Kaili vīrieši un apģērbtas sievietes

Patiesi nopriecājos, saņemot ielūgumu uz izstādi, kurā būs redzama vīriešu akta fotogrāfija. Arī publicitātes attēls likās liecinām par mēģinājumu klasiska žanra robežās rādīt, cik skaisti mēdz būt cilvēku ķermeņi, cik labi un pareizi tajos viss iecerēts. Skaidri un gaiši piktoriālisma garā apcerēt skaistumu būtu, manuprāt, īsti mūsdienīgi un aktuāli, jo cilvēka preparēšana mākslā notiek pietiekami ilgi, lai ilgotos pēc mēģinājumiem cilvēku atkal savākt kopā un paskatīties, kas no tā iznāk. Tomēr likās, ka ne gluži dievišķās proporcijas interesējušas autori – Inesi Kalniņu, kas dzimusi 1983. gadā Valmierā, studējusi Liepājā un pašlaik strādā par fotoreportieri. Arī izstādes anotācijā rakstīts, ka drīzāk iecerēts kas līdzīgs polemikai par stereotipiem uzskatiem sabiedrībā. Autore, izrādās, dzīvo starp cilvēkiem, kas “ekspluatē sievietes perfektu ķermeni, savukārt atkailinātu vīrieti uztver kā neķītrību”. Turklāt tie cilvēki esot pieraduši pie kailuma, tas esot viņiem visapkārt, un viņi to pieprasot.

Tātad tas būtu kāds provokatīvs mēģinājums ar kailumu atbildēt uz kailumu? “Tomēr fotogrāfiju centrā nav kailums, bet modeļa personība, ko Inese Kalniņa notvērusi un atklājusi, rodot līdzsvaru cilvēku un to aptverošās vides attēlojumā.” Tā nu izrādās, ka uzmanība nav jāpievērš ne skaistumam, ne kailumam, bet modeļu personībai. Un aptverošai videi. Vai varbūt sazin kam, piemēram, tik cilvēcīgajai autores vēlmei fotografēt un saprotamajai muzeja vēlmei pievērst uzmanību savām izstādēm. Pašidentifikācijas grūtības laikam ir lipīga slimība – muzejs aplipinājis izstādi, un tā savukārt cenšas inficēt skatītāju, cenšoties iestāstīt, ka tas ir kamielis. Var jau samierināties ar pārpratumu un doties prom, taču var arī palikt un mēģināt noskaidrot, kā tik skaistā tēma izvērtusies tik dīvainos uzņēmumos. Mājupceļā no muzeja pārdomām piespēlēja arī daži manekeni apģērbu veikala skatlogā – laikam jau vēstot par izpārdošanu, tie bija izģērbti un pagriezti ar muguru pret ielu. Visiem ap dibenu papīra tūtas kā īsi nekārtīgi bruncīši. Tātad pat manekeni zina, ka dibenu jeb kailumu rādīt nevajag un nav labi. To zina arī izstādes autore un viņas portretētie vīrieši.

Mēģinu vispārīgi iztēloties, kāpēc vīrieša kailums, īpaši ap vidu, izpelnās vispretrunīgāko attieksmi, un nonāku līdz populārai līdzībai ar varu, agresiju. Varbūt tas ir iemesls klīrīgajai tumsai, piesedzošiem augiem vai drapērijām? Varbūt nevēlēšanās vai nespēja skatīties uz to, kas vīriešiem starp kājām, liecina par nevēlēšanos vai nespēju adekvāti attiekties pret, piemēram, valsts varu? Vai precīzāk – izturēties pret to tā, it kā tās nemaz nebūtu, vai arī tā nebūtu nekas cilvēcīgs. Tomēr var būt arī, ka izstādes sakarā svarīgāk ir saprast, kāpēc perversas šķiet fotogrāfijas, kurās nav ne īpašas atkailinātības, ne agresijas, ne kā cita tradicionāli nepieņemama.

