Kā amerikāņu vīzdegunis padarīja Igaunijas prezidentu par igauni

Tōmass Hendriks Ilvess patiesībā negribēja kļūt par Igaunijas prezidentu. No ASV vēstniecības ziņojumiem, ko 2011. gadā publicēja WikiLeaks, izriet, ka Ilvesu, kurš Igaunijas valsts galvas amatā pašlaik aizvada otro prezidentūras termiņu, kandidēt 2006. gada vēlēšanās mudinājis nicinājums pret toreizējo prezidentu Arnoldu Rītelu, viņa sarkano pagātni un “kolhoza priekšsēdētāja mentalitāti”. Toreizējās ASV vēstnieces Aldonas Vosas ziņojumā aprakstīta tikšanās ar Ilvesu 2006. gada jūnijā, kad Ilvess klāstījis, ka jau divas reizes bijis spiests atteikties no ērtas dzīves, lai kalpotu savai valstij: pirmo reizi tad, kad atstājis Radio Brīvā Eiropa Igauņu redakcijas vadītāja vietu, lai kļūtu par vēstnieku Vašingtonā, un otru reizi, kad piekritis kļūt par ārlietu ministru. Ilvess apgalvojis, ka nav ieinteresēts trešo reizi piesaistīties “trūkumam līdzīgai dzīvei”, jo sevišķi vēl amatā ar tik mazu varas potenciālu, kāds tas ir Igaunijas prezidentam. Tomēr, uzskatīdams sevi par vienīgo, kam ir izredzes Rītelu sakaut, viņš piekrita kandidēt, jo nespēja pieņemt, ka Rītels varētu būt Igaunijas valsts galva vēl piecus gadus.

Nepieņemama šī iespēja šķita arī lielai daļai domājošo igauņu, kam Rītela ievēlēšana 2001. gadā bija neizmērojams šoks. Stokholmā dzimušais un 1957. gadā kopā ar ģimeni uz dzīvi ASV pārbraukušais Ilvess, kurš no ASV pavalstniecības atteicās tikai 1993. gadā, par Igaunijas prezidentu kļuva, lielā mērā pateicoties Igaunijas elites atbalstam. 80 pazīstamu kultūras darbinieku un zinātnieku aicināja vēlētāju sapulci balsot par Ilvesu, viņa atbal­stam dziedāja iemīļoti igauņu mākslinieki. Un tomēr Ilvesa pirmās prezidentūras laiks izvērtās negluds un nepārliecinošs. Iekrājās prāvs daudzums skandālu un skandāliņu, prezidenta augstprātīgā attieksme un sliktās igauņu valodas zināšanas drīz lika daļai igauņu žurnālistu nostāties pret viņu. Prezidenta dzīvesbiedres Evelinas Ilvesas ģērbšanās stilam, cīņai ar lieko svaru, uztura ieteikumiem un fiziskajām aktivitātēm plašsaziņas līdzekļos bieži vien tika atvēlēts vairāk telpas nekā paša prezidenta darbībai. Kaut gan Ilvesa nesenā runa Igaunijas Republikas gadadienā skaidri liecina, ka prezidents joprojām domā angļu, nevis igauņu valodā, tomēr sabiedrības attieksme pret Ilvesu viņa otrās prezidentūras laikā kļuvusi krietni pozitīvāka. Visi ir samierinājušies, ka Ilvess nav Lennarts Meri, un vienlaikus aptvēruši, ka arī laiks gājis uz priekšu; un uz jautājumu, vai pašreizējos apstākļos Meri būtu labāks par Ilvesu, vienkārši nav atbildes. Prezidenta institūcijai par labu nācis arī tas, ka Evelina Ilvesa savās publiskajās izpausmēs kļuvusi mazliet ieturētāka.

