Kas mūs dara laimīgus?

Vai nav lielisks piemērs, kā dzīvot un izbaudīt dzīvi? Tu esi bagāts, un naudu tu esi nopelnījis pats. Tev ir krietni pāri astoņdesmit, bet slimnīcā tu neesi pavadījis gandrīz nevienu dienu. Tavai sievai konstatēja vēzi, taču nu viņa ir vesela un tev līdzās - kā vienmēr, nu jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Kad tevi lūdz novērtēt savu laulību pēc 9 ballu sistēmas (pieņemot, ka 1 nozīmē “neciešama” un 9- “ļoti laimīga”), tu apvelc lielāko skaitli. Tev ir divi bērni, nu jau arī mazbērni. Kādā anketā tev vaicāts: “Ja jūs varētu nodzīvot savu dzīvi vēlreiz, kādas problēmas risināšanā (ja vispār) jūs lūgtu palīdzību un pie kā tad vērstos?” Tu raksti: “Es droši vien pats sevi mānu, taču laikam neko negribētu mainīt. "Kaut mēs varētu ņemt tavu nodzīvoto dzīvi, reducēt to līdz vienkāršu noteikumu kopumam un tad sistemātiski likt lietā!

Tā taču ir, vai ne?

Dosjē Nr. 47

Tu dzērumā burtiski nogāzies no kājām un nomiri. Tas nav gluži tas, uz ko šis pētījums savulaik orientējās.

Pērnruden cerībā, ka izdosies atrast laimīgas dzīves noslēpumu, es aptuveni mēnesi pavadīju Hārvarda universitātes Pieaugušo attīstības pētījuma arhīva telpā. Minētais projekts ir viens no visu laiku ilgākajiem garīgās un fiziskās labklājības pētījumiem. 1937. gadā sāktā veselīgu un sociāli adekvātu Hārvardas 2. kursa studentu (tie visi bija vīrieši) anketēšana izvērtusies par pētījumu, kas savu dalībnieku dzīvei seko jau vairāk nekā 70 gadu. No diskusiju vakariem Kembridžā līdz karadienestam Otrā pasaules kara gados, laulības dzīves laikā un pēc šķiršanās, būvējot spožas karjeras un piedzīvojot to sabrukumu (un tagad nu jau krietnu laiku baudot pelnītu atpūtu), šie vīrieši regulāri ieradušies uz medicīnisku izmeklēšanu, pildījuši psiholoģiskus testus, iesūtījuši anketas un atbildējuši uz jautājumiem klātienē. Mapes ar viņu datiem ir biezas kā neīsinātas vārdnīcas. Tās glabājas kādā Bostonas biroja ēkā, vienkāršā telpā ar slēgtiem skapīšiem, bēšu paklāju un dienasgaismas lampām. Istaba ir pilna ar daudzus desmitus gadus ilguša socioloģiska pētījuma darba rīku paliekām; te ir gan kaudze milzīgu datu izdruku, gan 70. gadu rakstāmmašīna un Macintosh PowerBook klēpja dators (aptuveni 1993. gada modelis). Trūkst vienīgi IBM perfokaršu, ko senākos laikos izmantoja datu apstrādei.

Psihiatrs Džordžs Valjants 42 gadus bijis šo dzīvju galvenais kurators, pārdzīvojumu galvenais pētnieks un secinājumu galvenais analītiķis. Viņa paša dzīve tiktāl savijusies ar pētījumu - un pētījums tādā mērā kļuvis par viņa prāta augli -, ka vienu bez otra izprast vairs nav iespējams. Tagad Valjants tuvojas pensijai (viņam ir 74 gadi), bet pētījuma objekti - mūža galam (tai aptuveni pusei, kas vēl palikuši starp dzīvajiem, ir tuvu 90), un šis būtu īstais brīdis pievērsties tiklab vienam, kā otriem. Šādā nolūkā man tika dota bezprecedenta atļauja piekļūt datiem, kas parasti ir tikai un vienīgi sociologu rīcībā.

Vēl jaunībā Valjants iemīlējās longitudinālā pētījuma metodē, kas ilgstoši seko salīdzinoši nelieliem izpētes paraugiem. 1961. gadā Valjants - toreiz klīniskais ordinators Masačūsetsas Garīgās veselības centrā - ieinteresējās par diviem maniakālās depresijas slimniekiem; abiem pacientiem pirms 25 gadiem bija uzstādīta neārstējamas šizofrēnijas diagnoze. Viņš ievāca ziņas par citiem šizofrēnijas remisijas gadījumiem un pieprasīja attiecīgās slimības vēstures. “Dati nebija apkopoti pētījuma vajadzībām,” viņš stāstīja, “taču tā bija aktuāla informācija, brīva no kļūdām, ko pieļauj cilvēka atmiņa, un izkropļojumiem, kas rodas, atstāstot vēsturi no šodienas viedokļa.”

1967. gadā, pabeidzis vēl vienu - līdzīgu - pētījumu, Valjants nejauši uzgāja Hārvardas projektu un apstulba. “Šāda iespēja iedziļināties cilvēku dzīves gājumā tik daudzu gadu desmitu garumā - tas bija tikpat kā ielūkoties Palomara kalna observatorijas teleskopā.” Reiz, drīz pēc pievēršanās šo datu izpētei, viņš pētījumu pieminējis sarunā ar savu psihoanalītiķi. Rādot arhīva skapju atslēgu, Valjants viņam teicis: “Manā rīcībā nu ir Fortnoksas atslēga.”

Tieši šāda bravūra Hārvardas pētījumam bijusi raksturīga jau kopš pirmās dienas. Projekta pamatlicēji bija tā garīgais tēvs Ārlijs Boks - mediķis, Hārvarda universitātes veselības aprūpes dienesta vadītājs 30. gados - un viņa aizbildnis, lielveikalu magnāts Viljams Grānts. 1938. gadā Boks pasludināja, ka pētnieciskā medicīna pārlieku daudz uzmanības veltījot slimiem cilvēkiem un ka, saskaldot cilvēka organismu simptomos un slimībās, kas pēc tam tiek pētītas caur simtiem mikrospecialitāšu lupām, nevar atrast atbildi uz jautājumu, kas cilvēkam vispār būtu jādara, lai labi dzīvotu. Viņš nolēma sava pētījuma datus smelties no studentiem, kas “spējīgi stāvēt paši uz savām kājām”, un analizēt spēkus, kuru darbības rezultātā izveidojušies visādā ziņā normāli jauni vīrieši. “Norma,” saskaņā ar Boka definīciju, ir “tā emocionālu pārdzīvojumu un fizioloģisku faktoru kombinācija, kuru tās kopumā parasti mēdz uztvert kā izdevušos dzīvi.”

Boks savāca komandu, kurā bija pārstāvēta medicīna, fizioloģija, antropoloģija, psihiatrija, psiholoģija un sociālie dienesti; starp viņa konsultantiem bija tādi spīdekļi kā psihiatrs Ādolfs Meijers un psihologs Henrijs Marejs. Izskatījuši Hārvardas studentu veselības kartes, akadēmiskos rezultātus un universitātes dekāna ieteikumus, viņi izraudzījās 268 jaunekļus, lielākoties no kursiem, kam universitāti vajadzēja beigt 1942., 1943. un 1944. gadā, un novērtēja viņus visos iespējamos aspektos un ar visiem tolaik pieejamajiem zinātniskajiem instrumentiem.

Izsmeļošas medicīniskās izmeklēšanas gaitā tika pārbaudīts viss, sākot ar svarīgāko orgānu funkcijām un beidzot ar pienskābes līmeni pēc piecām minūtēm uz slīdceliņa. Ar jaunas iekārtas - elektroencefalogrāfa - palīdzību zinātnieki mērīja smadzeņu elektrisko aktivitāti un no iegūtās līkloču līnijas pūlējās izsecināt pētījuma dalībnieku raksturus. Sociālie darbinieki apmeklēja studentus mājas, rūpīgi pierakstot ne tikai ziņas par katra zēna attīstību - kad beidzis slapināt gultā, kā uzzinājis par seksu -, bet arī vecāku un citu ģimenes locekļu datus. Jaunie ļaudis tulkoja Roršaha traipus, iesniedza rokraksta paraugus grafoloģiskai analīzei un ilgstoši sarunājās ar psihiatriem. Viņi izģērbās kaili, lai “antropometriskās” analīzes vajadzībām varētu izmērīt ikkatru viņu ķermeņa dimensiju (tika uzskatīts, ka pēc auguma proporcijām iespējams noteikt cilvēka rakstura pamattipu).

