Jāhumanitarizējas

“Pakļaujoties kopējam runāšanas, rakstīšanas, lasīšanas, novērošanas un aprēķināšanas režīmam, “taisni stāvošais pērtiķis” ieguva spēju diskutēt publiski. [..] Universitāte sākās ar humanitārajām zinātnēm pamatā, taču tagad tā “spēlē sunīšus” ar dabaszinātnēm. Tas lielākoties tāpēc, ka dabaszinātnes vistuvāk imitējušas produktivitātes pasākumus, kas saistīti ar rūpniecību.

“Kam vajadzīgas humanitārās zinātnes?” Stīvs Fullers, Vorvikas universitātes socioloģijas profesors. Diena, 2008. gada 11. augustā

Profesora Fullera izteikumiem, manuprāt, ir divi mērķi. Pirmais – vēlreiz postulēt, ka humanitārās zinātnes ir noderīgas. Otrais – izsaukt eksakto apoloģētu dusmas un atvērt diskusiju. Pirmais mērķis ir sasniegts pavirši. Minot humanitārās zinātnes kā iemeslu, kāpēc ““taisni stāvošais pērtiķis” ieguva spēju diskutēt publiski”, un runājot par universitāšu humanitāro sākumu, autors ir ķēries pie banālām klišejām un aizmirsis, ka humanitāri/eksaktais zinātņu iedalījums ir jauno laiku produkts. Kas bija Aristotelis? Fiziķis, kas definējis piecus pamatelementus, vai jurists – dabisko tiesību mūsdienu izpratnes iedibinātājs? Kas bija Dekarts – matemātiskās koordinātu sistēmas ieviesējs vai racionālisma filozofijas galvenā figūra 17. gadsimtā? Vai Iļja Prigožins? Iedomājieties: 1977. gadā Nobela prēmija ķīmijā neatgriezeniskās termodinamikas jomā; tad divu šķidrumu modelis, kas ļauj rēķināt autosatiksmes plūsmu pilsētās, izmantojot Bozē-Einšteina kvantu kondensāta teoriju; tad grāmata “Noteiktības gals” (“End of Certainty”), kas pielika punktu determinisma agonijai 20. gadsimtā. Ko šie prāti iespētu, segregēti “eksaktajos” un “humanitārajos”?

Komunisma periods Latvijai nāca ar eksaktuma vilni. Tas sasaucās ar dabaszinātņu uzplaukumu un ticību, ka visu var izrēķināt vai modelēt. Arī sociālās zinātnes marksisma-ļeņinisma pseidozinātnes hegemonijas dēļ dzīvoja ilūzijā, ka eksistē kādas “zinātniski pamatojamas likumsakarības”, kas, tiklīdz tiks atklātas, ļaus modelēt sabiedrības attīstību – līdzīgi kā tvaika uzvedību lokomotīves dzinējā. Filozofija izrādījās “šķiriska disciplīna”.

Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā kļuva moderna “humanitarizēšanās”: parādījās Rīgas Humanitārā ģimnāzija, humanitārās klases un milzum liels vidusskolu abiturientu skaits universitāšu “humanitārajās” fakultātēs – plus dabīgs un no iepriekšējā izrietošs eksaktā noliegums.

Daudzi dabaszinātņu pārstāvji uzskata, ka Latvija pēdējā laikā novirzās no “zelta vidusceļa”, jo pārmērīga humanitarizēšanās novedīs pie profanācijas – nu nebūs mums tūkstošiem jaunu rakstnieku, filozofu un psihologu, būs tikai literatūru, seno grieķu klasiķus un Freidu mācījušos viduvējību parāde.

Tiešām, ir uzradušās desmitiem akreditētas un neakreditētas “humanitāras augstskolas”, kuras piedāvā kursus psiholoģijā, socioloģijā, politoloģijā, reklāmā, jurisprudencē, biznesa vadībā, astroloģijā un tulkošanā. Lūk, tipisks sludinājums: “Kosmozofijas institūts “Saskarsme” ir reģistrēts kā izglītības iestāde LR Izglītības un zinātnes ministrijā. Skolas programmas ir licencētas Rīgas domē. Astroloģija – 2 mācību gadi; Alternatīvā dziedniecība – 3 mācību gadi; Astrologa augstākais līmenis – 2 mācību gadi.”

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas tautsaimniecība nepieprasa to lielo profesionālo politiķu, burvju un psihologu armiju, ko piedāvā augstskolas. Pieprasījums nāk no vidusskolu beidzējiem, kuru vecāki “liek mācīties tālāk”. Zīmīgi, ka apgūt fiziku un filozofiju neviena kaktu augstskola nepiedāvā.

Tikmēr tās fiziķu ordas, kas tika producētas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, Latvijai arī īsti nav nepieciešamas. Fiziķu darba produktivitāte un specializācija pasaulē droši vien nepieprasa no Latvijas vairāk kā 15 jaunus fiziķus gadā. Un 15 jaunus filozofus gadā. Un 15 jaunus matemātiķus gadā. Un 15 jaunus literatūrzinātniekus gadā. Un 15 jaunus ķīmiķus gadā. Un 15 jaunus vēsturniekus gadā.

Dzīvojot ērā, kurā universitāšu izglītība bija unikāla dažu censoņu attīstības vide, bija korekti tos virzīt uz “augstajām zinātnēm”. Mūsdienās, kad augstskolas izglītība tiek uztverta kā obligāta piedeva vidusskolai pirms darba gaitu uzsākšanas, tās loma ir cita. Sabiedrībai arvien vēl pietiek ar to pašu skaitu fiziķu un inženieru, filozofu un vēsturnieku, kā iepriekš. Papildus ir nepieciešamība izglītot cilvēkus, kas vairs nekad nebūs proletariāts vai zemniecība, pēc būtības – izglītot sociālajās zinātnēs, lai viņi būtu noderīgi tajā sarežģītajā sociālajā tīklā, ko mēs patlaban esam uzauduši. Fullers saka: “Universitāte sākās ar humanitārajām zinātnēm pamatā, taču tagad tā “spēlē sunīšus” ar dabaszinātnēm”. Latvijas Universitātē pēdējie trīs rektori ir bijuši fiziķi. Tomēr vairumam latviešu tā ir zaudēta spēle. Jāmācās vien izprast sociumu, jāhumanitarizējas, elektronu spēles kristāliskajā režģī atstājot dažiem izredzētajiem.

Tāpēc arī savu otro mērķi – izsaukt eksakto zinātņu aizstāvjus uz noliedzošu diskusiju – Fullers, manuprāt, nav sasniedzis.