Tomēr kāds pagājušās vasaras jūnija rīts Igaunijā ne vienam vien vēl miegainam mediju sekotājam lika ieskatīties kalendārā: nav taču pirmais aprīlis? Prezidenta Tōmasa Hendrika Ilvesa Twitter atbildes uz ASV ekonomikas zinātnieka Pola Krugmana bloga ierakstu bija tik niknas un saturēja prezidenta omulīgajam tauriņa nēsātāja tēlam tik nepiemērotus vārdus, ka noelsās pat visciniskākie žurnālisti. Vārdu pārmaiņa nekavējoties tika atspoguļota ārvalstu plašsaziņas līdzekļos, Igaunijas ziņu kanāli vairākas dienas čakli producēja “grafiku kara” turpinājumziņas un centīgi drukāja ārvalstu mediju atspoguļojumus. Mazītiņās Igaunijas prezidents bija negaidīti un sāpīgi iekodis Nobela prēmijas laureātam, autoritātei, kuru ceturtdaļmiljons amerikāņu dievina tik akli, ka uz vietas būtu gatavi iecelt par finanšu ministru.

Kas tad notika? The New York Times autors Krugmans savā blogā bija ierakstījis, ka Igaunija gan kļuvusi par taupības metožu aizstāvju mīluli, tomēr patiesībā valsts ekonomika pēc krituma nav īsti atguvusies. Tikai dažos teikumos ietverto domu gājienu viņš ilustrēja ar Igaunijas iekšējā kopprodukta grafiku, kur redzams, ka ekonomikas rādītāji atpaliek no 2007. gada līmeņa, un ironizēja: tas, protams, esot labāk nekā nekas, taču vai to varot uzskatīt par ekonomisko triumfu?

Ilvess, kurš tobrīd atradās valsts vizītē Latvijā, savās vēlu vakarā rakstītajās Twitter ziņās cirta pretī: “Rakstīsim par to, par ko neko nezinām, būsim pašapmierināti, valdonīgi un aizbildnieciski. Galu galā, viņi taču ir tikai melnstrādnieki.” Nobela prēmija, pēc Ilvesa rakstītā, praksē nozīmē to, ka tās laureāts drīkst sprediķot par finanšu jautājumiem un pasludināt viņa valsti par novārtā pamestu zemi. “Bet patiešām, ko gan mēs zinām? Mēs taču esam tikai muļķa austrumeiropieši. Apgaismības neskarti. Pienāks diena, kad sapratīsim arī mēs. Nostra culpa.” Nespēdams mitēties, Ilvess turpināja apšaudi: “Uzd...īsim austrumeiropiešiem: viņu angļu valodas zināšanas ir sliktas, viņi nejēdz reaģēt, viņi patiešām dara to, par ko vienojušies, un pārvēl atbildīgas valdības.”

