Kad dzirdu vārdu “kultūra”...

Vienudien eju pa ielu. “Pa galvu” (neironu ķēdēs? smadzeņu elektroķīmijā?) šaudās visapkārt redzamā un dzirdamā notēli un asociācijas, ar ādas virsmu un porām jūtamā stimuli pār- vai iz-vēršas kaut kādos pieredzes sakarību meklējumos, dažādos brīžos gandrīz aizsākušos domu driskas piņķerējas tam visam pa vidu. Cilvēciskā nenoteiktība, brīvais būt-ceļā-uz-sevis-iespējamu-pamanīšanu “stāvoklis”, vienlīdzīgo iespējamību valdzinājums. Te pēkšņi pretī nāk viens paziņa. Mirklīgs jautājums: pamanīs, nepamanīs, vajadzēs sveicināties un apmainīties ar ne kautko, ne neko neizsakošām frāzēm vai nevajadzēs. Pamana gan. Jūtu, ka mani vaigi un mutes kaktiņi jau sāk (pēc signāla) veidot kaut ko tādu, ko pretīnācējs, iespējams, uztvers par smaidu. Droši vien arī viņš jūtas iztraucēts vai iztraucējies no savas sevības, un tūlīt kaut kas notiks. Notiek. Ne viņš, ne es nesamazinām pārvietošanās ātrumu. Starp mums ir apmēram 2 vai 3 metri sarūkoša attāluma. Viņa labā roka, kas līdz šim gravitācijas spēka ietekmē ir brīvi karājusies paralēli visumā vertikālajam ķermenim, pleca muskuļiem dotas komandas iespaidā strauji ceļas augšup, komandas turpinās no augšdelma uz apakšdelmu, uz plaukstas locītavu, diagonāli pret iedomāti horizontālo zemes (ielas) virsmu novietotās, augšup pavērstās plaukstas pirksti nostiepjas, plauksta izdara nelielas amplitūdas vēzienveida kustības pa labi, pa kreisi. Viņa lūpas vispirms paplešas, atsedzot zobus (galvenokārt augšējos), pēc tam saritinās gandrīz trubiņā. Divi vārdi iznirst no viņa mutes kustību ģeometrijas, pārvar nu jau tikai kādu metru līdz manu ausu bungādiņām. Auss uzbūve ir sarežģīta. Tikmēr sacītājs jau ir man blakus un nākamajā brīdī — garām. Es neatskatos. Manis klusu izrunātā, pie automatizētām reakcijām laikam gan piederīgā atbilde — īss vienzilbes vārds — droši vien tā arī paliek manā aizvējā, viņa nesadzirdēta. Eju tālāk. Bet “es”, kurš ir tagad, ir citādāks, nekā tas “es” — pirms nejaušās tikšanās.

Viņš pamāja ar roku un mundri uzsauca: “Sveiciens kultūrai!”

Es iekšēji sarāvos un klusi noburkšķēju: “Sveiks!”

Zinu, ka nejaušais pretimnācējs (baltās rases kristīgs eiropietis, šķiet, heteroseksuālis, ar augstāko izglītību), sakot “Sveiciens kultūrai”, neveidoja īpaši mērķētu vai īpaši iekrāsotu vēstījumu. Visdrīzāk viņš pat nelietoja apzīmētāju “Sveiciens kultūrai”, lai apzīmējamo — mani — kaut kā nozīmīgi kvalificētu. Diezin vai vispār šo viņa runas aktu var saukt par apzinātu gribas aktu. Pieņemot, ka viņš, iekāms pamanīja mani, gāja, gluži kā es, iegrimis pirmsdomu, pēcdomu, juteklisko tvērumu vērpetē, viņa runātais bija diezgan tīrs aizapziņas produkts, kādas kolektīvas mentalitātes, pirmsvēstures vērtību grupēšanas un nosaukšanas tehniku izpaudums. Sasveicināšanās, nejauši sastopoties, jau pati par sevi noteikti ir mūsu sugas etoloģijas būtiska sastāvdaļa, vairumā gadījumu sveicinātājs tādējādi liek saprast sveicināmajam, ka ir paēdis un aizņemts ar savām darīšanām, tāpēc briesmas no viņa puses nedraud (protams, protams, te es drusciņ vienkāršoju – uzskatāmības labad). Vārdu sakot, sasveicināšanās mēdz būt instinktīva. Bet kāpēc viņš teica “Sveiciens kultūrai”, nevis “Sveiciens Pēterim”?