Dainis

Manuprāt, perversija jeb pretdabiskums attiecināms uz fotomākslu gadījumos, kad sastopamies ar patiesības noliegšanu, noklusēšanu, tādu kā pretpatiesību. Tomēr sanāk tā neskaidri, un jāraugās, kas tad fotomākslā būtu patiesība. Ar to nedomāju gluži, ka katrs inscenēts kadrs ir perverss. Kaut varētu teikt arī tā, tikai tas maz ko paskaidrotu tieši par šiem attēliem. Un, piemēram, Džoela Pītera Vitkina (Joel-Peter Witkin) inscenētās klusās dabas ar mirušu cilvēku ķermeņu daļām man galīgi nešķiet perversas, tāpat arī Roberta Mapltorpa (Robert Mapplethorpe) mūsdienās vai barona Vilhelma fon Glēdena (Wilhelm von Gloeden) 19. gadsimta beigās uzņemtie kailie jaunieši bez visādām tūtām. Drīzāk šķiet, ka pastāv kaut kas līdzīgs mākslinieciskai patiesībai, jo tiklīdz fotogrāfija tiek uzņemta ar kādu citu mērķi, nevis dokumentēt bez īpašas piepūles redzamo, ir runa par gluži jaunu patiesību. Tas arī laikam ir viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc fotogrāfijas kolekcionē un izstāda mākslas muzeji.

Andrejs un Roberts

Anotācijā norādīts, ka Latvijas fotomākslā vīriešu kailfoto nav izplatīta parādība atšķirībā no sieviešu aktu fotogrāfijām. Vispār, šķiet, vīrieši mazāk parādās mākslas darbos tāpēc, ka ir vīrieši. Pārsvarā viņu funkcijas ir nest tīklus un brilles, krāsu un formu vai tamlīdzīgi. Līdz šim iespaidīgākās vīriešu izstādes šķiet Iva Zennes “Maskulinum” (galerijā “Māksla XO”, 2006), inscenēti raudošu vīriešu portreti, un Andra Kozlovska vīriešu pirts uzņēmumi izstādē “Vieglu garu!” (Latvijas Fotogrāfijas muzejā, 2004). Arī pirms pāris gadiem Cēsu mākslas festivālā redzētais Katrīnas Neiburgas darbs – aizmigušu vīriešu fotogrāfijas – likās atklātāks un intīmāks par visādiem aktiem, kaut gulošajiem bija acis ciet un drēbes un segas virsū.

Dumji jau iznāk – it kā gribētu teikt, ka nupat minētajos darbos ir patiesība, bet Ineses Kalniņas darbos tās nav. Piemēram, dažām fotogrāfijām, kur attēloti Pēteris, Viesturs un Matīss vienkāršās pozās, var noticēt. Šķiet, autori tiešām valdzinājusi skaistā gaisma un skaistie kailie cilvēki, visiem iesaistītajiem bijuši visādi apcerīgi dvēseles stāvokļi, un izdevušās jaukas noskaņu fotogrāfijas. Žurnālā “Fotokvartāls” (šī gada februāra numurā) Arnis Balčus prātīgi raksta, ka šais darbos autore “turpina pašmāju aktu veterānu Gunāra Bindes un Andra Kreicberga 70. gados praktizēto estētiku, bet ar vienu atšķirību – modeļi ir jauni kaili vīrieši”.