Pirms šiem vēlajiem, emocijām bagātajiem mirkļiem prezidents Ilvess Latvijas prezidenta Andra Bērziņa rīkotajās oficiālajās vakariņās, noslēdzoties jaukai dienai, bija atļāvies attālināties no ekonomikas un politikas un pacelt glāzi vīna visa tā vārdā, kas vieno Igauniju un Latviju. Par to, vai prezidents Ilvess kādu glāzi pacēla arī pirms savu tvītu uzklabināšanas, vēsture klusē. Visādā ziņā bija izraisījies skandāls, kas bija pietiekams, lai nonāktu gan ASV, gan citu valstu plašsaziņas līdzekļos. Ilvesa tviterkontam divu dienu laikā pievienojās divi tūkstoši jaunu sekotāju (mazliet vēlāk izdevums Foreign Policy ieteica paturēt Ilvesa tviterkontu acīs visiem, kas vēlas būt informēti par norisēm pasaules politikā); Igaunijas interneta komentētāji, kuri Krugmana vārdu lielākoties droši vien dzirdēja pirmo reizi, aizrautīgi izvēlējās puses un ecējās savā starpā, kuram taisnība. Prezidenta preses dienests plašsaziņas līdzekļiem sniedza valsts galvas atbildi uz jautājumu, kas viņu mudinājis rakstīt naksnīgos vēstījumus: “Tā bija tieša un patiesa reakcija, lai aizstāvētu Igaunijas pēdējo gadu pūliņus.” Taču Krugmans nākamajā dienā paziņoja, ka Ilvesa tvītus nav paspējis izlasīt un nepavisam nedeg ziņkārē to izdarīt. Viņam vispār neesot skaidrs, kā viņa miermīlīgais bloga ieraksts, kas sastāv tikai no novērojuma, ka Igaunijas IKP joprojām krietni atpaliek no pirmskrīzes līmeņa, var izraisīt tādu niknumu. Igaunijas plašsaziņas līdzekļi aizrautīgi vāca viedokļu līderu komentārus, un emocionālu vārdu pārmaiņu pietika vairākām dienām. Prese visai vienprātīgi atzina, ka Krugmans savā virspusībā nodarījis Igaunijai pārestību, tomēr Ilvess būtu gan varējis mazliet rūpīgāk izvēlēties vārdus. Ārpolitikas institūta analītiķis Ahto Lobjakass, piemēram, uzskatīja, ka Ilvesa izteicieni nepārprotami atrodas ārpus labas gaumes robežām un ir interneta komentētāju līmenī. Tas esot nožēlojami, un valsts prezidents neko tādu nedrīkstot atļauties.

Taču ļaudis, kas šo un to zina par pasaules ekonomiku, ātri norādīja, ka patiesībā problēma ir ne tik daudz Krugmanā un Ilvesā, bet gan tobrīd notiekošajā un joprojām aktuālajā principiālajā diskusijā par pieticību un izdevumu samazināšanu, kurā katrs savu pusi izraugās atkarībā no pamatpārliecības – un Krugmana gadījumā šī pamatpārliecība ir viennozīmīgi un galēji neokeinsiska. Pēc Krugmana uzskata, taupības politikai var būt tikai katastrofālas sekas, jo tā noslāpē ekonomikas pieauguma potenciālu. Izdevumu samazināšanas un taupības vietā, viņaprāt, vajadzētu ņemt kredītu un drukāt klāt naudu, kā taču izdarīja ASV. Nav ko slēpt, tur ir sava loģika, un Itālijas un Spānijas baisie bezdarba rādītāji šķietami apstiprina Krugmana teoriju. Tomēr, ja atceramies ASV parādu, kas 2011. gadā bija lielāks nekā 17 eirozonas valstu parādi kopā un joprojām ir mūsu izpratnē pilnīgi astronomisks, šāds scenārijs, no mūsu viedokļa, gan nav nekas iekārojams. No otras puses, piemēram, tiem, kas ģimenes uzturēšanas vārdā devušies darbā uz ārzemēm vai, tomēr palikuši uz vietas, tik tikko spēj pabarot sevi un bērnus, smieklīga var šķist Igaunijas premjerministra Andrusa Ansipa nemitīgā mantra par to, ka valdības sektoram ir vismazākā parādu nasta eirozonā.

