Kad mērs ir pilns

Šo to uzrādīs neliels ieskats somu dzeršanas vēsturē. Gan somu tieksmi norauties no atturības saites gandrīz vienmēr, kad tas iespējams, gan viņu nebeidzamo enerģiju grādīgo pārvadāšanā no punkta A uz B, pie tam maksimālajā atļautajā daudzumā (lasi: prāmis Tallina-Helsinki, mūsdienas), gan somu stipro dzērienu izseno saistību ar ieročiem.

Pirms rakstu tālāk - (es apmēram zinu, par ko - tādēļ) bez ironijas vēlos uzsaukt tostu viņu centībai. Somi cīnījās pret alkoholu tā, kā centusies reti kura nācija - visu cieņu!

Iespējams, viņi pārcentās. Kippis!

Upsalas arhibīskaps un vēsturnieks Olavs Magnuss (1494-1562) 16. gadsimtā pierakstījis, ka somi zina, kā uzbrūvēt stiprāko alu visā Skandināvijā, kas “dara ļaudis stingrus, palīdz turēt vissmagāko darbu un pūles”. Grāmatā “Ziemeļu tautu vēsture” (izdota 1555. gadā) Magnuss pie somu alus atgriežas vairākkārt: “Tas dara somu sievas tik auglīgas, ka viņām dzimst dvīņi! Pateicoties labajam somu alum, tauta aug, kas, savukārt vairo valstij nomaksātos nodokļus, tādā veidā stiprinās valsts vara.”

Arī Kalevalā alus slavēts: gan liekot smaidīt sievietēm, gan uzmundrinot vīrus, izceļot trakos, un līdzot maizes cepējām. Nav ko somiem domāt, ka neremdināmas slāpes būtu bijusi tikai ugru iezīme, vienmēr vajag skatīties kaimiņu glāzē:

16. gadsimta vācu un franču mākslas darbos vemjošais dzērājs parādās atkārtoti, un, aizsteidzoties dažus gadsimtus uz priekšu:

18. gadsimta zviedri gada laikā izdzēra trīsreiz vairāk par somiem, patērējot 40 līdz 50 litrus alkohola uz galvas, bet 20. gadsimta sākumā somi bija sausākie Eiropā - ar 1, 5 litriem gadā.

Par alus zelta laikiem Somijā uzskatāmi viduslaiki, kad alū maksātas algas zaldātiem un jūrniekiem. Vīna un alus tirgotāji viduslaikos sūtāmajai kravai uzmetuši vairākas mucas pa virsu, lai nerastos sūce, un pārējās mucas paliktu neskartas. Alus uz kuģiem bijis dzeramā ūdens vietā - labāk saglabājies.

Tie bija laiki, kad no alkohola atteikties nav bijis pieņemts, tāpat nav bijis pieņemts dzert ūdeni. Tīra dzeramā ūdens Eiropā trūcis, dzert alkoholu bijis drošāk. Pilnu alus kausu jau vakarā nolika uz naktsgaldiņa, lai no rīta varētu kārtīgi nodzerties. Nepiedienīgi uzvedusies Zviedrijas augstdzimusī karaliene Kristīna (tā pati, kas vēlāk uz Zviedriju uzaicināja un nosaldēja Dekartu). Kad Kristīna bijusi vēl jauna meitene, viņai ticis padzerties no lietus ūdens baļļas, jo nav varējusi ciest nedz alu, nedz vīnu. Kad māte uzzinājusi, ka meita lok sejas mazgāšanai paredzēto šķidrumu, sekojis pēriens. Kāds tur brīnums, ka utainā baroka parūkā klīstošu eiropieti varēja pārbiedēt ar glāzi ūdens laikā, kad, piemēram, Stokholmas slimnīcā minimālā deva alus bija astoņi litri dienā. Kāpēc no alus nemira Dānijā, kur par veselīgu dienas devu uzskatīja desmit līdz piecpadsmit litrus zeltainā?

Pati neesmu izmēģinājusi, taču no viena medicīnas darbinieka dzirdēju, ka ūdeni cilvēks nevarot izdzert par daudz - organisms to vienkārši neņemot pretī, turpretim alkohols organismu mānot, uz leju var dabūt daudz vairāk, nekā nākamajā rītā būtu gribējies.

Ilgi nebija jāgaida pat somiem, kad atklājās medikamentu skapīšos uzglabāto destilēto šķidrumu stimulējošā daba. Pārtvaicēto liķieru patīkamā iedarbība arī uz veselajiem veicināja aizvien jaunu dziru rašanos. Somiem patīk teikt, ka stiprais dzēriens strauji izplatījies līdzi ar šaujampulveri, kā izgatavošanā lietoja īpašu alkoholu. Iespējams: droši avoti vēsta, ka degvīna destilēšanas prasmi somi atveda no kariem pret Krieviju. Somi (un ne jau viņi vienīgie) ugunsdziru destilēšanā par jēlvielu sāka izmantot graudus. Šo mākslu ātri apguva gan bagāts, gan nabags, ļaudis ticēja dakteriem un dakteri - alkohola maģiskajam spēkam: “Ja izdzersi nelielu devu alkohola ik rītu, nomirs visi tārpi. Vienalga, vai viņi dzīvo tavā sirdī, plaušās vai aknās. Tas novērš arī netīkamu elpu un liek tā lietotājam labi smaržot. Tāds brīnumlīdzeklis ir aqua vitae, dzīvības ūdens, ko meistari mēdz dēvēt arī par medicīnas māti,” vēsta 1625. gadā izdota zviedru medicīnas grāmata.

Sāpes, krītamo kaiti, utis, neglītumu, sliktu atmiņu, vecumu un visu pārējo nesmukumu noņemošā brīnumlīdzekļa iepazīšanā palīdzēja arī mācītāji: tecināšana lauku muižās un mācītājmājās 15. gadsimtā bija izplatīta, un draudzes saviem ganiem sekoja ar prieku. Bet tad zviedru-somu karalis Gustavs Vāsa kautiņu un trokšņa dēļ aizliedza žūpot baznīckalniņā. Šis laiks uzskatāms par atturībnieku kustību pirmsākumiem.

