Jaunākie risinājumi

“Katrs ceturtais vācietis būtu gatavs “noteiktu mērķu labā” zem savas ādas implantēt mikroshēmu, liecina pirmdien publicētie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti.”

LETA-AFP, 2010. gada 1. martā

Tagad pat grūti noticēt, taču pirms gadiem piecpadsmit Vācijas pilsēta Hanovere man bija kļuvusi par visbiežāk apmeklēto ceļojumu mērķi ārzemēs. Es turp nebraucu tāpēc, ka Hanovere kaut kā īpaši atšķirtos no daudzām citām Otrā pasaules kara laikā nopostītām, bet pēckara gados ar gājēju ielām, transporta pārvadiem un iepirkšanās centriem līdz nepazīšanai novienādotām Vācijas pilsētām. Protams, manu braucienu mērķis nebija arī apmeklēt Hanoveres prinča vietas – taisnību sakot, par Lejassaksijas ķēniņu dzimtas pārstāvja Ernsta Augusta eksistenci uzzināju tikai vienā no pēdējiem Hanoveres apmeklējumiem, un arī nejauša starpgadījuma dēļ. Nejaušais starpgadījums bija skandāls, ko Ernsts Augusts izraisīja, dzērumā pačurādams pie Turcijas paviljona izstādē Expo 2000. Drīz pēc tam arī pārstāju turp braukt.

Taču pirms tam es braucu katru pavasari. Kamēr te, Latvijā, vēl bija auksts, slapjš un riebīgs, tur, Hanoverē marta pirmajā pusē parasti jau ziedēja tulpes un narcises, spirgts vējš pāri lauksaimniecības zemēm nesa kūtsmēslu smārdu, un ja vien neuznāca cīruļputenis vai pavasara lietus, varēja pat iztikt bez mēteļiem un ziemas jakām (nu, labi, šalli drošības pēc jau tomēr apsēju). No šiem braucieniem mani nespēja atturēt nekādas grūtības – nedz vajadzība gādāt vīzu iebraukšanai Šengenas līguma valstī, nedz nepieciešamība ikreiz izplānot veidu, kā tajā Hanoverē nokļūt, jo nekādu tiešo avioreisu no Rīgas uz šo pilsētu toreiz nebija un nav jau arī tagad. Pāris reižu esmu pat visu ceļu kratījies autobusā. Esmu bijis spiests paciest gan pašpārliecinātu Latvijas uzņēmēju trīšanos, cenšoties man iestāstīt, ka tieši par viņu lieliskajiem sasniegumiem man būtu pienākums uzrakstīt izvērstu publikāciju laikrakstā Diena, gan no Krievijas izceļojušu Volgas vāciešu ģimenisko viesmīlību – vienu gadu man nezināmu vēsturiski politisku vai ekonomiski organizatorisku iemeslu dēļ visi iebraucēji no Baltijas valstīm tika pieskaitīti krieviem, un arī mans ceļš līdz pagaidu naktsmītnei sākās ļaužu pilnā dzīvoklī, kura saimnieks vienā laidā kliedza un lādējās pa tālruni. Iebraucēju šajā gadalaikā Hanoverē ir patiešām daudz, viesnīcas mēdz būt pilnas, un laikam jau kādam tas bija šķitis labs pēdējā brīža risinājums.

Šāda iebraucēju pieplūduma un arī manu regulāro braucienu iemesls bija gadskārtējā informācijas tehnoloģiju jaunumiem veltītā izstāde CeBIT – ar vācisku lielummāniju organizēts pasākums, kas daudziem, iespējams, arī ir vienīgais iemesls, kāpēc viņi zina par tādas Hanoveres eksistenci. Expo 2000 jau nāca pēc tam, turklāt tika sarīkota tajos pašos paviljonos, kur parasti norisinās CeBIT un citas industriālas izstādes – gan piebūvējot šo to vēl klāt. Pirmoreiz mani turp no avīzes aizsūtīja kā tādu jaunu gurķi, kurš interesējas par tehniskām padarīšanām, pēc tam jau man, tā teikt, āķis bija lūpā.

To visu atcerējos, izlasījis ziņu, ka Vācijas informācijas tehnoloģiju uzņēmumu apvienība BITKOM veikusi aptauju, lai noskaidrotu, kā izzūd robeža starp reālo dzīvi un virtuālo pasauli. Aptauju viņi bija veikuši tāpēc, ka šāda robežu izzušana esot bijusi viena no šī gada CeBIT izstādes tēmām. 23 % no 1000 aptaujas dalībniekiem esot pauduši gatavību “noteiktu mērķu labā” sev zem ādas ļaut implantēt mikroshēmu. 16 % bijuši piesardzīgāki un uz ko tādu būtu gatavi vienīgi tad, ja šāda mikroshēma ugunsgrēka vai kādas citas nelaimes gadījumā palīdzētu ātrāk ierasties glābējiem. Pieci procenti vāciešu ir bijuši tik traki, ka vēlētos šādu mikroshēmu, ja tā viņiem ļautu ātrāk iepirkties. Tomēr 72 % teikuši, ka nekādas elektroniskas ierīces savā ķermenī nevēlas.

