Kājāmgājējs kino un sapņos

Gints Grūbe: Līdz 11 gadu vecumam jūs neko neesot zinājis par kino eksistenci. Vai šī neeksistējošā pieredze jums ir svarīga?

Verners Hercogs: Šī pieredze bija vēl lielāka. Es neko nezināju par banāna eksistenci. Banāns vai apelsīns – tie bija jēdzieni, kas manā pasaulē neeksistēja. Tas labais, uzaugot pēc kara, bija būt badā. Tas bija kas īpašs. Mums, bērniem, toreiz pašiem bija jāatrod sev rotaļlietas, arī spēles. Nekā jau nebija. Tā bija brīnišķīga situācija – tas, ka man nebija savu rotaļlietu, tas, ka man nebija ko ēst un, kad biju izsalcis, es varēju iedomāties maizi: tas bija daudz labāk nekā tad, ja tā būtu bijusi. Mēs visi uzaugām bez tēviem, viņi bija gājuši bojā karā vai arī atradās gūstā, un jauniem cilvēkiem tas bija brīnišķīgi, jo nebija neviena, kas mūs komandētu. Un ļoti, ļoti agri mums bija jābūt par sevi atbildīgiem. Skolas laikā es divarpus gadus strādāju tēraudfabrikā par metinātāju naktsmaiņā, jo gribēju nopelnīt naudu filmām.

Grūbe: Savā pēdējā filmā “Neuzvaramais” jūs stāstāt par Ciši Breitbartu, apbrīnojot viņa spēku. Arī jūsu pirmā filma bija par muskuļainiem tipiem, tikai toreiz stāsts bija ironiskāks. Kur izzudusi šī ironija?

Hercogs: Nekur. Man vispār nepiemīt ironijas izjūta. Tas ir mans defekts. Tas nenozīmē, ka es nevarētu saprast jokus; es varu smieties, bet ironija vienmēr ir virzīta uz kādu citu jēgu, citu attiecību līmeni, un es nevaru to atpazīt. Tāpēc Francijā esmu pilnīga katastrofa: tur kafejnīcās visi runā brīnišķīgi, un katrs otrais teikums ir domāts ironiski. Un es vienmēr atbildu uz to tieši un burtiski. Tas ir šausmīgi, ka es tur sēžu kā tāds zemnieks, kurš var tikai audzēt kartupeļus. Tas ir ļoti slikti. Reiz man piezvanīja draugs, komponists Florians Frike, un, pat neizmainot balsi, teica: “Es esmu Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Ministrs grib ar jums runāt, vai es varu savienot?” Tad piecas sekundes telefona klausulē bija klusums. Un viņš jau kā ministrs ar tādu pašu balsi runāja tālāk. “Es esmu ministrs, un man jums ļoti jāatvainojas, ka jūs tikko saņēmāt vēstuli par to, ka esat ieguvis Vācijas valdības kinoprēmiju.” Tur bija diezgan daudz naudas nākamās filmas taisīšanai. Un viņš saka: “Diemžēl ministrijā ir gadījusies kļūda un šo balvu neesat ieguvis jūs, bet tā ir piešķirta citam režisoram. Lūdzu, atvainojiet.” Es biju pavisam vēss un mierīgs un tik šokēts, ka teicu: “Tai vēstulei apakšā taču ir trīs paraksti, un tas nozīmē, ka tai bija jāiziet cauri trim ierēdņiem ministrijā. Un jūs vēl esat atbildīgi par mūsu valsts robežām. Kādā stāvoklī ir jūsu ministrija, vai varat man atbildēt?” Un tad viņš smējās un smējās. Un tikai tad es pazinu, ka tas ir mans draugs, bet desmit minūtes es biju runājis ar valsts sekretāra vietnieku, ar ministru – un nopietni runājis –, un viņš pat nebija izmainījis balsi.