Kad brandvīna epidēmija Somijā un Zviedrijā pārauga histērijā, Gustavs III stipro dziru destilēšanu izziņoja par Kroņa tiesībām, tātad mājās vairs stipro alkoholu ražot nedrīkstēja. Tas tika skaidrots ar vēlmi nomierināt nemierus zemēs, kā arī karalistes vēlmi kontrolēt bargajos apstākļos iegūto graudu izlietojumu. Visdrīzāk Zviedrija bija spiesta izdomāt, kur atrast naudu pēc zaudētajiem kariem.

Tas, ka To darīt mājas apstākļos nedrīkstēja, vēl nenozīmē, ka to nedarīja (mēs taču zinām). Karaļnams zvērīgi saniknoja tautas, kad spirta policijai pavēlēja iznīcināt visus konfiscētos tecināmos aparātus - to skaits bija tuvu pusmiljonam. Iznīcināto vietā uztaisīja jaunus. Pēc pārdesmit gadu aizlieguma 1788. gadā tecināmajiem aparātiem oficiāli bija ļauts atgriezties pie mājas pavarda.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā somi atkal dzēra: uz vienu somu gadā iztecināja piecus līdz desmit litrus stipro ūdeņu un liķieru. Dzeršanas ieradumi Ziemeļvalstīs atšķīrās no citām vietām Eiropā, kur, piemēram, uz sieviešu alkoholismu skatījās šķībi. Te pie dzeršanas valdīja dzimumu vienlīdzība.

Dzērājiem pa pēdām sekoja atturībnieku kustības, un, kā savā darbā “Dzēruma Gars”, grāmatā par dzeršanas daiļo pusi, saka tās autors Ari Turunens, tieši pateicoties tā laika somu atturībnieku kustībām un biedrībām, Somiju var saukt par klīniskā alkoholisma pētnieku laimes zemi, jo atturībnieki sarakstījuši un savākuši tonnām ziņojumu par tēmu, laboratorijās entajos gabaliņos sagriezti un līdz pēdējam izpētīti neskaitāmi žūpas, tas atkal viss ir rūpīgi iegrāmatots, melns uz balta! Maz ir avotu, kur somu dzeršana būtu apskatīta kā kultūras parādība bez dzeršanas kā patoloģijas zīmoga tūlītējas uzspiešanas jau ievadvārdos. Antropologs Jozefs Gustfīlds norāda, ka tikai Amerikā, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā ir bijušas tik spēcīgas politiskas pretalkohola kustības.

Brīnos vēl mazāk, kad foto failus ar atturībnieku portretiem atklāju savu somu radu arhīvos, vecākais attēls ir ap simtu gadu vecs. Fotogrāfijā priekšteči pavada saulainu pēcpusdienu zem atturībnieku kustības karoga (tiešām tur tas karogs ir, savādāk - es domātu, ka tur svin kristības vai ko tamlīdzīgu). Aizgājušā gadsimta 30. gadu attēlos vecvecāki šauj, brauc ar riteņiem, slēpo, pikojas un vārtās sniegā - atkal atturības kustības ietvaros, kas gan vairāk atgādina tolaik populāro jauno aizsargu darbošanos. Šā vai tā, ar attēlā redzamo atturībnieku Heiki es vēl paspēju sadzert īsi pirms viņa aiziešanas mūžībā.

Viņa aiziešanai nebija sakara ar pārdzeršanos, taču mūsdienu somu nāves gadījumu statistika pārdomas raisa: jau pāris gadus nāves izraisītāja ailītē pirmajā vietā stabili noenkurojies vārds “alkohols”.

Ar šo faktu, somiem pašiem par nepatiku, viņi atkal ir uzmanības centrā starptautiskos medijos, tāpat kā 1936. gadā, kad klajā nāca pētījums par heroīna lietošanu Rietumu valstīs. Tas ir cits stāsts, garš, par ko šoreiz nē. Vien minēšu, ka, lai arī 20. gadsimta 40. gados heroīns bija ierindas recepšu medikaments un bija atrodams jebkurā mājas aptieciņā, izbrīnu toreiz (līdz pat Apvienoto Nāciju galvenajam kantorim Ņujorkā) radīja fakts, ka Somija, zeme, kur dzīvo četri miljoni cilvēku, gadā izlieto tādu heroīna daudzumu, kā citas, lielākas valstis, vidēji 25 gados. Kaut kas ar viņiem tomēr nebija kārtībā.

Atgriežoties pie 19. gadsimta, modē nāca cilvēku apgaismošana par alkohola postošo ietekmi un tika izgudrota slimība alkoholisms. Attieksme pret alkoholu mainījās, un tas nāca no augšas. Muižniecība gan Francijā, gan Anglijā un Holandē bija pārgājušas uz kafiju un tēju, eksotiskiem un dārgiem dzērieniem, lai vēl kaut kā atšķirtos no saviem kalpiem un strādniekiem.