Šajā vietā varētu atcerēties, ka Igaunija – un arī Latvija – no Krugmana pa kaklu dabūjusi jau agrāk. 2008. gada decembrī Krugmans rakstīja, ka Latvija ir jaunā Argentīna, tikai vēl trakāka. Viņam nepatika Latvijas argumenti, ar kuriem tika pamatota atteikšanās no lata devalvācijas: tā kā vairākums kredītu ir ņemti eiro, tad devalvēšanas gadījumā tos būtu ļoti grūti apkalpot. Krugmans uzskatīja, ka Latvijas pūliņi – algu apcirpšana un darbavietu samazināšana – ir bezjēdzīgi, jo tādējādi rodas iekšzemes deflācija, kas savukārt apgrūtina kredītu apkalpošanu, tā nu, ja citi apstākļi būtu vienlīdzīgi, kredītus apkalpot būtu grūti, gan latu devalvējot, gan nedevalvējot, taču, tā kā privātajā sektorā ir arī latu kredīti, tad devalvācija tomēr būtu labāka. Visai drīz pēc tviterkara ar Ilvesu Krugmans atkal uzbruka Latvijai un pasludināja, ka viņš nesaprot, kā Latvijas pieredzi iziešanā no krīzes iespējams uzskatīt par veiksmes stāstu. “Vēl pāris šādu “veiksmes stāstu”, un Latvija būs atgriezusies akmens laikmetā,” pasludināja Krugmans. Jā, kā norādījis arī Latvijas premjers Valdis Dombrovskis, savu kļūdu atzīšana nav Krugmana stiprā puse. Var jau būt, ka amerikānim ir grūti saprast, kā valsts, kuras ekonomikas rādītāji kritušies par ceturto daļu un kurā ir 20% bezdarbs, spēj samierināties ar valdības taupības režīmu, tomēr fakts, ka Latvija spējusi pirms termiņa atmaksāt visu Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, kura pamatsumma ir 503,54 miljoni latu, un pašlaik gandrīz izpildījusi noteikumus, lai pievienotos eirozonai, varētu Krugmanam likt aizdomāties vismaz tagad.

Taču diez vai liks, jo eirozonā, pēc Krugmana domām, viss ir tik aplam, cik maz var būt. Eiropas Komisija un tās monetāro lietu komisārs Olli Rēns, viņaprāt, ļāvušies nepareizām idejām, un šīs nepareizās idejas ir kā prusaki, ko laiku pa laikam gan aizskalo ar ūdeni, tomēr tās atgriežas atkal un atkal. “Mums, kas esam ārpusē, jādara viss, lai izlauztos cauri šim [Briseles elites] kokonam – un izsmiekls ir ļoti piemērota tehnika šādam nolūkam,” nesen vīzdegunīgi paziņoja Krugmans un turpināja: “Es nekad neesmu apgalvojis, ka Rēna kunga māte ir bijusi kāmis vai ka viņa tēvs smaržojis pēc plūškoka ogām; es pievērsu uzmanību tam, ka viņš jau gadiem solījis labus rezultātus taupības režīmam un nav mainījis savu retoriku ne par gramu, kaut gan bezdarbs aizvien turpina pieaugt.” Tiesa, ASV bezdarba līmenis nudien ir tikai 7,7 procenti, kamēr, piemēram, Spānijā bez darba ir 55 procenti jauniešu. Tomēr, ja Spāniju vai Itāliju ekonomikas mērogu ziņā vēl kaut kā var salīdzināt ar ASV, tad Latvijas un Igaunijas gadījumā šis salīdzinājums vienkārši nav korekts. Jo vairāk tāpēc, ka Krugmans savā pirmajā bloga ierakstā rādīja Igaunijas ekonomikas IKP grafiku tikai kopš 2007. gada, un tas rada izkropļotu priekšstatu, jo vērā nav ņemts Igaunijas ekonomikas bums pirms 2007. gada.

Atskatoties taču varētu tikai nobrīnīties, kā tik gudru ļaužu zemē, kāda ir Krugmana dzimtene, vispār varēja notikt kas tāds, kas notika 2008. gadā (tieši togad Krugmans, starp citu, saņēma savu Nobelu). Protams, vispasaules finanšu krīze, kas uzliesmoja līdz ar Lehman Brothers sabrukumu, nav tikai amerikāņu vaina, tomēr ir fakts, ka ASV budžets ir mīnusos jau kopš 2002. gada un pat no 2004. līdz 2007. gadam, t.s. “labajos laikos”, amerikāņi nespēja uzkrāt nekādas rezerves (kā patiesībā iesaka Krugmana garīgais tēvs Keinss). Ja valsts budžeta mīnuss veido 10 procentus no IKP, tad runāt par kredītu nastas palielināšanu, vismaz skatoties no mūsu pozīcijām, ir muļķīgi. Vai, kā izteicies divkāršais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs: “Šis ir apmēram tikpat labs ieteikums kā priekšlikums iecelt vampīru par asinsdonoru centra direktoru.”