Daudzi longitudināli pētījumi piedzīvo galu, vēl lāgā pat nenobrieduši, jo to finansētāji prasa ātrus rezultātus. Grānts nebija nekāds izņēmums. Viņam pietika pacietības apmēram desmit gadiem; šajā laikā darbiniekiem bija iespēja izsūtīt vīriešiem sīki izstrādātas gada anketas, rīkot apspriedes un publicēt veselu pētījumu lavīnu un vairākas grāmatas. Tad naudas straumīte apsīka. 40. gadu beigās, ieinteresējies par projektu, Rokfellera fonds noalgoja antropoloģi vārdā Mārgareta Lantisa; viņa apciemoja visus pētījuma dalībniekus, kuriem vien izdevās sadzīt pēdas (gandrīz visus). Tomēr 50. gadu vidū pētījums vairs tik tikko turējās pie dzīvības. Darbinieki izklīda kur kurais, un projekts palika viena paša Hārvardas Veselības aprūpes dienesta psihologa Čarlza Makartūra pārziņā. No pilnīgas iznīkšanas to izdevās paglābt, uzdodot jautājumus par smēķēšanas paradumiem un iecienītajām cigarešu markām - tas bija reveranss jaunā sponsora, kompānijas Philip Morris priekšā. Kādā anketā pat bija iekļauts šāds jautājums: “Ja jūs nekad mūžā neesat pievērsies smēķēšanai, kādi tam bijuši iemesli?”

Tomēr Valjants aizrāda, ka longitudināli pētījumi, tāpat kā vīns, ar gadiem kļūst tikai labāki. Grānta pētījuma dalībniekiem sasniedzot pusmūžu - viņu piektais gadu desmits aizritēja 60. gados -, daudzi no viņiem guva iespaidīgus panākumus. Četri no bijušajiem studentiem kandidēja ASV Senāta vēlēšanās. Viens strādāja ASV prezidenta kancelejā, un viens kļuva par ASV prezidentu. Viņu vidū bija arī populārs rakstnieks (Valjants precizē, ka tas nebija Normans Meilers, kurš gan arī Hārvardu absolvējis 1943. gadā). Taču šo žilbinošo panākumu ēnā slēpās arī tumšākas notis. Jau 1948. gadā 20 dalībniekiem bija konstatētas nopietnas psihiskas problēmas. 50 gadu vecumā jau gandrīz trešdaļa kādā savas dzīves posmā bija atbilduši Valjanta definētajiem garīgas slimības kritērijiem. Zem šīs Hārvardas elites locekļu tvīda žaketēm pukstēja raižu māktas sirdis. Ārlijs Boks to vienkārši nespēja aptvert. “Kad es viņus izvēlējos, viņi visi taču bija normāli,” viņš teicis Valjantam 60. gados. “Tad jau laikam psihiatri viņiem sačakarējuši smadzenes.”

Dosjē Nr. 141

Kas ar tevi notika?

Tu uzaugi tikpat kā pasakā - smalkā lielpilsētas namā ar 11 istabām un trim vannām. Tavam tēvam bija ārsta privātprakse, un viņš pelnīja krietnu naudiņu. Universitātes otrajā kursā tu viņu aprakstīji kā gādīgu, asprātīgu un pacietīgu cilvēku. “Reizi pa reizei bērni pamanās viņu nokaitināt, ” tu rakstīji, “taču bez iemesla viņš nekad neskaišas. ” Tava māte gleznoja un darbojās ietekmīgu organizāciju valdēs. Tu teici, ka viņai esot “mākslinieciska daba” un pilsoniski aktīva attieksme pret dzīvi.

Bērnībā tu nodarbojies ar visiem iespējamiem sporta veidiem, biji mīļš pret abām māsām un mīlēji baznīcu. Jūs ar vēl dažiem puikām no svētdienas skolas (nodarbības notika jūsu mājās) vācāt ziņas par citām apkārtnes ģimenēm, katru gadu izvēloties vienu, kurai uzdāvināt lielu grozu ar Ziemassvētku gardumiem un dāvaniņām. Kad vietējā atkritumu savācēja sieva uzzināja, ka tu esi saslimis ar bērnu trieku, viņa sāka raudāt. Taču tu pilnībā izveseļojies - citādi vienkārši nevarēja būt. “Neizdevās konstatēt nekādas vērā ņemamas problēmas, ”pēc tikšanās ar tavu ģimeni secināja pētījumā iesaistītais sociālais darbinieks. “Mājās valda laimes un saskaņas pilna gaisotne.”

Hārvardā tu turpināji izcelties. Par tevi rakstīja: “Šis dalībnieks, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits no Grānta pētījumā iekļautajiem jaunekļiem, iemieso izcilai personībai raksturīgas iezīmes: noturību, prāta spējas, veselo saprātu, veselību, izteiktu mērķtiecību un uzticību ideāliem. ” Īsi sakot, tu viņus pilnībā apbūri. Pēc neilga dienesta gaisa karaspēkā - “tas viss bija kā spēle, ” tu sacīji - sekoja darbs aprūpes sfērā. “Mūsu dzīve ir kā tie talanti līdzībā par trim kalpiem, ” tu rakstīji. “Tā mums uzticēta tikai uz laiku, un mums ir iespēja un gods pēc iespējas labāk likt lietā šo dārgo dāvanu. ”

Un kas notika pēc tam? Tu apprecējies un pieņēmi piedāvājumu strādāt ārzemēs. Tu sāki smēķēt un iedzert. 1951. gadā - tev bija 31 gads - tu rakstīji: “Man šķiet, ka būtiskākais, ko atklājis mans psiholoģiskais pašportrets, ir skaidrākas man raksturīgās slēpta naidīguma izpausmes. Agrā jaunībā es lepojos ar to, ka tādas man nepiemīt - droši vien tāpēc, ka šīs emocijas bija paslēptas pārāk dziļi, un es baidījos tās atzīt. ” Ap 35gadu vecumu tu biji tikpat kā pazudis no redzeslauka. Tu pārstāji aizpildīt anketas.

“Lūdzu, lūdzu [...], dodiet mums kādu ziņu, ” 1967. gadā tev rakstīja Dr. Valjants. Tu atbildēji, ka uzmeklēšot viņu Kembridžā un aizsūtīšot arī pēdējo anketu. Taču tam sekoja ziņa, ka tu esi miris pēkšņā nāvē.

Valjants sadzina pēdas tavam psihoterapeitam. Viņš pastāstīja, ka tev, šķiet, bijušas grūtības kļūt pieaugušam. Tev bijis romāns ar meiteni, kuru viņš uzskatīja par psihopāti. Tu pamazām sāki izskatīties arvien nekārtīgāks. Tēvu tu biji sācis aprakstīt kā tirānisku un atsvešinātu cilvēku, bet māti - kā valdonīgu sievieti. Viņa likusi tev justies kā jūsu brīnišķīgās ģimenes melnajai avij. Izrādās, ka tavi vecāki bija izšķīrušies.

Pēdējā laikā tu nekur neesot radis sev miera, Valjantampastāstījis kāds no taviem draugiem. Tu esot “vienkārši klaiņojis” pa dzīvi, reizēm uzņemoties vadīt psiholoģiskās palīdzības grupas, bieži vien piedalotiespretkara demonstrācijās. Tev šad un tad uznākušas sengrieķu un romiešu dzejas deklamācijas lēkmes. Tu dzīvoji peldošā mājā. Tu smēķēji zālīti. Bet tu neesot zaudējis savu brīnišķīgo humora izjūtu. “Viens no mulsinošākajiem un apburošākajiem cilvēkiem, kādus es savā mūžā esmu sastapis, ” teica tavs draugs. Ja ticam nekrologam, tu esi bijis īsts zvēra vecis - kara varonis, miera cīnītājs, beisbola fans.

Visā, ko Valjants publicējis - un, pēc iepriekšējas vienošanās, arī šajā rakstā -, Grānta pētījuma dalībnieki paliek anonīmi. (Pat dosjē numuri ir mainīti.) Daži sevi publiski identificējuši - ieskaitot Benu Bredliju, ilggadīgo Washington Post redaktoru. Arī Džons F. Kenedijs bija viens no grāntiešiem, taču viņa dosjē jau pirms daudziem gadiem tika iznests no pētījuma biroja un slēgts līdz 2040. gadam. Ironiskā kārtā tieši arhīvā ieraudzītais paziņojums par dosjē slēgšanu ļauj man apstiprināt, ka Dž.F.K. tiešām bijis projektā iesaistīts.