Somijā atturībnieku kustībās iesaistījās arī nācijas rakstnieki Johans Ludvigs Runebergs, J. V Snellmans un Eliass Lenrūts. Lenrūta dibinātajā atturībnieku biedrībā trūka tikai biedru. Lenrūts sūdzējies savam draugam Skogmanam, ka paziņas labprāt stātos biedrībā, bet ar vienu noteikumu: ka drīkst lietot brandvīnu pieklājības robežās - rīta devu un glāzi pie katras ēdienreizes, ne vairāk. Lenrūta un Runeberga cīņa pret alkoholismu vairāk izskatījās pēc labi audzinātiem vīriem piemērota vaļasprieka. Lenrūtam patikusi tautas apgaismotāja loma, tāpat kā paticis vīns un punšs. Vīnu un punšu, vēlams svešzemju, dzēra arī Runebergs, - laikā, kad abi ar Lenrūtu dedzīgi cīnījās par brandvīna aizliegšanu kalpu mājās. Viņuprāt, parastie cilvēki neprata lietot alkoholu: mājās tecināšana apdraudēja ģimenes dzīvi, laulāto laimi un bērnu stabilo augšanu. Lenrūts regulāri saņēma darba pasūtījumus no Atturības rakstniecības komitejas. Komiteja Somijā publicēja 19 bukletiņus un bilžu grāmatas somu valodā, sešus izdevumus - zviedriski un divus - lapu valodā. Palasīties deva arī igauņiem. Sausums strauji pārņēma Lapzemi. Ar apskaužamu verbālo akrobātiku nodarbojās sludinātājs Larss Levi Lestadijs (1800-1861). Nav jābrīnās, ka pēc Lestadija sprediķiem ļaudis teciņiem vien steidza nodot atturībnieka zvērestu. Lestadijs alkoholu sauca par nelabā šķidro sūdu, ar ko pasaules kungi sev iesmērē kaklus, un kalpi tikai sekojot viņu piemēram: “Kad kāds piedzimst, viņi kalpo tam dievam, kas dzīvo taisnajā zarnā, ja cilvēks nomirst, viņi atkal kalpo taisnās zarnas dievam, arī vārda un dzimšanas dienās svētā kārtā ceļ taisnās zarnas dievu. Svētās dienas pārvēršam par pārēšanās, kakāšanas, dzeršanas, lamāšanās un kaušanās dienām, un tas pats zarnas dievs no pasaules vergiem saņem augstāko godu un pakalpojumu.” Pateicoties lestadiešiem, Lapzemē alkohola aizliegumu ieviesa jau 1842. gadā, pārējā Somija turpināja dzert.

Pati neesmu redzējusi, bet somi stāsta, ka Lapzemē joprojām atrodami lestadiešu ciemi, kur pēc iedzīvotāju balsojuma atvērt alkohola tirgotavu ir aizliegts. No lestadiešu atturībnieku kustības dzima neskaitāmas reliģiska rakstura alkohola noliedzēju biedrības, daudzas darbojas joprojām. Viens no šo kustību ienākumu avotiem mūsdienās ir telpu - svinību zāļu izīrēšana, kur sanākušie atkal atgriežas pie kalpošanas jau vairākkārt minētajam dievam.

Alkohola daudzveidību un aizvien garšīgāku dziru rašanos veicināja industrializācija un kārtējais, 1866. gadā spēkā stājies aizliegums tecināt mājas apstākļos. Deviņpadsmitā gadsimta 70. gados Somijā bija radītas jau 60 rūpnieciskās destilētavas. Alkoholu drīkstēja pārdot parastos veikalos, taču, sākot ar 1873. gadu, alkoholam veikalā bija jāatvēl atsevišķa, skaidri iezīmēta telpa. Uz pudelēm bija jānorāda, kas tajās iekšā. Vēlāk alkoholu drīkstēja pārdot vien īpašos punša, vīna un alus veikalos. Alkoholu netirgoja uz parāda, iereibušiem vai gados pārāk jauniem pircējiem, zem piecpadsmit. Līdzās alkoholam pudelēs bija iegādājams arī izlejamais alkohols - tas laiks uzskatāms par pudeļu otrreizējās lietošanas aizsākumiem. Gadsimtu mijā Somijā bija 1066 tā sauktie liķierveikali (divreiz vairāk nekā mūsdienās). Alkoholisko preču pārdošanai bija jādabū īpaša atļauja, ko izsniedza pilsētas konsīlijs vai administratīvā tiesa. Alkohola ierobežošana bija galvenā kārts politisko partiju diskusijās.

Somijā jau toreiz tika meistarīgi izlietots ienākuma nodoklis, ko iekasēja no alkohola tirgotājiem un krodziniekiem. Piemēram, 1898. gadā 17 % valsts kasē ienākušās alkohola tirdzniecības naudas izlietots skolu darbībai, 10 % - labdarībai un nabagiem (piemēram, bāreņu namiem un vecu sieviešu darbavietu nodrošināšanai), 8, 2 % - veselības aprūpei un sportam, nedaudz iedots arī ugunsdzēsējiem, piešķirts arī ielu apgaismojumam, ceļiem un sabiedriskajam transportam un 9, 1 % - mākslām. Tajā pašā naudā atrodami vairāku dabas parku, kā arī Helsinku zoodārza aizsākumi. Naudas pietika arī nenogurdināmajām apskaidrības kustībām.

Šīs, plus agrās sociālistiskās kustības, norādīja uz nabadzīgākās tautas puses briesmīgajiem sadzīves apstākļiem, pirmām kārtām tajos vainojot alkoholismu. Pirmais autonomās Somijas vienkameras parlaments 1907. gadā izstrādāja Alkohola aizlieguma aktu, taču Nikolajs II atteicās zem tā parakstīties.

Pēc Pilsoņu kara Somijā dzīves apstākļi tikai pasliktinājās, un tika izstrādāti vairāki likumi, kas aizsargātu tautas vājākās grupas. Viens no svarīgākajiem likumiem ļāva lēti iegādāties zemes gabalus, otrs - noliedza alkoholu.

Alkohola aizliegums (Sausais likums) stājās spēkā 1919. gadā, divus gadus pēc Somijas neatkarības iegūšanas. Aizlieguma akts aizliedza alkohola ražošanu, transportēšanu, pārdošanu un alkoholisko preču uzglabāšanu. Somu vēsturē nav bijis cita likuma, kas ikkatru pilsoni būtu skāris tik tieši kā Aizlieguma akts. Katram somam bija viedoklis par Sauso likumu - vienalga - Helsinku lieluzņēmējam vai večiņai no Vāsas meža.

