Pateicība
Gatavojot šo žurnāla numuru, es saskāros ar neskaidrību. Rasas Jansones brīnišķīgajā slejā par amerikāņu “tantītes”, mākslinieces Alises Nīlas, gleznoto Vorhola portretu pēkšņi nesapratu vienu teikumu. Tas bija šāds: “Šodien, kad pirmais šoks no radio ziņām ir pieklusis, bet apjukuma fona troksnis tikai pieņemas spēkā, Alises Nīlas portreti ir kā pēdējās nesavtīgas, dāsnas laipnības salas.” Manuprāt, pēdējo reizi visi klausījās radio astoņdesmito gadu beigās, kad Latvijā un visā PSRS notika lielās pārmaiņas, bet es nespēju iedomāties, ka vēl šodien kāds kaut ko satriecošu uzzina no radio. Tāpat es nebiju īsti drošs, par kādu tieši “apjukumu” Rasa runā. Kad viņai par to pajautājām, saņēmām izlabotu tekstu; tagad teikums skanēja šādi: “Patlaban, kad pirmais šoks no vārda “Ukraina” uzliesmojuma ikdienas retorikā ir pieklusis, bet apjukuma fona troksnis tikai pieņemas spēkā, Alises Nīlas portreti ir kā nesavtīgas un dāsnas laipnības salas.” Gala redakcijā neiegāja arī šis teikums, taču tagad neskaidro vietu es sapratu, tas ir, spēju pateikt saviem vārdiem, pavisam vienkāršiem: kopš notikumiem Ukrainā ziņas rada nemieru un apjukumu. Tas, kā Rasa uztver ziņas, ļoti nesaskan ar veidu, kā pret tām attiecas pazīstamais britu televīzijas žurnālists Niks Gauings. Intervijā Arnim Rītupam, kas publicēta šajā žurnāla numurā, viņš pievēršas nevis tam, ko kāda ziņa varētu nozīmēt viņam personiski, bet gan tam, cik grūti izvēlēties no milzīgā ziņu daudzuma. Ir liela starpība starp dīkdienīga brita ikdienas paradumu atvērt rīta avīzi pie kafijas ar vēlmi pabrīnīties par jaunumiem un tāda cilvēka attieksmi, kam ziņas par karu Ukrainā liek apjaust, cik nedroša un nepamatota ir viņa paša dzīve. Ikviena ziņa ir ziņa par nāvi, kā to reiz smalki šī paša RL slejās rakstīja Ilmārs Šlāpins.
Ja pret interviju attiecas ne vien kā pret jaunas informācijas iegūšanas iespēju, bet arī seko tās dramaturģijai, ja drīkst tā teikt, tad saruna ar Niku Gauingu pat nedaudz sasaucas ar citu interviju šajā pašā numurā, tikai notikumi sarunā ir pavisam citi un arī ieguvums, to lasot, ir pavisam cits. Deviņdesmitpiecgadīgais Hjūstons Smits, kurš pavadījis mūžu reliģijās, viegli iekrīt intervētāja lietpratīgi izliktajās lamatās, taču viņa vaļsirdīgā labvēlība pilnībā pārvērš intervijas situāciju, padarot to par brīnišķīgu dāvanu visiem klātesošajiem. “Jo vecāks es kļūstu, jo šaurāka un caurspīdīgāka kļūst robeža starp mani un ne-mani,” interviju papildinošajā esejā saka Hjūstons Smits, un man rodas sajūta, ka viņš sevī iekļāvis arī mani. “Vannas istabā vai liftā es čukstu pie sevis: “Dievs, tu esi tik labs pret mani,” – es to pasaku trīsdesmit piecas vai četrdesmit reizes dienā,” raksta Hjūstons Smits, un man rodas sajūta, ka viņš ir pateicies arī par mani. Vecā, slimā vīra pateicība šajā ziņu pasaulē ir vēl viena no tām pašām “nesavtīgās un dāsnās laipnības salām”, par kurām arī runā Rasa Jansone.
