Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mana pašreizējā darba vieta atrodas netālu no kapiem, tāpēc bieži vien pusdienu pārtraukumā es mēdzu uz turieni aiziet. Vispār man kapos patīk, tajos ir mierīgi un savā ziņā pat omulīgi, ielas trokšņi pazūd, visapkārt dzied putni, dažbrīd var redzēt kādu kundzīti rušināmies pa radinieku kapu pleķīti, svaigi griezti ziedi, apcirpti krūmi, ik pa laikam manāma kādu bēru ceremonija. Iespējams, tas var šķist dīvaini, bet man patīk kapu atmosfēra, tā ir vieta ar divējādu laika izjūtu - no vienas puses, kapos laiks gandrīz vispār pārstāj ritēt, tas ir tik blīvs, un tas tik ļoti palīdz vismaz uz brīdi aizmirsties un aizbēgt no dienas darbu un pienākumu smaguma. Kapos vairs nevienam nav nekur jāsteidzas. Tomēr kapos laikam piemīt otra īpašība, kas šķietami ir pretrunā ar pirmīt aprakstīto - ja vispār ir atrodama vieta, kur var sajust laika ritējumu kā nekur citur, tad tas noteikti ir iespējams kapos. Sacīdams, ka laiks šeit ir blīvs, es to domāju gandrīz vai tiešā nozīmē: cilvēku dzimšanas un miršanas gada skaitļi uz kapakmeņiem neviļus liek rēķināt katra nelaiķa dzīves gājumu - cik šim bija lemts? - tik vien kā četrdesmit pieci gadi, kādam sešdesmit, kādam astoņdesmit, kādam daži mēneši. Visai bieži var redzēt atraitņu iegravētus dzimšanas datus, bet liktenīgā skaitļa vietā vēl ir tukšums. Tāda un tāda kundze dzimusi 1925. gadā, bet miršanas datuma vietā vēl rēgojas izcilnītis, ko, iespējams, drīzumā būs jāaizpilda.
Kad studiju laikā universitātē kāds pasniedzējs ieminējās, ka kapi nav nekas cits, kā vēl viena atmiņas forma, šī piezīme man šķita visai dīvaina. Kā tas ir - atmiņas forma? Jau kopš bērnības mēs zinām, ka kapi ir vieta, kur kopā ar vecākiem pāris reizes gadā apciemojam vecvecākus vai kādus citus radiniekus. Visbiežāk šāds apciemojums nozīmē turpat pie kapu vārtiem iegādātu ziedu nolikšanu un glīta ornamenta iezīmēšanu ar mazo grābeklīti, kas, ja nav nozagts, parasti glabājas nolikts aiz kapakmens.
Bet interesantākais kapu fenomens ir šaisaulē palikušo veltījumi aizgājējiem iegravēto dzejas rindu, aforismu vai citu frāžu formā.
“Sēro un atceras mīlošā sieva, bērni, mazbērni.” Vai arī: “Laiks rit, bet atmiņa par tevi glabāsies mūsu sirdīs.” Interesanti, ka kapos sirds kļūst par galveno atmiņu orgānu, pārtrumpojot prātu vai citas informācijas uzglabāšanas vietas. Kā, piemēram, fotogrāfijas. Nenoliedzami, fotogrāfijas ir viena no izplatītākajām atmiņas formām, kas bieži vien papildina iegravētos novēlējumus un kapakmeņus vispār.
Kas izvēlas tos attēlus, kuri tiks novietoti blakus aizgājēju vārdiem un uzvārdiem? Kāpēc tik ļoti bieži cilvēki tajos izskatās tik ļoti saskumuši un tiešā nozīmē ar “akmens seju”, it kā fotografēšanas brīdī jau zinātu par savu neizbēgamo nāvi, kas iestāsies noteiktā laikā pēc fotogrāfijas uzņemšanas?
