Kara ērtības

Teroristu uzbrukumi Briselē ir pierādījums tam, ka visai Eiropai ir pieteikts karš, intervijā Latvijas Televīzijai sacīja pretterorisma vienības Omega bijušais komandieris Juris Grabovskis.

Viņš uzsvēra, ka pēc tā, kas notika Parīzē un Briselē, ir jāmeklē cits skatījums. “Pēc terorisma Francijā [var secināt], ka kaut kur nestrādā šis mehānisms – filtrēšanas, aizturēšanas. Mēs gribam to izdarīt demokrātiski, bet karā to nevar,” teica Grabovskis.

Delfi.lv, 29. martā

Militārā konflikta uzsākšanas gadījumā savlaicīgs un nepārprotams kara pieteikums kā karadarbības uzsācēja pienākums tika definēts Hāgas 1907. gada Trešajā konvencijā. Jau pēc nepilniem septiņiem gadiem pasaule varēja vērot “domino kauliņu efektu”, kad korekti sastādītu ultimātu, deklarāciju un kara pieteikumu virtene ievilka to Pirmajā pasaules karā un līdz ar to – 20. gadsimta militāri politisko kataklizmu laikmetā. Šāda “kara pieteikumu parāde” pēc tam nav atkārtojusies; arī Otrā pasaules kara priekšvakarā un tā ieskaņā to uzsākušie totalitārie režīmi vairākkārt iztika bez kara pieteikuma (Itālijas iebrukums Abesīnijā 1935. gadā, Vācijas uzbrukums un sekojošā PSRS invāzija Polijā 1939. gadā, PSRS uzbrukums Somijai 1939. gadā). Būtisks iemesls, kāpēc pēkšņi kara pieteikšana vairs “nebija modē”, bija jauni starptautisko attiecību principi, kuru pamatakmeni 1928. gadā lika tā sauktais Keloga–Briāna pakts, pasludinot karu kā tādu par starptautisko pretrunu risināšanai nepieņemamu, starpvalstu attiecībās nelietojamu līdzekli. Kara uzsākšana, kuras indikators nepārprotami ir kara pieteikums, lēmumu pieņēmējiem var draudēt ne vien ar morālu, bet arī kriminālu atbildību, par ko arī pārliecinājās Nirnbergā, Tokijā un dažviet citur tiesātie. Tādēļ 20. gadsimtā krietni vairojies gadījumu skaits, kad kara uzsākšana tiek maskēta kā leģitīma aizsardzība, civiliedzīvotāju aizstāvēšana pret notiekošiem vai plānotiem noziegumiem, ar kara uzsācēju tieši nesaistītu spēku darbība u. tml. Teju visa šī arsenāla lietošanu pēdējos pāris gadus varam vērot, tā sacīt, “tiešraidē” – Krievijas agresijā pret Ukrainu. Kopumā ņemot, kara pieteikumi vēstures gaitā bijuši un palikuši de facto neobligāta karošanas sastāvdaļa; to ir bijis krietni mazāk nekā karu un krietni mazāk, nekā pieņemts uzskatīt. Kara pieteikums ir vairāk tiesisks nekā militārs akts, no kura izrietošās karojošo pušu tiesības un pienākumi īstenojami tikai starpvalstu attiecību sistēmā. Deklarētā un tātad vispārēji akceptētā kara situācijā valsts varas “uzvedības noteikumi” gan attiecībā pret ienaidnieku, gan pret sabiedrotajiem, neitrālām valstīm un arī pret pašas pilsoņiem ir definēti konkrētāk. Tāpēc nenākas brīnīties, ka nopelniem bagāts spēka struktūru profesionālis ļaujas militāri politiskai metonīmijai un konstatējošā “Eiropa piedzīvo teroristu darbības aktivizēšanos” vai kā tamlīdzīga vietā lieto kategorisko “Eiropai ir pieteikts karš”. Kam diezgan paredzami seko: “Mēs gribam .. demokrātiski, bet karā to nevar.” À la guerre comme à la guerre, mīļie līdzpilsoņi!