Aizliegums bija vai nu laba, vai slikta lieta. Skaidrs bija viens: likums nevarēja tā vienkārši ņemt un sākt darboties. Tas, kas tikko visai nācijai bija atļauts, pēkšņi kļuva sodāms.

Tikai viens uzņēmums, Somijas valstij piederošais Alkoholiliike, drīkstēja ražot un piegādāt alkoholu medicīnas, tehniskajām un zinātnes vajadzībām. Lielā Aizlieguma laikā Somijas ārsti bieži izrakstījuši šampanieti un konjaku. Tik bieži, ka 1928. gadā dakteru tiesības uz alkohola izrakstīšanu ierobežoja. Valsti bija grūti izkontrolēt, jo alkohola kontrabandistiem tautā bija varoņu slava, cilvēki viņus mīlēja. Kontrabandistu vidū bija gan izdomas bagāti, labi organizēti profesionāļi, gan arī nepieredzējuši laimes meklētāji. Vienas nakts laikā kontrabandists varēja kļūt bagāts, lai nākamajā naktī zaudētu visu. Bija tādi, kuri darbojās visus Aizlieguma gadus, un tādi, kurus noķēra jau pirmajā reizē. Policistu un šmugulētāju ķerīši ir labi dokumentēti, oficiālā statistika par kontrabandas apmēriem toreiz balstīta uz noķertajiem neveiksminiekiem.

1920. gadā konfiscēja 110 tūkstošus litru, bet 1923. gadā - ap 500 tūkstošiem litru, 1928. gadā - tuvu miljonam un 1930. gadā vairāk nekā miljons litru alkohola. Pēc Somijas Muitas vadības savāktajiem aprēķiniem par, piemēram, tajos gados caur Ķīli un Dancigu ieplūdušo nelegālo alkoholu vien, izskatās, ka konfiscētais daudzums bijusi apmēram septītā daļa no ievestā. Tas ir, ja neskaita humāno palīdzību, ko atveda no Igaunijas un Krievijas, un pašmāju mežos iztecināto.

Policijai un muitniekiem nebija viegli, darbs nebija pabeidzams. Viņi pelnīja mazāk par kontrabandistiem un pakaļdzīšanās pienākumos riskēja pat ar savām dzīvībām - bruņoti bija gan kaķis, gan pele, un spēles notika arī bargos laika apstākļos. Tiesībsargu izpratne par likumu bija dažāda, daudziem nebija pārliecības, ka likums spēj darboties, darba motivācija vājinājās ar katru dienu, arī viņiem šad tad gribējās vienkārši iedzert. Darba apjoms policistiem, tiesnešiem un muitniekiem stipri palielinājās, un tika radīti jauni amati, piemēram, gan uniformās gan civilajā tērpti ošņātāji, kam šī vārda burtiskajā nozīmē bija jāošņā cilvēku elpa. Ja no cilvēka nesa, ieraksts noziegumu reģistrā bija garantēts. Informācija par Sausajos gados atklātajiem noziegumiem apliecina, ka 60 līdz 70 procenti likuma pārkāpumu bija izdarīti reibumā. Plašs to dienu fotoarhīvs atrodams Somijas Muitas pārvaldes arhīvā. Muitniekiem pēc 1919. gada darba netrūka, jo pēc tam, kad strikta kontrole pārņēma dzelzceļus, vadātāji pārcēlās uz ūdeņiem, un tipiskā kontrabandista vietā (ap 30 gadus vecs vīrietis, strādnieks no Helsinkiem, pa plakanai blašķei uz vēdera, rokām un kājām, kopā 20 l alkohola, optimists) stājās zvejnieks (vecāks vīrs, pesimists, jāpabaro pieci bērni, dzīvo piekrastē vai uz salas, kur labība neaug, ir laivas un tukša siļķu pagraba īpašnieks, labi pazīst arhipelāgu un igauņu zvejniekus).

Maz zināms par tiem, kas toreiz kļuva bagāti vai vispār izdzīvoja, tikai pateicoties ienākumiem no alkohola kontrabandas. Viens tāds ir: savulaik talantīgais futbolists Algots Niska, biežāk saukts par Denija vectēvu (somu šlāgerdziedoņa Denija vectēvs), kurš noteikti ir slavenākais somu kontrabandists. Viņš piegādāja alkoholu Helsinku smalkajām aprindām, pārsvarā zviedrvalodīgajiem. Šad tad Aizlieguma gados Nisku pieķēra, ielika cietumā, tad viņš atpirkās, lai atkal atgrieztos uz nedarbu takas. Pēc 1932. gada Nisku izraidīja no valsts, starp citu, Niska vairākus gadus nodzīvoja arī Rīgā. Drosmes viņam netrūka. Otrā pasaules kara laikā viņš slepus atgriezās Somijā, kur nodarbojās ar pasu viltošanu nacistu apdraudētajiem ebrejiem, Gestapo viņu meklēja. Savos Aizlieguma gadu atmiņu memuāros Algots Niska raksta, ka policistus par ienaidniekiem viņi nav uzskatījuši, drīzāk jau par uzticamiem sadarbības partneriem. Uz likumu abas puses skatījušās ar humoru. “Policistiem ļāva konfiscēt norunātu daudzumu spirta, mazliet samaksāja, un visi šķīrās kā draugi.” Niska atceras, ka tiesībsargu vidū bijuši arī alkohola pretinieki, taču otra daļa darbinieku Aizlieguma aktu uzskatījuši par nelikumīgu - tāpat kā liela daļa somu tautas.