Bērnībā, vandoties pa skapīti zem televizora, es nejauši uzgāju papīra vīstokli, kurā bija neliela fotogrāfiju kaudzīte. Tas mani izbrīnīja, jo parasti fotogrāfijas glabājās sekcijas atvilktnē. Zināju, ka mājās ir arī vairāki albumi, kas bija nolikti pavisam citā vietā - šķiet, kādā no drēbju skapja atvilktnēm. Šos albumus biju jau izšķirstījis, pavadot laiku viens pats, kamēr vecāki vēl bija darbā. Tādēļ, atrodot fotogrāfiju vīstokli skapītī, kur parasti glabājās vecāku dokumenti un veclietas, kurām neatradās vieta redzamākos sekcijas plauktos, es biju pārsteigts. Kāpēc tās nav kopā ar citām nesen uzņemtām fotogrāfijām sekcijas atvilktnē vai arī kādā no vecāku jaunības dienu albumiem, kas nobāzti drēbju skapī? Attinis papīru, es tās apskatīju. Melnbaltajās 17x11 centimetru fotogrāfijās bija redzamas bēres. Papētot tuvāk, sapratu, ka tobrīd glabāta mana vecmamma; viņa nomira 1986. gadā. Fotogrāfiju melnbalto estētiku vēl vairāk izcēla tas, ka bēres notika ziemā, turklāt palika iespaids, ka ziema tajā gadā bijusi barga - radi un citi piederīgie cieši satinušies milzīgos kažokos, daudzām sievietēm ap galvu vilnas lakati, vīriešiem rokās lielas ausaines. Cik atceros, tajā brīdī, kad atradu šīs fotogrāfijas, biju mājās viens pats, taču šis fakts nemainīja situācijas raksturu - dīvainā kārtā (cik nu tas ir dīvaini astoņu vai deviņu gadu vecumā) mani pārņēma neizskaidrojama vainas apziņa, it kā es būtu atradis kaut ko aizliegtu, kaut ko, ko es nedrīkstētu redzēt. Lai gan mājās tajā brīdī nebija neviena, kas man varētu aizrādīt, atņemt šo atradumu vai pārmest deguna bāšanu lietās, kas neattiecas uz mani, es pārbijos, kā pārbīstas cilvēks, kas saprot, ka ir ielīdis svešā dzīvē, par kuru tam nekas nebūtu jāzina. Šīs savādās vainas apziņas dēļ es tā īsti nepaspēju rūpīgi apskatīt atklājumu, ātri vien ietinu fotogrāfijas atpakaļ baltajā papīrā un noliku aptuveni tur, kur tās biju atradis.
Tagad, kad kopš tās dienas ir pagājis ievērojams laiks, es nolēmu fotogrāfijas apskatīt rūpīgāk. Saliku tās hronoloģiskā kārtībā - bēru “stāsts” sākas kapličā: mācītājs saka sprediķi, tuvinieki un citi ielūgtie bērinieki apstāv atvērto zārku. Tālāk ir redzams, kā zārku iznes no kapličas un bēru procesija dodas uz apglabāšanas vietu. Sniegs fotogrāfijās ir kodīgi balts, uz tā fona izceļas bērinieku tumšie, smagie stāvi, kas, nodūruši galvas, seko zārkam un tam priekšā nestajam krustam. Pirmais aiz zārka iet mans tēvs, viņam blakus mamma, tad seko citi radinieki, un visbeidzot pārējie bērinieki. Manis fotogrāfijās nav. Kad nomira vecmamma, man bija trīs gadi, un, iespējams, tāpēc vecāki nolēma, ka šajā ceremonijā man nebūs lemts piedalīties. Fotogrāfijās nav redzama arī mana māsa, kurai toreiz bija četrpadsmit, tāpēc pieņemu, ka viņa bija atstāta mājās auklēt mani. Taču ir abi tēvoči un tantes, māsīcas un brālēni. Vesela desmit fotogrāfiju sērija ir veltīta brīdim, kad visiem tiek dota iespēja pēdējo reizi atvadīties no aizgājējas. Zārks atkal ir redzams atvērts, pie tā mainās bērinieki, katrs no tiem pieliecas pie vecmammas, lai noliktu ziedus, pieskartos viņas rokai vai noskūpstītu pieri. Izskatās, ka vecmammas nāve uz manu tēvu ir atstājusi vislielāko iespaidu - viņš stāv, ierāvis galvu plecos; kādā fotogrāfijā ir redzams, ka tēvs šņukst. Skatiens viņam nav nodurts, taču gadījumos, ja tas nav vērsts uz vecmammas seju, tas šķiet pilnīgi tukšs. Pārējie