Igaunija un Latvija Krugmanam nepatīk, jo nesader ar viņa teoriju. Lielamerikānis, kuram ir Baltkrievijas ebreju saknes un mūsu izpratnē sociāldemokrātiski uzskati, nespēj izturēt, ka sīkā pasaules nostūrī veiksmi var nest principi, kas kardināli atšķiras no viņa uzskatiem. Protams, ne jau viņš vienīgais brīnījies, kāpēc igauņi un latvieši, sākoties krīzei, bija gatavi sajozt siksnu aizvien ciešāk, klusām samierināties ar algas samazinājumiem un atsacīties no daudziem labumiem, ar ko bija ātri apraduši buma laikā, turpretī karstasinīgie grieķi, kuri eirozonā turklāt iekļuva ar krāpšanos, ielās trako par katru atņemto centu, kaut gan vēl 2011. gadā minimālā alga Grieķijā bija lielāka nekā vidējā alga Igaunijā, par 13., 14. un 15. algu nerunājot. Šai situācijai būtībā ir ļoti vienkāršs izskaidrojums. Atbilde slēpjas pagātnē – 60 okupācijas gados, kuru laikā mums trūka ļoti daudz kā materiāla. Tas, kas padara latviešus un igauņus tik samiernieciskus attiecībā uz taupības režīmu, ir – trūkuma pieredze, atmiņas par trūkumu.

Šādu pagātni Ilvess kopā ar igauņiem nav izdzīvojis, un varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc sabiedrības apziņā Ilvess joprojām daļēji palicis “tas trimdas igaunis”. Iespējams, Ilvesam piedēvētā augstprātība patiesībā ir tikai sekas tam, ka viņš audzis un garīgi veidojies Rietumos. Taču emocionālā atbilde uz Krugmana vīzdegunību rāda, ka prezidentūra, kas par Ilvesa likteni kļuvusi savā ziņā pret paša gribu, likusi viņam daudz dziļāk izprast austrumeiropieša iekšējo pašcieņu, kas biežāk rod precīzāku izpausmi mākslā nekā t.s. reālajā dzīvē. Un viņš to izpauda – tā teikt, deva pretī, nevis nolaida ausis un klusējot noklausījās. Un pasaule sadzirdēja – tā noteikti nenotiktu, ja atbilde būtu bijusi emocionāli neitrāla un politkorekta. Plašāku uzmanību ar tvitera starpniecību Ilvess atkal ieguva martā, pieprasīdams no PSRS tiesiskās pēcteces Krievijas atvainošanos par marta deportācijām. Tas tika sadzirdēts un pamanīts, tomēr oficiālo ārpolitiku šī prasība, protams, nesasniedza un nekāda atvainošanās netika sagaidīta. Visai drīz pēc tam Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips tikās ar Krievijas premjerministru Dmitriju Medvedevu, un šī tikšanās notika “draudzīgā gaisotnē”, atbilstoši labākajām padomju tradīcijām.