Grūbe: Vai, jūsuprāt, ir kāda līdzība Cišem Breitbartam, Kasparam Hauzeram, Strošekam? Vai viņi stāsta vienu un to pašu stāstu?

Hercogs: Nē, filmas nestāsta vienu un to pašu stāstu. Ciše Breitbarts ir tāds, kam gravitācija, Zemes pievilkšanas spēks ir citāds nekā parasti. Viņš no zemes var pacelt tūkstoš mārciņas. Un tā ir piepūle, kas ir pretēja zemes pievilkšanas spēkam. Vai arī vilkt kuģi pāri kalnam. Tur var atrast radnieciskas saites. Bet šī radniecība nav plānota, tā rodas pati no sevis.

Grūbe: Bet kāpēc jūs gribat fizisko realitāti kino padarīt tik autentisku?

Hercogs: Ne jau reālisma, bet gan kā cita dēļ. Visvienkāršākajā līmenī tas ir jautājums par ticamību. Ja pāri kalnam velk 360 tonnas smagu kuģi, tad ikviens bērns zina, ka tas bijis digitāls efekts, vai arī domā: ā, tas noteikti bija modelis, plastikāta modelis. Tas, ka kuģis ir īsts un tiek vilkts, – es to nedaru naturālisma vai reālisma dēļ. To es saucu par ekstātisko patiesību. Tas ir kādas dziļākas patiesības meklējums, kas ir, piemēram, dzejā. Es te atrodos bibliotēkā un tāpat nejauši varētu paņemt vienu grāmatu – te ir viens liels vācu dzejnieks. Un, ja jūs, piemēram, apskatītu vienu Helderlīna dzejoli, tad jūs tūlīt zinātu, ka tur iekšā ir kāda dziļa, īpaša, ekstātiska patiesība. Un to ir iespējams panākt arī kino. Ja kalnam pāri velk kuģi, tad tas ir gandrīz kā liela vīzija, tam nav sakara ar realitāti, tas ir notikums kā no kādas lielas operas, kā no murgiem. Un to var meklēt visās manās filmās.

Grūbe: Vai jūs varētu tuvāk paskaidrot, kas ir šī ekstātiskā patiesība?

Hercogs: To ir iespējams izskaidrot ar atsevišķiem piemēriem. Es jums nevaru tagad teorētiski pateikt, kas ar to ir domāts. Ja no vācu literatūras lasa Helderlīnu, tad tūlīt pat ir skaidrs, kas ar to ir domāts. Katram atsevišķam dzejolim ir kaut kas īpašs, par ko tu zini, ka tā ir dziļa ekstātiska patiesība. Kad lasa Kleista prozas tekstus vai arī Bīkneru vai kad angļu literatūrā lasa Džozefa Konrada īsos stāstus, tūlīt tas ir redzams. Un ir ļoti, ļoti grūti aprakstīt, kas tas ir. Bet jūs ļoti labi zināt, ko es ar to domāju, es to redzu jūsu sejā.

Grūbe: Vai jums vēl aizvien patīk iet kājām?

