Eži lapsās
Kaut kad septītajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas sengrieķu dzejnieks Arhilohs, kura slava vēlāk līdzinājās Homēra slavai un dzēlība – lapsenes žultainam kodienam, nezināmā sakarā uzrakstīja rindiņu: “Daudz zina lapsa, bet ezis – vienu lielu [lietu]”. Šodien ne eži, ne lapsas nezina, kas ar šo izteikumu domāts un kādā sakarā tas teikts, zina vienīgi to, ka to teicis rīdzinieks Jesaja Berlins, savas grāmatas par Tolstoju sākumā ar vieglu roku Rietumeiropas kultūrai svarīgus personāžus sašķirojot lapsās un ežos. Platons, Dante, Hēgelis, Dostojevskis, Nīče, Prusts izrādījās eži; Aristotelis, Monteņs, Šekspīrs, Gēte, Puškins, Džoiss izrādījās lapsas (par lapsas Džeimsa Džoisa radīto Blūma dienu raksta Valdis Ābols komentārā “…un miesa tapa vārds”). Šis salīdzinājums Berlinam kalpoja par skata punktu, no kura salīdzināt tos, kuru domas un darbības pakļaujas vienam principiālam redzējumam, ar tiem, kas tiecas uz daudziem, bieži vien pretrunīgiem mērķiem, nemeklējot nekādu vienotu “morālu vai estētisku principu”, bet domājot un rīkojoties vairākos līmeņos un virzienos. Pats sevi Berlins, būdams reizē vēsturnieks, politikas teorētiķis un varbūt arī filozofs, pieskaitīja lapsām, taču viņa biogrāfs Mihails Ignatjevs sarunā ar Ievu Lešinsku šajā žurnāla numurā mēģina saskatīt viņa lapsas dabā arī “centrālo ezi” – katra indivīda savdabību, kas balstīta brīvības idejā.
Dzīvniekus neaizmirst arī Maira Dobele savā komentārā, runājot par publisku izteikumu svaru Somijā un somu attiecībām ar Eiropas Savienības pildītu pingvīnu. Citā, ierastākā rakursā zoomorfu skatījumu uz cilvēku pavērš Ādams Ņečajevs rakstā par Facebook radītāja saistību ar “Zelta teļu” un Pauls Bankovskis, rakstīdams nevis par Krupja kungam līdzīgo Žanu Polu Sartru, bet par drīzāk ķirzakas mazulim līdzīgo Albēru Kamī, kura fotogēniskums ir viens no iemesliem, kāpēc viņam veltīti vairāki fotoalbumi. Taču salīdzināt cilvēkus ar dzīvniekiem pēc ārējā izskata ir pavisam kas cits, nekā Berlina psiholoģiskais zoomorfisms, kas kā lapsas un ežus tiecas atšķirt cilvēkus, kurus velk viena liela lieta, no cilvēkiem, kas tiecas uz daudzām. Arhiloha ežiem raksturīgā iedziļināšanās vienā lietā dod iespēju nonākt tur, kur neviens vēl nav bijis, bet draud ar tuvredzību un skatījuma šaurību; viņa lapsu daudzpusīgās aktivitātes ļauj paveikt daudzas lietas, bet draud izvērsties paviršībā un seklumā, turklāt sakrustot lapsu ar ezi var izrādīties neiespējami. No citas puses, sadalot visus cilvēkus sevī vērstos ežos un ārup vērstās lapsās, jādomā, ka eži sabiedriskajā dzīvē iesaistās pasīvi, bet aktīvās, apsviedīgās, pretrunīgās, virspusīgās lapsas neizbēgami nonāk vietās, kur tiek pieņemti visiem saistoši lēmumi. Ja tā, tad par cilvēcisku neizbēgamību jāuzskata tas, ka dziļas zināšanas un svarīgu lēmumu pieņemšana mājo atšķirīgās vietās, cerot, ka dažs labs ezis vismaz reizēm var darboties kā lapsa, bet lapsa brīžiem spēj dzīvot kā ezis. Kā saka politiskajā dzīvē pieredzējušais Ignatjevs, “politiskā dzīve cilvēkus iztukšo, vienkārši izsūc viņus tukšus”, piebilstot, ka par politisko aktīvismu nākas maksāt bargu cenu – “iekšējā pārdzīvojuma izsīkšanu”. Atliek saprast, kas ir tas, kas neiztukšo, bet piepilda. Kur ezis meklē, lapsa atrod.
