Kādēļ?

Pjotrs Mamonovs ir viens no dīvainākajiem personāžiem, kādu dzemdējusi padomju andergraunda roka skatuve, bet tādu nav bijis mazums. Pabeidzis Maskavas Poligrāfijas institūtu, viņš iesāka kā profesionāls redaktors un atdzejotājs no angļu un norvēģu valodas (zīmīga ir līdzība ar Veņičkas Jerofejeva aizraušanos ar Sibēliusu, Grīgu, Hamsunu un Ibsenu), taču tad strauji aizrāvās ar neprātīgu muzicēšanu grupā Zvuki Mu, kas, pēc mūzikas vēsturnieku aprēķiniem, eksistēja no 1984. līdz 1990. gadam un atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu, ieskaitot PSRS sabrukumu un komunisma krahu. Nezinot labāka apzīmējuma, viņi tika pieskaitīti pankrokam, taču faktiski pārstāvēja īpatnēju ārtroka novirzienu, kurā lielu lomu spēlēja pantomīma, teatrāli elementi, teksts un eksperimentālam džezam raksturīga instrumentu izmantošana. Nozīmīgākais un viengabalainākais muzikālais darbs ir grupas pirmais dubultalbums “Vienkāršas lietas”, kas tika izdots skaņuplatē 1988. gadā. Tajā iekļautās dziesmas stāsta par padomju pelēkās ikdienas traumētu liriskā varoņa iekšējo pasauli un ir unikāls tā laika pasaules uztveres dokumentējums. Vienlaikus nevar noliegt to, ka Rietumu rokmūziķa tēls un poza (ieskaitot elektriskās ģitāras turēšanu rokās), gluži tāpat kā raksturīgais dzīvesveids – narkotiku un alkohola lietošana, nemitīga atrašanās uz nervu sabrukuma robežas –, ir bijis svarīgs Mamonova personības veidošanās faktors. Zīmīgs lūzuma moments bija iepazīšanās ar Braienu Īno un viņa neveiksmīgais mēģinājums padarīt Zvuki Mu par starptautiski konvertējamu muzikālu parādību – ierakstot grupas albumu profesionālā studijā un noslīpējot to līdz Rietumu popmūzikas industrijas standartu skanējumam, tika pazaudēts kāds būtisks nervs, bet tekstu netulkojamība padarīja šīs dziesmas nevajadzīgas un tukšas ārpus postpadomju kultūras telpas. Leģenda stāsta, ka ierakstu sabojājis pats Mamonovs, stāvot līdzās pie režijas pults un pieprasot to pārtaisīt atkal un atkal; citā versijā pie vainas esot bijusi dārgu alkoholisko dzērienu kolekcija, ko grupas dalībnieki izdzēruši Īno dzīvoklī, atstāti vieni paši uz pāris stundām. Braiens Īno pēc tās reizes vairs nemēģināja strādāt ar krievu grupām, toties padarīja slavenus U2 un James. Kopš 90. gadu sākuma tika gaidītas šī fenomena beigas – izdegšanas, pieaugšanas vai likumsakarīgas nāves dēļ, taču tas joprojām nav noticis. Mamonovs ir kļuvis par vērā ņemamu kinoaktieri (spilgtākās lomas filmās “Taksi blūzs”, “Sala”, “Cars”), solomūziķi (izdodot sporādiskus albumus te kā Zvuki Mu, te kā Pjotrs Mamonovs, bet faktiski – neapstrādātus mājas ierakstus balsij un elektroģitārai vai ritma mašīnai), savdabīgu skatuves mākslinieku (par viņa žanru kļuvušas muzikālas monoizrādes, kurās absurda teātris mijas ar pantomīmu, bet rokkoncerta uzbūve – ar tradicionālu dramaturģiju) un publisku personu, pat ideoloģisku līderi, kura uzstāšanās televīzijā vai presē vienmēr izraisa rezonansi paštaisno, neērto un skandalozo izteikumu dēļ. No šodienas viedokļa raugoties, Mamonova fenomens krietni pārsniedz 80. gadu Maskavas jauniešu subkultūras robežas – viņa reliģiskie un garīgie meklējumi, aiziešana nomaļnieka dzīvē laukos, askētisms savienojumā ar cilvēka ķermenisko vājību un atkarību atzīšanu, minimālisms, kas brīžiem sliecas uz misticismu dzejā un mūzikā, absurda, sarkasma, simbolu un līdzību izmantošana – tas viss tuvina Mamonovu senai reliģisko ākstu un muļķīšu (jurodivije) tradīcijai.

Ilmārs Šlāpins

Pjotrs Mamonovs: Agrāk mums te sādžā dzīvoja viens vecītis. Skraidīja basām kājām, pats audzēja linus, no tiem auda, žāvēja baltos audeklus zaļajā zālē pie upes. Un bērneļiem noteikti bija uz tiem jāspēlējas netīrām kājām. Tāds tas cilvēks ir, ne? Noteikti viss jāsabojā. Bet pēc tam zemnieks pats to audeklu piegrieza, šuva. Tas ir super, vai ne? Izaudzēt linus, tad izdarīt visu pārējo un uzšūt sev drēbes.

Rīgas Laiks: Un beigās vienalga pārvērsties pīšļos?

Mamonovs: Nē, nē, nē. To, kas nav rokām sataustāms, mēs paņemsim līdzi. Mīlestību pret darbu, pret paša rokām, paša domām, pret šo pasauli. Ne pīšļos, nē. Pīšļos – tikai apvalciņš. Un tad arī – būs jauna miesa. Būs ceturtā dzīve.

RL: Ceturtā...

Mamonovs: Jā. Kā mēs ticam saskaņā ar mūsu pareizticību, kristīgo ticību: pirmā dzīve mātes miesās – deviņus mēnešus; otrā – tā ir līdz nāvei; trešā dzīve – ķermenis sairst, paliek dvēsele,
gars – līdz Kristus otrajai atnākšanai. Bet pēc Kristus otrās atnākšanas, kad visa šī zeme beidzas, kad Saule pazudīs, šī pasaule pazudīs, būs jauns laikmets. Katram tiks dots savs brīnišķīgs – tikai jūsu, viņa, manējais – vārds; un būs jauna miesa.

RL: Un kāda ir šīs dzīves jēga?

Mamonovs: Sagatavoties mūžībai. Tai dzīvei.

RL: Bez šīs dzīves mūžības nebūtu?

Mamonovs: Eksāmens. Ir tak jāsagatavojas! Tāpēc – kādi pamanīsimies šīs dzīves laikā tapt, tādi arī būsim. Nebūs nekādu svaru, neviens jūs tur nesvērs! Saprotiet – es šo miesu esmu pametis, gribas man vairs nav, izmaiņu vairs nebūs. Kāds es esmu, kāds šai pašā mirklī nomirstu, tāds arī būšu. Tātad, ja es dzeru, ja esmu pļēgurs, tad es arī tur gribēšu dzert.

RL: Bet sakiet…

Mamonovs: Ļaujiet man formulēt! Tās ir atbildīgas lietas. Gribēsies iedzert – bet nav jau kur, nav ko un ar ko. Lūk – uguns! Lūk, kas dedzinās. Tās mūsu kaislības, kuras mēs nebūsim atstājuši te, uz šīs zemes. Ar Dieva palīdzību mēs vēl uz šīs zemes varam atbrīvoties no niknuma, aizvainojuma, ātrsirdības, nesavaldības, citam cita nepieņemšanas un tā tālāk. Ilgi var skaitot pirkstus locīt. Mēs stāsimies tā Dieva priekšā, kurš nav vis kaut kāds sešmetrīgs zelta zilonis, bet kurš pa šo pašu zemi staigājis, pa asajiem Jeruzālemes akmeņiem staigājis, kurš dziedinājis, slimniekus ārstējis, barojis. Viņu apspļaudīja, nodauzīja, pakāra krustā un, garām iedami, vēl ņirdza: “Tu esi Dievs? Tad būtu kaut pats sevi atdzīvinājis!” Lūk – viņam mēs skatīsimies acīs. Tā ir tā Pastarā tiesa. Tāpēc tā ir – briesmīgā. Jo – man nebija laika, man vajadzēja to un šito, es tur un tur, es nepaspēju… Es viņam skatīšos acīs! Ne kaut kādam baisam onkulim, kaut kādam tiesnesim, bet, re, šim – klusajam, lēnprātīgajam, mīlošajam, vienmēr tam pašam. Saule vienmēr visiem vienāda. Citādi – varētu jau viņš, vai ne? Vienam mākonīti, otram… Un tā tālāk.

RL: Un kas tur tik briesmīgs?

Mamonovs: Kā – kas briesmīgs? Ja mēs esam – tādi? Vai jums šķiet, ka viss ir kārtībā, vai?

RL: Nē, bet ja tur tas tiesātājs…

Mamonovs: Neviens nevienu netiesā, tikai līdzīgais savienojas ar līdzīgo. Ir tikai divi stāvokļi: vai nu gaismā, vai – tumsa. Tumsai nav būtības. Tumsa – tā ir gaismas neesamība. Kas briesmīgs? Nu kā – kas briesmīgs? Dostojevskis jau pateica – atceraties?
Lēnprātība – briesmīgs spēks. Kad tāds nesadusmojams, mīlošs par mums – par mums tak, ne jau tāpat vien viņš tās asinis izlēja – bet es te tāds, kāds esmu. Ko es teikšu, ko darīšu? Tas, ziniet, ir tā – tu vari pretīgi izdarīties, lamāties, dzert, bet tad pienāk viens brīdis, kad tu saki: “Mammu, piedod!” Mammai! Bet te nav mamma – kaut kas vēl būtiskāks par mammu. Briesmīgi – tas jau atkal ir cilvēku vārds. To nevar aprakstīt, bet, ja cilvēks tic, ja viņš ir kristietis, tad viņa stāvoklis visu laiku ir – te sēžam mēs, un te ir Dievs. Un viņš zina mani visu. Kur esmu nesavaldījies, kur esmu plātījies, kur esmu jūs sagaidījis ar: “Atvainojiet, es strādāju, esmu aizņemts.” Jo ko tad te vajag? Te vajag atkal griezt sevi jums pretī. Jūs esat atbraukuši no tālienes. Ne tā, ka “es, es, es” – bet nākas būt, re, tā; katru minūti. Kristietis vienmēr ir kā stīga, nekāda relaksa. Vienmēr darbā. Vienmēr Dieva priekšā. Nekāda briesmīga tiesneša, kurš “sodīs”. Neviens nesodīs. Cilvēks pats sev visu mūžu raksta spriedumu un izvēlas pats. Vai nu es pats, vai arī tad es – Dievs, palīdzi! – neko nevaru. Slīkstu! Slīkstu upē, nemāku peldēt. Tāda ir tā kristīgā dzīve. Viss cits ir štrunts.

Man prasa: “Bet kā jūs attiecaties pret…?” Bet es saku: “Slīkstu!” Slīkstu savos slavinājumos, savā “deguns gaisā”, savā prātā, savos talantos. Slīkstu. Ko darīt? Dievs, palīdzi! Es, piemēram, sēdēju, biju darbā iegrimis. Jūs atnācāt – sveši. Pirmā doma – atraidīt. Bet tas nav tas. Un tā visu laiku – ar sievu, ar bērniem, darbā, savā amatā. Vienmēr. Dienu, nakti, tualetē, pirtī, krogā – visur. Kādēļ? Kā – kādēļ? Lai ir tas, par ko es te sāku. Jaunā laikmeta noslēpums. Kā raksta lieliskais Īzaks Sīrietis: “Ceļš, kas svēto mocekļu pēdām iemīts.” Miljoni cilvēku ir pa šo ceļu gājuši. Miljoni apliecinājuši, parakstījušies – ar ko? Ar asinīm! Apustulis Pēteris teica: “Es neesmu cienīgs kā Kungs – mani ar galvu uz leju!” Kā būtu – atdot tagad savu nieri bomzim, ko? Paša dēlam diezin vai – ne? Lūk! Tas jums nav svecītes likt, tas nav tas, ko viņi tur pa tumsu ņemas. Tas ir – lūk! Tas ir – vienmēr atdot. Kas tas ir – Dievs? Mīlestība! Un kas ir mīlestība? Upuris. Atdot. No sevis, karsti mīļotā, – jums; no jums – man. Iedomājieties, kāda būtu dzīve, ja mēs katrs – otram? Tas arī viss!

RL: Un kādēļ ir nāve?

Mamonovs: Nāve – tā ir pāreja. Vārti. Nāves nav, ir nākamā pakāpe. Svētais Antonijs, mūku institūcijas pamatlicējs, 4. gadsimtā sēdēja Ēģiptes tuksnesī. Un sāka jautāt Dievam: “Kungs, kādēļ viens piedzimst klibs, kādēļ otrs vispār vēl mazs nomirst, kādēļ ir karš, kādēļ nāve?” Bet Dievs viņam atbildēja: “Antonij, ieklausies sevī, nepārbaudi Dieva dusmas!” Dažas lietas mums zināt nav ļauts. Kādēļ nāve? Tās ir abstraktas lietas. Es, lūk, redzu sevi savu iespēju robežās, saskatu savas vājības. Tas prasa visu mūžu, ja nopietni. Bet, ja tā, kompānijā pajokoties, pafilozofēt – nu jā, var jau.

RL: Nē, es par to, ka jūs esat nodzīvojis to, ko esat nodzīvojis, varbūt ne tādās pārdomās kā tagad, kad nāve jau tuvu…

Mamonovs: Nē, tā nu gan nav. Tiksim tagad skaidrībā – kāda ir jūsu pozīcija? Pastrīdēties? Tas man nav pa prātam, jo tādos strīdos patiesība nedzimst. Vai arī jūs esat atbraukuši pie manis kā tāda, kāds esmu, un pacentīsieties mani saprast? Par ticību, par nāvi mēs tagad nediskutēsim. Es tam ticu, tāpēc – kas te ko apspriest? Un pie tam: ananasa garšu jau nevar izstāstīt, tas ir jāpagaršo. Kas ir dialogs ar Dievu, to izstāstīt nevar, tas ir jāizmēģina. Kaut vai jāizpēta. Redzi: Dievs ir nācis uz zemes, atstājis te savus vārdus. Te tas ir – Evaņģēlijs. Kas tur rakstīts? Tie svētie tēvi, kas, lūk, sēdēja alās, dzīvoja tuksnesī. Viņi bija slimi, vai? Nojūgušies? Ko viņi tur raksta? Es esmu pieaudzis, gudrs cilvēks – nu tad palasīšu. Palasīju, izpētīju un saku: visu cieņu! Bet mēs jau ne tā. Mēs jau kaut kur kaut ko uzdzirdam – tā, pa druskai. Dzīvot tādu dzīvi neesam mēģinājuši. Būt dialogā ar Dievu neesam mēģinājuši. Nu, un par ko tad var būt tā saruna? Redziet – šī pasaule, kad jūs tagad braucāt šurp. Tas viss tā – pats no sevis? Tas viss – tāda evolūcija, kaut kāds sprādziens? Kādas muļķības! Galaktiku riņķa deja – tas tā, pats no sevis? Visa šī planētu kustība, viss tas, kas manī, – kas tas ir? Kādēļ? Kādēļ tā domāt, kad ir patiesība? Tas ir sekli, dumji un ar milzu lepnību. Lepnība – tas ir pirmais ļaunums, no kura tālāk jau viss zarojas. Es, es, es. Es pats, es gudrs, es te sēžu, es uzskatu, es saprotu… Nē! Bija tāds senatnes svētais Simeons Jaunais Teologs, kurš teica, ka cītīga Evaņģēlija baušļu turēšana iemāca mums mūsu nevarību. Viss Evaņģēlijs – tas ir bauslis. Katrs vārds. Ne desmit baušļu, bet viss – viens bauslis. Tev lūdz kreklu – atdod arī virsdrēbes. Sākam mēģināt. Šodien pat – no rīta ceļos un nevienu nenosodu. Paiet piecas minūtes, un jau esmu padomājis sliktu: sieva ne tā paskatījās, māja nav kārtībā, dēls ne tā, pa telefonu ne tā, valdība ne tā… Ko darīt?! Palīdzi, Dievs! Bez Dieva nesaprotu.

Man prasa: bet kā tad tu iepriekš? Nezinu. Nesaprotu. Tas bija cits cilvēks. Bet četrdesmit piecos gados man… Tas nenotiek, kā jūs te sakāt, uz mūža galu. (Smejas.) Dievs tev atklājas un saka: “Te es esmu, sveicināts!” Kā apustulim Pāvilam… Viņš nodarbojās ar to, ka nīdēja ārā kristiešus kā kaitīgu sektu. Tas bija viņa virziens. Un ceļā uz Damasku viņam parādījās Dievs un teica: “Pāvil, kam tu mani vajā?” Un viņš kļuva par apustuli Pāvilu. Visu dzīvi līdz pēdējai kripatai atdeva Kristum. Viņš mums atstājis apbrīnojamus vārdus – gudrībā, dziļumā, gara spēkā. Un tādu ļaužu ir miljoni. Es ar viņiem gribu būt salaulājies, piedodiet man, bet nevis ar kaut kādu valdību. (Smejas.) Vai arī ar dzejniekiem, ar komponistiem. (Smejas.) Mēs te tagad apsēdīsimies, un – atiet! Es, redz, tā, bet es, redz, šitā. Šim sava mūzika, tam – sava. Nē! Kādēļ? Man ir tāds Dievs, kurš ir viss.

Ziniet, kā viens nomira un atstāja liecību. Klīniskā nāve, bet – atgriezās. Sadzirdēja balsi, kas pateica, ka viņš vēl nav gatavs. Un viņš saka: tas bija katrā gaisa atomā. Dievs – tā nav kaut kāda persona, tā nav statuja, nav elktēls, kas stāv. Nē. Viņš ir visur. Bet reāli tā nav sajūta, tas ir… Nu, kā mēs? Skatāties spogulī: “Es.” Bet kas ir tas “es”? Patiesībā “es” – tā ir maza šķipsniņa. Bet viss tas pārējais – tas, ziniet, ir kā kad termometru nokrata. (Smejas.) Es, lūk, kino pēc scenārija gūlos zārkā.

RL: “Salā”?

Mamonovs: Jā. Ziniet, tas ir ļoti skarbs pasākums. Mēs domājam: it kā kaut kas tur būs… Nē – četras sienas un vāks virsū. Viss. Pat Evaņģēlija nav, nekā nav.

RL: Tas drusku atgādina šo jūsu…

Mamonovs: Nu jā, nu protams… Te man ir viss. Nē, te ir ļoti daudz ārišķīgā. Kā viens svētais vīrs mirdams teica: “Nesiet visu no manas celles prom, no sienām visu nost, neko negribu!” (Smejas.) Bet senatnē ļaudis katru vakaru likās gulēt zārkā, svētie ļaudis. Lai – ko? Lai sagatavotos. Doma par nāvi – tā ir pati galvenā doma šai dzīvē. Ko ceturtdien darīsim, ja trešdien būs jāmirst?

RL: Bet vai jūs saskatāt kādu jēgu sarunā ar otru cilvēku?

Mamonovs: Mīlestību. Re, jūs esat pie manis atbraukuši, jums ir interesanti, jums gribas uzrakstīt – tātad man jums patiesi, nesagudrojot ir jāpasaka, ko es par to domāju. Lūk, es jau ļoti sen noņemos ar rokmūziku. Tas ir ļoti tuvu. Tā ir galējā patiesuma pakāpe.

RL: Rokmūzika?

Mamonovs: Jā. Rokmūzika savās labākajās izpausmēs. Ne troksnī. Kas bez ādas. Tā viņi visi dzīvoja, tā arī Brodskis, nabadziņš, dzīvoja bez ādas. Kāpēc es saku – nabadziņš? Tāpēc, ka…

RL: Kurš tas nabadziņš?

Mamonovs: Nu, Brodskis šajā gadījumā. Jo tas ir ļoti smagi. Daudz vieglāk būtu, it kā… Nu, tad jau redzēs. Viņpus kapam ateistu nav. (Smejas.) Viņpus kapam visi ir ticīgi. Kristietība – tā ir nepārtraukta radoša dzīve. Vienīgais jaunradošais spēks ir mīlestība. Ja es to mīlu, tad es to daru. Re, tāds apbrīnojams anglis Gerārds uzbūvējis šito atskaņotāju. Viens pats sēdēja, domāja – tāpēc, ka mīl.

RL: Šo te?

Mamonovs: Jā. Apbrīnojams – kā rolsroiss, roku darbs. No kā? No mīlestības. Viņš mīl. Redziet, kādu pārsteidzošu mehānismu izgatavojis, kurš tā kustas. Galviņa pagriežas kopā ar šito. (Demonstrē atskaņotāju.) Tagad, saprotiet, stāv te pie manis. Es uz viņa ar mīlestību lieku visādus apbrīnojamus vinilus… Apbrīnojama skaņa… Mīlestība, saprotat?

RL: Jūs pieminējāt Dieva gribu, ar kuru jārēķinās. Es nekad neesmu sapratis, kā šo gribu var uzzināt.

Mamonovs: Visu lietu pamats ir – ticība. Bet, ja ticēt nesanāk, tad kaut kā jāsaņemas un jānotic. Es varu pastāstīt tikai to, kā man tas ir. Man četrdesmit piecos gados izrādījās, ka nav kam dzīvot. Pazuda dzīves jēga.

RL: Apnika?

Mamonovs: Nē, jēga pazuda. Jūs vispār klausāties, ko es saku? Man bija brīnišķīgs darbs, brīnišķīga sieva, brīnišķīgi bērni, nauda, slava, viss. Veselība, spēks, talanti. Bet dzīve zaudēja jēgu. Man bija jau 45 gadi, es biju diezgan gudrs cilvēks, es sāku meklēt atbildes uz jautājumiem un – atradu. Dievs atklājās. Dievs atklājas, bet atklājas tad, kad redz cilvēkā iespēju. Ja sirds ir no akmens, cieta, visādu domu, šaubu, prāta nospiesta – ko tad? (Smejas.) Ne no pareizā gala jūs to lietu sākat, lai Dieva gribu uzzinātu. Vispirms jānodibina dialogs ar Dievu. Lai uzzinātu cilvēka gribu, ar viņu jau arī jāaprunājas.

RL: To es ņemšu vērā.

Mamonovs: Jūs pa gabalu kaut ko par mani esat padzirdējuši, nu jūs pie manis atbraucāt. Te nu mēs risinām sarunu. Es savu vājo spēku robežās cenšos atklāt, kāds esmu. Bet Dievs – viņš tepat ir. Viņš jau pats skrien pretim. Vajag tikai bez aizspriedumiem, bez skepses, godīgi, tieši, ar atvērtu sirdi un godīgi pateikt: “Kungs, ja tu man atklāsies, – kā Pēteris teica, – es gribu tevi iepazīt.” Bet tavu gribu – pēc tam. Ja tu esi vajadzīgs. Bet, ja neesi vajadzīgs – tad jau ko? Austrumos ir tāda paruna: “Gulošo nemodini, bet modušos paēdini.” Ja cilvēks guļ, kam tad viņu aiztikt? Lai jau guļ.

RL: Jūs aprakstījāt jēgas zuduma situāciju. Pēc jūsu apraksta man nekļūst skaidrs, kas tā par jēgu, kuru jūs pazaudējāt.

Mamonovs: Kādēļ es dzīvoju? Kādēļ es ceļos augšā?

RL: Bet līdz tam?

Mamonovs: Bet līdz tam – miegs. Jautājumu nebija.

RL: Un no kurienes tie uzradās?

Mamonovs: Kā lai es zinu?

RL: Nu, kā jums šķiet?

Mamonovs: Nezinu. Tā nav mana darīšana. Nav mana darīšana – no kurienes kas. Tā var vēl un vēl, un vēl. Lūk – nelabā darbiņš! No kurienes, kālab, kur, kādēļ? Un – atiet, viens aiz otra, viens aiz otra. Un cilvēks pagalam!

RL: Tā vienkārši notika?

Mamonovs: Nav mana darīšana. Man Dievs atklājās tā, citam viņš atklājas, nogriežot abas kājas, trešajam – sniedzot esības, laimes pilnību. Ir dažādi. Jūs taču esat, re, tāds, es – šāds, viņš – tāds. Visi ir dažādi.

RL: Jūsu paskaidrojumi it kā liek domāt, ka mēs ar Dievu nevis risinām dialogu, bet…

Mamonovs: Es neko nepaskaidroju un neko neuzspiežu. Es stāstu, kā es. Īzaks Sīrietis raksta, ka vārds no darbības ir cerības dārgumu krātuve, bet gudrība, kas nav apliecināta ar darbību, – tā ir kauna ķīla. Tāpēc es varu jums pastāstīt tikai to, kas man šai dzīvē ir izdevies. Kādu jēgu esmu atradis es, bet nevis vispār. To, kas pašam sanācis, ko pats esmu uzzinājis. Bet visa tā zinātkāre – tās visas ir tādas no lepnības… Ne jau tā, ka jums būtu lepnība, bet man – nebūtu. Es jau esmu tāds pats. Vēl sliktāks par jums.

Ticība – tā ir pārliecība par lietām, kas nav redzamas. Es tagad skaidri saprotu, kādēļ es dzīvoju, kādēļ to visu saku, kādēļ es no rīta piecēlos, kādēļ ēdu, kādēļ eju tieši tur. Man uz šo jautājumu ir skaidra atbilde. Nesanāk? Nekas. Tas jau ir cits jautājums. Bet kādēļ es šo dienu dzīvoju – to es zinu skaidri. Ja es nevienam neko neesmu atdevis, neesmu no sevis atrāvis, šo dienu mūžībai es esmu nodzīvojis garām. Bet rīt nāksies mirt. Kā piecgadīgam, tā septiņdesmitgadīgam. Piecos gados, piecdesmit vai septiņdesmit piecos. Jūs taču vēl vakar bijāt puikas, skraidelējāt. Atcerieties – tas bija vēl vakar! Un kas ir? Putekļi. Kas būs? Darvins? Tās ir muļķības. Jūs taču esat gudrs cilvēks. Bet es kaut kā īsti nesaprotu jūsu jautājumu mērķi.

RL: Bet kāpēc jūs negribat pieņemt, ka tur nav nekāda mērķa?

Mamonovs: Es īsti nesaprotu, ko jūs tagad gribat no manis dzirdēt.

RL: Ja es zinātu, ko gribu no jums dzirdēt, tad es nejautātu.

Mamonovs: Mums tā saruna kļūst kaut kāda stulba. Tālāk – kas? Kas tālāk?

RL: Tālāk jūs mani esat samulsinājis.

Mamonovs: Kur mēs tālāk virzīsimies?

RL: Man ir tāda sajūta, ka jebkuru jautājumu, kuru es varētu uzdot, jūs novērtēsiet kā…

Mamonovs: Tā tas nav. Tā tas nav, nē. Es pret jums attiecos ar lielu labvēlību. Es jums stāstu, ar kādām vērtībām es dzīvoju, kas man ir šīs dzīves jēga. Bet, ja es teicu, ka esmu gudrs, – nu, jā, es redzu, ka neesmu dumjš cilvēks. Tas ir skaidrs. Savā ziņā jau esmu dumjš, protams. Es, lūk, skatos uz saviem vecajiem darbiem, un man ļoti maz kas no tā patīk. Bet es zinu, ka tajā brīdī darīju, kā angļi saka, the best. Visu, ko varēju, – vislabāko. Tagad es ar šausmām skatos un domāju: johambī, un šito es taisīju? Bet, kā Puškins saka, “man pretīgi ir paša dzīvi pārlapot, bet kauna rindas neizdzēšu”. Tas biju es – un arī tagad esmu es. Varbūt esmu kaut kur augstprātīgs, piedodiet. Tas arī esmu es. Saprotiet, es jau esmu grēcīgs. Es kļūstu augstprātīgs – un tūdaļ pat kaut ko ņemu ļaunā, tūdaļ saskaišos: tas jāaizvāc, tas ir jauns… No tā jau tā kristīgā dzīve sastāv. Un ne no tā, ka mēs kaut ko esam sasnieguši, kaut kāds lifts kaut kur ir pienācis, mēs kaut kur esam nogruntējušies un no turienes, no kaut kādas platformiņas, mēs… Nē! Tas ir mestā akmens likums: tas lido vai nu augšup, vai lejup, bet uz vietas nestāv.

RL: Jūs runājat tik pašpārliecināti… Jums nešķiet, ka...

Mamonovs: Nešķiet. Nešķiet. Man nešķiet – es zinu, ka mans izejas punkts ir – jums atklāties, bet nevis kaut ko pierādīt vai jūs pārliecināt. Jūs esat atbraukuši, lai es jums atklātos, un to es daru. Tāds nu es esmu šajā dzīves brīdī, ar visām tām šausmām. Un kā citādi? Ja es par sevi domātu, ka es esmu – viss… Neko nevaru! Tāpēc man pats galvenais vārds ir “Dievs, apžēlojies!” Neko nevaru. Ar sievu dzīvojam trīsdesmit piecus gadus. Tad viņa ne tā, tad… Nu un tad? Es atbildēšu ne par to, ka neesmu Dievs, bet par to, ka neesmu kustējies, par to, ka neesmu šo spraugu papletis platāku. Nomazgāt traukus, lai neviens neuzstāj, ka jānomazgā trauki; vienu šķīvi – un diena nav velti nodzīvota. Saprotat? No šīm mikrolietām būtu jāsastāv visai dzīvei, kā es to redzu kristīgas esamības nozīmē. Piekāpties, panākt pretī… Grūti, nu protams. Toties veltes! Dievs nāk ar savu Svēto Garu, ar savu dievišķo neradīto enerģiju. Un dod spēku dzīvot, kā viņš vēlējis. Dievs redz, ka mēs cenšamies, un dod spēkus. Lūk, tālab es piedodu, tālab es piekāpjos, tālab es savu darbu beidzu un nāku pie jums, cik varu. Tālab, lai Dievs dzīvotu manī. Bez viņa es nevaru, es smoku. Smoku!

Pirms koncerta nav spēka, tikko pieceļos. Staigāju pa skatuvi, domāju: “Kā es šovakar spēlēšu?” Saku: “Dievs, palīdzi!” Ba-bāc! Visi priecīgi, un es arī apmierināts. Cilvēki iet projām, smaida, visi laimīgi. Kurš to paveica – es, vai? Dievs! Es esmu tikai radiouztvērējs. Antenu izvilcis. Ar roku tā antena jāizvelk. Atceraties, bija Spīdola? Lūk, tā arī jāizdara. Un tad jums jāatdod. Bet kā es guļu, kādā krāsā man apenes – tā ir mana darīšana.

RL: Bet jūs taču ar kaut ko arī nodarbojaties, vai ne?

Mamonovs: Es jau citādi nevaru dzīvot. Kā no rīta ceļos, tā man viss aiziet. Es gan grāmatas rakstu, gan dzejoļus, gan mūziku, gan kino, gan filmas filmēju… Ko tik visu es nedaru! No rīta līdz vakaram. Un skapīšus taisu, un krēsliņus, un sniegu tīru, un kaķus baroju. Ko tik visu es nedaru. Man dzīvošanai pietrūkst laika. Guļu pa piecām stundām.

RL: Jā, kāpēc jums ir tik daudz kaķu?

Mamonovs: Bet kāpēc ne? Es izlieku barību, šie arī nāk. Visādi, lūk, gudrie viņus izmet ārā, bet mēs, tie muļķi, liekam šiem barību. (Smejas.) Vasarnieki paņem uz vasaru, bet ziemā aizbrauc prom un pamet. Žēl taču. Nauda ir, tad arī liekam šiem to barību. Atnāk, paēd, dažs arī paliek. Ar Dievu jau tāpat – kāds atnāk, kāds paēd, kāds cits iet garām izbadējies. Tādu var pažēlot.

RL: Sakiet, vai pēdējos gados jums gadījies sarunāties ar cilvēku, kurā jūs pats sev esat atklājies kādā negaidītā veidā?

Mamonovs: Tāda ir sarunāšanās ar katru cilvēku. Formāli komunicēt jau vairs neizdodas. Tikai tā kā tagad ar jums. Jūs – tā dziļdomīgi, pētoši, es – pamuļķīgi, toties patiesi. Tāpēc – jā, un arī šajā sarunā es redzu, cik esmu nepilnīgs. Ai, ai, ai, cik daudz man vēl no Dieva jāizlūdzas, cik pašam jācenšas. Vispār uzdevums ir – līdz mūža beigām kļūt normālam cilvēkam, ar kuru visiem būtu labi: mierīgi, skaidri, priecīgi, nesamežģīti, nesarežģīti, nesaprātoti, bet vienkārši, mierīgi un skaidri. Tā lielā vienkāršība ir lieliska.

RL: Bet jūs, lūk, runājat par saviem talantiem un savu prātu. Vai tad no tā var atteikties? Kad tas jums pieder, tas taču arī ir…

Mamonovs: Atteikties nevajag, vajag to pavērst, lai kalpotu Dievam. Bet kā var Dievam kalpot? Caur tuvākajiem. “Ko tu esi darījis vienam no šiem mazajiem, to tu esi man darījis,” kā teica Kungs. Es biju cietumā – tu mani apmeklēji, es biju slims – tu mani apciemoji, es biju kails – tu mani apģērbi, es biju izsalcis – tu mani paēdināji. Sarakstu var turpināt līdz bezgalībai. Es atbraucu pie tevis uz interviju – tu mani neizmeti ārā. Ja mēs kalpojam savam tuvākajam, mēs kalpojam Dievam. Tāpēc visi savi talanti, prāti, fiziskie, morālie, psihofiziskie spēki kristietim jāpavērš kalpošanai Dievam. Caur tuvāko. Jums būs labi, ja es jums tagad visu, visu, visu izstāstīšu? Jā! Un es nu cenšos, kaut man darba līdz kaklam, es esmu aizņemts. Ne tā, ka – es, es, es; bet tā vajag. Katru reizi, kad žurnālisti atbrauc, sākas no tādiem te ciņiem, grambām; viens, otrs un trešais, bet beigās – skat, aizbrauc apmierināti. Un es palieku apmierināts. Tas arī viss. Lai jūs no manis aizbrauktu apmierināti. Ne ar to, ko es pateicu, bet ar to, ka tāds es esmu. Esmu jums godīgi visu izstāstījis.

RL: Piedodiet, bet vai šo konkrēto sarunu jūs uzskatāt vienkārši par pārtraukumu darbā vai…

Mamonovs: Nē. Varbūt šodien ir diena, kad es esmu pamodies tieši tāpēc, lai jūs atbrauktu. Man tā ir dzīves jēga. Jums. No šī sevis, kāds esmu. Ne no kāda, kāds, es domāju, ka esmu, bet no šī sevis. Cilvēks taču ir kosmoss, jūs esat vesela planēta.

RL: Nē.

Mamonovs: Jūs esat vesela pasaule. Es arī, un viņš, un visi.

RL: Ziniet, es tā nejūtos.

Mamonovs: Tas ir pagaidām. (Smejas.) Vispār – tā jau nav pašpaaugstināšanās, tā ir iecere. Tā ir mūsu kā lielākās ieceres izjūta. Un kā otrā daļa – redzējums par pilnīgu neatbilsmi šai iecerei.

RL: Tātad mans grēcīgums arī ir iecere?

Mamonovs: Nē, tā ir jūsu izvēle. Bet mēs esam labsliecīgi uz grēku pēc Ādama, mūsu ciltstēva, grēkā krišanas un visām tām sekojošajām paaudzēm. Mēs esam labsliecīgi.

RL: Piedodiet, ko krieviski nozīmē “labsliecīgs”?

Mamonovs: “Labsliecīgs” nozīmē “ar noslieci”. Ar noslieci. Tas ir brīnišķīgs, skaists vārds. Ar prieku sliecamies pie grēka. Tas ir kā dārzā, vai ne? Lai kaut ko izaudzētu, vajag ilgi kopt, laistīt. Bet nezāles aug pašas. Mūsu sirds – tas ir lauks, kur aug nezāles: ļaunums, visādas miesas kārības, paaugstināšanās, godkārība aug pašas no sevis. Lai kaut ko audzētu, tas viss katru dienu jāravē laukā. Pametiet dārzu uz gadu – atkal tur jau būs nezāļu sēklas. Tā arī ļaužu sirdīs: visu laiku pie tā jāstrādā. Sarunā, dialogā, vienatnē ar sevi. Visu laiku. Tā arī ir dzīves jēga. Bet gara likums ir tāds, ka gars sev rada formu. Kāds tu būsi tur, savā iekšienē, tā arī rakstīsi. Nevar būt labs rakstnieks, bet slikts cilvēks. Nesanāks. Tā ja. Cik jūs kustaties iekšēji, tik arī kalpojat cilvēkiem. Saprotiet, man ar jums nav viegli sarunāties, jo man jau it kā… viss ir noticis. Ne tai nozīmē, ka es būtu par jums pārāks, bet… Nu, mani neinteresē tas, par ko jūs jautājat, saprotat? Es esmu aizmirsis, ka ir šādi jautājumi. Man ir citas lietas darāmas. Ne labākas, ne sliktākas.

RL: Kad jūs teicāt, ka video uzņemt nevajag, ka esat sagatavojies teksta intervijai, es domāju, jūs ļoti labi sapratāt, ka mūsu saruna, ka vārdi – tas arī ir vienīgais mūsu saziņas instruments. Ja es būtu namdaris, es varētu jums parādīt kaut ko no namdaru lietām. Bet mana vienīgā dzirde, mans instruments – tā ir valoda. Tāpēc es ļoti uzmanīgi klausos.

Mamonovs: Bet vārds – tā ir rīcība. Mūsu dzīvē baisajā mēs esam pieraduši mētāties ar vārdiem. Jūs zināt, ka Kristus, Svētās Trīsvienības otrā hipostāze, – tas ir Vārds. Tāpat kā cilvēkā. Cilvēks ir iecerēts kā trīsvienīga būtne: doma, vārds, darbs. Vārds – jā, mēs arī iedarbojamies ar vārdu. “Ar vārdu ļaužu sirdis degt,” ja sanāk. Vai arī sanāk tukšs vārds. Dzejā tā ir vienā laidā: viss skaisti, bet būtības trūkst. Tātad tas vārds ir tukšs. Kā Pasternaks raksta: “Во всем мне хочется дойти до самой сути. В работе, в поисках пути, в сердечной смуте”. Lūk! Tikt līdz būtībai. Kad mēs sev dodam šādu uzdevumu, tad atnāk Dievs Tas Kungs, tāpēc, ka būtība – tas ir viņš.

RL: Bet vai jūs esat kādreiz aizdomājies par Asīzes Franciska vārdiem, kurš saviem mācekļiem teica: “Ejiet, sludiniet Evaņģēliju visās malās…

Mamonovs: To neteica viņš.

RL: Pagaidiet, es nepabeidzu. Mēs taču jūs uzklausījām. Es drīkstu pabeigt teikumu?

Mamonovs: Jā, jā, protams.

RL: …un, ja nepieciešams, lietojiet vārdus.”

Mamonovs: Nu, un kur tas jautājums?

RL: Jūs esat aizdomājies par šo frāzi?

Mamonovs: Nē. Tas taču tāpat ir skaidrs, ka labāk ar darbiem, bet, ja nepieciešams, var arī ar vārdiem. Kas te ko īpaši domāt? Labāk jau ar darbiem. Labāk uzlikt tējiņu. (Smejas.) Saprotat? Es tagad uzlikšu tēju, citādi mute pavisam sausa. (Aiziet vārīt tēju.)

(Atnāk ar tēju.)

Mamonovs: Viss ir vienkārši. Ir jādara. Jūs uz mani tik vērīgi skatāties, ka man pat no jums drusku metas bail. (Smejas.)

RL: Bet man likās, ka man vienīgajam te metas bail.

Mamonovs: Nebaidieties. Es neesmu ļauns cilvēks. Es kļūdos, jā. Bet kāda jēga? Kā raksta viens brīnišķīgs senatnes svētais: “Niknošanās un dusmošanās nav nekas cits kā sevis sodīšana par svešām muļķībām.” Ja kāds tur ko tur – kāda tad man tur daļa? Bet, ja nu es, tad, piedodiet, gadās. Pārtraucu pusvārdā, daudz runāju, prātuļoju. Kā citādi?

Es jums tagad parādīšu, kāda man te ir skaņa, tam gudrajam. Kāda gudrajiem ir skaņa. (Smejas.) Cik apbrīnojami – redzat? Tagad viņš tā lēni, lēnītēm. (Uzliek plati.) Zārkā, re, tādu te skaņu!

RL: Vai tad nav baisi tādā zārkā? Es domāju, tur būs klusu.

Mamonovs: Tāda, re, būs rītdien dzīve. Redzējāt, kādu angļi uztaisījuši automobilīti? Tik maziņu, ka tā piebrauc ar priekšu, atveras, caur priekšu kāpj ārā. Viss būs tāds kā tur pie viņiem – no plastmasas, maziņš.

RL: Viss kā zārkā?

Mamonovs: Zārkā būs tikai divas lietas: vai nu gaisma, vai tumsa. Kā mēs jau vienojāmies. (Izslēdz mūziku.) Tādi ir tie labie angļi. Mīlīgi. Pamatā klausos… Pats mans galvenais un mīļākais ir Mailzs Deiviss. Tas pats, kas literatūrā Puškins: ir Puškins, un ir visi citi. Es esmu nonācis pie secinājuma, ka visi tie, kurus publika mīl, visi slavenie – viņi arī ir īstie giganti. Elviss Preslijs, Čaks Berijs, Rejs Čārlzs, Mailzs Deiviss… Viss pārējais – tā starp citu. .

RL: Un neviena krieva?

Mamonovs: Nē – no kurienes? Mums taču te visu nošņāpa, apšāva…

RL: Piedodiet par banalitāti…

Mamonovs: Pašu pēdējo reizi.

RL: Jā. Banāls citāts – ka pēc koncentrācijas lēģeriem dzeju rakstīt vairs nevar. Kā jums klājās Solovkos?

Mamonovs: Tur dievišķais tuvāk. Tikai Kungs. Tā lieta jau nav dzejā – tā lieta ir priekā vai tā trūkumā. No Staļina lēģera sešas dienas pirms nošaušanas garīdznieks raksta: “Ir bezgalīgs prieks!” Ko tad viņš – melo pirms nāves, vai? Ir bezgalīgs prieks. Redz, kas ir nāve, ja tā ņem. Tā ir sastapšanās ar mīļoto būtni. Tā ir sastapšanās ar to, pēc kura esi alcis visu mūžu. Tāpēc mūkiem nāves datums – tā ir piedzimšana, tā ir dzimšana mūžībā. Tā, lūk, ir visa mūsu dzīves jēga, visu mūsu darbu jēga, visu to veselību, to prezentāciju, visu šo tikšanos, visa šitā. Ja tas viss ir vērsts uz šo jēgu, uz mīlestību, tad tas nozīmē… Tur jau nekā cita nebūs, ko darīt, kā vien būt ar Dievu. Bet kā ar viņu būt? Tas taču jāuzzina. Citu darbu tur nav. Nekādu.

RL: Tātad ar ko parunāties nebūs?

Mamonovs: Nebūs. Vai nu jāsēž tumsā – atkarībā no tā, kādu dzīvi būsi izvēlējies, kāds būs šīs dzīves rezultāts –, vai jāsarunājas ar Viņu. Bet, ja mēs ar Viņu nesarunājamies šeit, tad kādā sakarā mums ar viņu būs sarunāties tur?

RL: Bet cits ar citu nevarēsim?

Mamonovs: Nu, es jau visu tik precīzi nezinu. (Smejas.) Es domāju, tur būs kaut kāda citāda dzīve. Tur jau ir nākamā laikmeta noslēpums, tur jau citādi sarunājas nekā te. Dvēseles, protams, sazinās. Pie Dieva visi ir dzīvi. Iedomājaties? Pie Dieva visi ir dzīvi. Mūsu mirušajiem nav nāves. Mana vedekla, dēla sieva, saka: “Zini, tagad pa skaipu var piezvanīt uz jebkuru pasaules valsti bez maksas.” Es saku: “Bet es varu vērsties pie visa Visuma uzreiz tieši no šejienes.”

RL: Un arī bez maksas.

Mamonovs: To es skaļi neteicu, lai neapvainotu jauno dāmu, bet pie sevis nodomāju gan. Es tieši no šejienes varu Visuma Radītājam sacīt: “Kungs, palīdzi! Esmu pagalam, nevaru! Rīdzinieki atbraukuši – nekā nevaru atrast kontaktu. Palīdzi, Tēvs, lai mēs šķiramies sirsnīgi, labi. Palīdzi!” Tagad gaidu, kas būs. (Smejas.) Piedodiet, ka tases nav baltas, bet – ko darīt!

RL: Dieva dēļ! Jūs domājat, ka rīdziniekiem obligāti vajag baltas?

Mamonovs: Vispār jau gribas redzēt, kas tur ir. (Smejas.) Tēja – vienkārši tēja ar saldumiem. Ja kāds grib cukuru, es atnesīšu, tikai speciāli jāiet pakaļ.

RL: Vai jūs sekojat tagadnei?

Mamonovs: Slīkstu, johaidī! (Smejas.)

RL: Kur slīkstat?

Mamonovs: Savās šausmās. Vispār jau man gar to īpaši nav daļas. Nu, tā – izlienu sabiedrībā, ar jaunajiem aprunājos. Man jau ir sava rokskatuve, es jau tur viņiem esmu varonis. Kaut kā tur šo to paņemu, paklausos visādus, kas modē. Bet ar mēru. Tas jau viss tā – čaumalas. Vajag jau nomizot. Sīpoliņam tak mizo nost citu pēc citas – un ja nu tur tukšs? Negribētos.

RL: Sakiet, kāda jēga ir tam, ka jūs uzstājaties?

Mamonovs: Tāda pati – mīlestība. Viņi man, es viņiem. Mēs jau kopā darām, es viens nedaru. Mīlestība. Saruna, mīlestība. Bet mīlestība – tas ir upuris, tas ir – atdot. Es viņiem savus spēkus, savas domas, savas negulētās naktis, savus darbus, savu lieko rindu izsvītrošanu. Savu bezādas staigāšanu pa šo pasauli. Visu nākas ņemt – ne tikai labo, bet arī ļauno. Tā nesanāk, ka tagad tu atveries, bet rīt aizvērsies ciet. Tagad tā, bet rīt aizvēries. Tā nu nākas šitā. Un visas tās šausmas: aborti, piķis, trakā nauda. Viss tas notiek – arī slepkavības, viss.

RL: Kur jūs uzzināt par abortiem, par piķi?

Mamonovs: Kas tur ko uzzināt, ja tas ir visapkārt?

RL: Bet te jau vispār gandrīz neviena nav.

Mamonovs: Nu kā tad nav? Es jau braucu uz pilsētu, runājos. Nokaujam pa miljonam gadā! Iedzīvotāju skaits krītas. Viss kopā: gan mirstība, gan viss. Pieauguma jau nav! Bērni jau dzimst – pa vienam, pa diviem… Šausmu lietas! Es jau pats tāds, pats to visu atļāvu. Ja man tagad pastāstītu, ka tur dzīvu plēš gabalos, man tagad būtu astoņi. Es te tagad sēdētu – tēvs, un man te i tēju, i visu. Nu, viens nomirtu, divi nodzertos, bet pieci būtu strādātāji. Bet es – trijus. Maz. Ar jau paslaktējām, padraņķējām. Dzīvojām kā visi. Ar visām šausmām. Briesmīgi dzīvojām. Gan dzērām, gan visu citu. Bet cik spēju Dievs bija devis, cik talantu, cik spēku! Nu, kaut uz vienpadsmitiem tika. Ir tā Evaņģēlija līdzība: no rīta iet darbiniekus līgt par noteiktu cenu (piemēram, par rubli), dienā iet līgt un vakarā ap vienpadsmitiem – uz vienu stundu. Visiem samaksā vienādi. Tie saka: mēs visu dienu strādājam, bet šitais – vienu stundu! Bet viņš saka: klau, draugs, es tev apsolīju rubli, un es iedevu. Tā, lūk, arī Dievs, saprotat? Viņam nav šito taisnīgumu. Kā Īzaks Sīrietis raksta: “Nesauc Dievu par taisnīgu, sauc viņu par žēlsirdīgu.” Žēlsirdība un taisnīgums ir kā siens un uguns – vienā dvēselē nesadzīvo. Vispār iesaku tēvus palasīt. Apbrīnojami. Nemaz nerunājot par gudrību – vienkārši poētiski tāda valoda! Bet viss cits ir šķidri. Es, redz, ar vārdu strādāju – pārstāju lasīt. Šķidri!

RL: Pārstājāt lasīt – ko?

Mamonovs: Visu.

RL: Izņemot tēvus?

Mamonovs: Izņemot tēvus un Evaņģēliju. Viss ir šķidri! Bet tur – karote iedurta stāvus stāv. Vienu vārdu izlasīsi… Redziet, kā viņš raksta: “Nabagu azaids bagātiem riebj.” Es par šito jau piecus gadus domāju. Redz, kā izrādās. Ja Gars ir ar tevi, tad – kādi tur vēl kaifi, kādi heroīni?

RL: Atceros, kad es pirmo reizi sastapos ar Jāņa “Pakāpieniem”…

Mamonovs: Esat lasījis?

RL: Jā.

Mamonovs: Ko tad es jums te stāstu!

RL: Kas mani pārsteidza tai grāmatā – cik labi viņš mani pazīst. Kā viņš to visu var zināt?

Mamonovs: Jā, man ir tieši tāpat. Es domāju: kā viņš to zina? Jā, jā, jā! Apbrīnojami. Es domāju: kā Īzaks Sīrietis tik labi zina katru manu ieloci – ko es tagad pateikšu, ko rīt izdarīšu. Tā, redz! Un tad saka – tev pie psihologiem vajadzētu aiziet. Labrīt! Kaut kādas tur amerikāņu žākstības, kad mums te pašiem – lūk! Viss ir šķidri, bet jādzīvo ir.

RL: Bet vai nevar būt tā, ka viss tas biezums ir jau izbijis?

Mamonovs: Nē, protams. Tagad arī viss notiek! Es biju Rostovā, jau kaut kad sen. Seši sešsimtie pa pilsētu – uz priekšu un atpakaļ; aiz neko darīt acīmredzot. Bet man radio bija intervija. Tur armēņi to pilsētu turēja ciet.

RL: Sešsimtie? Nesapratu...

Mamonovs: Mersedesi. Tikko bija palaisti ražošanā, 1991. gadā. Un es pa radio saku: “Klau, puikas, es te pa logu redzu divus baltus, vienu zaļu, trīs melnus. Jūs te – uz priekšu un atpakaļ. Pamēģiniet, es saku, vakarā kādam kaut ko atdot.” Otrā dienā man atkal intervija, un piezvana kaut kāds aziks un saka: “Kāds tu esi malacis – es šitā atdevu, tādu kaifu noķēru! Atdevu vecenītei 200 zaļos. Malacis, Petja! Tādu kaifu noķēru!” Redz – šis tāds pavisam kluss, kaut ko uzdzirdējis, izvilcis no ķešas – hop! – atdevis. Klausies – labrīt! Čalim noklikšķēja. (Smejas.)

RL: Bet kādēļ jūs esat tik skarbs pret iedzeršanu?

Mamonovs: Tāpēc, ka man pašam tā pārvērtās par slimību. Man personiski. Bet tā jau – iedzert? Lūdzu! Es dzēru pa litram dienā trīsdesmit gadus. Sīvo. Dzēru kā visi, katru dienu. Tās taču ir šausmas! Bet man ļoti palīdzēja jūsu tautietis Budraitis.

RL: Aktieris, vai?

Mamonovs: Jā. Nu, ne jūsu – lietuvietis. Sēžam ar viņu pēc koncerta restorānā. Es viņam saku: “Nu – pa glāzītei?” Viņš saka: “Man ir tikai sliktāk.” Es to kaut kā tā atcerējos – tāds vienkāršs vārds. Un, redz, es sev arī pa laiciņam sāku teikt: “Bet vai man tagad būs labāk?”

RL: Pagaidiet – jums līdzēja viens tas vārds “sliktāk”?

Mamonovs: Jā. Bet man, viņš saka, būs sliktāk. Atkal jau tas pats jautājums: kādēļ? Tas ir visas dzīves galvenais jautājums. Kādēļ es eju uz šo darbu? Kādēļ es uzturu sakarus ar šiem saviem bērniem? Kādēļ es te tos savus mazbērnus esmu uzaudzinājis?

RL: Jums ir atbildes uz šiem jautājumiem?

Mamonovs: Nu, ja caur To Kungu ir atbildes. Ja tā ir jēga, tad ir jēga. Bet viss pārējais…

RL: Vai te tuvumā ir baznīca?

Mamonovs: Nu kā tad? Ir, protams. Tēvs Dmitrijs. Es viņam saku: “Tēv Dmitrij, ko lai daru? Muldu bez gala. Kā ar ļaudīm sastopos, tā nevienu nelaižu pie vārda.” Viņš saka: “Tas jums no vientulības.” Es spriežu – ja tā, tad labi. Sēdi tu te nedēļām viens, kā svaigi cilvēki, tā es: tra-ta-ta-ta-ta. Tā ka – atvainojiet, bet jūsu vizītes mērķis jau gan arī ir, lai es jūs te kārtīgi aizrunātu. Vispār jau te, protams, ir pasaka, ne dzīve. Kā Īzaks Sīrietis raksta, “vientulība savāc dvēseli”. Maz visādu momentu, kas novērš uzmanību. Nu, un tad tu skaties reāli uz šo dzīvi, uz sevi, uz to, kas nodzīvots. Jāsāk jau taisīt kaut kādu kopsavilkumu: kas ir? kā ir? Un ticība ir.

RL: Cik es saprotu, bez tā jūs nevarētu tik pārliecinoši piedalīties filmā “Sala”.

Mamonovs: Protams. Es vienkārši nezinātu to lietu. Te es zinu sava niecīgā iemesla sakarā, bet es skaidri zinu, kā tas notiek. Viņam tur ir visādas lielas lietas, tam manam varonim, bet sava niecīgā iemesla sakarā – atmest, teiksim, smēķēšanu; es arī tāpat atmetīšu.

RL: Esat atmetis smēķēšanu?

Mamonovs: “Šodien nesmēķēju,” tā es atbildu. Citādi, ziniet, – es atmetu, bet rīt…

RL: Vai “Salas” vecajam bija prototips?

Mamonovs: Tas ir tāds vispārināts tēls. Jaunais scenārists Dmitrijs Soboļevs uzrakstīja to gabalu, un tūlīt visi metās tam virsū, daudzi gribēja filmēt. Bet nu Paša mums ir spēcīgs – Lungins –, šis arī izplēsa sev. Mūsu Pāvels Semjonovičs. Un kā tas atbalsojās? Mēs jau domājām: nu, tā – pafilmēsim te pēc personiskās izvēles.

RL: Un kā tad tas atbalsojās?

Mamonovs: Nu – kā? Daudzi pievērsās ticībai, un tā tālāk, un tamlīdzīgi.

RL: Filmas dēļ?

Mamonovs: Protams. Kino jau, ja ir spēcīgs, jauns – tas cilvēkus aizrauj. Cilvēki pēc tam domā: “Bet tā tak ir! Dzīvojam tak šausmīgi.” Un drusku sapurinās, attopas. Cilvēki gan raudāja, gan visu pārējo. Ne jau mūsos ir tā lieta – mēs vienkārši gadījāmies, kā saka, īstajā laikā īstajā vietā. Tā lieta ir, ka ir vajadzība. Tas ir tāds prieks, ka tomēr ir vajadzība pēc īstas dzīves, pēc būtībā patiesas dzīves. Mēs jau domājām, ka mums ir pagrimusi sabiedrība, ka visi ir nodzērušies. Nekā tamlīdzīga! Tāda rezonanse – man pat šos dažus gadus bija neērti dzīvot, tāda mīlestība pludoja personiski pār mani. Bet ar mani jau tam pat nekāda īpaša sakara. Sākumā es tā arī skaidroju. Mani apstādina uz ielas, es saku: “Nē, ne es.” Bet redzu, ka cilvēks aiziet neapmierināts, aizskarts. Es nospriedu: tā nevajag, nu pastāvi mierīgi, iespraud to savu mēli vienā vietā. Un sāku mierīgi stāvēt un klausīties. Bet tam asaras spiežas ārā, un roku man krata, un aiziet apmierināts. Redz, tādas arī ir tās mācības. Lepnība, bet tikai no otras puses. Ka Dievs – tas neesmu es… Arī tā ir lepnība. Nav obligāti jābūt tam “es, es, es”. Tā, redz, arī gribas dzīvot atgaiņājoties. Jo no visām pusēm.

Citādi – kā saka man mīļais tēvs Dmitrijs Smirnovs? Ne viņš pats, kaut kādi viņa pielūdzēji sastādījuši kalendāru ar sprediķi katrai dienai. Lūk, šodien tur rakstīts par to, ka ir jāpieceļas un jāuzdod sev pirmais jautājums: “Kāda ir Dieva griba par mani?” Vēl pusstundiņu pavāļāties vai uzreiz celties? Protams, celties. Vispirms kādas lietas tur padarīt un pēc tam lūgt Dievu? Nē – vispirms lūgties! Un tā – visu. Pa mezgliņam. Tā es arī. Jūs atbraucāt, es esmu noguris. Man tur Īzaks Sīrietis, man mūzika, viss. “Nē, nē, nē,” nodomāju, “nē, nē, viņi jāpieņem.” Par jums ir Dieva griba, lai es jūs pieņemtu, bet domas tādas: es tagad uzlikšu modinātāju pēc stundas, stundu ar viņiem pasēdēšu, tad modinātājs zvanīs, es… Redz, nelabais ko grib: es esmu galvenais, es esmu mākslinieks.

RL: Bet jūs jau arī tiešām esat mākslinieks.

Mamonovs: Nu, tiešām, kā redzat, mākslinieks esmu. Te es dzīvoju. Bet kur es tēloju, bet kur – esmu patiess? Ui, ziepes, puikas, ziepes! Smagi…

RL: Vai jums kaut ko nozīmē Jeseņina pēdējā dzeja, ko viņš pirms nāves rakstīja? Beidzas ar rindām: “Nomirt šajā dzīvē – nekā jauna, taču dzīvot, jāteic, arīdzan.”

Mamonovs: Tā visa, ziniet, ir bērnišķīga vāvuļošana.

RL: Jums nešķiet, ka viņš to rakstīja nopietni?

Mamonovs: Nē. No patiesības tas ir ļoti tālu. Jo – kā tad viņš dzīvoja? Nu, man nebūs citus tiesāt, bet kura mamma gan gribētu, lai viņas dēliņš nodzīvo tādu dzīvi kā Puškins? Divdesmit sievišķi, dueļi, 37 gados gājis bojā. Kaut bija pats gudrākais cilvēks Krievijā. Redzat, kā lepnība padara dumju? Nu, būtu viņš tam Dantesam piedevis, cik vēl būtu varējis… Bet – nē!

RL: Vai jūs domājat, ka viņš būtu uzrakstījis visu, ko uzrakstīja, ja viņam nebūtu arī visa tā – nepiedot Dantesam?

Mamonovs: Saprotiet, tas jau nav iepriekš noteikts, tā ir mūsu personiskā izvēle. Kas attiecas uz ļaunumu un lepnību, tā ir mūsu personiskā izvēle. Ja mēs dzīvojam pēc Dieva gribas un tad ar mums kaut kas notiek, tad – tas ir viņa lemts liktenis. Bet, ja mēs izvēlamies ļaunumu, tad tā ir mūsu personiskā izvēle. Mēs paši savu likteni uzzīmējam. Tieši par to ir šī mūsu šodienas… Redzat, cik viss ir interesanti? Redzat, šodien ir tieši piektdiena, un ar ko te sākas: “Nevajag domāt, ka mūsu liktenis ir kaut kā iepriekš iezīmēts. Nē – tas atkarīgs no tā, kā mēs rīkojamies, no tā, vai mūsu dzīve attīstās pēc Dieva gribas.” Tas arī viss.

RL: Jā, bet sanāk kaut kā dīvaini, ka sievišķi un Dantess – tas Puškinam ir slikti, bet tas, ko viņš raksta, – brīnišķīgi. Manuprāt, tas viss ir vienots.

Mamonovs: Te ir tāds diezgan smalks moments. Pirmkārt, pirms nāves viņa grēksūdzi pieņēma Maskavas metropolīts, šķiet, Aleksejs. Puškins jau mira ļoti mokošā veidā, četrdesmit stundas ar lodi vēderā. Un, lūk, kad grēksūdzi pieņēmušais jau iznāca ārā, tad viņš, redz, saka: “Es gribētu mirt tā, kā mirst šis cilvēks.” Tas ir par tiem pulksten vienpadsmitiem, tā līdzība.

RL: Paskaidrojiet – ko tas nozīmē? Viņš gribēja mirt tikpat mokoši kā Puškins?

Mamonovs: Jautājums uz iekrišanu: kurš pirmais tika debesīs? Laupītājs, kurš karājās līdzās pie krusta, slepkava. Kādēļ? Tādēļ, ka viņa dvēsele trīs stundās mainījās. Bet tam bija kaut kāda priekšvēsture, vai ne? Tā arī Puškins. Tas – pirmkārt. Nākamā pozīcija: kad Dievs padara labu par labu. Cilvēks labi dzīvoja un rakstīja labu dzeju. Bet Dievs var arī preteklību tā pavērst, ka būs labums. Man agrāk teica: “Tu dzēri šņabi, tāpēc rakstīji tik labas dziesmas.” Un es savā lepnībā atbildēju tā: “Nē, tas bija par spīti šņabim!” Bet pēc tam, kad es izlasīju no visgudrajiem vecajiem šo lietu par Dieva lemto likteni, es sāku atbildēt tā: “Jā, Tas Kungs pat manu preteklību pavērsa tā, ka ļaudīm tika labums.” Jo viņš ir Dievs. Tā, lūk, bija ar Puškinu. Saprotat? Un trešā lieta – tas, ko Antonijs teica: “Ieklausies sevī!” Citādi prašņā: “Bet kurš izglābsies? Vai musulmaņi izglābsies?” Nu nav mūsu, suņabērnu, darīšana, kā mans mīļais tēvs Dmitrijs atbild. Ieklausies sevī! Sevī mīļajā, sevī draņķī, sevī lepnajā, sevī nešķīstenī. Man, redz, ir jau sešdesmit divi gadi, bet vēl glūnu zem brunčiem…

RL: Cik?

Mamonovs: Sešdesmit divi. Un kas? Atkal un atkal, un atkal, un vēl, un vēl, un atkal, un atkal, un, Dievs, apžēlojies, un atkal, un atkal. Nāve – čiks, Dievs – sveicināts, esi centies. Staigā!

RL: Vai drīkst jums uzdot jautājumu, kuru skolnieki pirms nāves uzdeva Sokratam?

Mamonovs: Un ko tad būs darīt, ja es tagad pateikšu – nedrīkst! (Smejas.) Drīkst, protams. Jautājiet!

RL: Jautājums tāds: kā jūs apbedīt?

Mamonovs: Zārkā. Te netālu mums ir laba kapsēta, es tur mēdzu staigāt. Bet tā jau ir miesa, tā ir miza. Mizu mēs nometīsim. Daudz stulbāks un uztraucošāks jautājums man ir: kas te dzīvos, šitajā pilī, manis celtajā? (Smejas.) Kam tas viss derēs – šitie rūpīgi kolekcionētie vinili…

RL: Es nez kāpēc biju iedomājies, ka jūs vispār dzīvojat kaut kādā izbā.

Mamonovs: Kā tad! Es esmu tāds pareizticīgais – man ir trīs merši, pils uz 800 metriem. (Smejas.) Kā mēbeļu veikalā ieeju, tā tur tie skuķi – šīs jau mani pazīst: “O, pareizticīgajam vientuļniekam kādu krēsliņu par diviem taukšķiem dolāru!” Re – tur stāv, redzat, krēsls? Elektriskais, var atlaisties.

RL: Bet patiešām – kam jums tik liela māja?

Mamonovs: Es taču šurp atbraucu, kad man bija 45, izraku bedri, divdesmit taukšķu zaļo te iegrūdu. Uz tādas bedres būvēt vienu stāvu – kaut kā stulbi, ne? Tātad jāceļ divi. Bet, kur divi, tur arī bēniņi. Bet, kur bēniņi, tur arī apakša. Sanāca četri. Tā jau arī tēvutēvi, kas pa šīm takām staigāja, kā bruņas sev apkārt lika nesavtību. Protams, šitas viss jau atkal ievelk. Bet, kā mums māca gudrajie, jāceļ tā, it kā grasies dzīvot mūžīgi, bet jāizturas pret to tā, it kā mirsi rītvakar. Ja tā, tad es cenšos iespēju robežās. Ceļu viesu namiņus, lai uzņemtu draugus. Nezinu, vai tas viss nebeigsies ar slepkavošanu, šitā kopdzīve. (Smejas.)

RL: Ar draugiem?

Mamonovs: Jā. Ar jums jau ir cita lieta – jūs te atbraucāt un pēc stundas aizbrauksiet. Bet ja te veselu nedēļu…

RL: Jums ir gribējies kādu nomušīt?

Mamonovs: Nē, nomušīt nav. Gribas dalīties. Sēžu te savā smalkajā krēslā ar smalko skaņu, klausos apbrīnojamu vinilu un domāju: “Johaidī, kaut kā pilnīgi neērti, gribētos atdot to, kā nav žēl.” Bet, ja žēl, tad nevajag dot projām, citādi pēc tam nožēlosi, un – visa lieta pagalam. O – taisu tagad radioprogrammu! Lieku vinila plates, stāstu par mūziķiem.

RL: Kur?

Mamonovs: Eho Moskvi. Četrus izlaidumus jau esmu uztaisījis, viņi lūdz uztaisīt divpadsmit, lai sanāk sezona. Katru piektdienu, pēc tam pārtraukums. Izrādās, šausmīgi interesanti! Es viņus visus tā mīlu, stāstu visu par viņu dzīvi. Grūti arī. Visas tās intonācijas. Bet nu jau kaut kas sanāk. Man te uz pults ir lidmašīnu, vilcienu skaņas, viss kas – lieku fonā un stāstu. Super!

RL: Tepat uz vietas?

Mamonovs: Jā, tepat ierakstu, man tur viss ir sarakstīts. Ieslēdzu trīs magnetofonus, viss ar kloķīšiem, super.

RL: Bez palīgiem?

Mamonovs: Bez – kas tad tur? Man ir 400 stundu video ierakstīts no visas pasaules. Es uzlieku te Itāliju, te kā pa Sanfrancisko brauc tramvajs. Es saku: “Re, draugi, te pa Sanfrancisko brauc tramvajs – vžžžž!” Viņiem tur ir tādi zvaniņi, zināt? Ņemu no video skaņu un – pārraidē iekšā. Nav laika dzīvot. Guļu pa piecām stundām. Ļoti dzīvoju, daru. Cilvēkiem! Viņi grib. Viņi mani mīl, tātad – esmu viņu parādnieks. Jaunie lai paklausās. Kur viņi to uzzinās? Nav dzirdējuši ne Elvisu Presliju, ne Čaku Beriju, ne Aretu Franklinu. Tādus, kuri 65. gadā. Kā viņi to darīja? Tāda skaņa, tā spēlē! Jaunie man lūdz: “Pjotr Nikolajevič, iedod mums sarakstiņu! Tagad jau viss ir, bet – ko klausīties? Ko skatīties?” Un es – lūdzu, sarakstiņš. Pa radio saku: “Klausīties šito!” Pareizi? Pareizi. Man intervijā saka: “Bet jūs uztaisījāt tādu skapi. Kāpēc, ja jūs tikai – Dievs un atkal Dievs?” Bet es saku: “Es uztaisīju skaistu skapi, lai, uz to skapi skatoties, es būtu labā garastāvoklī, uztaisītu radiopārraidi par Elvisu Presliju, bet narkomāns kapucītē to paklausīsies un teiks: es arī gribu šitādu mūziku klausīties, man ir interesanti.” Pats visu nokrāsoju – redzat? Ar angļu krāsām. Visu aprīkoju, lai man būtu kaifs. Sēžu te, un man ir labi. Viens, divi – un aiziet man tā lieta.

RL: Jums patīk pelēkā krāsa?

Mamonovs: Man vispār patīk, kā es te esmu iekārtojies. Esmu apmierināts. Dzīvoju mierā ar visu, kas notiek. Dzīvoju mazā mājiņā – lieliski. Dzīvoju te – vēl labāk. Dēlam iet slikti – ko lai dara? Tātad tā vajag, lai mēs drusku sapurinātos. Vēl kaut kur kaut kas, saprotat? To Dievs tā dod. Viņam labāk zināms. Viņš ir Tēvs, viņš grib visideālākos apstākļus. Ja viņš man to ir devis, tātad… Ja nebūtu Dievam pa prātam, tad nekas te neuzceltos. Kā man viens biedrs saka: “Taisi vairāk tualešu.” Es saku: “Kas par lietu?” Viņš saka: “Te taču būs sanatorija.”

RL: Sanatorija? Te?

Mamonovs: Jā, pēc nāves. Kādi tur bērni, kādi mazbērni!? Sēžam te ar namdari Koļu, es viņam saku: “Koļa, kādi bērni te būs, kam es to ceļu?” Viņš saka: “Pjotr Nikolajevič, ļaudis te sēdēs un teiks: Mamonovs labi uzbūvējis.” Es saku: “Viss, ceļam tālāk!” Redzat? Uz gadsimtiem vajag celt. Redzat, kā mūsu tēvi, kā vectēvi cēla? Tūkstošiem gadu stāv. Un vai tad viņi nezināja, ka mirs? Lieliski zināja. Es arī – uzbliezu metrīgas sienas, lai man stāv.

RL: Bet kā jūsu sarunās iekļaujas tādi cilvēki kā Elviss Preslijs?

Mamonovs: Kā – viņš taču atdeva sevi visu, līdz pēdējam! Nu, kā tad! Un Visockis, un citi? Un Čaks Berijs? Un Rejs Čārlzs? Viņam vispār bija satriecošs mūžs – septiņos gados zaudēja redzi, piecpadsmit gados palika bez abiem vecākiem. Nomirst tēvs un māte, un paliek nēģerēns, bārenis dienvidu štatā, kur nēģerus slaktē kā suņus. Trīsdesmit piecos gados – četri kvartāli dzīvokļu apbūves Ņujorkā, trīs fabrikas, vislabāk apmaksātais cilvēks šovbiznesā. Septiņpadsmit gados heroīns, smagās narkotikas, piecdesmit gados pieliek punktu, dzīvo līdz septiņdesmit četriem. Dziedājis vispār visu, repu, džezu, vispār – visu nodziedājis. Kas tas ir? Tas ir Dievs!

Un Elviss, kuru tādu trauslu sabradāja ar zābakiem tie jeņķi, draņķa pulkveži? Viņam bija menedžeris, kurš to vien zināja kā “aiziet, aiziet” – kad tikai piķi no viņa slaukt. Pats jau viņš bija – kā pūciņa. Viņi visi ir varoņi, tie čaļi. Kā citādi? Un Edijs Nelsons, kurš ne ar narkotikām, neko? Nodziedāja, lieliskais, pa skaidro – četrdesmit divos gados iesēdās kukuruzņikā, helikopterā, gaisā sadega. Dievs viņam saka: “Nāc pie manis!” Četri bērni – viss. Čiks – paņēma pie sevis. Tātad Dievam viņu vajadzēja. Tā, redz. Tādas, redz, apbrīnojamas, skaistas lietas. Oh yeah!

Stāstu jauniem puikām – šie pieslēdzas. Viņi jau ar grib pa skaidro. Visi – tā, bet es tā nedarīšu. Tagad jau tas draņķis ir uz katra stūra. Tā grib – ar pozitīvo! Es saku: visi skatāmies Žanu Gabēnu! Man viens reperis uzšuva kostīmu – tieši tādu kā tas, kurā Žans Gabēns 53. gadā dīzeli vadāja, tāds sapieru kombinezons, Vācijā visi bija augšpēdus! Jaunākā mode. Es saku: Oh yeah! Vakar Filips atbrauca – izdomājis pasaciņu, ka viņš ir pazudušais Rons Duglass. Kas par Ronu Doglasu, kura ne Šveicē nav, nekur? Bija Rons Duglass un pazuda, un šitajā kombinezonā viņš – dum, dum! – vālē densu. Tā, redz. Pjotrs Nikolajevičs ieteica. Redz, kā tas viss savērpts? Kā atbalsojas. Ne tā, ka “es, es, es” – lūk, viņš, Dievs. Un kādēļ? Tas arī ir tas Dievs. Tas viņš arī ir.

RL: Bet es domāju, ka viņi jūs klausās jūsu autoritātes dēļ.

Mamonovs: Es tak viņus mīlu! Es tak viņus klausos! Klausos Mailzu Deivisu un raudu. Viņš nav nospēlējis nevienu lieku noti. Kā? Viņš galvā pa taisno drukāja frāzes un tūlīt deva ārā improvizācijā. Un nevienas liekas. Es, muzikants būdams, klausos un domāju – kā?! Par to ar asinīm ir jāmaksā! Tikai tā. Atcerieties jūs visi, vīri, kā tad bija, kad bija labi, kad bija grūti, kad puteņoja, kad visi kopā. Tā arī ir tā dzīve. Bet viss pārējais – pekstiņi, melones un relakss. Kas tas vispār ir?

RL: Ja tā ir tā dzīve, tad tā ir tāda – no dažiem punktiem.

Mamonovs: Skaidra lieta! Kungs vienmēr katram dod pa spēkam. Pāri spēkiem neiedos. Man, lūk, bija tāds gadījums: iedzērām kopā ar draugu, bet otrā rītā es uzzinu, ka viņš pakļuvis zem vilciena, abas kājas nogrieztas. Traģēdija. Bet tagad viņš saka: “Ja nebūtu tā noticis, nezinu, kā es tagad dzīvotu. Protēzes, bērnu rakstnieks, četri bērni, peldas laimē. Bet it kā nelaime, ja? Kājas – šitā nost. Aizgājām pie viņa uz slimnīcu, es nevarēju uz viņu paskatīties. Šis raud, un es raudu, un vispār. Tagad saka: “Nu, ko tu!” Acīmredzot nebija Dievam cita paņēmiena. Taisnība. Redz, jums nāk smiekli, bet tā ir. Tēvs – viņš katram ir gans. Aklā zarna jāgriež ārā. Sāpīgi, bet jāgriež. Saproti? Tas arī viss. Viņš tak ir Tēvs, viņš mūs visus… “Ai, nevajag man te, neticu!” Nu, labi… Neviens tak tevi nevelk. Kā saka mans brīnišķīgais Dmitrijs, ko mēs ceturtdien darīsim, ja trešdien būs jāmirst? Man, lūk, tur “Salā” bija zārciņš. Es pat nedomāju, ka tā. Trīs reizes es lēcu augšā. Tas pat nav briesmīgums. Pārnopietna lieta. Bet tā, kā saka: internetā laika ziņas paskatījies, brauc uz trīs nedēļām, paņem kaut ko siltāku, peldenītes paņem – gan tādas, gan tādas, varbūt ko satiksi, vai ne? Bet nāve? Ai, par to nevajag. Bet kā tad nevajag? Par ko tad vēl domāt? Nu, un ar šitām domām es sevi tā kā pārbaudu. Bet es? Bet es? Sēžu te tāds ar jums, it kā enerģisks, bet kas rīt? Es ticu Dieva žēlastībai. Kā Īzaks Sīrietis brīnišķīgi raksta: “Vai gan tu domā ar savu grēku smilšu graudiem aizbērt Dieva žēlsirdības jūru?” Ak, Tēvs! Mēs arī tiksim! Kā pēdējie, kaut kā! (Smejas.) Tā vajag kā bērnam – pavisam vienkārši. Kas man sevī pašā patīk – ka es esmu kā bērns.

RL: Tādā nozīmē, ka bez zobiem?

Mamonovs: Nē, vispār – kā bērns. Kāds esmu, tāds arī esmu. Roka skatuve ļoti līdzēja.

RL: Patiesīgumam?

Mamonovs: Jā. Tur citādi nekas nebūs.