Hercogs: Angļu valodā ir vārdi travelling on foot. Tas nav saistīts ar jogging vai wander, kad cilvēki uz divām trim dienām ar mugursomām iet pa kalniem. Iet kājām – tas ir saistīts ar mūsu eksistences formu, ko esam pametuši. Pašreizējā civilizācijā mēs braucam ar auto, lidojam ar lidmašīnu vai arī braucam ar vilcienu. Un to darīt ilgstoši nav pareizi, tas nav labi. Mēs neesam tam radīti. Un tas, ka tiek atmesta tik elementāra eksistences forma, nav pareizi. Nav izpildīts kāds cilvēka pastāvēšanas likums, un tas mūs sāk deformēt. Līdzīgi – ja cilvēkam nav bērnu. Un viņš nav izpildījis elementāru dzīves likumu. Saprotiet, ja kādam ir sieva un viņa ir neauglīga vai arī viņš ir neauglīgs kaut kādu medicīnisku faktoru dēļ, tad tas ir kaut kas cits, bet, ja kādam apzināti un pēc paša brīvas gribas nav bērnu, tad tas neko labu nedara. Un līdzīgi ir ar iešanu kājām. No aizvēsturiskiem laikiem mēs esam tikuši radīti kā klejotāji, un tas, ka mēs šo nomadismu esam pametuši, ir radījis arī milzīgas problēmas, kas beigās liks cilvēkam izzust. Visas milzīgās problēmas, kas iznīcinās cilvēku, radās tajā brīdī, kad mēs neolīta laikmetā sākām audzēt cūkas. Un tas ir tas lielākais grēks. Ja drīkstu runāt reliģiski, tas bija viens no lielākajiem grēkā krišanas gadījumiem. Turēt suni nav grēks, jo suns pavada medībās, klejotāja gaitās. Cūku turēt ir liels grēks.

Grūbe: Bet kāda ir atšķirība starp iešanu kājām un palikšanu tur, kur tu esi?

Hercogs: Šajā momentā es nevaru piedāvāt lielus argumentus, jo, ejot kājām, es veicu tikai noteiktas lietas, kurām piemita eksistenciāla nozīme, svarīgums.

Grūbe: Kad gājāt pie Lotes Eisneres?

Hercogs: Jā, piemēram. Lote Eisnere toreiz bija 80 gadus veca, viņa gulēja Parīzē uz nāves gultas. Kāds draugs piezvanīja un teica: tev tūlīt jābrauc turp ar nākamo lidmašīnu. Es noliku klausuli un teicu: nē, ar lidmašīnu nekad. Man ir jāiet kājām, un man ir vienalga, ka tie ir kādi tūkstoš kilometri, ka ir vējš un sniega vētras no rietumiem. Tā bija kā liela sacelšanās pret šo nāvi. Un es zināju, ka viņa nedrīkst mirt. Viņa nedrīkst mirt. Es to neatļauju, mēs to nevaram tagad pieņemt, ka viņa mirst. Un es zināju, ka tad, kad nonākšu Parīzē, viņa jau būs laukā no slimnīcas. Bet tas nav jautājums par māņticību, bet gan par noteiktu pārliecību. Kad es tur nonācu, viņa patiešām bija laukā no slimnīcas un nodzīvoja vēl astoņus gadus. Un, kad viņa jau bija gandrīz deviņdesmit gadus veca, viņa man pa jokam teica: klausieties, Verner, pār mani vēl aizvien ir jūsu lāsts, ka es nedrīkstu mirt. Bet es esmu gandrīz akla, gandrīz nevaru paiet, es vairs nevaru lasīt, vairs nevaru skatīties kino. Man pietiek dzīvot. Esmu gana dzīvojusi, un jums jānoņem no manis lāsts, tagad ir labākais laiks mirt. Es teicu: jā, Lote, dabiski, ka jūs tagad drīkstat mirt. Viņa dzēra tēju un smējās. Pēc trim nedēļām viņa nomira.

Grūbe: Jūs arī Klausam Kinskim reiz esot vēlējis nāvi?

Hercogs: Es viņam vēlēju nāvi, bet ne ar tādu pašu intensitāti, kā es vēlēju dzīvi Lotei Eisnerei. Viņš man bija nepieciešams, lai pabeigtu uzsākto filmēšanu.

