Kāpēc viņas nesniedz roku

Pirmoreiz es atbraucu uz Latviju astoņdesmit devītā gada novembrī. Vēlu vakarā es viens pats staigāju pa pilsētu sniegā. Izskatījās pasakaini, un es uzreiz iemīlējos.

Kādu vakaru es aizgāju uz Nacionālo Operu un noklausījos Rigoleto Samsonu Izjumovu. 1994. gada novembrī es sāku strādāt Privatizācijas aģentūrā. Ģenerāldirektors Jānis Naglis mani piespieda uzreiz iemācīties latviešu valodu, kas man pēc tam ļoti palīdzēja. Bet visvairāk to veicināja mana draudzene aģentūrā Taiga Treimane, kas mani katru dienu tik nežēlīgi kritizēja, ka es jau mācījos, lai aizsargātos no viņas kritikas.

Piekrītot žurnālam rakstīt par savu skatu uz Latviju, es gribētu izmantot šo iespēju un slavēt bez ierobežojumiem šo zemi, šo pilsētu un arī tās cilvēkus.

Rīga ir viena no skaistākajām pilsētām pasaulē, un, lai gan daudzas māju fasādes ir pelēkas un neremontētas, visur spīd cauri fascinējošs skaistums. Bet Rīgas ielas ir bīstamas. Pa labi un pa kreisi brauc kaucošas apsardzes firmu mašīnas, uz kurām acīmredzami neattiecas nekādi satiksmes noteikumi, un tajās sēž jaunieši, kas vadā savas draudzenes vai brauc uz krogiem.

Staigājot pa pilsētu, uzreiz iekrīt acīs, ka sievietes ir skaistas un elegantas. Vēl pēc gadiem esmu pārsteigts, ka arī ikdienā Latvijas sievietes pievērš uzmanību ārējam izskatam, uz darbu nāk eleganti apģērbtas un ar gaumīgu grimu. Viena vācu diplomāta sieva to komentēja kā šausmīgu konkurenci, kas viņai citur nebija. Pie tam viņas ieņem augstus amatus un svarīgas vietas sabiedrībā — biežāk nekā pie mums Rietumos. Tādēļ es arī nevaru saprast, kāpēc sabiedriskos pasākumos sievietes sasveicinoties nesniedz roku un bieži pilnīgi stāv malā.

Kā politisku cilvēku mani interesē Latvijas transformācijas process no Padomju Savienības uz neatkarīgu eiropeisku valsti. Padomju Savienība ne tikai atstājusi iespaidu uz rūpniecību un māju fasādēm, bet arī — dziļāk un sāpīgāk — uz cilvēkiem. Ekonomikā pāreja ir gandrīz pilnīgi notikusi, valsts pārvaldē to nevar teikt viennozīmīgi.

Vasarā Valsts mākslas muzejs remontēja galveno ieeju no Valdemāra ielas puses. Iegājis muzejā pa blakus ieeju, es ar lielu pārsteigumu lasīju plāksnīti uz durvīm, tur vēl ir rakstīts: Propagandas nodaļa. Tad jau vairs nepārsteidz, ka arī izstāžu zālēs saglabājas Padomju Savienības aura. Viss pa vecam — smarža, apgaismojums, ieejot jūs sagaida zemessargi formās. Protams, visu var attaisnot ar naudas trūkumu, taču visdrīzāk muzeja vadītājam trūkst vēlmes domāt un to izmainīt. Grūti iedomāties, ka, piemēram, Andrejs Žagars ar savām fanātiskajām kvalitātes prasībām īsā laikā nepārveidotu arī Valsts mākslas muzeju.

Mani tas ļoti pārsteidz, jo es domāju, ka ļoti nozīmīga latviešu rakstura īpašība ir vēlme veidot ap sevi skaistumu. Man šķiet, ka tas izpaužas arī tā, ka latvieši mīl puķes. Pat drūmākajā laikā cilvēki pērk un dāvina puķes. Valsti, kur jaunieši pēc hokeja komandas uzvaras neplēš logus, bet noliek puķes pie Krievijas vēstniecības, ir vienkārši jāmīl. Bet tas jau nav viss. Visur apkārt ir redzami izcili piemēri, pats radikālākais no tiem varētu būt Ilmārs Blumbergs, kas pašlaik tiranizē Latvijas Nacionālo Operu, lai radītu Burvju flautas iestudējumu.

Bet ar to vēlmi sev apkārt radīt kvalitāti es arī saskāros visos uzņēmumos, kur es strādāju Latvijā, vai tas bija Latvijas gāzē, lidostā, airBaltic vai Privatizācijas aģentūrā.

Bet joprojām paliek vēl arī tā otrā Latvija, īpaši valsts iestādēs, kur strādājošie ar zobiem un nagiem aizsargā veco sistēmu. Birokrāti, kas nedara neko, lai atvieglotu birokrātiskos šķēršļus, bet ar lielām pūlēm izgudro jaunus. Birokrāti, kas dara visu, lai pazemotu pilsoņus. Es ar nodomu saku “pilsoņus”, jo pret mani kā ārzemnieku gandrīz vienmēr izturējās ārkārtīgi pieklājīgi. Vienu reizi bija tikšanās pie premjera, kur es redzēju, ka vienam ierēdnim drebēja rokas no dusmām par to, ka bija jāatvieglo procedūras, un viņš gandrīz sevi nevarēja savaldīt. Ne jau visi birokrāti, man ir daudz draugu — ierēdņu, kas klusi un bez revolūcijām pārveido sistēmu. Bet es būtu gaidījis, ka neatkarīgā valsts daudz vairāk gribētu atbrīvoties no tādām bēdīgām tradīcijām.

Man nav šaubu, ka Eiropas Savienībai ilgtermiņā Latvija būs liels ieguvums, un ne tikai otrādi.

Ārzemju viesi man vienmēr uzdod jautājumus par korupciju Latvijā. Tā eksistē šeit, kā arī citur, bet Rietumu valstīs to sabalansē tieslietu sistēma. Diemžēl neliekas, ka Latvijā tieslietu sistēmas reforma atrastos starp valsts reformas prioritātēm. Cīņa pret korupciju pārveidojas par komēdiju, kurā Valsts ieņēmumu dienests nevar pārbaudīt kāda Lakuča naudas līdzekļu izcelsmi vai nevar prasīt līdzekļu iegūšanas pamatojumu no cilvēkiem, kuru dzīvesveids desmitkārt pārsniedz deklarētos ienākumus. Bet īstenībā man šķiet, ka Latvijā var mierīgi iztikt un nekorumpēties. Vismaz tie cilvēki, kas man kaut ko piedāvāja, šodien arī sēž.

Uldis Tīrons man lūdza rakstīt par manu Latvijas redzējumu no malas. To objektīvi izdarīt man vairs nav iespējams, jo, pateicoties Jānim Naglim, Andrim Šķēlem, Guntaram Krastam, Vilim Krištopanam, man bija iespējams būt ne tikai skatītājam, bet arī aktierim. Arī tagad, strādājot Vācijā, tāds es gribētu palikt.