Jā. Reizēm. Mazliet.

Zviedru rakstnieks, esejists un dramaturgs Pērs Ulovs Enkvists 2002. gada oktobrī viesojās Rīgā, kur nule bija iznākusi viņa grāmata Galma ārsta apmeklējums (apgāds Atēna). Lasītājiem pieejamas vēl divas - Magnetizētāja piektā ziema (1964; latviski 1980) un Leģionāri (1969; latviski 1993) - pētījums par baltiešu leģionāru izdošanu PSRS varas iestādēm 1946. gadā, kurš latvijā tika vērtēts diezgan kritiski. 

Rīgas Laiks: Sākšu mazliet citādi, nekā biju plānojusi. Jūs pieminējāt zviedru “normālību” — izklausījās, ka liekat šo vārdu pēdiņās. Un man ienāca prātā, ka pirms kādiem gadiem lasīju V.S. Naipaula vēstuli Polam Terū, kurā viņš raksta, ka Skandināvija ar savu sakārtotību un “vidējam aritmētiskajam” sagādāto ērto dzīvi viņam iedveš šausmas. Ka vārds “skandināvisks” viņam saistās ar ledu, nāvi un īgniem dzimumaktiem. Kā jūs to komentētu?

Pērs Ulovs Enkvists: Naipauls tā saka?

RL: Jā.

Enkvists: Man šķiet, Naipauls nav sevišķi daudz laika pavadījis Zviedrijā — Dānijā gan. Un tur viņš tiešām izteicās apmēram tā, kā jūs minējāt — ka Dānija ir sterila un garlaicīga, un vēl trakāk. Viņš dāņus tā aizvainoja, ka tika teju vai izraidīts no valsts. Es esmu zviedrs, bet esmu daudzus gadus nodzīvojis ārpus Zviedrijas — Dānijā piecpadsmit, Vācijā vienu, Parīzē trīs, Losandželosā vienu. Kopā sanāk divdesmit gadi. Un, par spīti tam, ko esmu redzējis, zviedru sabiedrība man šķiet viena no visaizraujošākajām — pilnīgi fascinējoša.

RL: Zviedru sabiedrība?

Enkvists: Zviedru sabiedrība.

RL: Kādā ziņā?

Enkvists: Nu, tā ir ļoti strauji attīstījusies. 19. gadsimta beigās Zviedrija bija nabadzīgākā Eiropas valsts, pilna ar zemniekiem, pilsētu nekādu — Stokholma bija ļoti sīka, atpalikusi galvaspilsēta — kultūras nekādas. Bija Strindbergs, jā, bet tas arī viss. Taču 20. gadsimta laikā tā ir pilnīgi eksplodējusi, tagad tā ir augstas tehnoloģijas sabiedrība ar augstu dzīves līmeni. Un tas viss pateicoties Apgaismības idejām. Apgaismība plus sociāldemokrātija, plus folkrörelse — nezinu, kā to sauc.

RL: Tautas kustība?

Enkvists: Jā. To ir grūti pārtulkot kādā citā valodā. Tātad ir šī augsti attīstītā tehnoloģija, mēs esam Eiropas Silikona ieleja un tiekšanās pēc sociālās labklājības valsts. Es saprotu, ka paradīze tā nav — Zviedrijā gan neviens badā nemirst, taču cilvēki paliek cilvēki — viņi cīnās, lai tiktu uz augšu, lai taisītu savu personīgo karjeru. Bet tas ir vismaz ārkārtīgi interesants sociāls eksperiments. Nu, ziniet, kad jūs cepat maizi... Jūs taču cepat maizi? Nu, tad jums zināms, ka vajadzīgi milti, ūdens un... nu, kā to sauc?

RL: Raugs?