Es jums varu pastāstīt vēl kādu vienkāršu piemēru, cik eksistenciāli būtiski ir tas, kas saistīts ar iešanu kājām. Es gribēju precēt kādu sievieti un gribēju no viņas bērnus. Viņa dzīvoja tālu Dienvidos, pāri Alpiem. Lai to pateiktu, es domāju, vai rakstīt viņai vēstuli vai lidot uz turieni, vai arī braukt ar vilcienu. Un tad pavisam drīz man kļuva skaidrs: pieaugušam vīrietim, kurš var iet kājām, kaut kas tāds jāpasaka, aizejot kājām. Un tad es kājām šķērsoju Alpus, nonācu tur, pieklauvēju pie durvīm un teicu, ka esmu atnācis kājām un ir kāds iemesls, kāpēc es nācu kājām, – jo man ir kāds svarīgs jautājums, ko gribu uzdot. Un es saņēmu “jā”. “Jā” es droši vien būtu saņēmis arī pa telefonu, bet tas nebūtu pareizi, vai saprotat, ko es domāju?

Grūbe: Bet kāpēc jums vajadzēja sievietei teikt, ka nācāt kājām, vai tad jūs negājāt sevis dēļ?

Hercogs: Ja tu gribi kādu sievieti par sievu un gribi kopā ar viņu bērnus, tad to nesacīsi pa telefonu vai arī aizbraucot ar auto.

Grūbe: Tas ir skaidrs, bet…

Hercogs: Pareizi. Vienalga, cik tālu tā sieviete dzīvo, labāk to darīt, aizejot kājām. Jūs to droši vien nesaprotat, jo esat vīrietis, bet, ja jūs pajautātu sievietēm, viņas uzreiz saprastu.

Grūbe: Vai, ejot kājām, ir kādas īpašas domas? Reinholds Mesners stāstīja, ka, kāpjot kalnos, galva ir pilnīgi tukša, nav nekādu domu…

Hercogs: Tā ir cita lieta, jo tur pastāv liela fiziska spriedze, ir jābūt nemitīgai uzmanībai: kur es likšu roku, kur kāpšu, kur pieķeršos. Tur acīmredzot nevar domāt ne par ko citu kā tikai par tehniku. Un briesmu iespējamība tur ir visapkārt. Bet, kad eju kājām, es esmu pilns ar neiedomājamiem romāniem, stāstiem un piedzīvojumiem. Es pat nemanīju, ka esmu nogājis 30, 40 kilometrus, jo biju viena no vadošajām personām lielā romānā. Un es nekad nepazaudēju virzienu, komiskā veidā es vienmēr esmu gājis pareizā virzienā. Reiz es piedalījos Rio stadionā futbola spēlē, kur ir 220 000 skatītāju un kur spēlēja brīnišķīgākie futbolisti pasaulē. Un es drīkstēju spēlēt ar viņiem. Kad līnijtiesnesis nosvilpās, es domāju, kur palikuši 220 tūkstoši skatītāju un kur es esmu. Es biju aizgājis kādus trīsdesmit kilometrus prom.

Grūbe: Kannu kinofestivālā, kad Ingmars Bergmans tūkstoš žurnālistiem sācis runāt par nāvi, jūs esot no kauna viņa vietā gandrīz ielīdis zemē…

Hercogs: Redziet, ir divas lietas, kas iespējamas starp diviem draugiem. Ja jūs būtu mans draugs, iespējams, es ar jums runātu par nāvi. Kādā garākā vakarā, bet nekad kameras priekšā, jo tur ir liels anonīms publiskums. Un tas diemžēl bija moments, ko es piedzīvoju ar Ingmaru Bergmanu, kurš ir taisījis ļoti skaistas filmas un kuru es ļoti augstu vērtēju. Bet, kad viņš preses konferencē sāka runāt par nāvi un neviens viņam turklāt to nebija prasījis, tas bija dumji un stulbi. Ir noteiktas sfēras, kuras tu paturi pie sevis vai arī, ja tas dialogā spēlē kādu lomu, tad vai nu tikai ar sievu, vai kādu labu draugu.

Grūbe: Bet kino runāt par nāvi? Vai tur ir kāda būtiska atšķirība?