“Tas, protams, ir galējs piemērs, cik tālu cilvēki var iedomāties [informācijas] tīklu attīstību,” šķiet, priecīgā satraukumā aptaujas rezultātus komentējis BITKOM vadītājs Augusts Vilhelms Šērs. Priecīgā tāpēc, ka tieši šāds, grandiozu cerību caurausts un ņiprs noskaņojums ir neatņemama CeBIT iezīme. Iespējams, dedzību, ar kādu esmu redzējis tur demonstrējam un apjūsmojam pirmo portatīvo un sensacionālo viena megapikseļa digitālo kameru, absurdas pildspalvas, kas ne vien raksta, bet arī “lasa”, visvisādas pār acīm pārvelkamas vai kā citādi valkājamas trīsdimensiju virtuālās realitātes ierīces, dažādu gājumu robotus un kārtējo reizi no jauna izgudrotas datorpeles un tastatūras, var salīdzināt ar aizrautību, kāda 60. gados mēdza pārņemt, domājot par sintētiskiem audumiem vai tālu planētu kolonizēšanu. Taču ar visiem šiem brīnišķīgajiem izgudrojumiem un modīgajiem jājamzirdziņiem – vienu gadu tās var būt “push tehnoloģijas”, nākamgad “ActiveX kontroles” vai minidiski – bieži vien mēdz notikt tāpat kā ar cerībām kādudien apmesties uz Marsa. Tie kādu brīdi, ja tā var sacīt, pasāp, pasāp, un tad vienkārši pāriet jeb aiziet nebūtībā, turpat, kur jau glabājas tādi brīnišķīgi un revolucionāri jaunas iespējas sološi izgudrojumi kā, piemēram, parastie un “divvirzienu” peidžeri.

Cerības un optimisms ir labas lietas, tomēr man ir aizdomas, ka patiesi pārsteidzošu un vismaz kādu laiku nozīmīgu izgudrojumu parādīšanos šādās izstādēs vai sabiedriskās domas aptaujās neizdodas pareģot. Nav grūti iztēloties, ka vēl pirms gadiem divdesmit atbildes uz jautājumu, vai jums mājās varētu būt vajadzīgs dators, būtu visai noraidošas. Taču arī priekšstats par to, kas ir un kāds izskatās dators jeb elektroniskā skaitļojamā mašīna, tolaik bija diezgan atšķirīgs no tā, ko mēs ar datoriem saprotam tagad. Par faksa aparāta praktisko pielietojumu īstas skaidrības nebija vēl vairākus gadu desmitus pēc tā izgudrošanas. 90. gadu vidū vēl nekas neliecināja par to, ka mūziku varētu klausīties, izmantojot iPod pleijerus, grāmatas lasīt Amazon Kindle lasīšanas ierīcē, bet fotografēt – faktiski ar gandrīz jebkuru tālruni. Bet ko nu runāt par tik jauniem izgudrojumiem – visa tehnisko izgudrojumu vēsture ir nejaušību un negaidītu pārsteigumu pilna. Saprātīgi argumenti vai sabiedriskās domas aptaujās noskaidroti viedokļi mēdz izrādīties tikpat nebūtiski kā videoieraksta kvalitāte Sony Betamax standarta kasetēs. Tāpat izrādās, ka parocīgāks ir krietni sliktākas kvalitātes ieraksts VHS kasetēs – galvenokārt tāpēc, ka tajās varēja ierakstīt pilnmetrāžas filmas, turklāt kaseti varēja atskaņot ne vien videomagnetofonā, bet arī pieslēdzot pie televizora videokameru.

Droši vien šāda nespēja puslīdz pārliecinoši ielūkoties nākotnē izriet no cilvēku tieksmes savos nākotnes pareģojumos ievazāt pagātnes grabažas jeb savu līdzšinējo pieredzi. CeBIT bija šādas tieksmes uzskatāms piemērs – izstādes stendos tika klāstīts par revolucionāriem risinājumiem un fantastiskām jaunām iespējām, bet vakaros pēc pēdējo apmeklētāju aiziešanas izstāžu zāles vidū tika novietots bungu komplekts, uzspēlēts viduvējs ģitārroks un iedzerts alus no skārda bundžām. Iespējams, šie cilvēki jau tolaik dedzīgi mātu ar galvu, ja viņiem kaut kādai neatskārstai vajadzībai piedāvātu zem ādas iešūt mikroshēmu, bet viņiem nebūtu ne mazākā priekšstata, uz ko jau pēc dažiem gadiem būs spējīgs pavisam parasts mobilais tālrunis.

Viens no iemesliem, kāpēc krieviskais Volgas vācietis toreiz tā auroja gan pa tālruni, gan uz saviem ģimenes locekļiem un nenosakāmas radniecības kolēģiem, bet par mani un vēl dažiem dzīvoklī nonākušajiem nelikās ne zinis, bija tāds, ka pa ceļam uz Hanoveri mīklaini bija pazudis autobuss ar “akadēmiķiem no Maskavas”. Kad viņš bija beidzis kliegt, tālrunis iezvanījās vēlreiz, un no izstādes biroja viņam tika ziņots, ka akadēmiķi pusceļā autobusu pievēmuši un šoferis viņus atteicies tālāk vest. Aurošana varēja sākties no jauna. Protams, ja būtu zem ādas iešūtas mikroshēmas, akadēmiķus, iespējams, būtu bijis atrast vieglāk. Taču noderīgs būtu bijis arī pavisam parasts mobilais tālrunis. Diemžēl tāda nebija nedz dzīvokļa saimniekam, nedz akadēmiķiem, nedz autobusa šoferim.