Kas nav dokumentos

Igors Šuvajevs: Vienam no jūsu daudzajiem rakstiem ir brīnišķīgs nosaukums — Tikai patiesību pret sevi un citiem. Kas, jūsuprāt, nepieciešams, lai vispār paustu patiesību?

Heinrihs Strods: Lai paustu patiesību, man liekas, jābūt pilnīgai skaidrībai par jautājumu, par kuru vēsturnieks runā. Jābūt maksimāli plašai informācijai gan vēstures avotos, gan, teiksim, personīgajā pieredzē, gan literatūrā. Tātad — maksimālai informācijai. Šī informācija ir jāievēro. Nevis — vienu informāciju es ievēroju, lietoju, teiksim, paužu, bet pārējo informāciju nolieku kaut kur malā. Absolūti visu informāciju, visus faktus. Bet mūsu informācija nekad nav pilnīga, vienmēr šai informācijai ir kaut kādi trūkumi — vai nu objektīvi, vai subjektīvi. Piemēram, pašreiz rakstām par jaunākiem laikiem, bet mums nav pieejami Krievijas arhīvi. Es nevarētu teikt to par sevi, man viņi ir bijuši pieejami 1994. gadā utt. ar akadēmiķa Nikonova atbalstu. Bet ir tā, ka šie arhīvi nav pieietami. Līdzekļu trūkuma dēļ pašreiz vēsturnieki ne vienmēr nonāk Rietumu bibliotēkās un izlasa jaunākos publicējumus. Treškārt, dažkārt vēsturniekiem ir ļoti vājas avotu zināšanas. Es kādreiz savās lekcijās — 18 gadu praksē, kā profesors universitātē — pat tādu frāzi atļāvos izteikt, ka jūs būsiet tik lieli vēsturnieki, cik svešvalodu zināsiet. Jo vairāk svešvalodu zināsiet, jo jums ir lielāka, tā sakot, aptvere. Šeit gribētu pat atsaukties uz savas dzimtās puses Ilūkstes zemnieku teicienu, kas arī patiesībā attiecas uz vēsturniekiem. Cilvēks zina parasti vairākas valodas. Zemnieki viņas arī zināja — latviešu, krievu, vācu. Bet govs zina vienu valodu — mū. Tas aprobežo, vienkārši, kurā katrā gadījumā aprobežo cilvēku.

Tātad — kompetence, valodu zināšanas. Plaša informācija ir vajadzīga, lai patiesību paustu. Un, protams, arī vēlme objektīvi atspoguļot. Kaut arī cilvēks nekad nav..., viņš varbūt atrodas daudzu citu apstākļu ietekmē, kurus viņš pats nemaz nekontrolē. Un viņš var paust sev, domājot, ka pauž objektīvu patiesību, viņš, nu, patiesībā pauž kaut kādu subjektīvu patiesību. Tā arī var būt.

Šuvajevs: Tematikas ziņā jūsu darbi ir ārkārtīgi plaši. Jūs rakstāt par arheoloģiju, etnogrāfiju, agrārās saimniecības un katoļu baznīcas vēsturi, militāro vēsturi. Kā viens cilvēks to visu iespēj?

Strods: Pateikšu, te varētu būt vairāki skaidrojumi. Pirmām kārtām šogad, jā, patiesībā šogad, paiet 50 gadi, kopš esmu beidzis Latvijas Universitāti. Pirms tam es kā vēsturnieks strādāju divus gadus Bebrenes vidusskolā. Tātad kopumā būs kādi 52 gadi. Tas ir daudz. Un te ir daudzi apstākļi, — piemēram, par lauksaim­niecību, arheoloģiju, etnogrāfiju, — kas to noteica. Tas, ka, teiksim, es biju bez­partejiskais, man nekādas pielaides pie arhīviem un slepenās literatūras nebija. Bija jāņem tematika, kur es kaut ko varēju izdarīt. Otrkārt, par lauksaim­niecību nebija nekas rakstīts. Tāpēc šajā jomā es ieguvu savu kandidāta grādu, konkrēti — par Kurzemes hercoga muižām, un doktora disertāciju, kuru, starp citu, aizstāvēju Maskavā. Tāpēc, ka Latvijā Centrālkomiteja man neļāva aizstāvēt.

Šuvajevs: Vai tas nozīmē, ka jums arī turpmākajā darbā nav bijis līdzstrādnieku, palīgu...

Strods: Jā, ir bijuši, katrā gadījumā es mēģinājis esmu, nu, piemēram, arī universitātē diplomdarbus vadīt par lauksaimniecību. Pašreiz pat maģistra darbus vadu par katoļu baznīcas vēsturi, par pretošanās kustību. Tā ka te ir vesela rinda, plejāde cilvēku. Es pat sevi uzskatu — man to pateica priekšā — ka es savā laikā esmu kādus 3-4 tūkstošus vēsturnieku mācījis, vairāk vai mazāk, ieskaitot ļoti augstus vīrus. Nu, teiksim, Kostandu, viņš ir mans audzēknis. Vairāki sūtņi, ministri. Tā nu ir sanācis.

Šuvajevs: Grāmatā par nacionālajiem partizāniem jūs atzīmējat, ka esat strādājis 46 arhīvos un muzejos. Milzīgs darbs! Kas jūs vedināja pievērsties šim tematam?

Strods: Tas ir vesels... varbūt atbilžu komplekss šeit meklējams. Pirmā kārtā — es redzēju, ka, nu, Latvijā šī kustība nebija tāda, kā par to rakstīja boļševiku partija. Un kāpēc? Es dzīvoju vienā, kā Sēlijā sauc, salā. Nu, teiksim, tas bija tā — 7 mājas meža nostūrī, un gandrīz no visām mājām jauni vīrieši, kuri nebija ne bagāti, ne kaut kādi šucmaņi, nekas tamlīdzīgs, aizgāja nacionālos partizānos. Lielākā daļa krita. Divpadsmit, piecpadsmit hektāru zemes, manam tēvam bija 12 hektāri. Jaunsaimnieki, tā vienkārši sakot. Un es, es redzēju, kā, tā sakot, tika melots: tur buržuji kaut kādi mežos slēpušies, aizsargi un kaut kādi tur vācu līdzskrējēji. Otrais iespaids — es redzēju, ka Latvijā par šo jautājumu vienkārši neviens nestrādā. Kādam bija jāķeras klāt. Esmu uzrakstījis divas grāmatas patiesībā, kā jūs zināt, un pašreiz gatavoju 3. sējumu Latvijas nacionālo partizānu karš. Atkal būtu galvenokārt partizānu atmiņas. Tā to es izskaidroju.

Lietuvā par nacionāliem partizāniem uzrakstītas kādas 20 grāmatas, Igaunijā — viena (ar to es gribēju sākt, Marts Lārs uzrakstījis nelielu), Latvijā pašlaik ir divas grāmatas. Domāju, ka viņi būtu pelnījuši vairāk. Es, jāsaka atklāti, nepareizi sāku šo pētīšanu. No tā viedokļa, ka vispirms būtu jāveic pētījums par, teiksim, Latvijas nacionālo partizānu apvienību Vidzemē, par Tēvijas sargiem Latgalē, par Kurzemes partizānu apvienību. Kad šie izpētīti, tad dot savilkumu kopā. Bet nebija laika, jūs saprotiet. Tā, kā biedrs Staļins sacīja — mēs nevaram atkāpties, aiz mums ir Maskava.

Šuvajevs: Acīmredzot pilnīgi droši var teikt, ka četrdesmito gadu otrajā pusē valdīja vispārējs juceklis. 1947. gada 11. maijā robežsardzes karavīri Liepājā uzbrūk un piekauj toreizējo tieslietu ministru...

Strods: Jā. Redziet, es jums pateikšu, tā uz ātru roku — ir vairāki cēloņi. Padomājiet. Pirmkārt, karavīri iekarotā zemē vienmēr jutušies drošāk un izstrādājuši daudz vairāk patvarību nekā savā zemē.

Tas, pirmkārt, liecina, ka karavīri, tie, kas to darīja, šeit jutās nevis savā, bet svešā zemē. Otrais — atsevišķas armijas vienības, sevišķi tā saucamais Smerš, bija diezgan patstāvīgas. Piemēram, tāda lieta ir — pazūd 10 cilvēki vienā pagastā vai apriņķī. Raksta apriņķa partijas komitejas sekretārs Novikam — atbild, manā iestādē tādu nav. Raksta pirmais sekretārs tieslietu ministram Eglītim — man tādu nav. Paņēmis Smerš, tā saucamā organizācija Smertj špionam, kontrrazvedka, un punkts. Viņi neatbildēja ne par ko. Par šiem armijas noziegumiem vēsturnieks Jānis Riekstiņš arhīvā ļoti daudz pētījis, viņam ir grāmata Izpostītā zeme. Tur ir fakti vienkārši. Tādi fakti ir, jā. Tā ir patvaļa. Tā ir tāda..., apmēram kaut kas līdzīgs Čečenijai pašlaik.

Šuvajevs: Vai 1949. gada operācija Priboj jeb Krasta banga ir saistīta ar partizāniem?

Strods: Jā, un nē. Redziet, es, man, es pieturos krievu vēsturnieku uzskatam, ka 1941. gada izvešanas bija frontes līnijas sagatavošana kaujai ar Vāciju. Izvešana visā Baltijā notika īsi pirms frontes, es jums varētu parādīt dokumentu, man tur augšā ir. Saņēmu to no Maskavas, no Podoļskas. Izsludina kara stāvokli, konkrēti — Litenē, jau 22. jūlijā pulksten 10. Tātad — runāt par kaut kādu pēkšņu uzbrukumu, kā mums to mācīja padomju literatūrā — nabaga Sarkanai armijai uzbruka pēkšņi, neatbilst patiesībai.