Enkvists: Jā, jā. Un tikai tad, ja raugs pareizās proporcijās sajaukts ar mīklu, jūs no krāsns izvilksit uzbriedušu, kraukšķīgu kukuli. Tāpat ir ar sabiedrību. Pieņemsim, ka te jums ir kapitālisms (rāda), te sociālisms. Ja jūs to sajaucat attiecīgās proporcijās, iznāk īpašais zviedru modelis. Bet pareizās proporcijas ir ļoti grūti sabalansēt. Ja bļodā būs par daudz kapitālisma — būs diezgan negaršīgi. Un ja būs tikai tas otrs, pēc padomju parauga, būs šausmīgi negaršīgi. Bet ja izdodas atrast pareizās proporcijas, tad ir gan labklājība, gan drošība, gan brīvība.

RL: Jums tiešām šķiet, ka šāds ideāls sajaukums ir iespējams?

Enkvists: Viss, par ko esmu pilnīgi pārliecināts, ir tas, ka tas garšo slikti un šitas arī garšo slikti. Tas ir zināms. Tad kāpēc nemēģināt? Kāda ir alternatīva? Alternatīva ir ļoti, ļoti slikta. Un, manuprāt, mēs esam atraduši dažus interesantus risinājumus. Reizēm, tiesa, mums neizdodas...

RL: Tad kuru ingredientu jums gribētos vairāk?

Enkvists: Tas ir politiskas dabas jautājums.

RL: Uz tādiem jūs neatbildat?

Enkvists: Nē, kāpēc... Man šķiet, astoņdesmitajos gados mēs bijām pārlieku bezrūpīgi, deviņdesmitajos situācija bija šausmīga, gandrīz uz bankrota robežas. Taču paši mēģinājumi atrast līdzsvaru ir interesanti, tīri intelektuālā ziņā interesanti — jo tas ir tik grūti. Man ir sešdesmit astoņi gadi, un zviedru modelis man patīk aizvien labāk un labāk. Patiesībā jau tas ir arī dāņu, norvēģu — Ziemeļeiropas modelis.

RL: Kad lasīju jūsu grāmatu par leģionāriem, likās, to sarakstījis ļoti kaismīgs jauns cilvēks, kuram pētīt zviedru dilemmu, izdot vai neizdot Padomju Savienībai leģionārus, nozīmēja kaut ko lūkot saprast arī pašam par sevi. Protams, jūs un stāstītājs varbūt neesat gluži viens un tas pats...

Enkvists: Ļoti tuvu, ļoti tuvu.

RL: Nu, lūk, un grāmatā veidojas šī stāstītāja portrets. Šis jaunais cilvēks nepavisam neslēpj savas simpātijas sociālismam, arī maoismam...

Enkvists: Nē, maoists es neesmu. Ļoti ilgu laiku esmu bijis sociāldemokrāts. Bet jā, tas tips tai grāmatā ir brīžiem arī visai smieklīgs.

RL: Kopumā no grāmatas vēdī tāda īpaša sešdesmito gadu noskaņa. Amerikāņu rakstnieks Svens Birkerts saka, viņam derdzoties tas, kā šobrīd runā par sešdesmitajiem gadiem — it kā viss, kas tad notika, būtu bijis tikai krāsains karnevāls, kurā ļautiņi māžojas ar dažādām maskām un pozām. Viņš uzskata, ka sešdesmitajos gados pasaulei radās iespēja mainīties, un viņu apbēdina tas, ka tā nenotika. Ko par to domājat jūs?