Somu fotogrāfs Kajs Dāls grāmatā “Saariston salakuljettajat” (Schildts Kustannus Oy, 2003), kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Salinieku slepenie pārvadātāji”, publicēja 70. gados salu arhipelāgā savāktās liecības par ekonomisko attīstību. Dāls, fotografējot iedzīvotājus, pamanīja, ka vecie vīri labprāt atbild uz jautājumiem par Sauso laiku un viņu dalību tajā. Dāla grāmata ir unikāls izdevums, kur apkopoti kontrabandā iesaistīto labprātīgi stāstījumi, portreti un fotogrāfijas no salinieku personīgajiem arhīviem. Grāmatā apskatīta gan alkohola nelegāla ievešana Somijā, gan tā ceļi līdz patērētājam, uzklausīti arī pensionētie policisti. Kontrabandistu lielākie ienaidnieki bijuši ziņotāji no pašu, konkurentu, vidus, kas policiju mēdza anonīmi informēt par kravas atrašanās vietu. Policisti nebija tik labi ekipēti kā spirta pārvadātāji, tādēļ reti dzinās pakaļ. Parasti viņi salu arhipelāgā izvēlējās slēpņus, nogaidīja, kad laiva tuvojas, tad parādījās un izšāva gaismas raķetes: tā bija zīme, ka jāapstājas. Jau pa gabalu policisti redzēja, kā laiva atbrīvojas no kravas, to atkabinot vai iemetot ūdenī, un tajā aizsmēķē cigareti, kas bija zīme sabiedroto laivām tālumā. Zvejnieki pārvadājumus veikuši arī bariņos: kamēr policija pārmeklē tukšās ēsmas - laivas, kur nekā nav, - īstā laiva klusītēm atkabina spirta torpēdu un nogremdē to ūdenī. Torpēda jeb līdaka bija ģeniāls izgudrojums. Tajā iekrāva četrkantīgās kannas un vilka aiz laivas pa ūdeni. Vienā līdakā varēja sakraut līdz pat 1000 litriem spirta. Briesmās līdaciņu nogremdēja, lai, iespējams, vēlāk atgrieztos un izmakšķerētu. Policijai zvejnieki atrādīja laivas stūrī samestos sausos tīklus.

Salinieku iedzīvotājiem tas bija dramatisks laiks, bet daudziem Aizlieguma gadi deva iespēju izrauties no nabadzības. Zvejnieks ne vienmēr bija pārvadātājs, dažreiz viņš izīrēja savu krastu, kur paslēpt kannas. Vietējie - gan policisti, gan zvejnieki savu nabadzīgo dzīvi pārzināja. Bieži viņi bija radinieki, kaimiņi vai bijušie kolēģi. Policisti mēdza apstaigāt būdas, kur tika cienāti arī ar kafiju.

Kāds policists Kaja Dāla grāmatā atminas: “Vispirms es pamanīju jaunu kājminamo šujmašīnu. Tad sienas pulksteni - kas man tur ko nesaprast. Tādu sienas pulksteni mēs visi gribējām. Pēc mēneša jau pa gabalu no jūras līča redzu: šiem jauns jumts uzlikts! Nu, kad sākām to līci ķemmēt, atradām iegremdētus piecus tūkstošus litru! Vecais stāv un tik skatās pa logu, tā arī neiznāca ārā. To, ka tie litri viņa, pierādīt šā vai tā nevarējām.”

Cietumi bija apdzīvoti. Lai valsti vēl dziļākā ekonomiskā krīzē neievestu lauksaimnieku un zvejnieku atturēšana no darba (pietika jau ar lielajiem robiem valsts budžetā - alkohola vietā valsts pelnīja ar konfiscēto laivu un automašīnu izsolēm - labākie solītāji bija paši kontrabandisti, taču šie ienākumi nenosedza pakaļdzīšanās izdevumus), uz zvejas vai ražas novākšanas mēnešiem mazākos grēkāžus laida mājās. Lai strādā.

Daudzi zvejnieki nodzērās tieši Aizlieguma laikos. Uzglabātāji un tālākvedēji uzņēmēji cits citu arī šmauca. Absurdi, bet tā laika likumdošana pieļāva kontrabandistu savstarpējos tiesāšanās darbus, kādi arī notika. Uz sausā likuma rēķina var norakstīt arī bojāgājušos - gan bandu savstarpējos norēķinos, gan negadījumos jūrā - gan rudens vētrās, gan ielūztot ledum. Reti zvejnieki veduši uz policiju izskalotās kannas un torpēdas, krastā izmestos līķus - tos gan: “Tur bija gan krievu, gan vāciešu, gan somu, gan igauņu, pat nēģeru mirstīgās atliekas,” stāsta Juliuss Sjobloms. “Vērtīgas lietas policijai nenesām. Tikai līķus. Un tad viņi man lika būt klāt, kad šos vēra vaļā.”

Trīsdesmito gadu beigās jau atklāti diskutēja par Aizlieguma akta atcelšanu. Pilsoņu attieksme pret likumu bija noniecinoša, un vairojās noziedzība, kuras varēja arī nebūt. Valsts veda ekonomiku purvā, kamēr kontrabandisti dzīvoja labi.

1931. gada decembrī tika sarīkots referendums. Sievietes balsoja ar sarkanām lapiņām, vīrieši - baltām. Nobalsoja par Alkohola akta atcelšanu. Joprojām 30 procenti somu bija tādās domās, ka bez alkohola var arī iztikt. Par to, vai 30 procenti balsotāju ir daudz vai maz, un kā būtu, ja būtu nobalsots citādi, lai pie vīna glāzes diskutē somu vēsturnieki.

Tika nodibināts valsts uzņēmums Oy Alkoholiliike Ab, kura pienākumos ietilpa alkohola ražošana, izplatīšana un nelegālās alkohola izplatīšanas apkarošana, kā arī nācijas informēšana par dziru kaitīgo ietekmi. Jaunajam uzņēmumam pusotra mēneša laikā bija jāizdara neiespējamais: jāatver veikali un jāparūpējas, lai tajos būtu kas nopērkams. Strādāja 24 stundas diennaktī.