Protams, Kenediju - cilvēku, kurš mantojumā saņēmis neslēptas privilēģijas, sadzīviskas asprātības un fiziskas enerģijas iemiesojumu, kuru aizkulisēs patiesībā bija novārdzinājusi slimība - nevarētu gluži piesaukt kā “normāla cilvēka” piemēru. Un tieši tur jau tas āķis. Pētījums sākās ar domu, ka cilvēka dzīvi iespējams izklāt uz mikroskopa priekšmetstikliņa. Taču izrādījās, ka tā ir pārāk liela, pārāk dīvaina, pārāk pilna ar smalkām niansēm un pretrunām, lai iekļautos kādā vienkāršā priekšstatā par “izdevušos dzīvi”. Ārlijs Boks savulaik meklēja binārus secinājumus - jā un nē, labi un slikti. Taču atziņas, kas paliks pēc pētījuma, būs paradoksālas - ne tikai attiecībā uz pašas dzīves saturu (visiedvesmojošākie panākumi bieži izrādījās gūti smagā cīņā ar grūtībām), bet arī uz metodi: lai šis zinātniskais projekts, tik ass kā skalpelis, atdzīvotos, nepieciešams stāstnieks, kurš pieliktu savu nogludinošo, izlīdzinošo roku.

Džordža Valjanta personā Grānta pētījums atrada savu stāstnieku, savukārt Valjants šajā projektā sastapās ar datu un tekstu kopumu, kas bija kā radīts viņa neparastajam talantam. Džordžs Valjants ir garš vīrs ar čerkstošu balsi, sirmiem matiem un acīm, kas spēj izstarot nevaldāmu prieku un dziļas skumjas; vecbagātnieku ģimenes karaliskā stāja viņā sakausēta ar psihiatra emocionālo tiešumu un ģēnija cienīgu izklaidību. (Kāds kolēģis atceras, kā reiz 80. gados Valjants ieradies darbā istabas čībās.) Gluži kā daudziem no tiem, kuru dzīves pētīšanai Valjants pievērsies, arī viņa talantus slīpējušas paša vajadzības un sāpes. Viņš dzimis 1934. gadā un bērnību Lielās depresijas gados pavadījis, paša vārdiem runājot, “Dieva svētītā vidē”: namā ar auklīti, istabeni un virēju; tomēr ģimenei nekad neesot bijis tik daudz naudas, ka “būtu neticībā jāblenž uz avīžu rakstiem par akciju cenu krišanos biržā”. Viņa vecāku mīlas stāsts bija gluži kā no romāna norakstīts. Viņi iepazinās Mehiko; viņa bija ietekmīga amerikāņu baņķiera meita, viņš - daudzsološs arheologs, kurš strādāja pirmskolumba ēras acteku izrakumos. Kad Džordžam bija divi gadi, tēvs “pameta Indianas Džounsa dzīvi un kļuva par “uzvalku””, vispirms kuratora postenī Amerikas dabas vēstures muzejā Ņujorkā, pēc tam - Pensilvānijas universitātes muzejā Filadelfijā, direktora amatā. Dēls stāsta, ka viņš bijis lieliski izglītots cilvēks, kurš reti izrādījis šaubu vai nomāktības pazīmes. Taču kādā 1945. gada svētdienas pēcpusdienā Džordžs Klaps Valjants, tolaik 44 gadus vecs, pēc diendusas izgāja pagalmā. Sieva viņu atrada baseina malā; līdzās mētājās revolveris. Viņa vecākajam dēlam un vārdabrālim, pēdējam, kurš tēvu bija redzējis vēl dzīvu, bija 10 gadi.

Traģēdiju tūdaļ ievīstīja klusēšanas plīvurā, sak, “pēc iespējas ātrāk atstāsim to visu aiz muguras”. Valjanta māte aizveda bērnus uz Arizonu. “Māju mēs tā arī nekad vairs neieraudzījām,” stāsta Džordža jaunākais brālis Henrijs. “Arī piemiņas dievkalpojumā mēs nepiedalījāmies.” Pagātne tika nogriezta kā ar nazi.

Pagāja daži gadi, un no Hārvardas pienāca tēva kursa jubilejas gadagrāmata, iesieta sarkanos audekla vākos. Džordžs pie tās sēdēja dienām ilgi, kā noburts pētot fotogrāfijas un vārdus, kas rādīja, kā universitātes studenti pāris rindkopu gaitā pārvēršas par 47 gadus veciem vīriešiem. Tā sākās Valjanta interese par longitudināliem pētījumiem - sēkla bija iesēta, un tā uzdīga vairākus gadu desmitus vēlāk, ordinatūras laikā. Un vēlāk viņš uzgāja savu zelta dzīslu Hārvarda universitātes pētījuma arhīvā. Bija 1967. gads; Grānta pētījuma dalībnieki sāka pulcēties uz savu kursu jubilejas salidojumiem. Valjantam bija 33 gadi. Savu turpmāko mūžu viņš pavadījis, sekojot šo vīriešu dzīvēm, un domā tam veltīt arī visu, kas viņam vēl atlicis.

Pētījuma vajadzībām būtiska izrādījās Valjanta izglītība un paša sarežģītais raksturs. Pēc bakalaura studiju gadiem (to laikā viņš rakstīja universitātes humoristiskajam žurnālam Lampoon un mācījās vēsturi un literatūru), Hārvardas Medicīnas skolas un ordinatūras Masačūsetsas Garīgās veselības centrā Valjants iestājās Bostonas Psihoanalīzes institūtā, ko pats dēvē par Freida ideju templi. Tur viņš apguva ortodoksālo pieeju, kas paredz literāri tulkot katra cilvēka dzīvi - pielietot teoriju, padziļināti lasot individuālus gadījumus. Taču viņš pievērsās arī uz datiem balstītai eksperimentālai zinātnei, tajā skaitā divus gadus laboratorijā pētot baložu un pērtiķu nervu transmisijas procesus. Tur Valjants iemācījās izmantot biheiviorista B.F. Skinera “kumulatīvo biheiviorālo reģistrētāju”, instrumentu, kurš cilvēka uzvedību, sadalītu pa minūtēm, stundām vai dienām, atspoguļo diagrammā.

Psihoanalīzei piemīt zināma traģiska nokrāsa; “normalitātes” jēdzienu Freids noraidīja, nosaucot par “ideālu fikciju”; plaši citēts ir viņa izteikums par cerībām pārvērst pacientus no histēriskiem cietējiem par ikdienišķi nelaimīgiem cilvēkiem. Mūsdienu sociālā zinātne, tieši otrādi, balstīta uz pārgalvīgi optimistisku pārliecību, ka dzīves noslēpumus iespējams atsegt visā to godībā. Valjants ir traģēdijā marinēts optimists - ne tikai personīgajā dzīves pieredzē, bet arī mākslinieciskajā un literārajā gaumē. Pie sienas virs viņa rakstāmgalda pielikta kādreizējo ordinatoru grupas atklātā vēstule sekotājiem; tajā ieteikts jau laikus sagatavoties Valjanta “miglainajām literārajām atsaucēm”, izlasot Tenesija Viljamsa “Stikla zvērnīcu”, Artūra Millera “Komivojažiera nāvi” un Henrika Ibsena “Leļļu namu”. Valjants mīl arī Dostojevski, Tolstoju un Čārlza Adamsa melnos komiksus par Adamsu ģimeni. Saviem bērniem viņš savulaik mēdzis lasīt priekšā dzejoli par bezrūpīgu lāču cilti, kas dzīvojusi tādā kā Ēdenē - līdz uzradušies citi, noplukušāki, bet apķērīgāki, un pirmajiem uzkundzējušies. “Šis stāsts mani vienmēr noveda līdz asarām,” atceras viņa meita Anna Valjanta. “Tētim likās, ka tas ir smieklīgi. Man liekas, viņam toreiz kaut kādā veidā palīdzēja tā atskārsme, ka manī dzejolis izraisa tik emocionālu reakciju. Viņš pats uz to raudzījās apmēram tā:

“Nu, tāda ir dzīve.””

Neraugoties uz to, ka Valjants ar tādu baudu izbaksta caurumus nevainīgā ideālismā, viņa paša optimistisko temperamentu vislabāk raksturojot stāstiņš par kādu tēvu, kurš Ziemassvētku vakarā viena dēla zeķē ieliek smalku zelta pulksteni, bet otra - čupiņu zirgābolu. Nākamajā rītā pie viņa ierodas pirmais dēls un drūmi saka: “Tēt, tiešām nezinu, ko es iesākšu ar tādu pulksteni. Tas ir tik trausls. Tas taču var saplīst!” Otrs zēns laimīgs pieskrien pie tēva: “Tēti, tēti! Ziemassvētku vecītis man atnesis poniju! Es tikai nevaru to atrast!”

Šajā stāstā ietverta Valjanta pieejas būtība. Viņa galvenais jautājums nav vis - cik daudz vai maz grūtību šie cilvēki savā dzīvē sastapuši, bet gan - kā (un ar kādiem rezultātiem) viņi uz nepatikšanām reaģējuši. Prizma, caur kuru viņš galvenokārt interpretē datus, ir psihoanalītiskā “adaptācijas” metafora, citiem vārdiem - neapzināta reakcija uz sāpēm, konfliktiem vai neziņu. Šo jēdzienu, pamatojoties uz tēva darbiem, formalizējusi Anna Freida; viņai adaptācija (saukta arī par “pašaizsardzības mehānismu”) ir tās neapzinātās domas un rīcība, kas veido vai kropļo - atkarībā no tā, vai jūs to vērtējat pozitīvi vai negatīvi - cilvēka realitāti.