Enkvists: Es patiesībā īsti nepiedalījos sešdesmito gadu dumpī, biju mazliet par vecu. Taču 1969.—70. gadā biju Berlīnē un cieši sekoju Bādera-Meinhofas [1. Populāri lietots nosaukums kreiso teroristu gryupējumam Rote Armee Fraktion (RAF), kas darbojās Vācijā 70. gados. Nosaukums no grupējuma līderu Andreasa Bādera (1943 - 1977) un Ulrikes Meinhofas (1943 - 1976)] aktivitātēm, kontrkultūrai un tamlīdzīgi. Jāatceras, kāda bija situācija pirms sešdesmitajiem gadiem — tie bija dumpis pret veselu virkni hierarhiju. Un, manuprāt, periodā pēc 1968. gada notika daudz kas labs un sekas jūtamas vēl tagad. Nu, piemēram, sieviešu tiesības, kuras Zviedrijā aizstāvēja diezgan agresīva feministu kustība. Var par to vīpsnāt, taču nedrīkst aizmirst, kas šo agresiju izraisīja. Arī man riebjas visas tās muļķības, kas tagad tiek sacerētas — tiesa, bija sava daļa trakuma un daudz naivu spriedumu, taču bija arī derīga politiska apakšstrāva, kas izraisīja pozitīvas pārmaiņas.

RL: Viens no pārmetumiem jūsu grāmatai bija, ka tur parādās zināms naivums. Vai no šodienas viedokļa jūs piekristu, ka tolaik bijāt naivs?

Enkvists: Nepavisam ne. Arī šodien es to rakstītu tieši tāpat. Manuprāt, realitāte liecina, ka man bija taisnība — attiecībā uz faktiem. Pagājuši trīsdesmit gadi, izdarīti daudzi pētījumi, atvērti Baltijas valstu arhīvi. Tā ka es nedomāju, ka būtu bijis ļoti naivs jauns rakstnieks — tiešām nezinu, ko šodien tai grāmatā mainītu. Jums jāatceras, ka kreiso kustība Zviedrijā allaž vērsās pret Padomju Savienību. Jā, reizēm tika romantizēta Ķīna, Kuba un tamlīdzīgi, taču Padomju Savienība vienmēr bija ienaidnieks.

RL: Atvainojiet, bet man nācies diezgan daudz runāties ar kreisajiem gan Eiropā, gan Savienotajās Valstīs septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, un jāsaka, ka viņu priekšstati par Padomju Savienību man allaž šķituši visai naivi.

Enkvists: Jums jāņem vērā Skandināvijas sociāldemokrātu vēsture — tas ir garš stāsts, un tas sākas 1917. gadā, kad partija sašķēlās divās frakcijās — sociāldemokrātos un komunistos. Un kopš tā paša 1917. gada komunisti bijuši sociāldemokrātu galvenais ienaidnieks. Tieši sociāldemokrāti bija tie, kuri skaidri iezīmēja frontes līniju pret Padomju Savienību — buržuāziskās partijas vienkārši nelikās ne zinis. Tā bija īstā cīņa. Protams, ne jau viss, ko sociāldemokrāti darīja, bija labi — viņi infiltrēja, veica slepenas darbības, cenšoties noskaidrot, kurš ir komunists — tādā garā. Nezinu, kā tas viss bija Savienotajās Valstīs, bet par Zviedriju es zinu.

RL: Vai jūs labi atceraties savu pirmo braucienu uz Latviju? Vai varat to aprakstīt?

Enkvists: Jā, es to atceros pavisam labi. Ļoti smagi bija tas, ka... Pirmoreiz es atbraucu 1965. vai 1966. gadā ar prāmi Krupskaja — tieši uz Rīgu. Tolaik nebija iespējams izkustēties ārpus Rīgas — nevarēju tikt ne uz Tukumu, ne Daugavpili un, protams, uz ziemeļiem arī ne. Rīga bija ļoti mierīga un ļoti garlaicīga. Varēja redzēt, ka tā ir skaists pilsēta, un cilvēki nez kāpēc atcerējās zviedrus, kuru ietekme te saglabājusies no 17. gadsimta, bet...

RL: Pieņemu, ka jūsu toreizējos kontaktus Latvijā pārraudzīja Kultūras sakaru komiteja.

Enkvists: Ne visus.

RL: Vai jums bija sajūta, ka tiekat kontrolēts vai ka vismaz viņi to mēģina darīt?

