Ja Boabdils būtu to zinājis

Latviešiem jāsaprot, ka šeit pēc 50 gadiem būs islāma valsts. Tik vien tāpēc, ka mūsu, islāmticīgo, bērni būs vairākumā. [..] Mēs esam par mierīgu līdzāspastāvēšanu, un islāms ir labākais veids, kā iekarot šo pasauli miera formā.

Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētājs Abu Umars Hamza Jānis Lūciņš un preses sekretārs Ahmeds Roberts Klimovičs, Neatkarīgā Rīta Avīze, 13. oktobrī

Eiropas islāmticīgo iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam dubultosies, un viņu īpatsvars Eiropas iedzīvotāju vidū palielināsies līdz 10,2%.

Pew Research Center, “The Future of World Religions: Population Growth Projections, 2010–2050”. 2. aprīlī

Kad Granādas emirāta 22. un pēdējais valdnieks Abū Abdallāhs Muhammeds XII (kuru kastīlieši sauca par Boabdilu) 1491. gada 25. novembrī parakstīja kapitulācijas līgumu ar “katoļu monarhiem” Aragonas Ferdinandu II un Kastīlijas Izabellu, viņš pielika punktu 500 gadus ilgai islāmticīgo valstu pastāvēšanai Eiropā. Diez vai Boabdils varēja iztēloties, ka 2015. gada oktobrī Rīgā latvieši Abu Umars Hamza un Ahmeds Roberts gatavosies “islāma valsts” izveidošanai Latvijā, bet pats jēdziens “islāma valsts” būs kļuvis par sinonīmu vardarbībai un nežēlībai, nevis padevībai vai mieram. ( Arābu vārds islām cēlies no vārda aslama, “padevība (Dieva gribai)”, tam ir kopīgi saknes līdzskaņi (s-l-m) ar vārdu salām, “miers”, kas ļauj politiskas vai sabiedriskas nepieciešamības gadījumā uzsvērt, ka “islāms ir miera reliģija”.)

Daļēji tam par iemeslu būs muhamedāņu jaunieša Džaveda Karīma izgudrotā YouTube. Tajā pašpasludinātās “Islāma valsts Irākā un Levantē” (ISIL) mārketinga speciālisti varēs ievietot videoklipus, kuri miljardiem cilvēku izraisīs riebumu un sašutumu, bet vienlaikus nostiprinās “Islāma valsts” zīmolu un piesaistīs tam tūkstošiem jaunu kareivju no visas pasaules.

Boabdils būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka kāda arābu sieviete Rīgā izveidotajā NATO stratēģiskās komunikācijas centrā uzmanīgi analizēs ISIL videoklipus un 46 tūkstošus Twitter kontu, cerot apturēt “Islāma valsts” vizuālās komunikācijas panākumus kibertelpā, bet viņas cīņubiedri citās stratēģiskās komunikācijas frontēs velti centīsies panākt, lai pārdesmit tūkstošus lielo salafītu džihādistu armiju, “kas patiesībā nav ne islāma, ne valsts”, medijos dēvētu nicinošajā vārdā Dāeš. (Šahira Fahmī ir “pirmā un vienīgā arābu izcelsmes amerikāniete, kura ir ASV pētnieciskas universitātes žurnālistikas fakultātes akadēmiska štata darbiniece” (NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra preses relīze, 11.09.2015.). Dāeš – ISIL saīsinājums arābu valodā, kurš fonētiski atgādina vairākus arābu vārdus, kuru nozīmes ir “sabradāt, “noziedznieks” un “putekļi”.)

Daudzi Rietumvalstu mediji šo ieteikumu ignorēs, bet tādā pavisam īstā islāma valstī kā Irāna – konsekventi ievēros.

