Domas. Kristofers Hičinss. Vāclavs Havels
“Vai pa šo laiku jums ir ienākusi prātā kāda interesanta doma?”, mēdza apjautāties mans draugs un skolotājs, kad atkal viņam piezvanīju. Lielākoties es nespēju atcerēties nevienu savu domu, un biju spiests sev pajautāt: ar ko gan es visu šo laiku esmu nodarbojies, ja nevaru to atcerēties? Tas man ienāca prātā šodien, kad, gribēdams pateikt kaut ko par divu izcilu personību – Kristofera Hičinsa un Vāclava Havela – nāvi, ielūkojos guglē, vai tur nebūs atrodama kāda interesanta viņu doma, ko varētu izmantot šajā slejā.
Es sāku ar Hičinsu un pat nepaguvu pārlikt, kāpēc mani tā kaitina viņa ateistiskie izteikumi, kad uzskrēju virsū frāzei par Dž.V. Bušu, kurš esot “neparasti vienaldzīgs, nenormāli neinteliģents, apbrīnojami neartikulēts, fantastiski nekulturāls, ārkārtīgi neizglītots un acīmredzami ļoti lepns par šo visu” – tā acīmredzami nebija doma, kas man derēja, bet, patiesību sakot, es arī nezināju, ko meklēt. Nevarētu teikt, ka arī nākošā, ko atradu, bija doma: “Postmodernistu tirānija nomāc ar savu garlaicīgumu un pusizglītoto prozu,” taču šis “atradums” ne tik daudz raksturoja Hičinsu, kuram ir daudz citu, asprātīgāku izteikumu, kā manu nevarību, cerot ar citu domu citātiem pamatot savējo. Mani piesaistīja ne tik daudz Hičinss, kā vārds “postmodernisti”, kam ir piešķirts tik negaidīti daudz vietas šajā RL numurā. Vadims Agapovs rakstā par Larsu fon Trīru norāda, ka tas savu “Melanholiju” lielā mērā balstījis uz citātiem, kas viņam gan ļauj atrasties vienā kompānijā ar autoritātēm, taču kam nav nekāda sakara ar patiesību, kas šīs citētās domas, iespējams, izsaukusi. Pēdējā laikā es reti lietoju šo vārdu, lielākoties izteikumā “patiesību sakot”, taču domāju, ka saprotu Vāclavu Havelu, kad viņš 2008. gada intervijā Adamam Mihnikam (intervijas fragments publicēts šajā RL numurā) atkārto savu 1978. gada esejas “Nevarīgo vara” maksimu – “dzīvot patiesībā”, sakot, ka tā nav informācija, kas kādam ir jeb pieder, bet tas, par ko mēs galvojam paši ar sevi. Varbūt tas neizklausās pārāk izsmalcināti un nespēj pasargāt no kļūdām, no kādām nebija pasargāts arī Havels savā politiskajā darbībā, tomēr viņa dzīve, aizstāvot patiesības vērtību, paceļ viņu citiem mūsdienu politiķiem nesasniedzamā augstumā.
Es nezinu, kāpēc Havels dzīvoja atbilstoši paša rakstītajam – varbūt viņš ietekmējās no ģimenes, izlasītajām grāmatām vai sabiedriskās situācijas, varbūt viņu veidoja Huserla skolnieka Jana Patočkas mācība, varbūt sava teikšana bijusi Šveikam līdzīgajam Ferdinandam Vanekam, kuru Havels izdomāja, rakstot lugu “Audience” pēc 10 mēnešu darba alus brūzī 1975. gadā, bet varbūt savu valstsvīra stāju viņš mantoja no pirmā Čehoslovākijas filozofa-prezidenta Tomāša Jana Masarika? Kad Havels, vīlies bijušajos samta revolucionāros un mūsdienu pasaulē, runā par jauno “eksistenciālo revolūciju” un cilvēku kā “jautājošo esamību”, tajā saklausāmas citu filozofu balsis, taču viņam tās nav domas postmodernai rotaļai un citēšanai, bet patiesības norādes, kurām, kā to pierāda Havela nāve, viņš sekoja savā domājošā rakstnieka un eksistenciālā prezidenta mūžā.