Valjants pašaizsardzības mehānismus skaidro kā elementāra bioloģiska procesa garīgo ekvivalentu. Piemēram, kad mēs sev iegriežam pirkstā, asinis sarec; tā ir ātra un neapzināta reakcija, kas uztur homeostāzi. Tieši tāpat, sastopoties ar lielāku vai mazāku pārbaudījumu - mātes nāvi vai pārrautu kurpju saiti -, pašaizsardzības mehānisms ļauj mums izpeldēt no emocionāla muklāja. Un tieši tāpat, kā asiņu sarecēšana var gan paglābt mūs no noasiņošanas, gan aizsprostot vainagartēriju un izraisīt sirdslēkmi, tā arī pašaizsardzības mehānisms var būt mūsu glābiņš vai posts. Valjanta taksonomija šādus mehānismus iedala četrās kategorijās, sarindojot secībā no pašiem bīstamākajiem līdz noderīgākajiem.

Uz zemākā pakāpiena atrodas neveselīgās - “psihopātiskās” - adaptācijas: paranoja, halucinācijas, lieluma mānija; lai gan tās reizēm padara realitāti ciešamāku cilvēkam, kurš tās izmanto, tomēr visiem pārējiem šķiet “vājprātīgas”. Vienu līmeni augstāk ierindojas “bērnišķīgas” adaptācijas: scēnu rīkošana, pasīvā agresija, hipohondrija, projicēšana un fantazēšana. Tās nav tik izolējošas kā psihopātiskās adaptācijas, tomēr ir šķērslis patiesai intimitātei. “Neirotiskie” pašaizsardzības mehānismi ir bieža parādība “normāliem” cilvēkiem. Pie tiem pieder intelektualizēšana (elementārākās dzīves parādības tiek pārveidotas par formālas domāšanas objektiem), disociācija (izteikta, taču bieži vien īslaicīga atsvešināšanās no paša jūtām) un apspiešana, kas, runājot Valjanta vārdiem, var izpausties kā “šķietami neizskaidrojama naivitāte, atmiņas zudums vai nespēja piereģistrēt kāda konkrēta maņu orgāna sūtīto informāciju.” Pie veselīgākajām jeb “brieduma” adaptācijām pieder altruisms, humors, anticipācija (gatavošanās uz nākotnē paredzamu diskomfortu), nomākšana (apzināts lēmums atlikt reakciju uz kādu impulsu vai konfliktu, pie kā iespējams atgriezties piemērotākā brīdī) un sublimācija (jūtu izpaušana kādā citā sfērā, teiksim, “izlādējot” agresiju sportā vai iekāri - romantiski aplidojot jūtu objektu). Atšķirībā no Annas Freidas, kura pašaizsardzības mehānisma pirmsākumus atrod bērna pirmajos seksuālajos konfliktos, Valjants uzskata, ka adaptācijas gluži dabiski izaug no dzīves pieredzes sagādātajām sāpēm un tālāk tiek izspēlētas visā turpmākajā dzīves gaitā. Aplūkosim kaut vai Valjanta piedāvāto divu Grānta pētījuma dalībnieku salīdzinājumu; viņš šos cilvēkus publikācijas nolūkiem nodēvējis par Deividu Labsirdi un Karltonu Gausdieni. Abi uzauguši bailīgi un vientuļi. Labsirdis nācis no melnstrādnieka ģimenes; viņa tēvs ir aizspriedumains alkoholiķis, bet māte - “ļoti nervoza, viegli aizkaitināma, bažīga un mūžam raižu nomākta”. Gausdienis ir turīgāks, viņš audzis pārtikušā priekšpilsētā; tomēr arī viņa tēvs ir alkoholiķis, bet māte cieš no smagas depresijas, un dēls baidās, ka viņa varētu izdarīt pašnāvību. Turpmākajās dzīves gaitās Labsirdis kļuvis par īstu pilsoņu tiesību kustības līderi - tātad, apgalvo Valjants, meistarīgi pratis izmantot tādus pašaizsardzības mehānismus kā sublimācija un altruisms. Ap 50 gadu vecumu neatkarīgi vērtētāji ierindojuši Labsirdi Grānta pētījuma dalībnieku pirmajā piektdaļā pēc psihiskās līdzsvarotības rādītāja. Gausdienis, turpretim, palicis starp pēdējiem - viņš ir ārsts, kurš pametis privātpraksi, lai strādātu valsts slimnīcā, un trīskāršs šķirtenis, kurš sāpes remdē ar alkohola un medikamentu palīdzību. Valjants saka, ka Gausdienis izmantojis disociāciju un projicēšanu, tātad, attiecīgi, “neirotiskos” un “bērnišķīgos” pašaizsardzības mehānismus. Pusmūžā kļuvis atkarīgs no pretsāpju līdzekļiem, Gausdienis 53 gadu vecumā izdarījis pašnāvību. Labsirdis nodzīvoja līdz 70. Valjants gan piebilst, ka “brašais majors” mūža nogalē pamazām kļuvis par flegmatisku un miesās dūšīgu ģenerāli, taču nekrologā Labsirdis tik un tā cildināts kā pilsoņu tiesību aizstāvju varonis.

Vairākums psiholoģijas skolu pretstata “veselības paradīzi” un “slimības ēnu valstību”. Sociofobija tiek nošķirta no vienkāršas kautrības, bet depresija definēta kā “kļūdas kognitīvajā procesā”. Valjanta darbs šajā ziņā ir atsvaidzinoša pārmaiņa. “Liela daļa no tā, kas tiek saukts par psihiskām slimībām, gluži vienkārši atspoguļo “nesaprātīgu” pašaizsardzības mehānismu lietojumu,” viņš raksta. “Ja mēs tos izmantojam pareizi, mūs atzīst par garīgi veseliem, apzinīgiem, asprātīgiem, radošiem un altruistiskiem. Ja mēs tos liekam lietā neadekvāti, psihiatrs uzstāda mums diagnozi, kaimiņi sūdzas, ka esam nepatīkami cilvēki, bet sabiedrība nosoda par amorālu dzīvesveidu.”

Šādu skata punktu pasaka priekšā pati ilgtermiņa pieeja. Klīniķi koncentrējas uz konkrētas problēmas risināšanu konkrētajā brīdī. Valjants vairāk atgādina biogrāfu, kurš mēģina atrast sakarības veselā dzīves gājumā - vai, tverot vēl plašāk, antropologu vai dabas pētnieku, kurš vēlas izprast veselu ēru. Labā ziņa Valjanta izpratnē ir tāda, ka slimībām - un arī cilvēkiem - ir sava “dabas vēsture”. Galu galā, daudzas “psihopātiskās” adaptācijas ir gluži parasta lieta pavisam maziem bērniem, bet “bērnišķīgās” adaptācijas mums vitāli nepieciešamas dažos turpmākajos bērnības gados; vēlāk, cilvēkam pieaugot, tās parasti tiek atmestas. Pusaudžu gados Grānta pētījuma dalībnieki biežāk lietoja “bērnišķīgos” pašaizsardzības mehānismus, bet pusmūžā tendence izmantot “brieduma” adaptācijas bija jau četrreiz lielāka, ar gadiem turpinot pieaugt. Valjants konstatējis, ka vecumā no 50 līdz 75 gadiem arvien vairāk dominē altruisms un humora izjūta, bet bērnišķīgās adaptācijas kļūst arvien retākas.

Tas nozīmē, ka ieskats vienā atsevišķā dzīves momentā var būt dziļi maldinošs. Divdesmitgadīgs jauneklis, kurš šķiet tīrais altruisma iemiesojums, var izrādīties emocionāls brīnumbērns. Tikpat labi iespējams, ka viņš vienkārši mēģina izvairīties no tiešas saskarsmes ar realitāti, kurai (vienlaikus pret to nocietinoties) tuvojas viņa vienaudži. Otra galējība - šķietami dzīves ievainots divdesmitgadīgs jaunietis, kurš, iespējams, pāragri sācis tuvoties briedumam.

Dosjē Nr. 158

Tu biji izskatīgs, draudzīgs puisis ar strādnieku šķiras saknēm un pētījuma darbiniekiem šķiti apmierināts ar dzīvi, līdzsvarots un sabiedrisks. “Mans vispārējais iespaids ir tāds, ka šis zēns izrādīsies normāls un garīgā ziņā veselīgs - samērā dinamiska un pozitīva personība, ” ziņoja psihiatrs.

Pēc universitātes ieguvis papildus akadēmisko grādu, tu sāki strauji kāpt pa profesionālās karjeras kāpnēm. Tu apprecējies ar brīnišķīgu meiteni, un jūs abi mēdzāt izklaidēties, spēlējot klavieres četrrocīgi. Cits pēc cita pasaulē nāca pieci bērni. Vaicāts par darbu izglītībā, tu atbildēji: “Tas, ar ko es nodarbojos, nav darbs, tas man ir tīrais prieks. Es zinu, ko nozīmē īsts darbs. ”25gadu vecumā uz jautājumu, vai tavā dzīvē ir kādas “personīgas vai emocionālas problēmas (arī seksuālas)”, tu atbildēji: “Nē. [..] Kā teiktu Platons vai kāds no jūsu psihiatriem, es šobrīd “esmu uz viļņa”. Lasot tavu dosjē, šķiet, ka tu esi bijis apķērīgs, prātīgs un strādīgs. “Šis cilvēks pasaulei vienmēr rāda laipnu seju, ” apciemojis tevi mājās, 1949. gadā atzīmēja Dr. Hīts. No tavas tā gada anketas viņam palicis iespaids, ka darbā tev “ne viss ir gluži apmierinoši”. Taču tu ne par ko nesūdzējies. Pēc sarunas jūsu 25. jubilejas salidojumā Dr. Valjants tevi raksturoja kā “stabilu zelli”.

Pagāja divi gadi, un tu 49 gadu vecumā kļuvi par liela institūta vadītāju. Spriedze bija jūtama uzreiz. Ailē “īss darba pienākumu apraksts” tu ierakstīji: “ATBILDĪGS PAR VISU/VAINĪGS PIE VISA”. Un piemetināji: “Lai ko es darītu [..], man nekad nav taisnība. [..] Mēs visi esam kā kartona pīles šautuvē. Kura tuvāk, tā derēs. ” It kā nepietiktu ar sarežģījumiem darbā, tavai mātei bija trieka, bet sievai konstatēja vēzi. Nostrādājis trīs gadus, tu iesniedzi atlūgumu - pirms tevi paguva atlaist.

Tev toreiz bija 52 gadi, un citu darbu tu vairs nemeklēji. (Virs ūdens tu turējies, pateicoties ienākumiem no akcijām un pensijai.)

Pēc septiņiem gadiem Valjants ar tevi atkal satikās: “Viņš turpināja pārdzīvot savu aiziešanu no darba. ” Pagāja vēl četri gadi, un tu turpināji par to runāt. Vēl pēc četriem gadiem: “Likās, ka laiks apstājies brīdī, [kad viņš aizgāja no darba]”. “Brīžiem man pat uzmācās šaubas, vai viņam visi mājās, ” rakstīja Dr. Valjants. Tava pirmā sieva bija mirusi, bet pret otro tu izturējies kā pret “labi ievalkātu vecu kurpi”.

Tomēr tu pats sevi dēvēji par laimīgu cilvēku. Kad tev bija 74gadi, anketā bija vaicāts: “Vai esat kādreiz juties tik nomākts, ka itin nekas nespētu jūs iepriecināt'?”, piedāvājot atbilžu variantus: visu laiku, reizēm, nekad. Tu apvilki “nekad”.

“Vai esat juties mierīgs un apskaidrots?” Tu apvilki “visu laiku”. Vēl pēc diviem gadiem: “Daudzi cer ar gadiem kļūt gudrāki. Vai varat piemēra pēc minēt kādu gudru atziņu, pie kuras esat nonācis, un aprakstīt, kā jūs pie tās esat nonācis?” Tu rakstīji, ka, bērnībā izslimojis bērnu trieku un difteriju, neesot zaudējis cerību no jauna piedalīties sporta sacensībās. “Nekad jau iepriekš nedomā piedzīvot zaudējumu. Ja tā gadās, neraudi. ”

Kas ļauj cilvēkiem turpināt strādāt un mīlēt vēl sirmā vecumā? Grānta pētījuma dalībniekiem sasniedzot pensijas gadus, Valjants, kurš viņu gaitām bija sekojis nu jau ceturtdaļgadsimtu, uzskaitīja septiņus svarīgākos faktorus, kas sola iespēju novecot veselīgi - tiklab fiziski, kā psiholoģiski.

Viens no tiem ir brieduma pašaizsardzības mehānismu pārsvars. Pārējie - izglītība, stabila laulība, atturēšanās no smēķēšanas, mērenība attiecībās ar alkoholu, zināma fiziska slodze un veselīgs svars.

Kādiem faktoriem nav nozīmes? Te nu Valjants sastapies ar zināmiem pārsteigumiem. Holesterīna līmenis 50 gadu vecumā nekādi neietekmē veselības stāvokli mūža nogalē. Labas sociālās iemaņas gan ir cieši saistītas ar psihisko līdzsvaru studiju gados un jaunībā, taču ar gadiem pēdējā loma pakāpeniski mazinās. Laika gaitā arvien nenozīmīgāks sāk likties arī cilvēka temperaments
bērnībā: kautrīgiem un nomāktiem bērniem grūti klājas jaunībā, taču 70 gadu vecumā šiem cilvēkiem ir tikpat lielas izredzes justies laimīgiem un apmierinātiem ar dzīvi kā viņu savulaik sabiedriskajiem un atvērtajiem vienaudžiem. Valjanta kopsavilkums ir šāds: “Pietiekami ilgi sekojot cilvēku dzīves gājumiem, priekšstats par riska faktoriem mainās. Ir laiks uzmanīt holesterīna līmeni un laiks to ignorēt.”

Starp pētījuma piedāvātajiem secinājumiem ir vēl daži nelieli pārsteigumi. Regulāra sportošana studiju gados vēlāk vairāk palīdzēs garīgajai, nevis fiziskajai veselībai. Bet depresija gan izrādījusies nopietns drauds cilvēka miesai: vairāk nekā 70 procenti vīriešu, kuriem līdz 50 gadu vecumam konstatēta depresija, vai nu nav sasnieguši 63 gadu vecumu, vai cieš no hroniskām slimībām. Pesimisti slimo vairāk nekā optimisti - iespējams, tāpēc, ka retāk kontaktējas ar citiem un mazāk rūpējas par sevi paši.

Vairāk nekā 80 procenti Grānta pētījuma dalībnieku Otrā pasaules kara laikā dienējuši armijā, un šis fakts Valjantam ļāvis papētīt, kādu iespaidu atstāj karadarbība. Vīrieši, kuri piedalījušies smagās kaujās, bet palikuši dzīvi, biežāk slimojuši ar hroniskām kaitēm un viņu mūža garums bijis mazāks nekā tiem, kuriem karot nācies mazāk vai vispār nemaz. Un emocionālās “traumas smagums vislabāk ļauj prognozēt, kurš, visticamāk, vēlāk cietīs no pēctraumas stresa traucējumiem.” (Iespējams, tas izklausās pašsaprotami, taču šāds secinājums atspēko pieņēmumu, ka pēctraumas stresa traucējumi patiesībā ir tikai jau iepriekš eksistējušu problēmu izpausme.) Tāpat Valjants atklājis, ka pēc galvenajām rakstura iezīmēm, kuras psihiatri fiksējuši agrīnajās intervijās, lielā mērā iespējams noteikt, kurš kļūs par demokrātu (aprakstos dominē tādi apzīmējumi kā “jūtīgs”, “kulturāls” un “introspektīvs”), kurš - par republikāni (“pragmatisks” un “disciplinēts”).

Valjants atkal un atkal atgriežas pie paša definētajām sāpīgākajām problēmām. Viena no tām ir alkoholisms - pēc viņa domām, patoloģijas gadījumā drīzāk zirgs, nekā vezums. “Cilvēki mēdz teikt: “Nabadziņš. Sieva viņu pameta, un tagad viņš pasācis dzert.” Taču, rūpīgāk ieskatoties, kļūst redzams, ka viņš sācis dzert jau pirms tam, un tieši tas lielā mērā izjaucis viņa laulību.” Dzeršanas posts tik ļoti nodarbinājis Valjanta domas, ka viņš šai problēmai veltījis atsevišķu pētījumu.

Vēl viens fenomens, kas Valjantu īpaši ieinteresējis, ir cilvēcisko attiecību loma. Kādā intervijā viņam nesen vaicāts: “Ko jūs esat mācījies no Grānta pētījuma dalībniekiem?” Valjanta atbilde skanējusi: “Ir tikai viena lieta, kam mūsu dzīvē tiešām ir kāda nozīme - tās ir attiecības ar citiem cilvēkiem.” Interesantā kārtā, saka Valjants, pozitīvas emocijas padara mūs neaizsargātākus nekā negatīvās. Viens no iemesliem ir tāds, ka tās vērstas uz nākotni. Bailēm un skumjām ir tūlītējs atalgojums - tās pasargā mūs no uzbrukumiem un briesmu brīžos ļauj mobilizēt visus spēkus. Pateicība un prieks ilgtermiņā mums atnesīs labāku veselību un noturīgākas attiecības, taču īstermiņā, tieši otrādi, tās mūs apdraud. Tas ir tāpēc, ka negatīvas emocijas mēdz būt izolējošas, sargājošas, bet pozitīvās liek mums atvērties, pakļaujot sevi atraidījuma un sirdssāpju riskam.

Lai ilustrētu savu domu, Valjants pastāstīja par vienu no Grānta pētījuma spožākajiem piemēriem - kādu ārstu, sirsnīgi mīlētu vīru: “Gatavojoties šī cilvēka 70. dzimšanas dienai, kad viņš grasījās doties pensijā, sieva slepus uzrakstīja daudziem no vīra ilggadīgajiem pacientiem: “Vai jūs neatsūtītu nelielu pateicības vēstulīti?” Viņa saņēma simt garas un patiesas sirsnības pilnas vēstules - daudzas no tām pat ar fotogrāfijām. Sieva tās salika skaistā, ar Taizemes zīdu pārvilktā dāvanu kārbā un uzdāvināja vīram.” Pēc astoņiem gadiem, kad Valjants šo cilvēku apciemojis, viņš lepni izvilcis vēstuļu kasti no sava grāmatu plaukta. “Džordž, nezinu, ko jūs par to teiksiet,” šis cilvēks teicis un izplūdis asarās, “taču es tā arī neesmu tās izlasījis.” “Daudziem no mums ir ļoti grūti samierināties ar domu, ka mūs mīl,” Valjants sacīja.

Grāmatveikalu plaukti ir piekrauti ar sējumiem, uz kuriem lepojas teju vai mesiāniski nosaukumi: “Laimīgāka dzīve jeb Uzzini ikdienas prieka un paliekoša gandarījuma noslēpumus”. Taču ko tas patiesībā nozīmē - “laimīgāka dzīve”? Pēdējos trīsdesmit gadus starptautiskajās aptaujās par laimīgāko zemi pasaulē pirmo vietu ieņēmusi Dānija. Tomēr dāņus pagrūti nosaukt par īpaši optimistiskiem ļautiņiem. Pavaicājiet amerikānim, kā viņam klājas. Parastā atbilde būs: “Ļoti labi!” To pašu jautājumu uzdodiet dānim, un jūs izdzirdēsiet: “Det kunne vare varre” (varēja būt vēl ļaunāk). “Katru gadu dāņi sagaida ar nemainīgi pieticīgām (un neapšaubāmi reālistiskām) cerībām,” secina dāņu zinātnieku grupa. “Un gadu no gada viņi ir patīkami pārsteigti, atklājot, ka ne jau viss dāņu karaļvalstī arvien vairāk ož pēc puvuma.”

Dosjē Nr. 218, turpinājums

Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka tu esi pētījuma paraugzēns. Valjanta garīgās veselības “dekatlonā” - tie ir desmit rādītāji, fiksēti dažādās dzīves stadijās starp 18 un 80 gadu vecumu, ieskaitot personības līdzsvarotību vecumā starp 21 un 29 gadiem, un sociālā atbalsta tīklu 70 gadu vecumā - tu visus šos gadus esi ierindojies Grānta pētījuma dalībnieku pirmajā desmitniekā; bez tevis tas izdevies vēl tikai diviem.

Kāds ir tavs noslēpums? Vai nelokāma apņēmība? Pēc nopietna nelaimes gadījuma universitātē tu atgriezies ortopēdiskajā korsetē, taču izskatījies pilnīgi vesels. Arī emocionāli tev piemita tēraudcieta izturība. Kad tev bija 13 gadu, māte aizbēga ar tēva labāko draugu. Lai gan pēc diviem gadiem vecāki izlīga, sociālās darbinieces apmeklējuma laikā trauksme ietina jūsu trīsistabu dzīvokli kā smags pārklājs. Taču tu sacīji, ka vecāku šķiršanās bijusi “uz mata kā filmās” un ka tev arī gribētos kādudien “pašam savas laulības dzīves problēmas”.

Pēc kara - kura laikā tu strādāji pie lielas bruņojuma sistēmas - un maģistrantūras tu apprecējies; tavas attiecības ar sievu gadu gaitā kļuva tikai dziļākas. Neraugoties uz to, ka anketās jaušama mātes nomācošā ietekme - viņa bieži uzturējās slimnīcā, ārstējot maniakālo depresiju, un izgāja arī vairākus elektrošoka kursus -, siltās attiecības ar sievu un bērniem, arī sirsnīgās atmiņas par vectētiņu, šķiet, deva tev spēku.

Un tomēr tavs dosjē vedina uz domām par klusinātām, tomēr neatlaidīgām šaubām, kas tevi moka attiecībā uz ceļu, kuru savulaik neesi izvēlējies. Universitātes otrajā kursā tu lielu nozīmi piešķīri tam, cik naudas gribētu pelnīt, tomēr vienlaikus prātoji, vai nebūtu labāk izvēlēties mediķa karjeru. Pēc kara tu izteicies, ka esot “pārāk uzvilkts un nervozs” un ka nauda tevi interesējot mazāk nekā senāk. 33 gadu vecumā tu sacīji: “Ja man vajadzētu sākt visu no gala, tad noteikti pievērstos medicīnai, taču nu jau ir mazliet par vēlu. ” 44gadu vecumā tu pārdevi savu firmu un runāji par iespēju kļūt par vidusskolas skolotāju. Tu nožēloji, ka neesi “devis nekādu būtisku ieguldījumu cilvēces labklājībā”. Kad tev bija 74, tu vēlreiz atkārtoji, ka, ja vien varētu sākt dzīvi no sākuma, kļūtu par ārstu. Tēvs savulaik tevi pat mudinājis izvēlēties tieši šādu ceļu - lai izvairītos no armijas. “Tas mani nokaitināja,” tu sacīji, un tāpēc tu esot rīkojies savādāk.

Tavā dosjē ir kas tāds, kam nav iespējams piekļūt. “Es droši vien pats sevi mānu, ” tu rakstīji 1987.  gadā, 63 gadu vecumā, “taču laikam neko nemainītu. ” Kā lai mēs zinām, vai tu sevi māni? Kā to vari zināt pat tu? Valjants apgalvo, ka ar realitāti mēs samierināmies, to sakropļojot - un to mēs darām neapzināti. Taču, kad nu mēs reiz šo diedziņu paraustām, milzīga pārdomu un jautājumu spole pārvēršas par pavedienu mudžekli uz grīdas.

Šķiet, ka tu diedziņu tā pa īstam neesi parāvis. Kad pētījuma vadītāji lūdza tevi norādīt “pamata pārliecības, priekšstatus, dzīves filozofiju vai ticības objektus, kas [tev]palīdz neapstāties vai tikt pāri grūtiem ceļa posmiem,” tu uzrakstīji: “Grūti atbildēt, jo es no dabas neesmu īpaši introspektīvs. Tomēr man ir viena svarīgākā pārliecība [..], ka tas viss ir viens liels nekas - citiem vārdiem, “vēja tvarsts”, kā sacīts Zālamana Mācītāja grāmatā, un tālab, vismaz līdz šim, nekas man nav sagādājis pārāk lielus pārdzīvojumus. ”

Dosjē Nr. 47, turpinājums

Tu esi pētījuma antivaronis, tā jokdaris, dumpīgais filozofs. Jau no pirmajām dosjē lappusēm šķiet, ka tu burtiski plīsti no personības pārpilnības. Sociālās darbinieces kabinetā tu smējies kā kutināts. “Šķiet, ģimenes idiosinkrāzijas viņam sagādā patiesu jautrību, ” viņa pēc tam rakstīja. “Viņam ir apburoša, spontāna humora izjūta [..], dzirkstoša, burbuļojoša daba. ” Tu savukārt rakstīji:

“Ģimenei doma, ka es esot “normāls”, liekas ārkārtīgi smieklīga. Debestiņ!”

No karadienesta tu izvairījies, atsaucoties uz savu pārliecību. “Esmu atbildējis uz veselu lēveni dažādu jautājumu,” tu rakstīji savā 1946. gada anketā. “Tagad arī es vēlētos šo to pavaicāt. Kādiem standartiem šajos laikos jāatbilst, lai jūs cilvēku nosauktu par “sociāli adekvātu”? Viņam jābūt laimīgam? Apmierinātam? Cerīgam? Ja cilvēks pielāgojies dzīvei sabiedrībā, kura, šķiet, cieši apņēmusies tuvāko pārdesmit gadu laikā pilnībā pašiznīcināties, ko gan tas par viņu pasaka?”

Tu agri apprecējies un strādāji gadījuma darbus - tajā skaitā pieteicies par brīvprātīgo medicīniskā pētījumā par iespējām izdzīvot kuģa avārijā. Tu teici, ka tevi fascinē “psihi”garīgo slimību nodaļā, un prātoji, vai tev jebkad izdosies izlauzties no savas baltās vidusšķiras kūniņas.

Tu strādāji sabiedrisko attiecību jomā, un tev bija trīs bērni.

Tu sacīji, ka gribētu kļūt par rakstnieku, taču likās, ka tas ir tikai tāls sapnis. Tu sāki lietot alkoholu. Universitātes laikos tu teici, ka varot būt sabiedrības dvēsele arī bez grādīgiem dzērieniem. 1948. gadā tu jau mēdzi iedzert šeriju. 1951. gadā tu ziņoji, ka regulāri nedaudz iedzerot. 1964. gadā tu atzinies: “Es kārtīgi piesvilpjos kādas pāris reizes nedēļā,” un turpināji: “Labi, es pārāk daudz ēdu, pārāk daudz smēķēju, lietoju pārāk daudz grādīgā un kafijas, pārāk maz kustos - man kaut kas šajā sakarā jādara. [..] No otras puses, es nekad neesmu strādājis tik ražīgi kā tagad, un man nedaudz bail, ka, pievērsies visai tai veselīgā dzīvesveida būšanai, es visu izjaukšu. [..] Es esmu tik līdzsvarots un funkcionāls, cik tāds krietns vidusmēra neirotiķis vispār var būt. ”

Pēc šķiršanās, pārcelšanās uz dzīvi otrā valsts malā un otrreizējas apprecēšanās - šo sievu tu pameti, lai aizietu pie mīļākās, kura vēlāk savukārt pameta tevi -, tu beidzot publiski atzini, ka esi gejs. Tu sāki publicēties un kļuvi par profesionālu rakstnieku. Kad anketa vaicāja, kādas atziņas tev palīdz pārvarēt dzīves smagākos posmus, tu rakstīji: “Svarīgi nebūt vienaldzīgam un vienmēr censties [kaut ko mainīt] - pat ja tavu pārdzīvojumu un centienu iznākums ir muļķīgs, veltīgs vai paslēpts tik tālā nākotnē, ka nav pat saskatāms. ”

70. gadu sākumā Dr. Valjants tevi apciemoja tavā mazajā dzīvoklītī ar vecu dīvānu, vecmodīgu rakstāmmašīnu, netīriem traukiem piekrautu izlietni un ar Hārvardas emblēmu rotātu krēslu istabas kaktā. Tavs “garīgais stāvoklis likās paradoksāls, ” Valjants rakstīja savās piezīmēs. Tu izrādīji nepārprotamas depresijas pazīmes, tomēr likies prieka un dzīves spara pilns. “Viņš būtu varējis kļūt par pretošanās kustības līderi, ” Valjants rakstīja.

“Viņš atstāja patiesi atbrīvota cilvēka iespaidu. ” Ieintriģēts un samulsis, viņš nosūtīja tev daļu no sava nepabeigtā manuskripta. “Dati tiešām satriecoši, ” tu atbildēji. “Jūsu metodoloģija ir ārkārtīgi izsmalcināta. Taču gala secinājumi likās vienkāršoti. ”

“Protams, es mierīgi varu iztēloties kaut kādu nabaga maitasgabalu, kurš atbilst visiem jūsu izvirzītajiem līdzsvarota un sociāli adekvāta cilvēka kritērijiem [..]. Redzu, kā viņš dirn kaut kur Tampā, blenž okeānā un gaida nākamo sāpju vilni sirds apvidū, prātodams, ko gan viņš savā mūžā palaidis garām. Kāda atšķirība starp zelli, kurš pēdējos mirkļos pirms nāves, vēl pie pilnas apziņas būdams, sapņaini smaida, it kā gribētu pateikt: “Vecīt, es šito citronu esmu izžmiedzis sausu!” un to otru, kurš cīnās par katru elpas vilcienu, pūloties atgriezties atpakaļ laikā, lai pabeigtu kādu nenokārtotu lietu?”

Tevi gaidīja ļoti ražīga radoša karjera un ietekmīga loma cīņā par geju tiesībām. Ar laiku tu atmaigi pret saviem vecākiem un bērniem, izlīgi ar bijušo sievu. Tu gāji garās pastaigās. Un turpināji dzert. Dienu nosēdējis “piepavadas”, tu mēdzi “palaist suni savā vaļā”.

“Ja jūs varētu nodzīvot savu dzīvi vēlreiz, kādas problēmas risināšanā (ja vispār) jūs lūgtu palīdzību un pie kā tad vērstos'?”, anketa tev vaicāja 1981. gadā. “Esmu nonācis pie secinājuma, ka “palīdzība” lielākoties ir bezjēdzīga un pat destruktīva,” tu atbildēji. “Vai varat iedomāties, ka Ārlijs Boks - lai Dievs mielo viņa dvēseli! - mēģinātu palīdzēt risināt manas problēmas?[..] Vai varbūtKlarksHīts?Nabaga vecie zēni būtu uzreiz paņēmuši vagu. Tā saucamo “aprūpes profesiju” pārstāvji pārsvarā ir dominējošās kultūras kurtizānes - tādi paši kā garīdznieki vai psihiatri. (Freids ar Valjantu ir izņēmums.)”

Aptuveni šajā laikā Dr. Valjants par tevi rakstīja šādus vārdus: “Manā prātā turpinās debates par to, vai viņš kļūs par izņēmumu un spēs lauzt visus nosacījumus, kas saistīti ar psihisko veselību un alkoholismu, vai arī grieķu likteņa dieves viņu iznīcinās. To rādīs tikai laiks. ” Valjants mudināja tevi pieteikties anonīmajos alkoholiķos. Tu nomiri 64gadu vecumā pēc kritiena uz sava daudzdzīvokļu nama kāpnēm. Līķa sekcijā tavās asinīs tika konstatēts augsts alkohola līmenis.

Valjants sajūsminājās par tavu altruismu, sublimācijas prasmi un daiļrunību, taču bažījās, ka tevi apdraud “nāve, suicīds vai dzīve nabadzīgo ļaužu kvartālā”. Tu viņam atbildēji: “Protams, nāve šķiet diezgan ticami prognozējams iznākums. Sūdrallā, kad šī vēstule nonāks pie Jums, es varu jau būt beigts un pagalam. Taču, ja nu tā gadās, lūdzams, nodrukājiet [...] ka - sevišķi jau pēdējo piecu gadu laikā - es šito citronu esmu izžmiedzis sausu!”

Vai labi nodzīvotu dzīvi iespējams izskaidrot ar kaut kādiem nosacījumiem? Vai mēs pat vispār varam spriest par to, kas ir labi nodzīvota dzīve? Dažreiz Valjants apvelk savu laboratorijas uzsvārci un savus secinājumus izklāsta lietišķi, kā jau zinātnieks. Tomēr daudz biežāk viņš runā no literāra un filozofiska skata punkta. Vienā no mūsu pirmajām sarunām viņš salīdzināja biezās pētījuma mapes ar simtiem “Brāļu Karamazovu”. Vēlāk, nolēmis piespēlēt viņam kādu no Lielajiem Jautājumiem, es pavaicāju: vai cilvēki vispār mainās? Ko pētījums mums māca par labi nodzīvotu dzīvi? Un viņš atbildēja: “Dodiet ziņu, kad jums ir laiks atkal atbraukt uz Bostonu un palasīt kādu no šiem krievu romāniem.”

Tas tiesa, reālās dzīves - dramatiskas, nožēlojamas, iedvesmojošas, nogurdinošas - rezonē tādā frekvencē, uz kādu mūs neizdotos uzskaņot nekādiem sausiem datiem. Fiziskajam materiālam - blāvajiem, caur koppapīru drukātajiem burtiem, pildspalvu tintei - ir sava faktūra. Šo vīriešu balsis var saklausīt ne tikai viņu atbildēs, bet arī klusēšanā. Es ieklausos nebeidzamās atbildēs uz personīgiem (no masturbēšanas paradumiem līdz bērnu audzināšanai, no profesionālām iecerēm līdz pensijas plāniem) un vēsturiskiem jautājumiem (Vai jūs balsojāt par Djūiju vai Trūmenu? Kādas ir jūsu domas par pašreizējiem studentu protestiem, narkotiku lietošanu, hipijiem, utt.?). Gaismā nāk noslēpumi. Kāds vīrs tikai krietni pēc 70 gadu vecuma pats sev atzinies, ka ir gejs. Aplūkoti šādā intimitātes un pamatīguma gaisotnē, dzīves stāsti patiešām kļūst Tolstoja vai Dostojevska spalvas cienīgi.

Džordžs Valjants nav bijis tikai šo romānu galvenais lasītājs. Viņš lielā mērā ir arī to autors. Viņš formulējis lielāko daļu jautājumu, viņš pats personīgi uzdevis lielāko daļu no tiem. Sarunas iemūžinātas ne jau ierakstos vai transskriptos, bet tikai viņa pierakstos un to interpretācijās. Lai saprastu pētījumu, man jāsaprot viņš. Cik lielā mērā viņa dzīve ietekmējusi pētījumu un otrādi? Nācās secināt, ka spēcīgi pašaizsardzības mehānismi Valjantam nav tikai akadēmiskas dabas jautājums; arī savu dzīvesstāstu viņš mīcījis un veidojis kā māla piku. Pievērsīsimies kaut vai stāstam par tēva pašnāvību un to, kā viņš pats 13 gadu vecumā tīksminājies par tēva kursa jubilejas gadagrāmatu. Kad es pavaicāju, vai šim priekam toreiz nav bijis skumju piejaukuma, Valjants atbildēja: “Tas bija fascinējoši,” un ņēmās aprakstīt savu sajūsmu par longitudinālā pētījuma metodi. Ja viņš mēģinātu izpētīt pats savu dzīvi, tad droši vien teiktu, ka uz negatīvām emocijām (sāpēm, ko sagādā doma par tēva traģisko aiziešanu) šajā gadījumā tiek atbildēts ar pretējo tendenci (prieku, kas izjusts, sekojot tam, kā tēvam ļoti līdzīgi vīrieši pamazām mainījušies laikam līdzi).

Valjanta māsa Džoanna Setla nosauca tēva nāvi par Polārzvaigzni, kas brālim nepieciešama, lai atrastu īsto ceļu, kuģojot pa savas dzīves ūdeņiem. Džordža brālis Henrijs māsai pievienojas. “Šķiet, ka kopš tā brīža Džordžs vēlējies tikai divas lietas. Viņš gribēja tēvu pārspēt, bet arī saprast, kas mūsu tēvs īsti bijis.”

Paraugoties uz Hārvardas pētījumu caur Valjanta adaptāciju prizmu, gribot negribot jāvaicā, vai tikai viņš nav mēģinājis vienlaicīgi paveikt kā vienu, tā otru. Henrijs Valjants stāsta, ka viņu tēvs pirms pašnāvības bijis stipri nomākts un bieži dzēris. Vēlāk māte sākusi kultivēt varoņmītu par to, ka tēvs, kurš kara laikā strādājis ASV vēstniecībā Peru un grasījies sākt strādāt Kara informācijas birojā, patiesībā bijis kara upuris - viņu salauzusi lielā spriedze. Varbūt tas palīdz izskaidrot Džordža Valjanta interesi par alkoholismu un karadarbības psiholoģiskajām sekām?

“Es reizēm esmu prātojis, vai viens no iemesliem, kas viņu pamudinājuši pētīt šīs dzīves, nav bijusi vēlēšanās iemācīties pareizi nodzīvot pašam savējo,” saka Henrijs Valjants. “Varbūt viņš gribējis no sarunām ar šiem veiksminiekiem kaut ko mācīties savām vajadzībām? Un, protams, daudzējādā ziņā viņš tiešām ir mācījies.”

Tomēr Valjanta tuvākie draugi un tuvinieki par viņu runā kā par cilvēku, kurš savās personīgajās attiecībās mēdz būt atsvešināts un vēss. “Džordžs visu patur sevī,” saka viņa senākais draugs, psihiatrs Džeimss Barets. “Nedomāju, ka viņam ir daudz uzticības personu. Es teiktu, ka Džordžam ir problēmas ar intimitāti.”

90. gadu sākumā Valjants pameta otro sievu un apprecējās ar kādu darba kolēģi. Pēc pieciem vētrainas kopdzīves gadiem viņi izšķīrās, un Valjants atgriezās pie otrās sievas - “asti kājstarpē iežmiedzis,” piemetina viņa brālis.

Šī ieilgusī drāma uzkurināja dusmas un aizvainojumu visās iesaistītajās personās, ieskaitot Valjanta bērnus. “Ģimenē plosījās pilsoņu karš, un cietām mēs visi,” saka Anna Valjanta. Lai gan tagad esot iestājies zināms pamiers, četri no Valjanta bērniem krietni ilgu laiku ar tēvu neesot pat sarunājušies. Pats Valjants šo situāciju pielīdzina karaļa Līra ģimenes nedienām, un pats sevi apraksta kā “savrupu un patmīlīgu tēvu”. Man ienāca prātā, ka šajā karaļvalstī bēdu un raižu tik tiešām bijis pārpārēm.

Valjants savos darbos neticami precīzi aprakstījis gan savu spēku, gan konfliktus, tomēr šķiet, ka viņš īsti neapzinās, cik lielā mērā tas viss attiecas uz viņa paša dzīvi - pat tad, ja, tā sakot, apzinās, ka to neapzinās. Viņš man vairākkārt teicis, ka būtu slikts informācijas avots jautājumā par paša dzīvi - sagrozījumi būtu neizbēgami. Šo fenomenu lieliski ilustrē tie paši Hārvardas pētījuma dati. Piemēram, 1946. gadā 34 procenti Grānta pētījuma dalībnieku, kuri piedalījušies Otrajā Pasaules karā, ziņoja, ka tikuši apšaudīti. 25 procenti apgalvoja, ka nogalinājuši kādu ienaidnieka karavīru.

1987.  gadā pirmais skaitlis bija izaudzis līdz 40 procentiem, bet otrais - sarucis līdz 14. “Tā ir sen zināma patiesība, ka, gadiem ritot, veci kari kļūst ar piedzīvojumiem bagātāki, bet mazāk bīstami,” secina Valjants.

Kad apspriedām viņa personīgo dzīvi, Valjants lūdza mani vienkārši pieminēt, ka ar pašreizējo sievu viņš dzīvojot laulībā nu jau 40 gadu; man radās iespaids, ka tā nav tīša patiesības sagrozīšana - drīzāk jau viņš vienkārši pieradis tā domāt. Anna stāsta, ka pirms dažiem gadiem tēvs, aplūkojot viņas kāzu fotogrāfijas, uzdūries savas trešās sievas portretam. Viņš brīdi esot to mulsi pētījis, tad pavaicājis: “Kas tā par sievieti?” Anna saka, ka sākusi uztraukties, vai tikai tēvam neparādās pirmie Alcheimera slimības simptomi. “Bet man tomēr liekas, ka tā ir tikai pašaizsardzība.” Tieši šo mehānismu Valjants dēvē par apspiešanu, un viņš pats to piekopj nu jau krietnu laiku. “Senāk viņš mūžīgi mēdza visu aizmirst,” saka Anna. “Reizēm likās, ka viņam pilnīgi izdzēstas smadzenes.”

Projekta ikdienas darbus Valjants tagad nodevis sava kolēģa Roberta Valdingera ziņā. Lai gan viņš pats pusi gada pavada Austrālijā, sievas dzimtenē, tomēr ir paturējis direktora posteni un, uzturoties Bostonā, strādā projekta birojā. Viņš turpina telefoniski sekot pētījuma dalībnieku dzīvei - un nāvei. “Es mēģinu sazināties ar [vārds izdzēsts],” kādudien dzirdēju viņu sakām telefona klausulē; Valjants runāja skaļi, un es nojautu, ka saruna laikam ir ar ārzemēm. ‘Ak tā,” viņš noteica pēc nelielas pauzes. “Vai jūs zināt, kādi ir cēloņi?”

Valjanta grēksūdze man atgādināja smeldzīgo atziņu, ko esmu smēlies no viņa darba - proti, saskatīt pašaizsardzības mehānismu ir vienkāršāk nekā to mainīt. Tikai ar pacietību un maigumu iespējams panākt, ka cilvēks piekrīt nomainīt savas dzelkšņotās bruņas pret vieglāku vairogu. Varbūt tieši tas ir labi nodzīvotas dzīves noslēpums - ne jau noteikumi, kas jāievēro, ne izvairīšanās no problēmām, bet aktīva pazemība, no sirds nākusi gatavība pieņemt dzīves sāpes un solījumus. Un savos centienos nezaudēt uzticību šim garam Džordžs Valjants ir, ja nu ne gluži paraugs, tad vismaz pieredzējis pavadonis. Lai kā Valjants mīlētu zinātni ar visiem tās bezkaislīgajiem secinājumiem, viņš vienmēr atgriežas pie cilvēciskiem dzīvesstāstiem un to uzdotajiem jautājumiem. Kad pavaicāju, vai kāda projekta dalībnieka nāve uz viņu atstājusi sevišķi spēcīgu iespaidu,

Valjants nosauca Dosjē Nr. 47, iedvesmojošu, traģisku personību, kurš aiz sevis atstājis daudz atziņu un vēl vairāk noslēpumu - cilvēku, kurš no sirds centās izžmiegt šito citronu sausu.

The Atlantic, 2009. gada jūnijs

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola