Ja man būtu jāraksturo pašreizējais apziņas stāvoklis (runa ir par vispārēju apziņas stāvokli, par kuru var runāt, kad kāds cenšas sākt domāt, gribētos teikt, paejot ēnā), es teiktu, ka tā galvenā iezīme ir nenovēršamā nesaskaņa starp karu un domu. Starp kara pašsaprotamo svarīgumu un domas šķietamo mazsvarīgumu.
Šis apziņas nemiers liek sevi manīt Svena Kuzmina intervijā ar Ukrainas rakstniecēm Viktoriju Ameļinu un Katerinu Babkinu: viņām nākas grūti attaisnot savu rakstīšanu, kas šķiet kaut kas mazs un nenozīmīgs. “Tā ir pavisam jauna rakstnieka krīze – kad tu pats sev aizliedz rakstīt tādēļ, ka citiem ir jācīnās.” Šis apgalvojums gandrīz burtiski atbalsojas Arņa Rītupa jautājumā, kas izskan viņa sarunā ar Raivi Bičevski: “Kāpēc šobrīd, kara laikā, būtu jādomā? Jo varētu teikt, ka ir vai nu jāķeras pie ieročiem, vai jāceļ barikādes, vai jābēg.”
Uz šo domas un darbības pretstatu savulaik norādīja neviens cits kā Kārlis Markss; atsauksim atmiņā: “Filozofi pasauli ir tikai dažādi interpretējuši, taču tā ir jāizmaina.” Lai gan no Marksa teksta man personiski nekļūst skaidrs, kam tieši pasaulē kaut kas būtu jāmaina, tomēr bieži vien esmu dzirdējis, ka tie ir filozofi, taču tādi un jau ar tādām idejām, kas tad arī kaut ko spēj izmainīt. No šī viedokļa par ļoti efektīvu domātāju varētu saukt, piemēram, krievu filozofējošo psihopātu Aleksandru Duginu, kura idejas par Krievijas un krievu īpašo vēsturisko lomu un iebrukumu Ukrainā kā vēstures pagrieziena punktu ir pašreizējās Krievijas ideoloģijas pamatā. Pieņemot, ka domu var aplūkot pēc tā, kādu iespaidu tā atstāj, kā spēj aizraut, kā tā ir pielietojama, cik tā ir izplatīta, Arnis arī ievieš jēdzienu “stipra doma”.
Par stiprām domām šajā žurnāla numurā runāts arī rakstā par krievu metodologiem līdz ar viņu konstruēto “krievu pasauli”: iespējams, ka metodologiem polittehnologiem tā šķita veiksmīga formula, ar kuras palīdzību piesaistīt krievu un krieviskuma “aģentus” visā pasaulē kādiem mārketinga mērķiem, taču spēku šī ideja ieguva jau savā ideoloģiskajā pielietojumā pašreizējā Krievijā, kur aizstāvēt “krievu pasauli” nozīmē iebrukt Ukrainā un visdrīzāk ne tikai tur vien. Pasauli izmainošas domas, bez šaubām, ir arī idejas (lai arī ne pārāk “seksīgas”) par mieru, likumu un vienotu Eiropu, par kurām šai žurnāla numurā runāts ar vienu no aktīvajiem Eiropas idejas politiķiem Žanu Dominiku Žiljanī. Tikpat stipra ideja Svena sarunā ar Ameļinu šķiet arī doma par brīvību, kuras ukraiņiem vienmēr trūkst un par kuru viņi vienmēr cīnās.
Tieši brīvība iegriež citā gultnē arī sarunu starp Arni un Raivi, viņiem pieļaujot, ka doma ir principiāli nepamatota, proti, brīva. Šajā brīdī, ja viegli parafrāzē abu draugu piesaukto filozofu Ludvigu Klāgesu, pārstājot domāt par pasauli, viņi beidzot ļauj kaut ko pateikt arī pasaulei pašai: paldies viņiem par to.
“Pirms mēneša biju Provansā, un tur karš nevienu neuztrauc (smejas),” saka Arnis Rītups sarunā ar Žiljanī. “Pārāk daudz saules (smejas),” atbild politiķis. Iespējams, ka Žiljanī, to teikdams, nepavisam negribēja atsaukties uz gadījumu ar Maķedonijas Aleksandru, kurš Diogenam pasolīja, ka izpildīs jebkuru viņa vēlēšanos. “Paej nost no saules,” esot skanējusi filozofa atbilde.