Var tikai minēt, cik tālu sniedzas Grabovska kunga “demokrātiski nevar”. Vai tas paredz operatīvo struktūru pilnvaru beztermiņa palielināšanu, teiksim, procesuālās kārtības vienkāršošanu izsekošanai, aizturēšanai un paturēšanai apcietinājumā? Varbūt īpašas nometinājuma zonas vai policijas uzraudzību potenciāli bīstamajiem? Varbūt etnisko, reliģisko, reģionālo, rases piederību kā kritērijus automātiskai iekļaušanai potenciāli bīstamo kategorijā? Un kā ar tiem, kuri, lai arī nepieder pie potenciāli bīstamajiem, varētu iedomāties traucēt dzimtenes aizstāvjiem pildīt pienākumu, bāžot degunu, kur nevajag, ceļot lieku kņadu un tā graujot karā tik nepieciešamo tautas vienotību? Un kā tad īsti paliek ar vārda un pulcēšanās brīvību – vai to arī nevajadzētu piebremzēt līdz labākiem laikiem? Nu kā lai te neatceras Ojāru Vācieti ar viņa “kad smadzeņu rievas komandēs ar dibena rievu seržants” (“Divas odas skorpionam”, 1967)! Un – lūdzu, nepārprotiet! – ar šo citātu negrasos nievāt militārpersonu spriestspēju (sak, “viņi jau visi tur domā ar to vietu”). Šajā gadījumā Vācieša metafora ir raksturojums situācijai, kad sabiedrība kopumā, ļaujoties kolektīvai paranojai, zaudē racionālas politiskas pašregulācijas spēju. Un vēl gribu piebilst: augstāk citētais hrestomātiskais franču teiciens savas rašanās pirmsākumos 17. gadsimtā apzīmēja nevis karotāju tiesības pēc savas patikas un ieskatiem izrīkoties karadarbības zonā, bet gan augstdzimušo kavalieru gatavību pieciest kara laika neērtības.

Tomēr – var jau būt, ka Eiropā šobrīd patiešām notiek kas tik ārkārtējs un nebijis, ka tas prasa kategorisku retoriku un līdz ar to – rīcību?

Terors dažādās formās un ar dažādu idejisku pamatojumu ir Eiropas politiskās dzīves realitāte nu jau apmēram pusotru gadsimtu. Šeit ietilpst dažādu pasugu anarhistu, sociālistu-revolucionāru un nacionālistu rīkotās kronētu un titulētu personu “medības” 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā; fašistisko organizāciju paramilitāristu akcijas pret politiskajiem un idejiskajiem pretiniekiem un nīdējamās rases piederīgajiem starpkaru Vācijā, Ungārijā, Rumānijā u.c., asiņainās 20. gadsimta pēdējās trīs desmitgades ar terora aktiem kā Ziemeļīrijas īru nacionālistu un britu lojālistu, Basku zemes separātistu cīņas līdzekli, ar labējo un kreiso radikāļu akcijām Itālijā, Rietumvācijā, Spānijā, Beļģijā un dažviet citur. Un – jā – pēdējās desmitgadēs radikālais islāms tiešām kļuvis par galveno terorisma avotu Eiropā. Taču vai tas kādā ziņā ir bīstamāks, nežēlīgāks, radikālāks par saviem pagātnes līdziniekiem ar citu idejisko ievirzi? Spridzināšanas 1980. gadā Boloņā (visticamāk, neofašistu roku darbs) vai 1995. gadā Omā Ziemeļīrijā (Patiesās īru republikāņu armijas veikums) bija tikpat slepkavnieciskas kā līdzīga Al-Qaeda akcija Madridē 2004. vai Dāiš sekotāju akcija šogad Briselē. Tikpat aukstasinīgi kā pērngad Parīzē slaktiņu sarīkojušie savus upurus apšāva “nelokāmā, nordiskā rakstura” īpašnieks Breivīks. Ir nācies dzirdēt viedokli, ka, atšķirībā no visām pagātnes radikālajām kustībām, islāma ekstrēmisms ir Eiropai svešs, šeit no ārienes “ievazāts”. Īsti nevaru piekrist, ciktāl Eiropa jau daudzus gadsimtus ir pastāvīgā kontaktā un mijiedarbībā ar islāma pasauli. Ievērojamas teritorijas Balkānos un Pirenejos ilgāku vai īsāku laiku ir atradušās muhamedāņu valdnieku varā, savukārt vēlākos laikos teju visas islāmticīgās zemes bija Eiropas lielvalstu kolonijas, protektorāti vai mandātteritorijas. Turcija, kam joprojām teorētiski ir iespēja kļūt par ES dalībvalsti, tapusi un augusi uz Eiropas un Āzijas sliekšņa, vienlīdz ietekmējoties kā no vienas, tā otras. Un vai tas, ka boļševisms ir Eiropas produkts, bet radikālais islāms – nav, padara Pasaules Padomju Sociālistisko Republiku Savienības utopiju kaut kādā ziņā pievilcīgāku par Vispasaules Kalifāta vīziju?

Radikālā islāma terorisma veidolā Eiropa ir sastapusies ar kārtējo draudu – līdzīgu citiem, ar kādiem tai nācies sastapties pagātnē. Tomēr tieši pēdējās desmitgadēs mūsu pasaules daļa ir mācījusies stāties pretī līdzīgām briesmām, turklāt uzturot un attīstot tālāk pilsonisko brīvību un tiesību principus. Un vēl – jebkura teroristu plosīšanās pagātnē un šodien ir bērnu spēlītes, salīdzinot ar to postu un ciešanām, ko mūsu pasaules daļai pagājušajā gadsimtā sagādājuši režīmi, kuru rašanās vadmotīvs bijis tāds “demokrātiski nevar”. Tāpēc šādi izteikumi no eiropieša mutes mani dara bažīgu drīzāk nekā jebkurš kārtējā orientālā bārdaiņa “džihāda” pieteikums.