Hercogs: Protams, ka kino ir pavisam citi likumi nekā intervijā. Jūs varat noskatīties visas mana filmas, ko esmu uztaisījis. Kādas piecdesmit filmas, un nevienā no tām cilvēki neskūpstās. Tikai pašā pēdējā filmā ir kāda neliela aina…

Grūbe: Reiz jūs pašanalīzi nosaucāt par modes parādību, bet pašanalīze taču pastāv jau kopš antīkās kultūras?

Hercogs: Es vairāk domāju psihoanalīzi. Nezinu nevienu, kurš izgājis psihoanalīzi un kuru es gribētu par savu draugu. Viņiem visiem kaut kas nav kārtībā. Es domāju, ka civilizācijas kļūda, nepareiza attīstība ir tā, ka tiek izgaismotas dvēseles tumšās un nezināmās puses, kurām vajadzētu palikt tumšām. Nav pareizi un nav labi, ka mēs līdz pēdējam pazīstam savu dvēseli un to izgaismojam. Ja dzīvoklī ar spilgtu gaismu izgaismo katru stūrīti un visur ir spilgta gaisma, un viss ir redzams, tad šādā dzīvoklī vairs nav iespējams dzīvot. Tu tur nejutīsies kā mājās. Tāpat cilvēki, kuri līdz pēdējam kaktam izgaismo savu dvēseli, būs neapdzīvojami cilvēki.

Grūbe: Daži kritiķi jūsu metodi ir apzīmējuši kā vājprātu.

Hercogs: Ak, tas, kas parādās medijos, nav man problēma, jo vēl no iepriekšējā gadsimta apkārt maldās dažas trafaretas frāzes par ģēniju un vājprātu un es nemaz nezinu, kas vēl viss… Tāpēc es saku: būtisks kino ir disciplīna. Klīniski es esmu vesels.

Grūbe: Esmu dzirdējis, ka jūs nezinot savu acu krāsu…

Hercogs: Jā, bet tas ir saistīts ar sevis novērošanu. Mēs atgriežamies pie jautājuma, vai psihoanalīze, pašrefleksija patiešām ir kaut kas labs. Man tas ir tik radikāli, ka no rīta, kad stāvu pie spoguļa un skuju bārdu, es skatos, lai nesagrieztos, bet negribu sev ieskatīties acīs. Es negribu sevi izpētīt. Un tas man ir labi, es tā jūtos veselāks kā cilvēks, jo neesmu sevi pārāk izgaismojis, pārāk dziļi sevī ieskatījies, Dieva dēļ, tikai ne to. Un tas, ka es varu tik jēgpilni strādāt un relatīvi labi funkcionēju, ir saistīts ar to, ka esmu atteicies riņķot ap savu nabu vai pārāk dziļi ieskatīties sev acīs. Tam, ka es nezinu savu acu krāsu, netic neviens cilvēks.

Grūbe: Bet pasē tas taču ierakstīts?

Hercogs: Pasē ir ierakstīts: pelēkzaļas. Kad ierēdnis man prasīja acu krāsu, teicu, ka nezinu. Viņš paskatījās un ierakstīja: pelēkzaļas.

Grūbe: Jūs savulaik kritizējāt televīziju un jaunos medijus par to, ka tie producējot vientulību? Kādā veidā?

Hercogs: Jā, protams. Kad tu katru dienu piecas sešas stundas skaties televizoru, tad esi ļoti vientuļš, nespējīgs dialogam, nespējīgs mīlēt. Paskatieties uz bērniem. Kad mazi bērni stundām ilgi skatās televizoru, viņi vairs neprot spēlēties, viņi ir kļuvuši pavisam dumji. Televīzija ir likusi iztvaikot mūsu fantāzijai un mēs kļūstam arvien vientuļāki un bēdīgāki. Kad esi kino, tu tiec uztraukts, kļūsti dzīvs. Šie mediji tikai šķietami ir radniecīgi, bet patiesībā nav. Skaisti, ka sarunai jūs izvēlējāties bibliotēku. Tie daži, kas lasa grāmatas, tie daži, kam ir grāmatas, tie iegūst pasauli. Un tie daži, kas skatās televizoru, tie zaudē pasauli.

Grūbe: Un tie, kas skatās kino?

Hercogs: Tie iegūst pasauli.

Grūbe: Bet jūs pats gan nelabprāt ejat uz kino.

Hercogs: Es eju labprāt, bet ļoti reti. Es neesmu pastāvīgs kino gājējs. Es redzu kādas 12 līdz 14 filmas gadā kā normāls kinoskatītājs – katru mēnesi kādu filmu.

Grūbe: Kāpēc kino izstāstīt vienkāršu stāstu ir kļuvis tik grūti, gandrīz neiespējami?

Hercogs: Jūs runājat par deficītu, ko jūt, kad skatās Holivudas filmas. Tur ir digitāli efekti, milzīgas eksplozijas, kataklizmu notikumi, lielas zvaigznes, bet ļoti reti ir lieli stāsti. Tādi kā “Kasablanka”. Taču tam ir jāatgriežas, jo kinoskatītājs grib redzēt stāstus. Džeks Vorners teica, ka kino ir svarīgas tikai trīs lietas – story, story, story. Un līdz pat šai dienai viņam ir taisnība, un tā būs vēl simt gadus. Stāsts ir cilvēkam piemītoša īpašība, cilvēciska komunikācijas forma kopš neandertāliešu laikiem, un tas nekad neizmirs.

Grūbe: Vai tas tiesa, ka jūs vispār neredzat sapņus?

Hercogs: Tādus nakts sapņus es neredzu, kaut kas tāds notiek ļoti reti, varbūt vienreiz gadā, un lielākoties tās ir ļoti garlaicīgas lietas. Es patiešām nesapņoju. Bet, kad esmu nomodā, es izdzīvoju romānu. Kad eju kājām, es vienas dienas laikā izdzīvoju 500 lappušu romānu. Tad es esmu redzējis, pārdzīvojis un piedzīvojis tik ļoti daudz ko, kas reāli nemaz nenotika.

Grūbe: Bet vai nakts sapņu neesamība palīdz nomoda sapņiem, vai starp tiem pastāv kāda saistība?

Hercogs: Nē, es nezinu, es negribu zināt… Varu tikai pateikt, ka tad, kad no rīta pieceļos, es to jūtu kā zināmu deficītu: atkal neesmu sapņojis, atkal neesmu sapņojis. Tas ir īsts deficīts. Varbūt, es to saku pavisam piesardzīgi, varbūt, varbūt, varbūt tas ir viens iemesliem, kāpēc es taisu kino.

Grūbe: Jūs reiz sevi nosaucāt par atlētisku režisoru. Kāpēc tieši atlētisku?

Hercogs: Tur jābūt ļoti uzmanīgam. Man bieži vaicā par konceptiem, intelektuāliem plāniem, kādi ir, rakstot scenāriju vai veidojot filmu. Uz šiem jautājumiem, kuri man nespēlē nekādu lomu, es vienmēr atbildu, ka kino taisīšana man ir kaut kas atlētisks, fizisks, jo es vienmēr ļoti ātri sevī attīstu fiziskas sajūtas attiecībā pret telpām. Ja tu neradi fizisku sajūtu telpai, tad publika, kas uz ekrāna redz telpas, istabas, tā pazaudē orientēšanās spēju. Kad esmu kino, es kā skatītājs gribu, lai fiziski pavisam skaidri varētu orientēties, kur es esmu, man ir jāzina, kur tikt laukā. Vienmēr tad, kad darbs ir ļoti fizisks, es arī labi funkcionēju.

Grūbe: Bērnībā jūs esot sapņojis kļūt par čempionu tramplīnlēkšanā ar slēpēm. Vai šie nepiepildītie sapņi kaut kur paliek?

Hercogs: Jā, es biju ļoti atlētisks, un kā bērnam man bija sapnis kļūt par čempionu tramplīnlēkšanā ar slēpēm. Mēs visi par to sapņojām. Es ļoti nopietni trenējos. Kad biju mazs, es piedalījos nelielās starptautiskās sacensībās. Bet tas mainījās, es to pārtraucu tad, kad mans labākais draugs treniņā guva traumu un nedēļām atradās komas stāvoklī. Par laimi, viņš izdzīvoja. Tas bija tik šausmīgi, ka es pēc tam vairs nekad nesapņoju par šādu iespēju. Es būtu bijis labs tramplīnlēcējs, bet nekad nebūtu bijis pasaules meistarklasē, jo es pazīstu pāris pasaules čempionus. Par šveicieti Valteru Šteineru es esmu taisījis filmu, un man bija skaidrs, ka nekad nebūšu viņam līdzīgs. Un šādas atziņas var būt arī ļoti labas, kad sapņus atbīda malā.

Grūbe: Vai no šādiem sapņiem kaut kas paliek pāri?

Hercogs: Protams, es vēl aizvien labprāt gribētu lidot. Un tāllēkšanā praktiski jau lido bez aprīkojuma. Slēpes ir vajadzīgas tikai tāpēc, lai radītu paātrinājumu un nosēstos. Katrā ziņā šodien tās ir ļoti platas un tiek turētas V burta formā attiecībā pret ķermeni, lai varētu radīt lielāku gaisa spilvenu. Tas ļoti palīdz – no aerodinamikas viedokļa. Bet būtībā slēpes nemaz nav vajadzīgas. Tie ir tādi ekstātiski, neaprakstāmi mirkļi, kad tu lido. Nekur tālu jau tu neesi aizlidojis, bet tās sajūtas ir pilnībā neaprakstāmas. Tas sapnis acīmredzot kaut kur dziļi cilvēkā ir apslēpts, bet tas nekad netiks piepildīts – mēs nevaram lidot. Es nedomāju ar lidmašīnu, tehniskiem līdzekļiem, bet gan tā, ka mēs kustinām rokas, paceļamies un lidojam, plivināmies.

Grūbe: Bet lidošana ir kolektīvais sapnis?

Hercogs: Pieļauju, ka jā, jo daudzi cilvēki, kurus es pazīstu, arī par to sapņo. Tas, ka mums ir tik liels zemes pievilkšanas spēks, sarūgtina, un mums tas kaut kā jāpieņem un ar to jāsadzīvo. Es labprāt būtu kļuvis arī par futbolistu, bet tehniski es tur nebiju īpaši labs, biju pārāk lēns. Tur es vienmēr būtu palicis piektajā divīzijā.

Grūbe: Vai jūs pazīstat attiecības “jūs pret visiem vai arī Dievs pret jums”?

Hercogs: Tas mazliet ir mans moto, bet nevajag to pārspīlēt. Es ļoti bieži esmu bijis viens, kad mani tuvākie draugi jau ir mani iekšēji pametuši, jo viņi neticēja, ka tas, ko es gribēju darīt, ir paveicams. “Fickaraldo” uzņemšana bija sarūgtinošākā un vientuļākā no visām. Tur bija situācija, kad kādā manis paša uzbūvētā ciemā klāt bija 1100 statistu… Viņi bija tur, es viņus pazinu, viņi pazina mani, bet neviens vairs neticēja tam, ko es daru, viņi iekšēji no manis novērsās. Un es jutu, ka viņi mēģināja mani sargāt no manis paša ārprāta un visā brauciena laikā apgājās ar mani kā ar slimu. Un tas bija šausmīgi. Es nebiju slims, es tikai gribēju darīt to, ko zināju, bet tas nebija iespējams.

RL mājaslapā lasāms fragments no Vernera Hercoga grāmatas Par iešanu ledū. Minhene—Parīze 23.11.-14.12.1974.