Enkvists: Reizēm jā, reizēm jā. Mans mērķis bija satikties ar leģionāriem. Reizēm es... Grūti pateikt. Reizēm mēs tikāmies parkā. Viņi teica — te ir droši, viņi nedzirdēs, ko es saku. Man arī bija skaidrs, ka tad, ja mēģināšu izbraukt ārpus Rīgas, viņi mani savāks. Ziniet, man tolaik bija plaši sakari ar trimdiniekiem — sociāldemokrātiem un tamlīdzīgi. Tā ka tas, kas notika, man nebija pārsteigums. Un trimdā zināja, kas noticis ar leģionāriem, līdz ar to arī es zināju par viņu likteņiem jau iepriekš, tomēr man bija svarīgi visu dzirdēt no pirmavotiem. Es zināju arī to, ka manā viesnīcā ir noklausīšanās ierīces. Septiņdesmitajos gados es Rīgā biju vairākkārt, problēmas sākās pēc 1983. gada, kad es savu apmeklējumu iespaidā publicēju piecus rakstus zviedru presē. Viņi bija nikni pēc velna. Jo, redziet, pilnīgi mierīgi varēja rakstīt, ka Padomju Savienībā neeksistē vārda brīvība, taču, ja runa bija par to, ka dzīves līmenis strauji krītas, tas viņus neiedomājami saniknoja.

RL: Bet kāpēc jūs turpinājāt braukt uz Latviju pēc tā paša pirmā apmeklējuma? Kas jums te šķita pievilcīgs?

Enkvists: Tā vienkārši ir interesanta zeme, turklāt ļoti tuvu Zviedrijai. Proti, Gotlandē var redzēt, kā virs Kurzemes savelkas mākoņi. Turklāt sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados maz bija tādu zviedru, kuri zinātu, ka Latvija vispār eksistē.

RL: Tādu jau nebija daudz pat astoņdesmitajos.

Enkvists: Jums taisnība. Bet, kā jau teicu, man bija plaši kontakti trimdinieku aprindās. Kad 1968. gadā iznāca mana grāmata par leģionāriem, sākās karstas debates. Un bija daudz tādu, kuri teica: ak Jēzus, kas tā tāda Latvija? Vai tad tāda vispār eksistē? Es biju viens no nedaudzajiem, kuri zināja, ka eksistē gan, un man bija svarīgi to zināt. Un man šī zeme patīk.

RL: Es tomēr gribētu saprast, kas tieši jums patīk — ja neskaita to, ka tā atrodas tuvu Zviedrijai. Turklāt tā jau nav jūsu pieminētās ziemeļu telpas daļa — nu, varbūt tagad tā zināmā mērā par tādu kļūst...

Enkvists: Nē, nav, bet varētu būt. Šķiet, 1987. gadā es Dānijā publicēju rakstu, kur apcerēju jaunas Hanzas savienības ideju. Man tiešām šķiet, ka šis pilsētu konglomerāts — Rīga, Tallina, Helsinki, Stokholma, Gdaņska, Hamburga — ir viens no visintensīvākajiem un interesantākajiem Eiropas reģioniem. Man šķiet nožēlojami, ka mēs visu laiku trinamies ap šo Parīzes, Romas, Atēnu asi. Manuprāt, daudz interesantākas lietas notiek, teiksim, Prāgā, Bratislavā, Krakovā. Patiesībā es neesmu nekāds Dienvideiropas cienītājs. Taču jāatzīst, ka kontakti ar Baltijas valstīm, kuri šķita milzīgi svarīgi ikvienam sevi cienošam skandināvu politiķim, ir tā kā nedaudz pieklusuši. Nezinu, kāpēc. Varbūt tas mainīsies, kad būsit iestājušies Eiropas Savienībā.

RL: Man negribētos visu laiku runāt par politiku, taču, ja jau jūs pieminējāt Eiropas Savienību — zinu, ka jūs neatbalstījāt Zviedrijas iestāšanos tajā. Varbūt jūsu domas tagad mainījušās?

Enkvists: Nē. Es joprojām esmu “nē” teicēju pusē. Turpat es biju arī tad, kad dzīvoju Dānijā. Man šķiet, ka Eiropas Savienība ir ļoti slikta ideja. Tomēr es esmu demokrāts, tāpēc man jāsamierinās, ka referendumā esam teikuši “jā”. Katrā ziņā ļoti svarīgi, lai šai Savienībā būtu jaunās Eiropas valstis, jo man derdzas doma par Centrāleiropas dominanci. Kad pievienosies Baltijas valstis, Čehija un Polija, Savienība krietni vien atšķaidīsies, un tas ir labi.

RL: Jūs pieminējāt faktu, ka dominējošās Centrāleiropas valstis diez ko nav izrādījušas interesi par sīkajām nomalēm, par provinci. Tiesa, uz Eiropas centru pretendē daudzas valstis, ieskaitot sīkās. Taču mani interesē kas cits — tā saucamā provinces mentalitāte. Dzīvojot zināmā vēsturiski un ģeogrāfiski nomaļā vietā, cilvēkiem ir tendence domāt — nu, ko tad mēs, mēs jau neko nevaram — proti, viņi akceptē savu provinciāļu statusu. Jūs esat dzimis tālu Zviedrijas ziemeļos. Vai jūs to uzskatāt par provinci? Kādā mērā jūs sevī šo provinci apzināties un vai esat gribējis būt no tās brīvs?

Enkvists: Es esmu provinciāls rakstnieks. Lielākā daļa manu romānu ir par provincālo. Nu, varbūt Galma ārsts ir dāņu romāns... Bet katrā ziņā es nekad neesmu centies rakstīt starptautiski. Katrs mans romāns nāk no skaidras apziņas, ka esmu zviedrs. Es piedzimu tūkstoš kilometru uz ziemeļiem no Stokholmas, dziļi reliģiozā vidē. Un visas idejas, kas man rodas, patiesībā nāk no turienes. Es tiešām neredzu nekādu jēgu censties rakstīt starptautisku romānu — nekas labs tur nesanāks, viena vienīga bieza migla.

RL: Jūsu grāmatu personāži, kaut arī liela daļa no tiem ir vēsturiskas personas, mēdz būt savādnieki, cilvēki kaut kādā ziņā uz robežas. Vai arī tā nav sava veida province — šī robežsituācija, kurā risinās pasaules konflikti, bet izkropļotā, varbūt saasinātā veidā?

Enkvists: Nezinu. Jā, daži no viņiem ir tādi robežgadījumi... Nav tā, ka es meklētu dīvaino, bet... Ziniet, agrāk, ieskaitot Leģionārus, es rakstīju tādas, nu, teiksim, uz problēmām orientētas grāmatas. Tagad... Dīvaini cilvēki varbūt vienkārši ir interesantāki, nezinu. Pilnīgi normālus un apmierinātus cilvēkus jau ir ļoti grūti aprakstīt. Grūti aprakstīt normālību.

RL: Lasīju, ka 1991. gadā, kad iznāca Kapteiņa Nemo bibliotēka, jūs esot sacījis, ka tas ir jūsu pēdējais romāns. Kāpēc jūs tā teicāt un kāpēc esat savas domas mainījis?

Enkvists: Man bija ļoti smagi astoņdesmitie gadi. Es dzīvoju Dānijā, stipri dzēru un gribēju uzrakstīt romānu par savu ģimeni, taču nespēju. Man likās, ka ar mani ir cauri. Tad, 1995. gada februārī, es pārtraucu dzert un deviņdesmitajos gados sarakstīju vairākus drūmus romānus, taču jutos lieliski. Rakstniekiem nekad nevajadzētu nākt klajā ar tik stulbiem izteikumiem — man patīk rakstīt prozu. Tāda izrunāšanās bija vienkārši muļķība. Nekad nevajag ticēt rakstniekam, kurš kaut ko tādu apgalvo.

RL: Jūs esat bijis augstlēcējs un esat arī rakstījis par sportu. Tā kā es ar sportu nenodarbojos, allaž lūkoju saprast, kas liek cilvēkiem aktīvi sportot. Labi, pārvarēt sevi...

Enkvists: Tas ir kas vairāk. Manā gadījumā — diezgan burtiski nokļūt siltumā no aukstuma, ienākt jaunā pasaulē, kur ir draugi, sāncenši, solidaritāte un cīņa — tā ir silta pasaule, ļoti silta. Ja cilvēks nekad nav bijis daļa no šīs pasaules, tad viņš redz tikai sāncensību un indivīda cīņu ar sevi. Bet tādam, kurš nācis no ārkārtīgi reliģiozas pasaules, atrasties sportistu vidū ir vienkārši lieliski.

RL: Un kāpēc jūs sportu pametāt?

Enkvists: Es jau viņu nepametu, viņš pameta mani. Es vienkārši kļuvu vecs.

RL: Tomēr sportā, šķiet, pastāv šis aspekts, kas liek cilvēkam sevi stumt uz augšu, sasniegt aizvien vairāk, pārbaudīt savas robežas. Sakiet, lūdzu, vai kā rakstnieks jūs arī liekat latiņu aizvien augstāk?

Enkvists: Delikāts jautājums. Patiesībā es nedomāju, ka man akurāt jāraksta. Taču es arī nepublicēšu grāmatu, pret kuru pats neizjūtu nekādu cieņu. Ja esmu kaut ko uzrakstījis un izdevējs gatavs publicēt, bet man nešķiet, ka darbs ir tikpat labs kā iepriekšējais, es to neizdošu. Man taču ir savs lepnums.

RL: Viena no tēmām, kas jūs, šķiet, nodarbina, ir varas pavedinātājas daba. Vai jūs esat kādreiz bijis šādas pavedināšanas objekts?

Enkvists: Jā, mani interesē varas mehānisms un tas, kādā veidā tas iznīcina. Es pats nekad neesmu bijis varas pozīcijās, taču esmu bijis iesaistīts politikā. Es pazīstu ļoti daudzus politiķus, esmu bijis šai spēlē, man ir draugi, kas ieņem augstus amatus...

RL: Bet vai jums piemīt vara kā rakstniekam? Un ja tā, kāda ir šī vara?

Enkvists: Labam rakstniekam ir sava veida vara, taču to nav iespējams normāli aprakstīt. Viena veida apraksts varētu skanēt — tas ir kaut kas tāds, gar ko normālam politiķim nav nekādas daļas, vara domāt un radīt cilvēciskas būtnes. Ja rakstnieks uzrakstījis divus romānus, diez vai var sacīt, ka viņš izveidojis kaut ko jaunu — tā nemēdz notikt. Taču ceru, ka savos romānos man izdodas paplašināt priekšstatus par cilvēciskajām krīzēm, par to, kādi varianti iespējami to pārvarēšanai un ar kādu risku tie saistīti. Taču rakstnieks nevar teikt — lūk, esmu radījis jaunu pasauli, tādai tai jābūt, nāciet un mācieties. Tā nenotiek.

RL: Esmu lasījusi Ingmara Bergmana ar pseidonīmu publicētu interviju ar sevi 1968. gadā. Viņš uzdod sev jautājumu: “Kur jūs stāvat politiskā ziņā?” Un viņš atbild, ka tad, ja pastāvētu partija izbiedētiem cilvēkiem, viņš iestātos tajā. Vai arī jūs uzskatāt, ka pasaule ir kas tāds, kam būtu jāizraisa bailes?

Enkvists: Pieņemu, viņš sacīja, ka viņš iestātos partijā, kas domāta cilvēkiem, kas pārbijušies līdz nāvei. Man gan ļoti gribētos redzēt, kāds izskatītos šādas partijas līderis! Labam politiķim jābūt ne tikai labām idejām, viņam jābūt arī mazliet ciniķim, ir jāorientējas varas spēlēs, jāzina, kā tās spēlējamas, kā izmantojamas pastāvošās struktūras. Nezinu, ko īsti gribēja sacīt Ingmars Bergmans, kurš starp citu ir mans tuvs draugs. Mēs esam daudz ko pārrunājuši un es zinu vienu — viņš ir caurcaurēm apolitisks cilvēks.

RL: Vai jūs pazīstat kādu politiķi, ko cienāt viņa intelekta dēļ?

Enkvists: (Pēc ļoti ilgas pauzes.) Nu... Es tuvu pazīstu daudzus politiķus. Varbūt tādam respektam nepieciešama neliela distance. Es izjutu cieņu pret Villiju Brantu, ar kuru nebiju tuvu pazīstams — viņam vispār bija maz tuvu draugu. Bet politiķus var cienīt par to, ko viņi ir izdarījuši, par viņu politiskās darbības rezultātiem. Taču baidos, ka tuvāk iepazīstot kādu no šiem cienījamiem cilvēkiem, parādīsies arī tumši traipi, dīvainības, un varbūt tu teiksi: ak tad to dēļ tev viss tik labi padodas! Nu, precīzāk es laikam nevarēšu atbildēt.

RL: Es vienkārši domāju par šo valsti. Teiksim, cilvēki, kuriem ir filozofa izglītība, kuri savulaik raduši apšaubīt un analizēt, iegājuši politikā piepeši kļūst pilnīgi nekritiski paši pret sevi, bet, ja, iesaistījušies jūsu pieminētajā politiskajā spēlē, tomēr turpina daudzināt kaut kādus ideālus, tad vienkārši izklausās muļķīgi...

Enkvists: Jā, bet patiesībā ļoti maz ideālistu... tas ir, intelektuāļu... rakstnieku... (Apklust.) Nu, piemēram, tāpēc, ka esmu bijis tik dziļi iesaistīts politikā, man nereti vaicāts, kāpēc gan mums neiecelt tevi par kultūras ministru. Taču tā ir muļķība, jo es nekad nebūšu labs ministrs. Ir jāsaprot, ka demokrātija ir smags, pelēcīgs darbs, un galvenais, tas prasa daudz laika. Demokrātija ir garlaicīga, un tādai tai arī jābūt. Taču intelektuāļiem nav laika, viņiem nav aknu šādam garlaicīgam, smagam darbam. Un tāpēc tad, kad filozofs vai rakstnieks sāk ar to nodarboties, tā vienmēr ir liela vilšanās.

RL: Bet varbūt viņi demokrātiju var veicināt, tieši ar savu nepiedalīšanos politikā?

Enkvists: Tieši tā. Tieši tā.

RL: Bet jūs tā arī neatbildējāt uz jautājumu, vai šai pasaulei būtu jāizraisa nāves bailes.

Enkvists: Politiskajai pasaulei?

RL: Nē, pasaulei kā tādai. Vai jūs pasaule biedē?

Enkvists: Jā. Reizēm. Mazliet. Taču vienlaikus pasaule ir ļoti aizraujoša, šobrīd jo īpaši — nevis tā, kā pirms divdesmit gadiem, kad mēs vienkārši sēdējām ieslēgti katrs savā blokā un skaitījām otras puses raķetes. Tagad visur valda haoss. Un tas ir interesanti. Interesanti tieši rakstniekam. Būt latviešu rakstniekam šobrīd vajadzētu būt ārkārtīgi interesanti.

RL: Jūs pieminējāt faktu, ka esat pārtraucis dzert...

Enkvists: Jā, un ar to pašu brīdi sāku smēķēt — pirmo reizi mūžā!

RL: Pazīstu diezgan daudz talantīgu cilvēku, kas savulaik izdzēruši savu mēru un tagad vairs nedzer. Un kaut kāda iemesla dēļ tas viņus stipri izmainījis. Tā vien šķiet, ka daļa no tiem, kuri vairs nedzer, vai nu dzīvo pastāvīgā reibumā vai pastāvīgās paģirās un depresijā. Kā tas ir jums?

Enkvists: Patiesībā jau es nekad dzērumā neesmu spējis parakstīt. Vispār nezinu — šķiet, neviens nekādas negatīvas pārmaiņas manī nejūt, vismaz ģimene izturas tā, it kā es uzvestos pavisam labi. Varbūt mani mīl par to, ka allaž esmu gatavs vadīt mašīnu — kaut vai trijos naktī.

RL: Jūs sacījāt, ka nākat no ļoti reliģiozas vides. Vai esat no tās vēlējies norobežoties, vai arī esat kaut ko paturējis no tai raksturīgajiem priekšstatiem?

Enkvists: Jā, esmu piedzimis un uzaudzis Vasarsvētku sektas paspārnē, tur es pavadīju pirmos 17 savas dzīves gadus. Jā, es palēnām no tās attālinājos, taču tas nepavisam nenotika dramatiski. Un jautājumi, ar kuriem tai vidē pastāvīgi bija jānodarbojas — kas ir labi, kas slikti, kas pareizi, kas nepareizi, kāda ir dzīves jēga — ar tiem es cīnos joprojām.

RL: Un vai esat atradis kādu atbildi?

Enkvists: Uz kuru jautājumu?

RL: Vai dzīvei ir jēga un kāda tā ir, protams.

Enkvists: Nē.

RL: Nē, nav? Vai nē, jums nav atbildes?

Enkvists: Es joprojām ar to cīnos. Turpinu rakstīt, turpinu mēģināt, turpinu rakstīt. Turpinu cīnīties ar depresiju. Turpinu cerēt, ka viss ir iespējams. Turpinu būt pesimists. Bet labas atbildes man nav.

Kā mērīt traģēdijas lielumu?
Viņš saprata viņu absurdo izmisumu vai rūgtumu, bet nekad nespēja par to moralizēt. Pētīdams viņš visu laiku bija rīkojies un jutis tāpat. Reizi pa reizei viņš no redzespunkta bija zaudējis cilvēku, pārvērsdams to politiskā argumentā, mēģinādams mazināt vai izkliedēt traģēdiju, pastāvīgi rīkojies tā, it kā nodarbotos ar kaut ko abstraktu. Viņš labi atcerējās pētījuma sākumu: prieks par pašnāvībām, uz kurām balstījās, sarūgtinājums, ka to nebija daudz. Divi mirušie: nekāda lielā traģēdija. Pieci mirušie: smaga traģēdija. Simt mirušie: smaga nacionāla brūce, augonis, kas jāuzplēš, jāpārdur ar nazi. (..)
Kādas pazīmes nosaka, ka tā ir nacionāla brūce?
(..) Viņš nejutās vainīgs un kaut kādā veidā līdzdalīgs, bet viņš pamazām bija iemācījies interesēties par kaut ko citu, nevis tikai savām lietām. Pētījums, šķiet, viņa dvēseli pilnīgi atkailināja, un viņš bieži sala. Pārsvarā viņš interesējās par cilvēka dzīves sairšanu, lai redzētu, vai cilvēka dzīve ir savienojama ar ideoloģiju. Viņš par to bija pavisam nepielūdzami pārliecināts, bet viņš nepārtrauca ostīt, kad jau sajuta, kā irst dzīve. Viņš jutās tā, it kā viņu būtu pārņēmis snaudošs sentiments.
Dzīves smarža. Viņš sajuta to nepārtraukti. “Tāpat kā kuģis, kas brauc cauri miglai un nemana to.” Tas droši vien bija Transtrēmera citāts. Jebkurā gadījumā kuģis bija citāds.

Pērs Ulovs Enkvists, Leģionāri