Man gan patiktu, ja atšķirību būtu vairāk. Nāk prātā kāda saruna nu jau pirms pāris gadiem Jūrmalas pilsētas muzejā, kur bija dažādu autoru sieviešu akta fotogrāfija no Andra Kreicberga kolekcijas. Tur bija aicināti cilvēki, kas interesējas par fotogrāfiju, lai parunātu, kā viņiem patīk un ko viņi domā par to visu. Nu un tad tā sauktie vecmeistari gandrīz vai apvainojās, jo nosacīti jaunā paaudze viņu darbos saskatīja vispārinot ko līdzīgu minētajai pretpatiesībai. Fotogrāfs Jānis Nīgals, piemēram, stāstīja, ka, agrā jaunībā saskatījies tā saukto mākslas foto žurnālos, bijis pārsteigts, ka patiesībā sievietes izrādās dzīvi cilvēki un pavisam citādi nekā vecmeistaru sadomātajās vīzijās. Man savukārt likās zīmīgi teikt, ka viņi savos darbos sievietes izmanto, lai parādītu, kādas viņi viņas redz. Arī Ineses Kalniņas fotogrāfiju sakarā izmantošana nešķiet nekas labs.

Piemēram, fotogrāfijās “Andrejs un Roberts” redzams jauns vīrietis ar drediem, viņam rokās – apmēram pāris mēnešu vecs bērniņš. Īpaši mulsinošs šķiet otrs kadrs, kur vīrietis pagriezies pret kameru ar muguru un noķerts bērniņa skatiens. Tēva un dēla tēma skaidra. Nav arī iemesla šaubām, ka viņiem ir abpusējas jūtas, cik nu varam zināt par to, ko jūt zīdaiņi. Tomēr puslīdz droši zināms, ka viņi nezina, kas ir kamera, un tik agrā vecumā diez vai vēlas un spēj pozēt. Galu galā acu optika viņiem turpina veidoties vēl labu laiku pēc dzimšanas. Tāpēc laikam tas, kas mulsina un atbaida, ir skatiens, kura patiesībā vēl īsti nav. Iespējams, ka kādā momentuzņēmumā ietverts bēbīša skatiens neliktos nekas īpašs, kamēr šeit taču sarīkota speciāla fotosesija.

Jeļena, 2008. gada februāris, strādā pilna laika darbu, dzīvo ar draugu

Jeļena, 2009. gada marts, strādā līgumdarbus

Jeļena, 2009. gada decembris, dzīvo viena, strādā pilna laika darbu un līgumdarbus

Nojautu par attēlu perverso raksturu mēģināšu skaidrot vēlreiz. Piemēram, fotogrāfijā “Dainis” redzams kails vīrietis, kas sēž uz krēsla laukā, pie dēļu žoga. Pie kājām viņam ir vecs vējlukturis, pie naksnīgajām debesīm – pilnmēness. Vīrietim ap kaklu spalvu boa, klēpī iemesta jaka vai kaut kas tāds, kājās zeķes un sporta čības. Sastindzis viņš ir gluži neaprakstāmā pozā – iepletis kājas un rokas, tikpat neskaidra ir sejas izteiksme – ekspresīva, bet nesaprotama. Ne prieks, ne bēdas, ne pārdomas, ne pārdzīvojums kaut kāds. Laikam jau situācija līdzīga tiem brīžiem, kad jums palūdz pateikt kaut ko franciski, vai kaut ko pateikt mikrofonā, lai pieregulētu skaņu. Tādu kaut ko varētu saprast dažādo 20. gadsimta dumpiniecisko mākslinieku praksēs, bet mūsdienās kārtīga muzeja kārtīgā izstādē, kur kārtīga meitene fotografējusi kārtīgus puišus, nepabeigtās, neskaidrās grimases vieš neuzticību atsevišķām fotogrāfijām un izstādei kopā. Tas attiecas arī uz kadriem, kuros redzams samākslotā pozā četrrāpus nometies Uģis mīma maskā un baltos cimdos, un saviebies Matīss, turklāt vēl izstiepis rokas pret kameru tādā kā lūgumā vai kādā citā izmisīgā žestā.