Komponists Eižens Birmans ir dzimis Latvijā 1987. gadā, viņam ir vācu un krievu ebreju saknes, un viņa dzimtā valoda ir krievu, savukārt viņa kosmopolītisko pieredzi daļēji var salīdzināt ar Ilvesa pieredzi, jo 1994. gadā Birmans kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV, 2009. gadā atgriezās un 2010. gadā par mājvietu izvēlējās Igauniju, kur sākumā bija ieradies vārda tiešākajā nozīmē tikai uz vienu dienu. Tagad viņu ar Igauniju saista ne tikai sadarbība ar igauņu mūziķiem, jauni draugi un kopā ar draugiem uzsākts pārtikas piegādes kurjeru bizness, bet arī igauņu tautības dzīvesbiedre. Igauņu komponisti pamazām likuši Birmanam saprast, ka, dzīvodams un radīdams Igaunijā, viņš vismaz daļēji ir igauņu komponists: šī zeme un tās vēsture ir tāda, ka citādi nav iespējams. Birmans, kurš igauņu sarunvalodu lielākoties saprot un arī pats spēj šo un to pateikt, intervijas tomēr sniedz angļu valodā, taču nesaskata nekādu iemeslu nepieņemt šādu izpratni. Bērnība Latvijā un vecmāmiņa, kas joprojām dzīvo ASV, kur no padomju laika paņēmusi līdzi vēl aizvien izmantoto – taču Rietumos teju unikālo – prasmi vārīt ievārījumu, ir radījušas labu bāzi igauņu saprašanai. Starp Birmana igauņu draugiem ir arī prezidenta Ilvesa dēls Lūkass Ilvess, kuru Birmans apciemojis arī prezidenta pāra lauku īpašumā Ermas mājās, kas atrodas Viljandi apriņķī.

Tomēr saskarsme ar prezidenta ģimeni un draudzība ar prezidenta dēlu neapšaubāmi nav vienīgais dzinulis, kas rosināja Birmanu radīt skaņdarbu “Nostra culpa”, ko prese nosaukusi par finanšu operu (precīzāks žanra apzīmējums tomēr ir kantāte, jo skaņdarbs ir tikai piecpadsmit minūšu garš un tā pirmizrādē netika izmantoti operiski kostīmi). Birmans atklāj, ka vēlējies skaņu valodā pavēstīt stāstu, kas, viņaprāt, pāraudzis politiska vai ekonomiska notikuma rāmjus un kļuvis par kultūras mēroga parādību. Konfliktējošās puses ir lielas personības, abi savā ziņā leģendas – tieši par šādu tematiku, pēc Birmana domām, mūsdienās būtu jārada skaņdarbi. “Laikmetīgā mūzika pārāk bieži ir slēpti politiska un vienlaikus bezmērķīga – vai arī absolūti abstrakta, bez reālas saiknes ar īsteno pasauli,” uzskata Birmans. “Kaut gan esmu komponists, galvenokārt cenšos stāstīt stāstu – un šis stāsts ir samudžināts, vietumis absurds, citiem vārdiem – pirmatnīgs, skaists un galu galā tomēr cerību pilns.” 7. aprīlī Igaunijas Mūzikas dienās skaņdarbs piedzīvoja pirmatskaņojumu Tallinas Melngalvju namā, izpildījumā kopā ar Risto Jōsta vadīto Tallinas Kamerorķestri piedalījās arī mecosoprāns Irisa Oja. Daļa no Birmana un Ojas agrākās sadarbības jau nonākusi ansambļa Resonabilis diskā ar nosaukumu “North Wind, South Wind”.

Pirms pirmatskaņojuma Birmanam izdevās presē izraisīt nelielu ažiotāžu ar apgalvojumu, ka Ilvess ir mātišķais tips, kurš meties strīdā ar Krugmanu, lai aizstāvētu savu bērniņu, un tieši tāpēc viņa loma jāizpilda sievietei. Patiesībā Irisa Oja dziedāja arī Krugmana partiju, un, ņemot vērā, ka libreta teksts ir ārkārtīgi pieticīgs, cits variants droši vien nemaz nebūtu iedomājams. Libreta autors ir amerikānis Skots Dīls, kurš Igaunijā ar pārtraukumiem nodzīvojis 15 gadu, pašlaik galvenokārt strādā par žurnālistu Igaunijas nacionālās raidorganizācijas ERR angļu portālā un kļuvis par iemīļotu autoru ar savām slejām, ko publicē ar Vello Vikerkāra vārdu. Libretu viņš izveidojis, kombinējot Ilvesa un Krugmana vārdu pārmaiņas kondensātu un diskusijas kontekstu raksturojošus atslēgvārdus (Stimulate! Devalue!). Skaņdarba priekšvēsturi nezinošiem koncerta apmeklētājiem nesaprotams droši vien liktos gan teksts, gan fakts, ka pirmatskaņojuma publikas lielākā daļa sarunājās angliski un ārzemju žurnālistu bija nesalīdzināmi vairāk par Igaunijas presi. Nevarētu teikt, ka Igaunijas medijos skaņdarbs un Birmana persona būtu palikuši bez ievērības, tomēr runāt par milzu interesi nozīmētu pārspīlēt. Kā jau igauņiem raksturīgi, plašsaziņas līdzekļi deva priekšroku to izdevumu uzskaitīšanai, kas atspoguļoja skaņdarbu jau pirms pirmatskaņojuma: BBC, CNBC, Bloomberg TV, MSN, NPR, Businessweek, Financial Times, The Sunday Times, Telegraph, LA Times, Wall Street Journal, CS Monitor, AFP, National Review, France24. Par izcelšanas cienīgu tika atzīts fakts, ka mēģinājumos sēdēja Wall Street Journal žurnālists, savukārt uz The New York Times: Europe vāka tikusi publicēta mēģinājuma laikā uzņemta fotogrāfija kopā ar komentāru, tāpat tika atzīmēts, ka Le Monde, sekojot skaņdarba ceļam līdz skatuvei, Igaunijā pavadīja veselu nedēļu. Tāpēc visai trāpīgs un vienlaikus daudznozīmīgs ir virsraksts kādā ar žurnālistiku nesaistītā interneta portālā: “Nostra Culpa: Neatbildētās mīlas vēstules Igaunijai”. Jā, Bībeles teiciens “Neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē” dažā ziņā attiecas gan uz Birmanu, gan Ilvesu.

Saasināta interese par to, ko par mums runā “citi” – “lielie” –, diemžēl padara viegli ievainojamu. Piemēram, Le Monde kārtējo reizi trāpījis pa vārīgo vietu, pēc pirmatskaņojuma uzrak­stot, ka prezidenta Ilvesa tvīti ir kļuvuši par pazemotas mazas tautiņas, bijušās padomju republikas atriebes līdzekli. Franči uzskata par kuriozu, ka esam pazīstami kā visattīstītāko elektronisko līdzekļu aktīvi lietotāji, tomēr vienlaikus mūsu valsts ir pati trūcīgākā eirozonā un vienlaikus vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kuras prezidents tvīto savus personīgos noskaņojumus. Droši vien dažs labs sarūgtināti jautās – vai tad šādu Igauniju mēs gribējām. Grūti pieņemt, ka divdesmit neatkarības gadi, skatoties no lielvalstu viedokļa un vēsturiskā perspektīvā, ir niecīgs laiks un pasaules acīs mēs joprojām neesam nekas vairāk kā bijusī Padomju Savienības republika. Fakts, ka Le Monde apcerējumā nav pat pieminēta fundamentālā politisko sistēmu atšķirība – Igaunija ir parlamentāra republika, kuras prezidentam jau saskaņā ar pamatlikumu ir maz varas, turpretī Francijas prezidenta tiesības lemt ir lielākas nekā Eiropā vidēji –, būtu pelnījis jaunu Ilvesa tvītu: nav taču jēgas skaidrot frančiem kaut ko tik elementāru ar diplomātiskiem paņēmieniem.

