Ja cilvēkam nepatīk, tad viņam nepatīk

Rīgas Laiks: Dāvim vajadzētu uztaisīt kādu jūsu bildi.

Aivars Freimanis: Pagaidiet, ja bildē, tad ir jāuzķemmējas... Bet nu tāda bilde, tā jau neko nedod. Šitā... sēž kā tāds... eksponāts.

RL: Vai jums, dzīvojot šeit, Melnsilā, vēl kino vispār interesē?

Freimanis: (Smejas.) Kino interesē vienmēr. Kas ar to ir nodarbojies, no tā vairs vaļā netiek.

RL: Jūsu filmās gandrīz vai izšķiroša nozīme ir tieši dokumentālismam, tam, kas notiek. Piemēram, “Puikā” ir būtiskas dabas detaļas, uz ko skatās Puika, vērojot gadalaiku maiņu. Vai jūs šeit laukos uz visu joprojām skatāties kinematogrāfista acīm?

Freimanis: Jā, jā. Skatos gan. Katra interesanta lieta it kā fiksējas, tāds kā kadrs iznāk.

RL: Bet vienaldzīgajai dabai jau ir nospļauties, ka kāds staigā apkārt un skatās uz to kā uz kinematogrāfisku objektu.

Freimanis: Nu, var būt. Lai viņa spļauj.

RL: Vai jums šķiet, ka jums kaut ko ļoti svarīgu tomēr ir vēl jāpaspēj izdarīt kino?

Freimanis: Svarīgi būtu pēc mana “Nāras akmens” scenārija uztaisīt filmu. Bet nu tas liktenis man tiešām ir neapskaužams, jo, piemēram, “Puikas” scenārijs septiņus gadus nogulēja, ko mēs ar Ziedoni bijām uzrakstījuši.

RL: Un kāpēc?

Freimanis: Tāpēc, ka viņu nepieņēma. Toreiz tāds Osmanis bija scenāriju daļas vadītājs...

RL: Jāzeps Osmanis, bērnu dzejnieks?

Freimanis: Jā, jā. Atsūtīja man to atteikuma vēstuli, pie tam, interesantākais tas, ka vienā eksemplārā man, otrā eksemplārā Ziedonim, bet viņi ar Ziedoni dzīvoja vienā mājā toreiz. (Smejas.) Un tas formulējums bija vienkārši ģeniāls: “Sakarā ar šķiru cīņas saasināšanos pasaulē mēs šo tematiku atrodam kā neaktuālu un atbīdām...” – man patīk šitais –
“...tālākā uzmanības plāksnē.” (Smejas.) Tālākā uzmanības plāksne pienāca, redz, tikai pēc septiņiem gadiem. Kad pēkšņi mūsu valdība atčohnījās, ka Jaunsudrabiņu tomēr nevajag galīgi pazaudēt – viņam 1977. gadā bija jubileja. Un izgudroja, ka varbūt vajadzētu kādu filmu uztaisīt. Un tad Kinostudija atjēdzās – kā, nu bet scenārijs taču jau bija!

RL: Toreiz saasinājās šķiru cīņa, bet interesanti, kā savu “Nāras akmens” atteikumu pamatoja Kino centrs?

Freimanis: Nekā. Izsauca tos, kas pieteikušies, uz to noslēguma apspriedi: viens tur stāsta savu, otrs, trešais, ko nu viņš grib, es arī izstāstu gari un plaši, mēģinu pārliecināt, cik tas būtu labi. Viņi noklausās, labsirdīgi smaida, liekas, ka tač’ ņems tagad, pēc tam izrādās – nē! Piešķīra citam, neatceros kuram. Kādreiz padomju Krievijā bija tās slavenās “troikas”, kur trīs sēž, nagans uz galda, un nolemj – atstāt dzīvu vai nošaut. Tagad tāpat.

Starp citu, man ir bijuši piedāvājumi, ka to scenāriju varētu realizēt kāds cits, bet es no tā konsekventi atsakos. Un faktiski es neesmu uztaisījis pilnīgi neko pēc tā, kas ir uzrakstīts scenārijā, tas viss ir tapis filmēšanas gaitā, ar ļoti lielām izmaiņām. Nu, kaut vai tanī “Puikā” tā irbīte. Kas tad tev noķers irbīti un tur noliks! Bet mēs mežā ieraudzījām, ka viņa tur sēž. Lavījāmies klāt un gaidījām. Atsauca Puiku un lai viņš paglauda. Tāds ļoti mazs momentiņš, nekas sevišķs, bet to dabas tuvumu un Puikas dzīvi dod. Un tajā “Nāras akmenī” arī būtu tādas nejaušības.

RL: Bet ir jābūt cilvēkam, kas spēj šīs nejaušības ieraudzīt. Un grūti iedomāties jūsu vietā kādu citu, kurš tāpat novērtētu šīs detaļas un izmantotu tās filmā.

Freimanis: Nuja, tāda nemaz nav! Šinī gadījumā. Es tūlīt pateikšu, kāpēc. Darbība notiek tādā mājā kā šī, bet vairāk mežā un jūrmalā, vairāk saistīta ar zvejnieku dzīvi. Un es zvejnieku dzīvē kādu pusgadsimtu esmu iekšā, zinu visas zvejošanas un kūpināšanas, vārdu sakot, šo te dzīvi. Cits to nemaz nevar zināt. Un tur, piemēram, ir tādi drūmi momenti, filmas varoņa sieva ir noslīkusi, un dažādas lietas viņam rada drūmas asociācijas. Teiksim, beigts ronis, kas uz viņu it kā skatās. Un ir pat vēl trakāk. Es pat, vienu dienu ejot, redzu, ka ir izskalots mironis. Kājas vien kustas, kad vilnis nāk. Es tīri stīvs paliku. Pieeju tuvāk, nē, tur ir tikai tas apģērbs...

RL: Hidrotērps.

Freimanis: Hidrotērps, jā, un tie gu­mijas zābaki. Un viss tāds ļumīgs. Nu, un es nodomāju, ka tas būs tas labākais šim puisim, ka viņš iet un ko tādu ierauga. Es viņu izvilku ārā, un tagad pakārts šķūnītī stāv.

RL: Un filmējot atkal iemetīsit jūrā...

Freimanis: Nuja, bet viņš jau septiņus gadus gaida. Sāk jau sakalst.

RL: Nu, Oliveira vēl filmē, bet viņam, šķiet, jau varētu būt kādi 104...

Freimanis: Jā, bet viņš varbūt neskraidīja pa jūrmalu.

RL: Laikam jau šī vieta ietekmē to, par ko domā.

Freimanis: Kā tad! Ietekme ir, un tīri ideoloģiska ietekme, jo es faktiski dzīvoju starp darba cilvēkiem. Nav te nekādi tādi.

RL: Kur tad viņi te strādā?

Freimanis: Nu, ir zivju fabrika.

RL:  Kolkā?

Freimanis: Nē, te arī ir. Melnsilā. Un man, redz, liekas normāli, ka cilvēki dzīvo no tā, ko var nopelnīt. Visi gaida pensijas datumu, tad brauc uz Roju uz bankomātu, lai izņemtu. Uz vietas vairs neko nevar dabūt, mums te ir autoveikaliņš, drīz būs – ceturtdienā. Viens no otra aizņemas piecīti līdz nākošai reizei. Tā ir visa viņu nauda. Tādi te tie cilvēki. Tāpēc man šitie buržuji drausmīgi nepatīk. Kapitālisti. Visi tie miljonāri.

RL: Pēdējā Baltijas pērlē rādīja Zvjaginceva filmu “Jeļena”, un, ļoti īsi sakot, tā ir par to, ka nabadzība vēl nav tikuma garantija, var būt arī otrādi.

Freimanis: Nē, nu es domāju, ka ir visādi, ka ir labi trūcīgie un ir slikti bagātie un ir labi bagātie un slikti trūcīgie. Tas jau nav nekas jauns. Pasaule visu laiku uz to balstījusies.

RL: Bet vienalga jūs tos buržujus aizslaukāt ar vienu rokas vēzienu.

Freimanis: Nē, es jau boļševikiem nepieslienos, ka viņus vajadzētu vest prom vai šaut. Bet man viņi nepatīk. Es viņus nemūžam negribētu filmēt. Nu, ja cilvēkam nepatīk, tad viņam nepatīk.

RL: Bet kas jūs īsti saista šajos zvejniekos un vienkāršajos cilvēkos? Ir jau arī filmas par māksliniekiem, mūziķiem. Bet viens cilvēks teica, ka kino vispār ir tikai divas galvenās tēmas – vienkāršais cilvēks un nāve. Un viss.

Freimanis: Par māksliniekiem es tikpat kā neesmu taisījis. Vienīgais bija “Cilvēks kalna galā”. Vai tā bija videofilma? Laikam video. Par [Induli] Ranku. Bet vispār es esmu izvairījies, man tie mākslinieki nepatīk tāpēc, ka viņi – nu, kā lai pasaka –, viņi gaida, ka būs atbraucis viņa apbrīnotājs, slavinātājs. Bet tas zvejnieks negaida, ka viņu kāds apbrīnos, redz, kā viņš zivis velk. Viņš tāds vienkārši ir. Bet māk­slinieks ir ļoti, ļoti iedomīgs. Un bez tam viņam ir sava dzīve, savas tēmas, ko viņš taisa.

RL: Bet zvejnieks jau pats ir sava tēma.

Freimanis: Jā, tā ir. Jā.

RL: Es sapratu tā, ka jums ir ļoti svarīgi tas, ka jūs pazīstat visu to jūrā iešanu un kūpināšanu, un visu ko citu. Jau pusgadsimtu jūs esat rūpīgi ieskatījies zvejnieku dzīvē...

Freimanis: Tas nav ar ieskatīšanos. Es vienkārši te dzīvoju.

RL: Bet jūs taču neesat zvejnieks.

Freimanis: Nē, bet es neieskatos.

RL: Bet kā tad jūs to zināt?

Freimanis: Man tas pielīp.

RL: Kā jums šķiet, kādā mērā jūsu kino ietekmēja tas, ka dokumentālā kino paņēmieni tika pārnesti uz mākslas kino?

Freimanis: Dokumentālā kino operatori – gan Dāvis [Sīmanis], gan Ivars [Seleckis] – viņi bija baigie ķeneri. Tas ir pasaules mērogs, tas tikai netiek nekur atzīts. Ar kameru, kas sver kādus 10 kilogramus, filmēt visos šajos apstākļos. Un dabūt kvalitatīvu attēlu uz ekrāna, nē, tas... Tagad skatos kino, var teikt, ka mati ceļas stāvus! Domā, ka kaut kāds epileptiķis filmē! Kamera šitā, tā, kaut ko raustās, kratās. Viņu dokumentālie kadri ir daudz augstākā līmenī, nekā visi tie ārzemnieki, kas tagad pa festivāliem ākstās. Tas taču viss ir galīgs mēsls, ko viņi tur rāda, tas ir ar kameriņu visprastākā veidā... Nu, kas redzams, to viņš uzņem – demonstrācijas vai kaut kādas sociālas lietas.

RL: Taču jūsu minēto operatoru kameru nevarētu arī saukt par bezkaislīgu, tā tomēr demonstrē attieksmi pret to, kas notiek filmā. Tāpat arī, teiksim, “Puikā”, daudzi kadri ir kā citāti no kāda Miesnieka vai varbūt paša Jaunsudrabiņa gleznām.

Freimanis: Jā, tā var būt. Viens no krievu kritiķiem man teica, ka viņš ir izstaigājis mūsu muzejus, bet pēc tam “Puikā” ieraudzījis: lūk, tur ir tas, tas, ja. Ainavas, kas ir gleznās. Jā, runājot par to... Tiem, kas pārgāja no dokumentālā kino uz mākslas, bija tāda liela spītība turēties paša spēkiem pie filmēšanas...

RL: Tas nozīmē – ko?

Freimanis: Nu, atbīdīt to lielo palīgu baru. Man tas drausmīgi traucē, ja tur divdesmit trīsdesmit cilvēku stāv aiz muguras. Piemēram, “Ābols upē” mēs ar Dāvi divatā uztaisījām. Kad radās doma to pārvērst par mākslas filmu, tad jau viens divi piefilmējām klāt dažus papildu inscenējumus. Piemēram, tur ir kaut kas tāds neiedomājams, kadri no ļoti zema punkta... Mēs iebraucām ar laivu starp Centrāltirgu un Zaķusalu, paņēmām lielu riepu, Dāvis iekāpa iekšā tajā riepā, līdz kaklam ūdenī, es viņam iedevu no augšas kameru, un viņš peldinās ar to kameru un filmē pa labi un pa kreisi.

RL: “Ābolā upē” radās tāds iespaids, ka tā ir ne vien dokumentālisma ienākšana spēles kino, bet arī tāda dokumentāla attieksme, dokumentāla sprieduma klātbūtne... Teiksim, ainās, kur tiek spriests, ka viņus, pārvācoties no Zaķusalas uz kaut kādām tur sērijveida jaunajām mājām, gaida laimīga nākotne, drīzāk autoru attieksme pret to ir ironiska, ka tas nebūt nav tas, ko vajadzētu darīt un ko cilvēki vēlētos. It kā filmas fabula paredz kaut ko vienu, bet autori domā kaut ko citu.

Freimanis: Jā, varbūt... Interesantākais jau ir tas, kas šādā filmēšanas veidā ir negaidīts. Uzreiz noreaģēt, izmantot to, kas ir. Piemēram, Akvelīna [Līvmane] ar Ivaru [Kalniņu] gaida to kuģeli pēc kopīgi pavadītas nakts, un es tā iedomājos, ka skuķim vajadzētu būt kaut kādai kauna sajūtai, tā diezgan prasti – atbrauca, pārgulēja, tagad brauc atpakaļ uz pilsētu... Un uzreiz nāk kāzinieki! Tie nebija nekādi kinostudijas asistentu saorganizēti Dailes teātra aktieri, tā bija kaut kāda krievu ģimene, akordeonu spēlē, kāpj kuģītī...

RL: Kāpēc jūs beigās to Akvelīnu pataisījāt par Intūrista gidi? Tā jau nebija nekāda cienījamā profesija, teiksim tā.

Freimanis: Vai, mēs nevarējām savilkt galus kopā! Jo tad, kad filmu ielika tanī mākslas filmu statusā, vajadzēja kaut kā aiziet līdz galam, bet tā gala jau īsti nebija. Bet tā arī labi – ka nav. (Smejas.)

RL: Skatoties “Ābolu upē”, man šķita, ka galvenais ir tas, kas tur redzams un notiek, bet diktora teksts liekas pilnīgi lieks, tas it kā atkārto to, kas tāpat redzams.

Freimanis: Var jau būt, ka tas ir uzskatāms par trūkumu, es jau nenoliedzu. Kaut gan ar tiem diktora tekstiem ir vēl viena lieta: nododot dokumentālās filmas, galvenā cīņa bija par to, ko varētu iebāzt diktora tekstā. Lai nepārprastu. Un bieži vien izskatījās diezgan dumi – tur bija redzams kaut kas viens, bet diktors tev mēģina iestāstīt pavisam kaut ko citu.

Es taisīju žurnālu par Gorbačova ierašanos Rīgā, nu, safilmēju, kas tajās dažās dienās notika, tas bija tāds reportāžas materiāls, nu ko tu tur noinscenēsi. Gorbačovs ar kundzi nāk pie Ļeņina pieminekļa, Pugo ar kundzi, limuzīns piebrauc, aizbrauc, viss. Un es domāju nekādu tekstu nedot. Taču nekas neiznāca, jo tas efekts bija ļoti tāds drūms. Pie Ļeņina pieminekļa gar ielas malu var redzēt, ka tur sadzīti kaut kādi krievi no rūpnīcām un viņu tās madāmas vai partijnieki, ļoti uzticami cilvēki, tas ir skaidri redzams. Tas limuzīns piebrauc, un visi tur tiek padzenāti pa labi pa kreisi, un kā viņi tur nāk un aizbrauc... Bet kad visam tam uzliek virsū “tararadadata – pie Ļeņina pieminekļa – tatatatata...” Vai arī viņš VEF rūpnīcu apmeklē. Tur bija jānoklāj viss no vienas vietas, kā šajā piecgadē VEF ražojumi un vispār Latvijas rūpniecība palielināsies... Un viss noklāts, un tas nabaga Gorbačovs pa vidu tur plivinās... Jā...

RL: Man šķita smieklīgi tas, ko jūs rakstījāt, ka viens no dokumentālistiem mēdza panākt telpas dziļumu, uzfilmējot priekšplānā kādu zariņu...

Freimanis: Ā! Gaigals.

RL: Un vienā hronikas kadrā redzama arī roka, kas tur to zaru...

Freimanis: Tas bija sižets par 13. oktobri, Rīgas atbrīvošanas gadadienu, Brāļu kapos sanāca visi tie krievu ģenerāļi... Bija tāds pelēks rīts, drūma noskaņa, un Gaigals iedomājās, ka bērza zars varētu tā poētiski iezīmēt tās skumjas. Un filmu direktors, bija tāds Gross, kas to zaru turēja priekšplānā... (Smejas.)

RL: (Smejas.) Brīnišķīgi. Tagad kur filma, tur noteikti ir kāds incests, noteikti kāds lamājas, noteikti kāds ir seksuāli izmantots bērnībā un tagad kļuvis par slepkavu vai vienkārši problēmu vīrieti. Jūsu filmās nekā tāda nav. Kā jums šķiet, vai toreiz nekāda incesta nebija, to nedrīkstēja rādīt, vai arī tagad viss ir pēkšņi mainījies?

Freimanis: Ļoti mainījies. Nupat Kolkā rādīja Poškus filmu. Viņš bija mani uzaicinājis arī un atsūtījis pakaļ priekšsēdētāju ar mašīnu. Interesanti, vecie cilvēki pēc tās noskatīšanās bija pavisam drūmi, bet neizteicās, jo vecam cilvēkam izteikties tagad ir bīstami – tu ātri vari kļūt par tādu atpalikušu atpakaļrāpuli. Nu kā tu lamāsi, teiksim, repu, tad tu iznāksi galīgākais stulbenis. Vārdu sakot, bija redzams, ka viņus tas, ko viņi redzēja, ļoti satrieca. Tikmēr bērni – tie bļāva un gavilēja, un jauniešiem ļoti patika. Liekas, ka tā lieta ir ļoti vienkārša – ir izaugušas tādas paaudzes, kas to, kas, teiksim, manu vecāku laikā vai manā jaunības laikā, likās nepieņemams un šausmīgs, mierīgi pieņem. Piemēram, meitene uz ielas dzer no pudeles šampanieti vai spļauj, par pīpēšanu nerunājot, vai visi lamājas... Toreiz tas šķita kaut kas neiespējams. Tagadējos ļaudis neinteresē, ka kāds pret meiteni izturas, teiksim, tā kā pret lietu, interesē, kā kurš kādam tur iedod pa galvu...

RL: Man jau gan liekas, ka Poškus filma ir zināmā mērā kritiska, pieņemot, ka tā nosacītā vieta tiešām ir Kolka, kā tie cilvēki tur dzīvo...

Freimanis: Viņš jau pats it kā to neatzīst. Es teicu, paklausies, man liekas, ka tā jau nav komēdija, bet traģēdija... Tiesa, tā it kā ļoti labi atbilst tam, kā cilvēki dzīvo, ne jau Kolkā vien, bet jebkurā šinī ciemā vai pie mums Melnsilā, kur šie jauniešu bariņi, tādi viņi ir. Īpaši viņi nīkst autobusu pieturās un tad tur visu noraksta, dauza pudeles, pīpē un bļauj. Aiz gara laika. Tomēr tādi jau nav visi, tikai tie pārējie nekrīt acīs. Piemēram, interesanti, šis pats Kolkas ciema priekšsēdētājs vai vietnieks, tāds Aldis [Pinkens] – pirms pāris gadiem viņš par kurinātāju strādāja tepat zivju fabrikas lielajā kurtuvē. Sadraudzējos, kad bija vēl vecie televizori, viņš palīdzēja saremontēt... Viņš ir izsities tik tālu, ka ir viens no ciema vadītājiem. Un ir skola un skolotāji, tos jau neapskata. Vai, piemēram, tāds interesants, ar’ man draugs ir, Vilnis Skuja – viņš Slīteres rezervātā ir inspektors, tagad viņus pat par reindžeriem grib saukt. Ņemas ar visām tām dabas lietām, pats fotografē, un ko tik viņš nezina... Nu, daudzi cilvēki ir interesanti, bet tas uzskats jau ir tāds – ko tad par viņiem taisīs, tad jau tā kā tāda reklāma izskatīsies, tāds taisīts pozitīvisms. Labāk ņemsim vienu kaut kādu salašņu – tas ir interesanti. Nu, tā arī ir. Bomzis, piemēram, ir daudz interesantāks nekā...

RL: Bet tādā Poškus filmā jau arī var vērot, kā aktieri izspēlē šādas lomas “iz dzīves”.

Freimanis: Jā, jā. Un man tas ļoti patīk. Kaut kādā mērā tas, protams, ir saistīts ar tiem latviešu filmu nedzīvajiem dialogiem, kas savulaik tika tulkoti no krievu valodas, turklāt kaut kādā birokrātiskā kancelejas valodā. “Vai tu dosies mājās?” Nevis, piemēram, “vai tu iesi mājās?” Bet tagad atkal ir tāda galējība, ka vispār kaut ko tur runā, vienalga, vai skatītājs saprot vai nesaprot.

RL: Tā jau daudzi uzskata, ka valoda ir latviešu kino lāsts.

Freimanis: Jā, nu varbūt. Varbūt ir nostādne no visu latviešu valodas skolotāju un kultūras darbinieku puses, šī ļoti nosacītā valoda, kādā cilvēki nemaz nerunā. Bet ir arī atkal tā otra galējība – es neesmu redzējis Aika Karapetjana filmu, bet stāsta, kā tajā runā. Vai tādi “bļeģ” būtu tas labākais?

RL: Man šķiet, ka viens no argumentiem ir arī tāds: nu, bet tāda ir dzīve, mēs tikai rādām dzīvi. Savukārt viena no jūsu filmām saucas “Dzīvīte”, tāda mīļa. Tad droši vien jautājums ir par to, ka kaut ko jūs vienkārši nerādītu, lai arī kāda būtu “dzīve”.

Freimanis: Tad tas droši vien ir jautājums par šiem autoriem.

RL: Jā, nu kāpēc jūs, piemēram, taisījāt filmu pēc Jaunsudrabiņa, bet tagad visi jaunie režisori, kas šobrīd ir apmēram tādā pašā vecumā kā toreiz jūs, nez kāpēc grib taisīt filmas par to, kas dzīvē ir vistumšākais, galējākais...

Freimanis: Iemesls ir ļoti vienkāršs, tā ir tirgus konjunktūra. Ja festivālā – Berlīnē vai kur citur – aizvedīsi kādu, piemēram, filmu par zemnieku ģimeni, kur viņi strādā, un bērni... Arvīdam Krievam bija viena tāda filma, starp citu, tepat kaut kur Kurzemē filmēja... Jā, bija tur divi vai trīs bērni, un viņi ravēja un visi kopā strādāja. Jūs ar tādu varat desmit kilometru attālumā tam festivālam netikt! Bet kad aizved kaut ko tādu, ka šajā postpadomju valstiņā, teiksim, brālis guļ ar māsu un bērnu uztaisa, tad tas gan ir kaut kas! Tad uzreiz.

RL: Piedodiet par jautājumu – visās jūsu filmās noteikti ir redzama kaila sieviete. Kādā mērā šīs kailās sievietes jūsu filmās kaut ko nozīmē?

Freimanis: (Smejas.) Es... Nu, laikam es neesmu bijis gejs... (Smejas.) Nekādas konjunktūras gan tur nav.

RL: Dāvis vakar atzinās, ka “Puikā” kadrs ar divām plikajām meitām, kas iet cauri tai pļavai, ir bijis bērnības zīmīgākais erotiskais pārdzīvojums.

Freimanis: Kam? Man?

RL: Nē, nē, Dāvim.

Freimanis: Jā, bet tie jau bija citi laiki. Toreiz, kad mēs tur vakarpusē sariktējāmies, kad bija sarunātas tās meitenes un sāka gatavoties, ka nu tur skries... izrādījās, viens kolhoznieks bija telefona stabā uzrāpies. (Smejas.) Bet tas bija toreiz, cik tad jau gadi pagājuši... 35 vai 40.

RL: 1977. gads.

Freimanis: Ā, nu jā. Tie ir pilnīgi citi laiki. Tagad neviens uz plikumu vairs īpaši nereaģē.

RL: Jā, vienīgā vieta, kur oficiālajā presē to varēja apskatīties, bija žurnāls Māksla, kur bija tādi ļoti mākslinieciski akti. Bet, teiksim, plika Regīna Razuma, kas skrien jūrā filmā “Ceplis”, jau bija gandrīz šoks.

Freimanis: Ar tām meitenēm mēs jau arī otrreiz dabūjām uz Maskavu braukt. Jo tajā epizodē pirtī, kad paveras durvis, viņas stāv kailas visā augumā. Nu, un Maskavā Kino komitejā viņiem bija licies, ka tā jau nu ir tāda pilnīgi rietumnieciska izvirtība, un tanī papīrā, ko viņi atsūtīja, bija rakstīts: “Ubratj rubensiskije formi v epizode baņi...” (Smejas.) Un starp sievām uz lāvas bija arī aktrise Astrīda Vecvagare, viņa jau toreiz bija tāda diezgan kupla. Un es sapratu tā, ka tās rubensiskās formas attiecas uz Vecvagari. Tad nu tai epizodē es centos viņu kaut kā aizēnot. Bet no Maskavas man atkal atnāk depeša – kāpēc nav izlabots? Tikai beigās kļuva skaidrs, ka viņus satrauc tas, ka meitenes redzamas pilnā augumā, tas ir tas rubensiskums...

RL: Sakiet, cik jūs savulaik esat ietekmējies, teiksim, no franču Jaunā viļņa?

Freimanis: Nu, es domāju, ja kaut ko skatās, tad vienmēr ietekmējas. Lai gan es domāju, ka tas ir drausmīgs ļaunums, jo visi, kas savulaik atnāca pēc VGIK, bija tā pārbaroti ar filmām, ka vairs no sevis neko nevarēja iztaisīt.

RL: Jā, tagad tikko scenārijs, tā par latviešiem Anglijā, un visi nez kādēļ strādā vistu fabrikā... Nu, bet tie scenāristi taču nav vienojušies, ka visiem latviešiem obligāti Anglijā jāstrādā vistu fabrikā, nē, bet nez kādēļ visiem vienādi.

Freimanis: Protams, toreiz jau arī kaut kādas ietekmes bija. Pirmkārt, ietekmēja tīri vizuāli... Toreiz nāca modē... Žēl, ka ir nozaudēts platais ekrāns, tur mūsu operatori ar’ izkopa tādu savu piegājienu. Modē nāca kontrastainais attēls – baltās debesis bez mākoņiem, jo parādījās ļoti jutīga filma, krieviski tā VČ, un tad mūsu operatori metās uz šito. Teiksim, Pīkam bija filmā “Divi”. Pēc tam nāca krāsa, un tā vispār nodarīja ļoti lielu ļaunumu, jo krāsainās filmās viss izskatās banāli.

RL: Kāpēc?

Freimanis: Nu, tāpēc, ka tiek fiksētas nevajadzīgas detaļas. Piemēram, televīzijas seriālos cilvēku sejas un augumi neatdalās no raibā fona. Tur ir sarkans dvielis, tad tur ir vēl kaut kas sarkans, tad vēl zila krūze, tad vēl zaļš zars... Bezjēdzīgi.

RL: Ko jūs domājat par 3D formātu, kurā tagad sākuši darboties arī labi režisori – Venderss, Hercogs?

Freimanis: 3D ir kinematogrāfa nāve.

RL: Kāpēc?

Freimanis: Tāpēc, ka tas iznīcina kinematogrāfa nosacījumus. Nosacījums ir plakne, vai ne? Plakne un melnbalts. Kad es to pirmo reizi ieraudzīju Maskavā, ar visām tām brillītēm, “stereo” vai kā viņš tur saucās, tur bija par atpūtu Krimā, cilvēki peldējās, smuki skati, un es nodomāju: “Nu, johaidī, sliktāk vairs nevar būt!” Jo tas attēls – ziniet, ko atgādina? It kā jūs ar binokli skatītos. Un visi cilvēki, visi priekšmeti izskatās kā no finiera izgriezti. Un ko man tas dod, ka tā sieviete izskatās tālāk nekā tas zirgs? Bet tādi uzbrukumi jau kinematogrāfam visu laiku notiek. Pirmais bija skaņa, tad krāsa un tagad vēl šitais te – telpiskums.

RL: Kad es gāju skolā, man bija priekšstats, ka laba filma ir tā, kura ir krāsaina, platekrāna un līdz 16 gadiem aizliegta. Savukārt tagad esmu dzirdējis, ka labu filmu datorā vērtē pēc tā, cik daudz baitus tā aizņem, ja zem vismaz dažiem GB, tad nekam neder.

Freimanis: Jā. Trakākais jau ir tas, ko dara televīzija, vispār kaut kāds ārprāts. Par kino jau pie mums uzskata to, kas redzams tur tajā kastē. Blāķiem nāk ārā. Man vien tur ir kādi 90 kanāli. Tad nu tur iespiesties iekšā... Viss izšķīst tajā milzīgajā daudzumā. Un rāda filmu, un pa vidu kāds atejas pods vai šitās, higiēnas, Libreses.

RL: Savos Šmerļavudas stāstos jūs rakstāt par to, ka filmēšanas laikā mazpilsētās – un ne tikai mazpilsētās – vienmēr bijuši pūļi un uzmanība, meitenes, kas krita ap kaklu tiem filmētājiem. Jūs smieklīgi rakstāt, ka, šķiet, Talsos, pie filmēšanas grupas pienācis kāds vīrelis un noteicis – ā, jūs no kinostudijas. Viņš arī atceroties, kā pie viņiem “Aiju” filmējuši. Labi atceroties, un tad viņš piebilst: “Un kā viņi dzēra!”

Freimanis: Tas bija Kandavā. Bet uzrakstītā veidā nav tas. Kā tas vecītis teica: “Kā viņi te dzēra!” To jau var pateikt arī ļoti nicinoši, ka viņam riebās, kā viņi te darījušies, bet...

RL: ...viņš ar apbrīnu.

Freimanis: Ar apbrīnu, man pat liekas, ka ar skaudību. Viņš arī labprāt būtu piedalījies. Jā, ar tām filmēšanas grupām jau grūti, dažādi cilvēki, svešā vietā, prom no Rīgas, tad jūtas kā norāvušies no ķēdes.

RL: Jā, savā ziņā šīs aizkulises toreiz radīja ap filmēšanu tādu kā oreolu.

Freimanis: Nuja, bet tas oreols jau nu tagad ir stipri zudis, filmēšanas laikā vairs nav nekādas drūzmēšanās. Toreiz pats vienkāršākais sižets, kolhozā atbraucis operators ar konvasu, liels notikums! Tagad videokamera to visu pārvērtusi par visparastāko lietu, nerunājot nemaz par filmēšanu ar telefonu. Bet ar tām dzīves norisēm nu pilni televīzijas kanāli, viss ņirbēt ņirb pa labi un pa kreisi, un ir grūti izvēlēties, ko tad īsti filmēt...

RL: Varbūt tas ir arī iemesls, kāpēc vajadzīgs kaut kas nenormāls, kaut kas kliedzošs.

Freimanis: Arvien kliedzošāks.

RL:  Jau kopš kino dzimšanas radās arī ideja, ka vajag filmēt pilnīgi visu, kas notiek, un šobrīd mēs jau esam nonākuši situācijā...

Freimanis:  ...kad mēs to varam.

RL: Kad ir šī milzīgā plūsma, viss padarīts par attēlu. Bet kaut kur taču vajadzētu būt šim mākslas pielikumam, lai varētu runāt par kino kā par mākslu. Jūsu filmās...

Freimanis:  Nu, tās filmas jau ir senāk taisītas.

RL: Negribētos gan domāt, ka tas ir tikai tāds vēsturisks precedents.

Freimanis:  Droši vien jau, ka ne. Bet es domāju, ka tālu nav tas laiks, kad redzams būs katrs dzīvoklis. No citas vietas. Pieminiet manus vārdus.

RL: Runājot par “Dzīvīti”, tā ir viena no ekstrēmākajām latviešu filmām, kur sajaukti tik daudzi laiki, sapņi, fantāzijas, animācija. Kā jūs nonācāt līdz tam – domāt par Krišjāni Baronu šādā veidā?

Freimanis: Kaut kādā veidā tas viss bija jādabū tur iekšā. Bija tāda sajūta, ka Barons bijis kaut kas vairāk nekā vienkārši tautasdziesmu sakārtotājs. Tāds kā pravietis... Kad vajadzēja rak­stīt scenāriju, es biju milzīgā apjukumā, sēdēju tepat pie šitā galda, visus dainu sējumus salicis čupā, un gāju tiem cauri, un arī jaunlatviešiem, Tērbatai... To visu vienalga nevarēja sabāzt vienā filmā, līdz ar to daudzas epizodes tur palika neizstrādātas, pat sliktas.

RL: Uzkrītoši, ka tajā filmā bija dažādas reālijas no tā brīža dzīves, teiksim, Labvakar trijotne, daudz pazīstamu cilvēku neaktieru, teiksim, gleznotājs Poikāns, flautiste Dita Krenberga un citi. Daudzi jau ir aizgājuši, bet tur viņi parādās kā tādas laika zīmes.

Freimanis: Es jau gribēju vairāk, tanīs kāzās bija sarunāts, ka muzikantos būs Imants Kalniņš, bet viņš kā vienmēr piešmauca. Viņš ir pie­šmaukšanas meistars. Un bija domāts arī Rozenštrauhs. Tas arī piešmauca, bija piedzēries. Bet nu šis tas tāds jau tur palika; Lūriņš tēloja Rembrantu. Ā, tiem vecajiem muzikantiem bija sintezators Yamaha. Tāds huligāns.

RL: Domāju, ka šo filmu atcerēsies ilgi, kaut vai šī huligānisma dēļ. Ir dzirdēts pat viedoklis, ka tā ir viena no retajām postmodernisma filmām latviešu kino vēsturē.

Freimanis:  Nū, es tā nedomāju.

RL: Šķiet, ka jūs tomēr skatāties filmas, kas tagad tiek uzņemtas.

Freimanis:  Nu, ko var, to skatos. Kaut gan viss, kas nav redzēts, pēc laiciņa jau atnāk televīzijā. Bet briesmīgākais tagad ir tie seriāli, kas visu laiku vairojas.

RL: Iepriekš mēs runājām, jo vairāk kāds skatīsies ko tādu, jo mazāk spēs uztvert, teiksim, “Ābolu upē”.

Freimanis: Protams. Tas pats jau ir ar mūziku. Tas, kas tiek ļurināts no visurienes, īsti izturams jau nu nav. Tu iekāp šite autobusā, un Radio 2 līdz Rojai, ieej veikalā Maxima – tur Skonto. Vai atkal kāds cits, bet tādi bļaujamie gabali vien ir.

RL: Grūti gan iedomāties, ka jūs iekāpjat Melnsilā autobusā, un tur skan radio Klasika.

Freimanis:  Tas būtu labi.

RL: Bet Radio 2 jau arī ir tāds vienkāršās tautas radio, klausies un nedomā.

Freimanis: Nē, pavisam nav jādomā. Bet tā angļu valoda arī ir riebīga, izturēt nevar. Man viņa nepatīk. Tāpēc, ka par daudz.

RL: Es skatījos jūsu bildes, un tad var redzēt, ka jums pēkšņi parādās tāda bārda kā Egonam Līvam. Kā tas notika?

Freimanis: Tas laikam bija “Lomu” filmēšanas laikā Zvejniekciemā, kad mums visiem grupā uznāca tāds stils – gan man, gan Ivaram [Seleckim]...

RL: Un tā tas stils turpinās līdz šai baltai dienai.

Freimanis: Nu, jā. Žēl šķirties.

RL: Bet jums jau ir tāda īsta kuģa kapteiņa bārda, Ivaram Seleckim ir izspūrusi, viņš nav kapteinis.

Freimanis: Nuja, bet Lingam vispār ir tikai tāda šķipsna kā āzim.