Kamēr valstī nevaldīs filozofi

“Esmu daudz lasījusi Platona darbus un viņa iespaidā esmu kļuvusi par ideālisti. Un Platons saka: valsts ir jāvada filozofiem. Iespējams, ka tā ir viena no smagākajām kļūdām, ka mūsu valsti vada finansisti.”

Ž. Jaunzeme-Grende, NRA, 22. maijs

Neņemos minēt, kas rakstnieka Platona darbos pamudinājis kultūras ministri pieslieties ideālismam, tāpat arī nevaru spriest, par kādu ideālismu ir runa. Atbildi uz pēdējo jautājumu nepalīdz gūt arī konteksts, jo, vismaz man, saistība starp ideālismu (šķiet, visās man zināmajās nozīmēs) un uzskatu, ka valsti ir jāvada filozofiem, nebūt nešķiet acīmredzama. Tomēr ministrei ir taisnība tajā ziņā, ka vienā no Platona darbiem nudien ir sastopams apgalvojums, ka valsts vadībai ir jābūt filozofu rokās. Pieļauju, ka runa ir par šo Platona “Valsts” V grāmatā rodamo Sokratam piedēvēto apgalvojumu: “Kamēr valstīs nevaldīs filozofi vai tie, kas tiek saukti par ķēniņiem un valdniekiem, nekļūs par īstiem un lietpratīgiem filozofiem un politiskā vara un filozofija nekļūs par vienu un to pašu [..], nebūs gala likstām nedz valstīs, nedz, manuprāt, cilvēku dzimtā.” Nav šaubu, ka Sokrats nerunā par tā saucamajiem mūslaiku profesionālajiem filozofiem, kas dienišķo maizi pelna ar lekciju lasīšanu vai pētniecību un kāpj pa akadēmiskās hierarhijas kāpnēm, publicējot šauram lasītāju lokam paredzētus rakstus profesionālos žurnālos un apceļojot dažādas pasaules vietas ar priekšlasījumiem par patiesības koncepcijām, semantiku vai Eiropas likteņiem. Tas izriet no “Valstī” rodamā ideālā filozofa un viņa izglītības “programmas” apraksta, kuru Platons ir izvērsis vairāk nekā divu grāmatu garumā (mūsdienu izdevumos tas aizņem aptuveni 70 lappuses). “Valstī” aprakstītais filozofs, pirmkārt, ir cilvēks ar noteiktām rakstura iezīmēm – viņam piemīt kaislība zināt, patiesības mīlestība, laba atmiņa, taisnīgums, vīrišķība, savaldība un cildenums. Otrkārt, filozofam ir nepieciešama noteikta izglītība – trīs gadi jāpavada attīstot savus fiziskos dotumus, desmit gadi tiek veltīti matemātisko zinību apgūšanai, kam seko piecus gadus ilgas dialektikas studijas. Bet arī ar to vēl nepietiek, lai kļūtu par filozofu- valdnieku. Šī mērķa sasniegšanai topošā filozofa spējas ir jāizkopj un jāpārbauda piecpadsmit gadus ilgā politiskā praksē. Var jau būt, ka Ž. Jaunzeme-Grende saprot filozofu šajā platoniskajā nozīmē. Tomēr, ja tā ir tiesa, tad mēs, iespējams, esam lielu pārmaiņu priekšā, jo, sekojot Platonam, mums tad būtu arī jāatzīst, ka neviena no pašreizējām valsts iekārtām nav “filozofa dabas vērta”, kas ir kā sēkla, kura iesēta svešā, tai neparedzētā augsnē. Proti, ja vien Platonam ir taisnība, tad filozofi-valdnieki ir iespējami valsts iekārtā, kas vairāk līdzinās Platona aprakstītajai Kallipolei, nevis Atēnu tiešajai vai (viņam nezināmajai) mūsdienu pārstāvnieciskajai demokrātijai. Iespējams, ka vismaz viens solis šajā virzienā jau ir sperts. Runa ir par Platona “Valsts” X grāmatā piesaukto “seno strīdu starp filozofiju un dzeju”. Platons pauž viedokli, ka dialoga sarunā veidotajā ideālajā valstī mākslām nav vietas, jo dzejnieki un citi īstenības tēlu radītāji savas nezināšanas dēļ rada izkropļotus īstenības tēlus, tādējādi izkropļojot klausītāju un skatītāju dvēseles. Iespējams, tieši šādā, tā teikt, platoniskā gaismā ir jāaplūko kultūras ministres nesenais strīds ar rakstniekiem.