Par veikalu atvēršanas laiku tika izziņots 1932. gada 5. aprīlis, pulksten desmitos. Vēl tagad somi atceras un joko par maģisko ciparu kombināciju, ko balsī skaitījuši bez piecām sekundēm desmitos tālajā aprīļa rītā: “543210.”

Lielās atvēršanas dienas rītā pie veikaliem izveidojās garas rindas. Klīda visdažādākās baumas, piemēram, ka visiem nepietiks un ka pirmais pircējs tiks pie pudeles par brīvu. Lielo atvēršanas dienu atceras kāds pilsētnieks: “Beidzot tā diena bija pienākusi. Veikala durvīm bija jāatveras. Es piezvanīju uz darbu, pateicu, ka esmu slims. Saslima arī citi kolēģi. Iepriekšējā dienā es jau biju noskatījis veikalu, uz kuru grasījos iet: bode Muzeja ielā, tur bija platas letes un viena kase. Kad taisījos iziet pa durvīm, sieva man lika pārģērbties: uzvelc taču savu labāko uzvalku, viņa teica. Tev neviens tur nepārdos, ja tu iesi darba drēbēs. Es uzvilku savu zilo uzvalku, mana vecā lēdija nospodrināja kurpes. Es uzliku melno kaklasaiti, un nu izskatījos pēc īsta džentlmeņa, trūka tikai spieķa. Protams, es būtu dabūjis to pudeli arī bez visas pucēšanās, bet kā gan mēs varējām zināt, ko valsts šoreiz būs izgudrojusi? Es nopirku divas litrīgās pudeles. Tās bija lielas. Veikalā mani apkalpoja laipni, droši vien domāja, ka es esmu tiesnesis vai kas tamlīdzīgs. Mājās mēs ar sievu apsēdāmies un izdzērām pa glāzītei pie kafijas. Tā sajūta, ka policija vairs nevar ielauzties un atklāt alkoholu, bija tik laba! Es uz visiem laikiem kļuvu par Alko veikala uzticamu klientu, nekad alkoholu neiegādājos no kontrabandistiem.”

Darbībai sagatavoja 58 veikalus. Laika trūkuma dēļ veikali nevarēja piedāvāt pašmāju produktus, un pateicoties tam, somi iepazina, piemēram, līdz šim nepazīstamo viskiju. Veikalu interjers bija askētisks: augsti, tumša koka plaukti, kuros pudeles bija saliktas guļus, lai pircējs neredzētu to etiķetes. Pirkuma konsultācija un dzērienu ieteikšana veikalos bija aizliegta. Dzērienu pircējs varēja izvēlēties no skopās cenu listes pie sienas. Pirkšana bija sarežģīta. Vispirms bija jāsamaksā kasē, un tikai tad pudeli izsniedza dzērienu izsniedzējs. Alko (tā joprojām sauc Somijas alkohola veikalus, un tas joprojām ir valsts monopols) darbiniekiem bija strikti sadalīti pienākumi: pārraugs, kasieris, kasiera asistents, pārdevējs, alus pārdevējs, noliktavas pārzinis, utt. Alko darbinieku pienākumos ietilpa nevainojama uzvedība arī brīvajā laikā: bija jāuzvedas saprātīgi, amata cienīgi, jāievieš veselīgi vaļasprieki un, protams, jābūt vienmēr skaidrā. Arī mūsdienās Alko darbiniekiem pirms stāšanās darbā jākārto īpašs eksāmens.

Pēc Aizlieguma atcelšanas Oy Alkoholiliike Ab izsniedza licences 44 alus brūvētavām.

Pirmajā gadā uzreiz pēc Aizlieguma atcelšanas uz vienu somu tika pārdoti 0, 7 litri alkohola. Pēkšņai somu apskaidrībai un negribēšanai dzert grūti noticēt - skaidrs, ka kontrabandas bizness joprojām darbojās. Kādam bija jāuzņemas arī rūpes par cilvēkiem, kas dzēra ārpus pilsētām. Somijas laukus oficiāli gribēja turēt sausus - tur veikali bija aizliegti. Pamazām veikalu plauktus piepildīja arī iecienīti pašmāju dzērieni, taču neko daudz somi nepaspēja izpriecāties. Sākās Otrais pasaules karš. Somija sadalījās sausajā un slapjajā. Ziemeļos un austrumos bija pavēlēts veikalus slēgt. Kontrabandas tradīcijas vēl nebija aizmirstas, un somi no slapjajiem rajoniem sausajos ieveda daudz alkohola. Veikalos vienā reizē drīkstēja iegādāties litru alkohola, tādēļ pie veikaliem izveidojās garas rindas. Bez augstākas priekšniecības atļaujas alkoholu nedrīkstēja pārdot kareivjiem. Par alkoholu kara laikā varēja nopirkt visu: sviestu, cūkgaļu, kurpes un drēbes. Sāka trūkt pudeļu, tādēļ ieviesa aizvien jaunus noteikumus: pilnu pudeli varēji dabūt tikai tad, ja pretī deva tukšo. Citādi bija jāmaksā sods. Šo ierobežojumu atcēla tikai 1952. gadā.

Kā netrūks pudeļu, ja alkohola monopolistam bija jāiesaistās 450 tūkstošu tā saukto Molotova kokteiļu pagatavošanā Ziemas kara vajadzībām. Rajameki destilētavā ar gazolīna, darvas un etanola virumu piepildīja 750 gramu pudeles un tām pie sāniem piesēja īpašos sērkokus. Vjačeslava Molotova vārdu kokteilis ieguva pēc Padomju Savienības Ārlietu komisāra runas radio, kurā viņš apgalvoja, ka uz Somiju nemet vis bumbas, kaut gan patiesībā meta, bet tā vietā varot nomest pārtikas grozus, lai somi nemirtu badu. Lidmašīnu bumbas Somijā sāka saukt par Molotova maizes groziem un kokteiļus - par simbolisku padzērienu pie maizītes, tātad Molotova kokteili. Mūsdienu Helsinku modernākie bāri piedāvā Molotova kokteilīti, sastāvs gan ir viltots. 1944. gadā tā sauktos liķierveikalus uz vairāk nekā trim mēnešiem slēdza visā valstī, tas notika pēc Helsinku bombardēšanas pavasarī, Padomju Savienības uzbrukuma vasarā un masu demobilizācijas rudenī. Alus ražošanu pārtrauca jau 1942. gadā. Kara gados Alko cenu listē parādījās franču konjaki, kā arī jauni dzērieni no Dienvideiropas valstīm. No ogām turpināja ražot pašmāju produktus.

Trūkuma un kontrabandas dēļ Helsinkos sāka ieviest tā saucamo kartīšu sistēmu. Helsinku piemēram sekoja Turku, Nāntali un Tampere. 1947. gadā alkohola pircēju kontrole bija izplatījusies visā Somijā. jauno sistēmu sauca

par pircēju pārraudzīšanu. Pusotram miljonam somu bija tā sauktās liķiera kartītes, oficiāli - Veikala apliecības, uz kurām tika atzīmēts iepirkšanās datums un vieta. Katrā veikalā nozīmēja detektīvnovērotāju un uzraugu, kas kontrolēja katra pircēja tiesības uz pirkumu. Procedūra veikalā atkal sarežģījās: vispirms uzraugs pārbaudīja klienta kartīti, cita persona to apzīmogoja, tad pircējs samaksāja kasē, tad devās pie alkohola izsniedzēja, kas kartītē atzīmēja alkohola daudzumu un beidzot to pudeli atdeva. Detektīviem bija tiesības bez brīdinājuma apmeklēt iedzīvotājus mājās: mērķis bija noskaidrot un apkarot tā saucamos problēmpircējus vai tālākpārdevējus. Viņiem varēja uz laiku atņemt liķierkarti, tas ir, tiesības iegādāties alkoholu.

1947. gadā vien izsniedza 50 tūkstošus aizliegumu. Problēmpircēji, kam kartītes bija konfiscētas, kā arī tie, kam tika izsniegtas pirmās kartītes mūžā, bija spiesti noklausīties atturības biedrību lekcijas par alkohola kaitīgo ietekmi. Aicinājumus uz lekcijām Alko izsūtīja rakstiskā veidā, ar piebildi, ka neierašanās gadījumā Alko pilnvarotais nolasīs lekciju pie klienta mājās. Varēja tikt saņemta arī šāda vēstule: “Sakarā ar to, ka Jūsu relatīvi biežie stiprā alkohola pirkumi ir piesaistījuši mūsu uzmanību, pēc likumā izstrādātajiem pircēju novērošanas noteikumiem, dziļā cieņā esam spiesti lūgt Jūs rakstiski paskaidrot, vai ir kādi īpaši iemesli, kādēļ esat uzkrājis tik daudz alkohola - lai mēs, balstoties tikai uz Jūsu nopirktā alkohola lielo daudzumu, neizdarītu nepareizus secinājumus.” Nekad par somiem nav savākta tik plaša un detalizēta datu bāze kā Alko uzraudzības kartīšu laikā 40. un 50. gados. Vīnus no kontroles atbrīvoja 1952. gadā, pārējos dzērienus - 1958. gadā. Tomēr līdz pat 70. gadu beigām somiem bija jāpērk alkohols atkarībā no dzīvesvietas noteiktā veikalā. 1952. gadā Alko, tāpat kā visa Somija, gatavojās Vasaras olimpiskajām spēlēm. XV Olimpisko spēļu komiteja īrēja telpas no jaunās Alko valdes mājas. Par godu lielajam notikumam veikalu cenu listes publicēja četrās valodās, Alko paplašināja piedāvājumu ar jauniem eksotiskiem dzērieniem un veikalu plaukti lūza no pārpilnības. Olimpiskās spēles atceras arī nedzērāji, jo toreiz somi pirmo reizi nogaršoja ārzemju dzērienu Coca-Cola. Sešus Alko veikalus nosauca par Olimpiskajiem, to darbinieki tika mācīti apkalpot viesus ārzemju mēlē. Ārzemju viesim bija jāuzrāda pase, un tad viņš varēja saņemt dzērienu bez rindas. Toties vairāki somi tika sodīti par to, ka izlikušies par ārzemniekiem. Tomēr Olimpisko spēļu laikā pārdeva daudz mazāk alkohola, nekā bija plānots. Lietainā laika dēļ alus palika plauktos, taču pilnībā izpirka degvīnu Russian Vodka.

Sešdesmitajos gados tika atvērti pirmie pašapkalpošanās Alko veikali, kur kasiera un pārdevēja pienākumus apvienoja.

Sešdesmitie gadi somiem vēl palikuši atmiņā ar Alko masveida centieniem ieviest smalkāku dzeršanas kultūru, veidojot vīna slavināšanas kampaņas.

Dažu gadu laikā tumšajos Alko veikalos, kas vairāk izskatījās pēc noliktavām, ienāca krāsas. Pircēji veikalos beidzot drīkstēja pavadīt vairāk laika, izpētīt pudeļu etiķetes un aprunāties ar pārdevējiem. Vīnu kampaņas veikalos nevarēja nepamanīt: tos izdekorēja ar plastmasas vīnogām, plakātiem un spāņu lellēm. Alko smagi strādāja, lai stīvos darbiniekus apmācītu komunikācijai ar pircēju. Beidzot arī sievietes, agrākās mūmijas aiz kases augstajiem stikliem, drīkstēja uzņemties pārdevēju pienākumus. Pircējiem tika izdalīti krāsaini bukleti, Somijā izdeva pirmo vīna žurnālu, kur stāstīja par vīna labajām īpašībām un gastronomiju, par vīna kultūru citur Eiropā. Vīna cenas (tāpat kā pirms pāris gadiem) tika pazeminātas, stipro dzērienu cenas - paaugstinātas. Somi iemācījās dzert vīnu, viņiem tas garšoja un garšo joprojām, taču stipro dzērienu patēriņš nesamazinājās!

1969. gada Alkohola akts nosauca minēto monopolistu par Oy Alko Ab un atļāva Alko filiāles atvērt arī laukos. Vieglo alu, sidrus un kokteiļus kopš tā laika pārdod arī pārtikas veikalos. Līdz 1974. gadam alkohola patēriņš pieauga gandrīz par 50 procentiem. Somi jaunā gaismā ieraudzīja alu, un tā patēriņš aug joprojām, bet stiprā alkohola izlietojums Somijā nekrītas. Pārdesmit gadus pārdotāko alkoholu divniekā nemainīgi atradās divi degvīni, taču 2008. gads ieiet vēsturē kā pirmais gads, kad somi izvēlējušies ko vieglāku, un tas ir Gin Long Drink.

Kā somi tagad dzer? Nu, ļoti dažādi. Par piemēru varu ņemt tos piecpadsmit kino studentus, vecumā no 22 līdz 34. Dzimumu proporcija: puse uz pusi. Tā diena, kad dzersim, ir zināma jau no rīta. Spontāni lēmumi, ka jādzer tūliņ pat, tiek pieņemti reti un uzskatīti par īpaši satraucošiem (arī patīkami), iemeslam jābūt labam. Par to, ka vakarā būs jādzer, neviens nerunā. Vakara iedzeršanām nekāds iemesls nav jāmeklē. Vispirms tiek norunāts laiks un vieta. Tiek vaktēts pulkstenis - ne jau, ka varētu nokavēt dzeršanu (tas nav iespējams), bet lai paspētu uz Alko veikalu iepirkt ko smalkāku - šampanieti vai vīnu, jo: čukstus tiek izziņots, pie kā un no cikiem notiks iesildīšanās. Skaļi joprojām par to nerunā, somu Aizlieguma mentalitāte un vainas sajūta tiešām pastāv. Par iesildīšanos sauc iedzeršanu pirms kolektīvā gājiena uz bāru. Iesildās parasti mājās pie kādas studentes. Uz iesildīšanos visi netiek aicināti, bet, kad daļa jau iesildījusies un izlikušies par smalko dzērienu piekopējiem, sazvanīti un uzaicināti tiek pārējie. Viņiem tiek piekodināts nopirkt papildus alkoholu, to, ko vēl var dabūt pārtikas veikalos - alu un sidrus. Katru reizi no jauna tiek tēlota spontanitāte un pārsteigums, pēdējie nāk ar sidriem un vislētākajiem un smirdīgākajiem aliem - garām alus pakām, sauktām par taksīšiem (garenais desassuns). Šeit nepārprotami parādās somu tieksme veidot alkohola uzkrājumus - gadījumam, brīdim, kad tā varētu pietrūkt. Naktī ārpus restorāniem un bāriem, kā zināms, Somijā alkoholu nav iespējams iegādāties. Mirklī, kad beidzot ir silti, raisās runas, kāds izziņo (bieži vien studentu apakšējie kaimiņi) projāmiešanas brīdi - uz lēto bāru, kur it kā jau bija norunāts būt pirms dažām stundām. Dzīvoklī tiek atstāti vairāki litri alkohola, masveida histērijā tiek atrasti apavi, jakas, un sākas ceļojums uz bāru. Ir viena milzīga atšķirība no latviskās iedzeršanas: pilnībā tiek ignorētas uzkodas, un kur nu vēl ēdiens. Ēsts nav vairākas stundas. Dažiem ir izsalkums, taču it kā naudas trūkuma dēļ viņi pie nakts ēstuvēm neapstājas.  Par kādu naudu dzer mani kolēģi, joprojām nav skaidrs, jo naudas viņiem tiešām nav, un nekad neesmu redzējusi, ka kāds aizņemtos naudu vai cits citam uzsauktu. Tas, kam nauda beigusies, parasti pieceļas kājās, laipni atvadās un aiziet, droši vien uz mājām. Bārā, kamēr es sūcu nelegāli ienestu šņabi no caurspīdīgas ūdens pudeles, pārējie ir pilnībā pārgājuši uz alu. Par dzeršanu joprojām netiek runāts. Iedzeršanas netiek dokumentētas, bet, ja arī tiek, tad bildes nekad nekur neparādās. Stundu pirms vietas slēgšanas sākas dejas, visi dejo ar visiem. Pēc viņu septītā alus no bāra tiek raidītas gaismas zīmes, kas liecina par nakts tuvošanos noslēgumam un Turpinājuma plāna kalšanas steidzamo nepieciešamību.

Turpinājums notiek kāda cita studenta dzīvoklī vai vairākos, kuros nokļūts caur Iesildīšanās vietu, līdzi ņemot atlikušo alkoholu. Ap sešiem septiņiem no rīta viesmīlīgo divdesmit kvadrātmetru dzīvokļu mazie bāriņi atveras un kolēģiem tiek izdalīts pa miega dzērienam: šņabis, viskijs vai kaut kas īpaši riebīgs, citēju: “no eksotiskiem ceļojumiem”, piemēram, Rīgas Balzāms. Beidzot ir arī uzkodas: ledusskapī uzietas saldētās ogas. Nākamās dienas pēcpusdienā dzīve lēni uzsāk apgriezienus, taču neviens skaļi nemin sliktuma iemeslus, kā arī neapzvana pazudušos draugus. Katrs pats par sevi ir atbildīgs. Taču kopā mums jau trešo gadu ir viens sapnis: izrauties no tumšo bāru apburtā loka un aizbēgt no somu desusuņiem. Aizbraukt ar prāmi uz Stokholmu vai Tallinu. Tur esot labas izstādes.