Uzskatīt okupācijas pieredzi par būtisku iekšējās pašvērtības sajūtas veidotāju – tā nav Igaunijā pārāk izplatīta koncepcija. Sarunas ar Eiženu Birmanu liek man domāt, ka mēs nepietiekami apzināmies, cik dziļi okupācijas laika pieredze konstituē mūsu izpratni par to, ko nozīmē būt latvietim vai igaunim. Uz jautājumu, vai jauniešiem bez okupācijas laiku pieredzes ir citāda nacionālā identitāte nekā tiem, kam šāda pieredze ir, nav viegli sniegt viennozīmīgu atbildi. Taču šķiet visai droši, ka šis aspekts būtiski ietekmējis nacionālās pašcieņas veidošanos. Pieredzējis, kā Baltijas valstīm pēc neatkarības atgūšanas nemitīgi vajadzējis uzklausīt nelūgtus padomus no “lielajiem”, kas sevi aizvien uzskata par gudrākiem, Birmans ir pārliecināts, ka patiesībā gan Igaunija, gan Latvija savas izvēles izdara, vadoties pēc iekšējas pārliecības. Atturēdamies paust viedokli, kuram šajā vārdu pārmaiņā bijusi taisnība un kurš maldījies, Birmans Ilvesa reakcijas lielāko vērtību saskata tieši iekšējās pašcieņas sajūtas ekspresīvā izpausmē. Taču Birmanu noteikti ietekmējusi ne tikai interese par vēsturi, bet arī Kolumbijas Universitātē iegūtā ekonomista izglītība: šī konteksta dēļ viņš diskusijām par līdzekļu samazināšanu un taupību sekojis kopš to parādīšanās. Tiesa, lielāko daļu no Birmana intervijām caurauž zināma ironija par Ilvesa un Krugmana vārdu cīņām. Kā ironijas zīmi var uztvert arī viņa indisko ietērpu pirmatskaņojumā.

Igauņu vērtētāji, kas līdz šim pievērsušies skaņdarba muzikālajai pusei, par “Nostra Culpa” gan izteikušies atzinīgi, tomēr starp izcilākajiem Mūzikas dienu sasniegumiem to neierindo. To, vai iemesls ir zināma vēlme norobežoties no politiski ekonomiskā satura vai drīzāk fakts, ka muzikālajā ziņā Igaunijas Mūzikas dienas ir ārkārtīgi daudzpusīgs un bagātīgs sarīkojums (programma ilga veselu nedēļu, tās laikā notika gandrīz 30 koncertu ar ļoti daudziem izpildītājiem un skaņdarbiem), neprofesionālim ir grūti vērtēt. Taču varbūt nav neiespējami, ka Birmanam, lai kā viņš to būtu vēlējies, tomēr nav izdevies Ilvesa un Krugmana diskusiju “attīrīt” no lielajiem ego un likt ļaudīm aizdomāties par “pašu lietu”, tas ir, konflikta universālo saturu. Drīzāk jāatzīst, ka visai operas “lietai” uz mūžīgiem laikiem pievienojusies paša komponista personība. Un, kaut gan šādu nolūku autoram, jādomā, nebija, tomēr “Nostra culpa” atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos neapšaubāmi uzskatāms par prezidenta Ilvesa PR mašīnas sastāvdaļu. Kurš reiz “dziesmā ielikts”, tur arī paliks, to igauņi zina jau kopš Antona Hansena Tammsāres laikiem. Un katru reizi, kad dziesma atkal tiek dziedāta, no jauna atdzīvojas arī stāsts. Ilvesam, kurš, starp citu, Tallinas pirmatskaņojumā nepiedalījās (toties publikā bija Lūkass Ilvess), tas neapšaubāmi ir izdevīgi. Tikai Birmana “dziesma” vis nav tāda kā Tammsāres “Zemes un mīlestības” Dziesmu Lullim, kuras autorība pamazām var aizmirsties, vai, piemēram, kā tās melodijas, kas radītas ar populārā dzejnieka Hando Runnela vārdiem un nezināšanas dēļ bieži tiek uzskatītas par tautasdziesmām. Gan skaņdarba smagsvara žanra, gan savas personības dēļ Birmans Ilvesa un Krugmana kāzusā kļuvis par trešo balsi, kas vienmēr tiks saukta vārdā.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga