Karmas bērni

"Atēnās apšaudē smagi ievainots policists."

LETA-AFP/DPA, 2009. gada 5. janvārī

Jaunatnes dumpji Grieķijā izdarījuši pakalpojumu mūsu vecajai labajai pasaulei. Vispirms, tie lieliski ilustrē 2008. gada rudens ekonomisko sabrukumu, kļūdami par dzelžainu apstiprinājumu Marksa shēmai, kur tā saucamā sociāli ekonomiskā “bāze” cieši saistīta ar politisko (un kultūras) “virsbūvi”. Vārdu sakot, ja kapitālistiskā ekonomika sāk buksēt, tad progresīvā jaunatne, jūtot, ka kaut kas nav kārtībā, sāk mētāties ar saviem bruģakmeņiem. Grieķijas notikumi dažiem kļuva par tādu kā mierinājumu: skat’, ne tikai mums, “nopietniem ļaudīm”, iet slikti - paskatieties uz šiem jautrajiem grieķiem! Trešie, dabiski, grieķu jandāliņus uztvēra ar lielu entuziasmu: fotogrāfi ņēma rokās kameras, reportieri izstiepa mikrofonus uz garām nūjām, bet visnejēdzīgākā mediju sabiedrības daļa - “eksperti” un “politologi” -, uz ātru roku ieskatījusies Vikipēdijā, sāka runāt par “melno pulkvežu” mantojumu, par grieķu politikas klaniem, neefektīvajām reformām un tā joprojām. Taisnība tam, kurš pajokojis, ka žurnālists - tas ir cilvēks, kurš sliņķiem pārstāsta Vikipēdiju...
Bet drošu faktu par notikušo Grieķijā nav daudz, lielākoties tā ir vispārīga informācija par valsts politisko iekārtu, tās sociālo struktūru, vēsturi, ekonomiku un kultūru. Jā, Grieķijā ir stipras kreiso, tai skaitā, komunistu, pozīcijas - to var apstiprināt jebkurš ārzemju tūrists, ievērojis raksturīgos lozungus uz sniegbaltajām sienām kādos paradīzes nostūros gan pie Egejas, gan Adrijas jūras. Jā, Grieķijā ilgi valdīja militārā hunta, kas tika gāzta gandrīz pirms 25 gadiem pēc masu, tai skaitā, jaunatnes, protestiem. Jā, šajā valstī ir augsts korupcijas, nekompetences un radu būšanas līmenis - arī to var apstiprināt vai ikviens ārzemju tūrists, kas tur bijis. Noticēsim zinātājiem uz vārda: vietējo policistu tikumi nav paši priekšzīmīgākie. Tiesa. Taču tas nekādi neizskaidro faktu, kāpēc mēnesi, ja ne ilgāk, jaunie cilvēki plosījās Grieķijas pilsētu ielās, meta policijai ar akmeņiem un “Molotova kokteiļiem”, grāva tirgotavas un kafejnīcas un pat niekojās ar šaujamieročiem. Teiksim, Portugālē arī valdījusi militārā hunta, arī tur tā tika gāzta, arī tur amatpersonas nav nevainojamas, pie tam atšķirībā no Grieķijas tur viens pedofils ir pakaļ otram. Un nekas, nekādu nemieru. Ikviens kārtīgs vēsturnieks var pateikt: tas, ko mēs uzskatām par kādu notikumu “cēloņiem”, ir vienīgi gandrīz uz labu laimi paņemti retrospektīvi izskaidrojumi. To lieliski zināja Ļevs Tolstojs: kāpēc Napoleons šo korpusu nosūtīja pa labi, bet šo - pa kreisi? Kāpēc viņš divas artilērijas baterijas izvietoja tieši šeit? Vai tam cēlonis bija iesnas? Vai militārais ģēnijs? “Diez vai pēdējais, - uz mūsu jautājumu atbildētu Tolstojs, - pēc notikuma par militāro ģēniju sauc apstākļu sakritību - to, kā mēs šos apstākļus redzam šodien, vairāk neko.” Tolstojam iznāk tā, ka sekas skrien cēloņiem pa priekšu, ir to nosacījums; precīzāk - tā nosacījums, ka mēs kādus notikumus nodēvējam (retrospektīvi) par cēloņiem.
Šī Tolstoja vēsturiskās cēlonības koncepcija - kas, no Rietumu cilvēka viedokļa, ir šausmīgi nihilistiska - attāli līdzinās tam, ko indiešu budisma filozofijā sauc par “karmisko efektu”. “Karmas” pašas par sevi, ko varētu izņemt no kabatas un uzrādīt ziņkārīgajam, nav un nevar būt. Tikai vērojums, “vēlāka atcerēšanās” var atklāt zināmu saistību starp pašreizējo vērotāja apziņas stāvokli un kādu iepriekšēju tā atrašanās vietu; atklājot šādu saistību, apziņa saka, ka šī saistība ir cēloniska un ka tā vēro “karmisko efektu”. Bez šādas procedūras, atkārtošu, karmas it kā nemaz nav.
Taču atgriezīsimies pie mūsu grieķu pūļa, ko pārņēmušas nepavisam ne budistu kaislības un izjūtas. Ikviens no šiem jaunajiem huligāniem (vai revolucionāriem - kā jums tīk) pateiks, ka dumpojas tādēļ, ka policisti vienkārši tāpat, bez kāda iemesla, nošāvuši pusaudzi. Ja jūs savam sarunbiedram pateiksiet, ka tas visdrīzāk bija nelaimes gadījums, ka lode nelaimīgajam jaunietim trāpīja rikošetā, ka nemieri, patiesību sakot, sākās jau pirms liktenīgā šāviena, tad viņš apveltīs jūs ar nicīgu skatienu (ja vien viņš jums kā valdības roklaižam neiekraus ar akmeni pa galvu). Ja jūs pajautāsiet par jaunatnes protestu cēloņiem kādam Grieķijas valsts ierēdnim, viņš jums atbildēs, ka to dara huligāni, jauni bandīti, kreisie, kurus pie tam vēl atbalsta Pasaules antiglobālistu internacionāle. Ja jūs viņam palūgsiet kādu pierādījumu šai starptautiskajai sazvērestībai (un arī kaut vai vienu īstu dumpinieka krimināllietu), tad viņš visdrīzāk gan ietupinās jūs karcerī. Tieši tāpat neizdosies jūsu saruna ar politologu vai pat pieklājīga līmeņa Eiropas politiķi. Viņi jums stāstīs par skolu celtniecības valsts programmas krīzi Grieķijā, par nepabeigto policijas un universitāšu reformu. Var jau arī tā izskaidrot, kāpēc dedzina tirgotavas, kur pārdod olīvas un recinu, taču vai tam piekristu tie, kuri dedzina, un tie, kurus dedzina?
Šeit jārunā par mūsdienu Eiropas politiskās apziņas skaidrojošo modeļu krīzi. Šajā gadījumā to vēl padziļina arī tas, ka šī apziņa ir tieši “politiskā”: proti, tā tiecas tos vai citus notikumus skaidrot kā politiskus, lai gan paši šo notikumu dalībnieki tos par tādiem neuzskata. Šīs slimības cēlonis meklējams 1968. gada Parīzes notikumos, kad kreisie savu protestu saprata kā apzināti nepolitisku (vienalga, kādu - seksuālu, kontrkultūras, estētisku), lai neizvērstu īstu revolūciju, no kuras viņi īstenībā baidījās. Bet kad vētrainais “68. gada maijs” noslēdzās ar būtiskām politiskām pārmaiņām, Kons-Bendits un kompānija pēkšņi “atcerējās”, ka viņi nodarbojušies tieši ar politiku, un mierīgi saņēma uzvarētāju laurus. Kopš tā laika jebkura jaunatnes jezga ar policiju tiek aplūkota “68. gada teksta” gaismā, un jebkuros šādos nemieros cenšas saskatīt revolūcijas aizmetņus. Bet velti. Mašīnu dedzināšanas Francijas pilsētās pirms pāris gadiem bija nevis politika, bet krimināla rīcība kopā ar rasu naidu. Par “politiku” to padarīja Francijas varasvīri un opozīcija. Bet kas šodien virza grieķu dumpiniekus? Vēlēšanās izvicināt rokas? Tieksme pēc cietsirdības? Garlaicība? Grūti pateikt. Labāk pajautāsim to kādam trakojošam futbola līdzjutējam.
P.S. Viss iepriekš teiktais nepavisam neatceļ to faktu, ka universitātes reformas ir jāīsteno, ka policistiem vajadzētu uzmanīgāk rīkoties ar šaujamieročiem, ka pret korupciju ir jācīnās, u.t.jpr.