Mani sauc Pēteris Bankovskis, esmu dzimis 1952. gada 3. jūlijā Rīgā toreizējā Sarkanarmijas rajonā. Agrā bērnība man pagāja Torņakalnā, pēc tam — Klīversalā, vēl pēc tam — Līgatnē, tad atkal Rīgā, tagad jau Daugavas labajā krastā, tā sauktā Bulvāru loka ietvaros. Manu vecvecāku mirušie ķermeņi sagūluši Ziepniekkalna un Mellužu kapos, bet ne visi. Viens vectētiņš, kuru nekad neesmu redzējis, pēc nāves ir kremēts un viņa pelni izkaisīti Baltijas jūrā netālu no Stokholmas. Mani vecāki dzīvo Siguldā, man ir māsa un divi brāļi. Esmu precējies otrreiz, mums ar sievu ir dēliņš, kuram šomēnes aprit desmit mēneši. Viņam ir krietni vecāks pusbrālis, 7 māsīcas un 3 brālēni. Esmu 176 cm garš un sveru ap 70 kg (cik dīvains ir tagadnes cilvēka ribu kalsenums...), kopš bērnības man ir diezgan slikta redze (jau pirmajā klasītē nēsāju brilles), savukārt plikgalvības pazīmes parādījās jau paagri jaunībā. Esmu latvietis tādā nozīmē, ka: tēvamāte bija Rīgas vāciete, tēvatēvs — caur Lietuvu līdz Latvijai nonākušas poļu dzimtas atvase, savukārt neredzētā Stokholmas vectētiņa — mātestēva — mamma bija krieviete no Pēterburgas. Ir pavisam vienkārši un skaidri: es kā pašizzināt un pašapzināties tiecīga esme (saprotu, ka šis vārds ir sakošs, bet neizsakošs) atrodos sava “es” universa centrā. Divdimensiju projekcijā tā ir “bezgalīga” taisne: man aiz muguras stāv vecāki, vecvecāki un vēl un vēl — līdz pat pēdējā laikā daudzinātajiem diviem (vai četriem) eiropiešu ciltstēviem (esiet sveicinātas, feministes!), bet priekšā — mazais Teodors (Dieva dāvana) un visi tie, kuri būs tur un tad, kad ne es, ne viņš vairs tieši nepiedalīsies.

Elementāra banalitāte. Divi svešvārdi.

Dzīvības atziņa, kas no bērnības apriorisma cauri jaunības sadrumstalotībai un kritisku brīžu piepešiem izgaismojumiem pārtop ne jau zināšanā, bet pārliecībā. Par gara klātbūtni. Par dvēseles darbu.

Šāda pārliecība varbūt arī ir cilvēciskais stāvoklis (human condition). Es saprotu, ka tikai viens no iespējamiem, starp kuriem “eksistenciālas šausmas” var minēt kaut vai piemēra pēc.

Dzīvības atziņa, mierīga atskārta, ka ir kāds tavas iespējas tālu pārsniedzošs plūdums, kurā tu uz īsu laiku esi subjektivizējies — cik gan tūkstoši nav gadsimtu gaitā domājuši sevi uz šīs atskārtas pamata. Un tomēr katrreiz un katrā gadījumā atšķirīgi, savādāk. Gan jau Zeitgeist’a dēļ. Bet visvairāk tomēr sevis paša dēļ. Privātās individualitātes dēļ.

Gēnu kombinācijas, protams, ir daudzveidīgi nosakošas. Bet kas zina, varbūt pieredžu kombinācijas ir vēl daudzveidīgākas un vēl noteicošākas. Manai patībai (vai esībai) formu dod arī zināšana vai nezināšana par ierakstiem dzimšanas un miršanas apliecībās, arhīvu lietās, kapu krusti vai vietas, kur tādiem vajadzētu būt, avīžu izgriezumi, stāstījumi un atstāstījumi, ģimenes ietvaros funkcionējošas “privātās” mitoloģijas. Bet tomēr: noslēpumi vecātēva atvilktnē, ūdenskrūze ar cilvēka seju, patronas mūsmājas bēniņos, saules zaķīši uz sienas, vecātēva uz konservu kārbas malas sagrieztā roka, smilšu mākonītis, ko caur žoga šķirbām var vērot uzvirmojam aiz prombraucošā autobusa, ziepju kaķis, pelēkie putekļu briesmoņi kaktos zem galda, Alekša māja, Vīganta māja, no Arkādijas parka atvestās lapkoku malkas smarža, ziemas spelgoņā no āra ienestās, sasalušās veļas delikātais aromāts, leduspuķu botānika, pusdienas svelmaini saulainā vasaras vidū virtuvē pie aizvērtiem slēģiem, Blokiņš ar savām zivīm, ciemošanās pie Mellužu onkuļa un Bettantes — desmitiem, simtiem, droši vien tūkstošiem detaļu, redzējumu, atgadījumu, kuros tik tiešām tobrīd bijušais, skanējušais, atspīdējušais, smaržojušais, iespaidojušais jaucas un pārklājas ar pavisam citā reizē un vietā bijušo, skanējušo utt. Mēģinot atcerēties, izmisīga bezpalīdzība, atsitoties pret šobrīd neatdarāmām aizmirstā durvīm, mijas ar spalgi negaidītiem zibšņiem. Garāmejot uztverta pūsma no kāda pavērta vēdlodziņa atgādina par baltmaizi ar biezpienu bērnu slimnīcas brokastīs pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, pavisam nejauši tik tikko pamanīts kādas mātes skatiens uzstājīgi uzjundī pavisam citu — manas mammas klusuciešot pamestu skatienu, gaidot tēvu pārnākam no darba vēlā vakarā, kad darbs jau beidzies tik sen un kad mēs baidoties zinām un tomēr gribam nezināt, kāds viņš pārnāks. Daudz svarīgāka par ģenētiskajiem smalkumiem man ir kāda nelaikā apēsta smalkmaizīte (bulciņa, varbūt magoņmaizīte, vairs neatceros). Laikā, kad Amerikā nonākušo latviešu trimdinieku jaunā paaudze tika pie pirmajiem buikiem un oldsmobīļiem, mūsu ģimene Latvijā, gluži tāpat kā neskaitāmas citas, dzīvoja no šodienas patēriņsabiedrības augstumiem atskatoties, gluži neaptveramā nabadzībā. Vienudien mammai bija izdevies atlicināt kapeikas un nopirkt katram pa vienai saldajai maizītei. Mēs ar māsu savējās apēdām tā, kā jau bērni, kuriem veikalā pirkti saldumi ir gluži vai mitoloģiska vērtība. Tētis todien pārnāca laikus, un pēc pusdienām mamma, mums neizprotami mīļi smaidot, vēra skapīti, lai pasniegtu tētim viņam atlicināto maizīti. Mirklis, viņas roka apstājās un bezspēkā sāka slīgt lejup, smaids pārvērtās kroplīgā grimasē, kurā mijās sāpes, izmisums, bailes un spējas dusmas. Maizīte bija pazudusi, to bija atradusi un apēdusi mazā māsiņa, kurai varēja būt labi ja divi gadiņi.

Varbūt tā nemaz nebija. Varbūt es to esmu gadu gaitā izdomājis. Bet varbūt arī ne: notikums ir tik sentimentāls un “literārs”, ka, visdrīzāk ticams, tomēr ir noticis. Mani vecāki tobrīd bija jauni cilvēki, kuri, Padomju savienības bezsaules totalitārismā, pašu skaudrajā nabadzībā, katrs savas dzīves un abu savstarpējo attiecību sarežģītībā ķepurojoties, dzīvoja savu vienīgo dzīvi. Taču jau cerot uz kaut ko, ticot kaut kam. Mēģinot atrast un darīt prieku viens otram.

Aprakstītais atgadījums ir viena no daudzajām kolīzijām, no kurām esmu veidojies un kļuvis pa sevi. Nemanāmi, bieži vien negribēti, fragments pie fragmenta, detaļa pie detaļas. Mēģinot sevi ne jau nu saprast, bet kaut vai apjaust, tiecoties šo detaļu gūzmu pārlūkot kopumā, nekad nekas nesanāk. Kāds atgadījums, kāda lauska, kāds pavediens iznāk priekšplānā un manām “gara acīm” priekšstādās viens konkrēts “es”, kurš centrējas ap attiecīgo pavedienu vai lausku. Sadzīviski lietojot vārdus, var sacīt, ka man pašam šķiet, ka es zinu, ka tas viens ir tikai viens, ka iespējamībā mīt daudzi jo daudzi, dažā ziņā pat ļoti atšķirīgi “es”, no kuriem tad veidojas tā patība telpā starp tveramo un tikai nojautās esošo, “materiālo” un “garīgo”(?), kas zīmes aspektā “darbojas” ar nosaukumu Pēteris Bankovskis.

Tomēr — kāpēc viņš teica “Sveiciens kultūrai”, nevis “Sveiciens Pēterim”? Vai lai akcentētu to, ka mani nepazīst, ka viņam nav pat iespējams mani pazīt, ka viņš vispār nezin, kas es tāds esmu, jo var pilnīgi droši teikt, ka, aplūkojot “sevi” tādā vērsumā, kā vairākās iepriekšējās rindkopās, neviens nevar drošticami apgalvot, ka pazīst sevi?

Atmetot visai primitīvo skaidrojumu, ka nejauši sastaptais paziņa vārdu “kultūra” lietoja tikai tāpēc, ka aizstāja sveicināmo personu kā personību ar personu kā funkciju (viņš zin, ka es strādāju Kultūras fondā), atliek secināt, ka viņš savu nekā nezināšanu par sveicināmo personu atvedināja uz kādu ļoti plašu kultūras definējumu. Proti, ir iespējams sacīt, ka kultūra ir tas, ko bērns apgūst (iesavina) augšanas un audzināšanas ceļā tai vai citā grupā un kas galu galā kādu vienu grupu padara atšķirīgu no citas. Var pat teikt, ka es esmu pats sava kultūra.

Ja tā, tad var gadīties, ka todien viens patiešām mēģināja pasveicināt mani.