brāļi, kas ir vecāki par manu tēvu, vēl “turas”, turpretī tēva sejā es redzu izmisumu. Viņš izskatās pēc maza puikas, sēru sagrauzts, taču ne nopietns. Nē, nopietnības viņa sejā nav. “Stāsts” kulminē brīdī, kad kādā fotogrāfijā tēvs (iespējams, tāpēc, ka viņš bija jaunākais dēls vai arī tāpēc, ka pats vēlējās izpildīt šo rituālu) ir iemūžināts, sedzot nelaiķei pār seju šķidrautu. Visi, kam tika dota iespēja, ir atvadījušies, iespējams, kāds jau ir nosalis un vēlas doties mājup, tāpēc ilgi šādas atvadas ievilkties nedrīkst. Pār vecmammas seju tūlīt tiks pārsegts šķidrauts, un zārkam liks vāku. Tēvam blakus stāvs mans brālēns - toreiz 15-16 gadus vecs pusaudzis - un viņa sejā tad es arī salasu šo kulmināciju: tēvs tur abus šķidrauta stūrus, ir vēl redzama daļa nelaiķes sejas, bet brālēna seja ir pārvērtusies. Iepriekšējos attēlos viņš ir nopietns, kā to sagaida no vīrieša, kam tūliņ jākļūst pieaugušam, bet šajā brīdī viņa seja ir saviebusies - it kā mans tēvs censtos nevis aizsegt savas mātes seju, bet gan būtu tikko to atsedzis, pavērdams brālēnam skatu, ko viņa pusaugu zēna sirds nevar izturēt. Gandrīz vai tikpat banāli, kā filmās, kurās kāds radinieks ir atnācis uz morgu atpazīt piederīgo - morga darbinieks paceļ palagu, kam seko varoņa nesavaldīta, sāpju pilna grimase. Seko viena bilde, kurā zārks tiek guldīts kapā, un tad ir atlikušas vēl divas fotogrāfijas - tuvākie radi ir apstājuši svaigi aizrakto kapu, ko sedz ziedu un vainagu kupols, un stāsts beidzas ar attēlu, kurā ir redzams pats kaps - viens, mēms. Es ilgi pētīju fotogrāfiju ar šķidrautu, un prātā man bija pirmās bēres, ko pieredzēju klātienē. Man bija divdesmit gadu, bija nomiris mans tēvs, un es labi atceros, kā nenovaldīju spējās asaras, kas sāka plūst brīdī, kad tēva zārkam lika virsū vāku. Tas notika tajā pašā vietā septiņpadsmit gadus vēlāk; nezinu, kāda man tajā brīdī bija sejas izteiksme, jo nekādas fotogrāfijas no šīm bērēm nav saglabājušās - neviens, cik atminos, nefotografēja.
Pēc tēva nāves man palika daudz viņa fotogrāfiju. Vēl vairākus mēnešus pēc tam es nēsāju makā fotogrāfiju, kurā bijām redzami mēs abi - uzņemtu bērnudārza jaungada eglītē, kad man bija kādi seši gadi. Man šķiet, ka es ļoti labi atceros fotogrāfijas uzņemšanas brīdi. Svētku pasākums bija nesen sācies, un tas paredzēja, ka vismaz kādu brīdi bērni būs šķirti no vecākiem - vecāki, protams, bija skatītāji, bet mums, bērniem, bija jāpiedalās uzvedumā. Kāda bija mana loma, es neatceros, taču es biju ģērbies kā rūķis - man galvā bija cepure ar spicu galu, kam piešūts bumbulis - nekā šādiem pasākumiem neparasta. Fotogrāfija, kā liekas, tika uzņemta tieši pirms uzveduma sākuma, kad manam tēvam bija jāieņem vieta pārējo skatītāju vidū. Lai nu kā, es ļoti labi atceros to rūgtumu un uztraukumu, ko izraisīja šīs īsās šķiršanās neizbēgamība. Ļoti iespējams, es pat apraudājos, taču fotogrāfija par to neko neliecina - mēs abi tajā izskatāmies priecīgi un apmierināti. Turklāt, jo vairāk es mēģinu domāt par šo notikumu, jo vairāk sāk mākt šaubas par šo atmiņu precizitāti. Pēc tam, kad biju uzrakstījis šos teikumus, es parakņājos atvilktnē un tiešām drīz vien atradu minēto fotogrāfiju, respektīvi, tas, ko es rakstīju par šo fotogrāfiju iepriekš, bija balstīts ne tikai manā atmiņā par pašu notikumu (tas ir, fotogrāfijas uzņemšanas brīdi), bet arī - tas ir interesanti - manā atmiņā par pašu fotogrāfiju.
Tad nu, lūk - es atrodu atvilktnē fotogrāfiju, par kuru es šeit tiku runājis un kuru es atcerējos. Es ieskatos tajā un saprotu, ka manā atmiņā bija palicis kas cits. Pirmkārt, pretēji tam, kā es biju atcerējies šo fotogrāfiju, tajā es atrodos pa kreisi no tēva, savukārt viņš - pa labi. Iepriekš es šo fotogrāfiju biju atcerējies spoguļattēlā. Man tiešām galvā ir rūķu cepure, taču es nezinu, vai tās galā ir bumbulis vai nav - tas fotogrāfijā vienkārši nav redzams. Nezinu, cik daudz no tā, ko es atceros par šo brīdi, ir balstīts manā paša atmiņā, cik daudz - fotogrāfijā, stāstos par šo notikumu vai, iespējams, kādā kinolentē (mans tēvs bija sertificēts kinoamatieris).
Ja es mēģinātu nodalīt tos faktus, par kuru tiešu saistību ar šīs fotogrāfijas uzņemšanas aktu esmu pārliecināts, un tos, par kuru drošticamību es neesmu tik drošs, tad šo otro faktu pārsvars būtu nomācošs. Es esmu pārliecināts, ka fotogrāfija tika uzņemta bērnudārzā. Tas laikam arī viss, ko varu droši apgalvot. Vai es apraudājos kaut kad pirms vai kaut kad pēc fotogrāfijas uzņemšanas, es īsti nezinu. Varbūt manas asaras bira kādu citu reizi, varbūt kādā citā pasākumā vai pat citu gadu.
Tās pašas dienas vakarā pēc tēva nāves mēs kārtojām foto. Kopā ar mammu sēdējām viesistabā un vienu pēc otras pētījām pēdējos gados uzņemtās fotogrāfijas. Mūsu uzdevums bija visai praktisks: mums bija nepieciešama fotogrāfija, kuru ierāmēt un, apsietu ar melnu lenti, pēc dažām dienām likt uz sēru mielasta galda. Mēs apskatījām fotogrāfijas no pēdējo gadu dzimšanas dienu svinībām, vairākas ceļojumu bildes, attēlus no ģimenes izbraukumiem un svētku brīžiem. Taču mums nekādi neizdevās atrast īsto fotogrāfiju, to attēlu, kas spētu pārstāvēt tēvu pie paša bēru galda.
Neviens attēls nešķita piemērots - vienā tēvs smejas, kādā citā viņa poza šķita neatbilstoša, turklāt izrādījās, ka mums nav gandrīz neviena tēva portreta, un, ja kāds arī atradās, tas mums nederēja vecuma vai kādu citu kritēriju dēļ.
Tomēr mums bija jāizvēlas kāda fotogrāfija, bez tās mielasts notikt nedrīkstēja. Galu galā mēs uzgājām kādu attēlu no dzimšanas dienas svinībām: tajā bija redzams tēvs kopā ar savu vecāko brāli sēžam uz dīvāna. Tēvam viena kāja pārlikta pār otru, savukārt viena roka balstījās uz dīvāna atzveltnes. Neko labāku neatraduši, mēs nolēmām fotogrāfiju nodot laboratorijā, lai to attiecīgi iekadrē un izgatavo jaunu kopiju, kurā būtu redzama tikai tēva seja - nopietna, varētu pat teikt - neizteiksmīga. Attēls ar īsto sejas izteiksmi, īstajā vecumā. Tajā brīdī man šķita pilnīgi pieņemama šāda rīcība - galu galā cilvēks ir nomiris, taču ir palicis attēls, daudz attēlu, kas atgādina par cilvēka dzīvi. Vēlāk, kā jau minēju, es pat kādu laiku līdzi nēsāju bērnudārza attēlu, paslēptu kādā naudasmaka nodalījumā. Nerādīju šo bildi daudziem, varbūt retumis jūtu un atmiņu uzplūdā. Tas likās ne tikai normāli, bet kaut kādā ziņā pat nepieciešami: es - dēls, kas mīlēja savu tēvu, viņš - pāragri aizgājis tēvs, kas mīlēja savu vienīgo atvasi. Tas šķita gandrīz kā tāda nodeva viņam, cieņas izrādīšana aizgājušajam, pierādījums, ka es, dēls, vēl atceros un godāju savu tēvu. Taču drīz vien šāda nodeva vairs nelikās atbilstoša un nepieciešama. Es nonācu situācijā, kas, iespējams, piemeklē katru, kas mēģina apjēgt kāda tuvinieka nāvi. Pēc tam, kad kāds ir nomiris, mēs cenšamies šo nāvi saprast, nodrošināt tai kādu vietu jaunajā lietu kārtībā, kas iestājusies pēc šī cilvēka nāves. Neņemot vērā higiēnas prasības, kas tiek ievērotas, mirušu cilvēku apglabājot, bēres nav nekas cits, kā nāves ritualizācija, piešķirot tai sava veida realitāti, tas ir aicinājums apzināties notikušo, apzināties, ka daudz kas vairs nebūs tā, kā bijis. Sāk darboties jauna lietu kārtība. Bēres ir šīs kārtības pirmais atskaites punkts. Man sāka šķist, ka fotogrāfija nevis palīdz man apjēgt šo jauno lietu kārtību, bet tikai traucē. Man likās, ka fotogrāfija apdraud cilvēka dzīvi ar visiem notikumiem, kas šo dzīves stāstījumu satur kopā, reducējot to uz plakanu attēlu sēriju. Lai arī cik pašsaprotami tas liktos, tomēr es nevarēju pārstāt domāt par to, ka fotogrāfijas uzdevums būtu man atņemt to, kas man pelnīti pienākas mantojumā no mana tēva - atmiņa.
Manī cīnījās pretrunīgas sajūtas.
Es fotogrāfijās nemeklēju sava tēva seju, viņa būtību, taču es vēlējos iedot viņam kādu vietu šajā visnotaļ reālajā pasaulē, kurā viņš joprojām būtu tik pat reāls kā visi citi. Šķita, ka fotogrāfija tādu vietu nodrošināt nav spējīga.
Šķita, ka fotogrāfija manipulē ar mani un ar manu atmiņu. Man šķita, ka man nekas neatliek kā pieņemt mana tēva nāvi kā demogrāfisku faktu un samierināties. Iespējams, tā bija gļēvuma pazīme, nespēja pieņemt viņa aiziešanu un to, ka turpmāk viņš pastāvēs galvenokārt attēlos. Nonāca gandrīz līdz tam, ka es sāku neuzticēties fotogrāfijai kā tādai.
Es vairs nenēsāju viņa fotogrāfiju makā. Mājās redzamā vietā nebija izstādīts neviens viņa attēls. Es neaiztiku viņa jaunības dienu fotogrāfiju albumu.
Es pat gandrīz pārstāju fotografēt pats, es negribēju iesaistīties šajā netīrajā arodā. Kādā brīdī es gandrīz sāku ticēt fotogrāfijas sociālajai nosacītībai, taču centos šo ticību izstumt no savas apziņas kā nepatīkamas atmiņas. Es gribēju par fotogrāfiju nedomāt. Taču jo vairāk es mēģināju šo tēmu izstumt, jo vairāk tā pie manis atgriezās.
Atskatoties uz tā laika pārdomām, esmu sapratis, ka nekas daudz nav mainījies. Lai gan daudzas lietas ir kļuvušas skaidrākas, man ir sajūta, ka šī iekšējā dilemma nekad mani nepametīs.
Vienas atmiņas zudīs, bet stāsti un fotogrāfijas aizpildīs to vietu.
Šī pretruna nekad netiks atrisināta, un varbūt tas tikai bagātinās manu atmiņu.