiropai, ir labi zināms fakts. Taču ne mazāk svarīgi, ka pat šie “ekskluzīvie” eiropieši līdz pat Otrajam pasaules karam nebūt neuzskatīja cits citu par “īstiem” eiropiešiem – vācieši frančus, franči britus, briti vāciešus, un tā tālāk. Eiropa kā telpa, kurai var būt kāda vienota kultūra un tradīcijas, ir samērā nesens izgudrojums. Šodien mēs varbūt varam teikt, ka Rihards Štrauss un Moriss Ravēls bija “eiropiešu” komponisti, taču viņu dzīves laikā mums par šādiem vārdiem kāds varētu iespļaut sejā. Tobrīd viņi bija tikai un vienīgi vācu un franču komponisti, nevis kaut kādi abstrakti eiropieši. Šodien tas ir kļuvis iespējams tikai tādēļ, ka kultūra un tradīcijas Eiropā ir depolitizētas, neitralizētas un atslēgtas no politiskās cīņas par hegemoniju kontinentā. Taču tas kļuvis iespējams, tikai pateicoties garlaicīgajai, birokrātiskajai un amorālajai Eiropas Savienībai. Tieši ES projekts pēc Otrā pasaules kara lika frančiem un vāciešiem, un vēlāk visiem pārējiem Rietumeiropā sadarboties ekonomikā un pārvaldē – cerībā, ka viņi varbūt vairs negribēs cits citu uzdurt uz iesma, kā agrāk.

Turklāt pievērsīsim uzmanību: šis galīgi neromantiskais, tehnokrātiski birokrātiskais ES projekts ir padarījis Eiropu atvērtu arī tām valstīm, kuras iepriekš pie Eiropas neviens nopietni nepieskaitīja, – Polijai, Baltijas valstīm, Horvātijai, iespējams, pat Serbijai, Moldovai, Ukrainai. Māris, rakstīdams par Eiropu kā “kultūras un tradīciju telpu”, jauc Latviju ar Nīderlandi – valsti, kuras piederību pie Eiropas neviens neapšauba. Tomēr tas, ka Baltijas valstis pieder pie tādas pašas Eiropas kā, teiksim, Luksemburga, Francija vai Nīderlande, nebūt nav pašsaprotami. Tas nav bijis pašsaprotami vēsturē, kad šo reģionu visbiežāk Rietumos redzēja kā kulturālu un politisku hibrīdjoslu starp Krieviju, Vāciju un, iespējams, Poliju. Un – ko tur liegties – arī šodien Rietumeiropā tas ne tuvu nav pašsaprotami. Citādi domājošajiem es ieteiktu pameklēt Londonas, Parīzes vai Frankfurtes grāmatnīcās kādu tulkotu latviešu literatūras darbu. Austrumeiropas valstu, it īpaši mazo, piederība pie Eiropas daudziem joprojām liekas kaut kas svešs un formāls. Turpretī ES, par spīti visām savām pretīgajām izpausmēm, ir organizācija, kas šādu piederību nodrošina – pagaidām ekonomiski un birokrātiski, taču, kazi, varbūt kaut kad nākotnē arī “kultūrā un tradīcijās”.

Īsi sakot, nav svarīgi tikai tas, ko tu saki. Ir svarīgi arī – kur. Viena lieta, kad frāzes par Eiropas valstu kultūras un tradīciju uzplaukumu ārpus ES bārsta Marina Lepena vai Naidžels Farāžs. Pavisam cita, kad ar šādu retoriku sāk aizrauties mūsu reģionā, kur efektīva eiropeiska attīstība nebūtu iedomājama ārpus ES – lai cik nepilnīga šī organizācija arī būtu.