Kaut gan izstāde un anotācija taisās iebilst stereotipiem, tomēr gan pašu stereotipu apkarošana, gan arī teiciens, ka bildēs atklāta kailo puišu personība, manuprāt, ir stereotipiskākais, ko nu izstāžu anotācijās mēdz rakstīt. Vienīgi jācer, ka izstādes rīkotāji paši tam netic. Par personības atklāšanu droši vien var runāt kādu īpaši veiksmīgu un iespaidīgu portretu sakarā, un arī diez vai. Drīzāk fotogrāfijas kaut ko var pateikt par to autoru un skatītāju, un arī ne jau kādā vizuāli fiksējamā veidā. Piemēram, skatoties izstādi, kaut ko uzzināju par Inesi Kalniņu, un tagad – man rakstot – droši vien šis tas kļūst skaidrāks par mani.

Kaut kādā ziņā šai sarunā iesaistās turpat otrā stāvā iekārtotā izstāde “Sievietes identifikācija”. Tās autore Jeļena Glazova dzimusi 1979. gadā un fotografēt mācījusies pie Andreja Granta. Te redzam jaunu un apģērbtu sieviešu portretus, kas uzņemti un izstādīti laikmetīgai mākslai pierastajā arhivēšanas formātā, fotogrāfiju lietojot vien kā dokumentācijas līdzekli. Katra sieviete fotografēta vairākkārt, dažas trīs gadu laikā, dažas – apmēram gadu. Izstādē portretiem pievienoti īsi teksti par to, kas ar modeļiem noticis kopš iepriekšējās fotografēšanās. Dažos uzņēmumos tiešām viens un tas pats cilvēks izskatās pavisam ne pēc sevis iepriekšējā fotogrāfijā. Kaut kā var nojaust, ka autore pūlējusies atlasīt gan atšķirīgus, gan izteiksmīgus portretus, raugoties, lai nav par daudz un par maz.

Autore ne tik daudz fotografē, kā pēta, vai arī vispirms pēta un tad fotografē, vai arī pēta, lai fotografētu un otrādi. Pētīšana ir pavisam atšķirīga pieeja no tā, ko par pieeju sauc vīriešu izstādes autore. Galvenā atšķirība, šķiet, ir nolūku skaidrība. Savelkot abas izstādes vienā stāstā, iznāk, ka Jeļena Glazova gribējusi jautāt, vai fotogrāfijā iespējams izdarīt to, ko domājusi darām Inese Kalniņa, proti, atklāt attēlos redzamo cilvēku personību. “Taču ne jau sieviešu sejas pavēsta par izmaiņām viņu dzīvē, bet gan komentāri, kas ir pievienoti katrai no fotogrāfijām, līdz ar to mainot priekšstatu par uzlūkojamo objektu un rosinot apsvērt fotogrāfijas uztveres uzticamību, kuru ietekmē iegūtā informācija.” (Maijas Rudovskas raksts “Fotokvartāla” 2009. gada jūnija numurā.)

Tiesa, arī Jeļenas Glazovas izstādē esot runa par sabiedrības stereotipiem attiecībā uz “sieviešu lomām sabiedrībā – māte, meita, sieva”. Šķiet gan, ka pati piederu pie to stereotipu māktajiem cilvēkiem, jo sievietes taču gandrīz vai neizbēgami kļūst par meitām, sievām un mātēm. Un viss, kas viņas par tādām padara, būtiski ietekmē viņu dzīvi un izpaužas ārienē.

Tomēr iznāk, ka autores iecerētā intriga ir izdevusies, jo tiešām būtu interesanti palūkoties uz šiem uzņēmumiem ar citiem parakstiem, kas liecinātu par notikumiem, kas sievietes padara par ko pretēju mātēm un sievām. Tās laikam būtu kādas mūzas, fūrijas vai amazones. Tomēr, lai nu kā būtu ar tiem nabaga stereotipiem, ko tik ļoti iemīļojuši izstāžu un anotāciju autori, izstādes tiešām īsteno fotomuzeja ieceri ievilkt skatītājus pārdomās par mūsdienu fotogrāfiju. Un šim mērķim vienlīdz labi noder gan labas, gan sliktas izstādes.