Kad Boabdils 1492. gadā pirms došanās kaunpilnā patvērumā pie Marokas sultāna no kādas Andalūzijas kalnu pārejas pēdējo reizi vērās lejup uz savu dzimto sarkano cietoksni Alhambru, virs kura nu slējās katoļu krusts, viņš nezināja, ka pēc piecsimt gadiem miljoniem islāmticīgo meklēs patvērumu un pārtikšanu demokrātiskajās un vēl puslīdz kristīgajās Eiropas valstīs, jo arābu pasauli, Ziemeļāfriku un Rietumāziju plosīs islāma ideoloģisko novirzienu un sektu, konkurējošo etnosu, cilšu, klanu un elišu kari. Ka eiropieši, kuri 20. gadsimtā savstarpējos ideoloģiskos, politiskos un nacionālistiskos slaktiņos paši būs zaudējuši kādus 200 miljonus dzīvību, tomēr īsti nespēs vienoties par to, vai īstenot kristīgās Eiropas vērtības nozīmē sniegt patvērumu muhamedāņiem vai arī, gluži pretēji, nostiprināt robežu un skaidri pateikt, ka viņi lielā skaitā šeit nav gaidīti. Ka Eiropas kristīgo demokrātu partijas par šo jautājumu sašķelsies vēl krasāk nekā par desmitiem miljardu piešķiršanu Grieķijai.

Izglītotais mauru karalis nenojauta, ka turpmākajos piecsimt gados visā arābu pasaulē kopā pārtulkos mazāk grāmatu nekā Spānijā vienā 1998. gadā, tomēr kāda islāmticīga sīrieša dēls spēs radīt pasaulē vērtīgāko privāto uzņēmumu un mīlētāko zīmolu. (Sīriešu zinātnieka Abdulfataha Džandali dēls Stīvs uzauga Džobsu audžuģimenē Kalifornijā. 1976. gadā viņš nodibināja kompāniju Apple.) Ka 2015. gadā Parīzes grāmatveikalos par dižpārdokli nr. 1 kļūs Mišela Velbeka romāns “Padevība” (Soumission), kurā par Francijas prezidentu ievēlēts musulmanis ievieš šariata likumus, bet aptaujas rādīs, ka visvairāk franču par prezidenti vēlas redzēt kādu sievieti, kura muhamedāņu “okupantus” sirsnīgi ienīst. (Marina Lepena ar 29% vēlētāju atbalstu ir Francijas prezidenta vēlēšanu aptauju līdere. Turpinās tiesa par viņas izteikumiem 2010. gadā, kuros viņa islāmistu lūgšanas pilsētu ielās salīdzināja ar nacistu okupāciju.) Boabdils nezināja, ka eksistē Amerika un ka pēc piecsimt gadiem ASV laiku pa laikam bombardēs kādu “Islāma valsti”, kamēr trešā daļa tās pilsoņu savu šķietami kristīgo prezidentu uzskatīs par slepeni islāmticīgu.

Ka eiropiešu vairākums dievam vairs neticēs; no viena miljona latviešu par kristiešiem sevi uzskatīs kādi 40%, viņu prezidents būs kāds zaļš pagāns un par 250 melnādainu un islāmticīgu bēgļu iespējamu uzņemšanu savā valstī viņi sarīkos varenu kauju, kurā “naciķi” svētīgi atpizģīs “liberastus”, bet valdošā partija līdzpilsoņu sirdsapziņas modināšanai būs spiesta pirkt reklāmas laiku televīzijā.

Ja Boabdils to būtu zinājis, viņš, iespējams, būtu palicis Andalūzijas kalnos un centies pārliecināt Ferdinandu un Izabellu uzturēt kristietības un islāma saikni vai līdzāspastāvēšanu. Tas, iespējams, būtu ļāvis šīm divām pasaulēm piedzīvot renesansi puslīdz vienā laikmetā un aiztaupīt šodienas civilizāciju saskares sāpes. Vai viņam tas būtu izdevies, vai arī “katoļu monarhi” tik un tā būtu vispirms ar varu nokristījuši uzvarētos maurus un pēc tam izdzinuši viņus no Eiropas, ir jau pavisam cita pastāsta jautājums.