6. decembris

Kā tos putniņus sauca? — Ligzdsēži? Un tie otri, kas nesēž uz vietas, bet laidelējas? Varanasi agrāk esot bijis pilns ar kraukļiem, kovārņiem vai — spāņu profesors nezināja, kā īsti angliski sauc tos putnus, ar kuriem tur agrāk bijis pilns. Kur tie pazuduši, neviens nezina. Droši vien ir kāds iemesls, kas būtu atklājams, ilgu laiku vērojot putnus un ticot lietu savstarpējai saistībai. Tas ir, kā teiktu Arundhati Roja, par to, ka kādam ir labi Amerikā, maksā kāds cits Indijā (nu, varbūt ne tik primitīvi). Un ikviens uzņēmējs, politiķis, reklāmists vai avīžnieks teiks, ka tieši tā arī ir, sabiedrība aizsvilstas kā mežs Āfrikā. Tiesa, varētu būt arī kāds cits (vājš) pieņēmums: ka viss pastāv atsevišķi un nesaistīti. Vai ka cēloņi ir vieni un tie paši. Vai ka, mazliet pavingrinoties, iespējams nokļūt ārpus cēloņiem.

Pirmo reizi — bez jokiem! — Āzija, tas ir, Indija, atstāj kaut ko līdzīgu iespaidam, kāds tiek pierakstīts Austrumiem: mierīga neizpratne par to, kas notiek. Varētu gan domāt, ka miers un neizpratne darbojas tiktāl, cik notiekošais neskar tieši mani. Taču tas ir tik saprotami — “es” ir gandrīz vai svarīgākais pīlārs, uz kā balstās priekšstats par mērķtiecīgu pasaules iekārtojumu, tas ir, tādu, kur visam ir kaut kāda daļa “gar mani”. To, ka daba vai pasaule ir vienaldzīga, nākas sev iestāstīt, tas nav acīmredzams.

Vīnē izstādē Maļeviča gleznās krāsaini cilvēku stāvi, bet sejas — kā ar skābi izkodinātas, tādi tukši ovāli; melnais kvadrāts uz baltā fona it kā tikai turpina šo “atcilvēciskošanas” akciju. Tikpat neobligāti kā viss, šie kvadrāti, figūras un skatītāji savstarpēji attālinās un attālinās, pa vidu tiem ir tukšums, un nekāda pārošanās tieksme viņiem nepiemīt. Cilvēkiem gan piemīt. Kāds, kurš prot atbildēt uz jautājumu “kāpēc”, man pateiks arī, kāds sakars ir mandarīniem ar Ziemassvētkiem.

Dažas kundzes uzskata, ka Rīgas laika nederot tādam nopietnam žurnālam kā Rīgas Laiks. Nopietns, tas ir, kā? Rīgas laika sunītis reiz nu ir nopietns personāžs, kura prieks un ciešanas ir tikai un vienīgi viņam pašam. Rīgas laika zvaigzne, kas vienkārši, bez iemesla spīd, nelīdzinādamās nekam.12. decembris

Ir divu veidu “dienasgrāmatas”, gluži kā divu veidu uztveres fenomenoloģiskajās lekcijās Filosofijas fakultātē: ārējas un iekšējas. Mēdz būt tā, ka “ārējā” uztvere ir tik galēji neatraktīva, ka rodas šaubas par pašu uztveres reālumu. Ir apmēram četras piecas lietas, kas ir, tādēļ par tām raksta avīzēs un rāda TV, nē, otrādi, tādēļ, ka rāda, tādēļ arī ir. Tagad visi brauc uz Žagara kalnu Cēsīs. Vai, kā teiktu Ķirsons šajā žurnāla numurā, vajag tikai būt piesardzīgam un pazust, un tu būsi kā visi. To, par ko interesējas visi, izlasu avīzēs, tas ir vienīgais mans ārējais novērojums, bet tas liekas tik bāli, ka par to nu gan nav ko rakstīt nekādā dienasgrāmatā. Varbūt ir taisnība, ka aizbraukt var tikai vienā virzienā un, mēģinot atgriezties, nokļūst kaut kur, kas ir daudz zemāk, tajā, kas vairs nav dzīve. Stāstam par Odiseju, protams, būtu jābeidzas tieši tajā vietā, kur viņu neviens — ne sieva, ne kalps, ne dēls — nepazīst, nu, varbūt vienīgi sunītis.

Starp citu, pēc 11. septembra uzrāviena avīzes atkal garlaikojas, bet, runājot par cēloņiem, amerikāņi tā, ne no šā, ne no tā “kādā privātmājā” Dželālābādā atraduši videokaseti, kurā redzams, ka bin Lādens visu zinājis un ļauni priecājies pēc debesskrāpju sabrukšanas.