Kur mēs palikām?

Šuvajevs: Jautājums bija par operāciju Krasta banga.

Strods: Jā, Krasta banga. Operācija, manuprāt, ir saistīta ar partizāniem, ar kolektivizāciju un frontes līnijas attīrīšanu. Staļins gatavoja uzbrukumu Rietumiem.

Šuvajevs: 1949. gada 23. februārī Henrihs Millers, bijušais gestapo šefs, izdara visai interesantu ierakstu savā dienasgrāmatā. Viņš raksta, ka amerikāņi sūtot ātrgaitas kuģus uz Baltiju, lai izsēdinātu aģentus, jo Ukrainā plosās partizānu karš, bet Baltijā lielākā daļa jau ir iznīcināta vai deportēta. Kā jūs to komentējat?

Strods: Redziet, mums šajā sakarībā bija pat diskusija ar lietuviešu speciālistiem, konkrēti — ar doktoru Arvidu Anušausku. Viņi uzskata, ka Lietuvā partizānu karš beidzās nedaudz ātrāk, nekā man iznāk. Redziet, 1953. gadā bija CK lēmums izbeigt ar partizāniem, Maskavas cekas lēmums. Visi atskaitījās, ka viss ir izbeigts, visi ir nošauti, un punkts. Bet, ja paņem, piemēram,

1954., 1955. gada atskaites, tad redzams, ka partizānu atkal ir pilns. Ir vairāki simti, kas izbēga no izvešanas, kaut arī izvešana notika slepeni. Godīgi sakot, 1994. gadā man bija iespējams Maskavā NKVD arhīvā... Dabūju, man iedeva patiesībā apmēram 30 cm biezu lietu — Delo bez nomera. Hraņeņije — večnoje. Priboj. Delo o viseļeņije Pribaltijskih narodov 1. Un tur varēja izdalīt trīs posmus. Pirmais bija slepens sagatavošanas posms Maskavā. Visi dokumenti iekšā, kaut arī simtiem iznīcināti. Otrais bija realizācijas posms. Ļoti interesanta tāda lieta, par kuru pie mums maz raksta, arī pašreiz maz raksta. Teiksim, atskaites Maskavai, telegrammas no šejienes. Pogruženo, teiksim, ielādēts — burtiski. Nosūtīts tik, razgruženo2 — tik. Pie razgruženo ir — tik un tik dzīvi, tik nomiruši, tik traki palikuši. Tā ka šī operācija, domāju, ietekmēja partizānu kustību.

Jo, redziet, pēc mana saprāta — esmu par to runājis ar akadēmiķi Samsonu, sarkano partizānu vadītāju — nacionālie partizāni ir tie, kuru kustība sākas patstāvīgi kādā zemē bez atbalsta no ārienes. Ja Samsonu apgādāja Sarkanā armija no Maskavas un citurienes, tie nav partizāni, tie ir kombatanti. Visā pasaulē tā uzskata. Bet šeit apgādā vietējie cilvēki, un padomju čekistu veikums — 42 tūkstošu izvešana, izveda atbalstītājus, izveda bagātos cilvēkus, turīgākos, kuri varēja kaut ko dot partizāniem —

tas sagrāva viņu ekonomisko bāzi. Piemēram, zeķes kājās, apģērbs, un katru dienu vajadzēja kaut ko ēst. Kur viņi ņems?! Protams, ka deva. Es nenoliedzu tādu faktu, ka starp nacionāliem partizāniem bija grupas, kuras nodarbojās ar laupīšanu, cilvēku šaušanu, vienkārši naudas atņemšanu, kuru pēc tam nodzēra. Treškārt, bija grupas, kuras čeka pati organizēja. Piemēram, pie Rucavas, brauc lietuvieši ar savu sviestu, uzbrūk viņiem leģionāru formā partizāni.

Izrādās, ka tā ir čekas organizēta grupa. Kādas 12 slepenas grupas bija.

Šuvajevs: Kas tad bija nacionālie partizāni?

Strods: Ļoti dažādi cilvēki. Pirmā kārtā — visi tie, kuri nepaspēja aizbēgt, bet bija neapmierināti ar padomju varu. Tādi bija 20 tūkstoši. Vienlaikus kaujas frontē bija 10 tūkstoši, tie slapstījās mājās vai kaut kur. Rezultātā var teikt, ka šī partizānu kustība bija lielākā partizānu kustība Latvijas vēsturē. Lai neviens mums nepasaka, ka mēs labprātīgi padevāmies un klausījām okupantiem. Mēs cīnījāmies, krita ap 3 tūkstošiem nacionālo partizānu, ap 3 tūkstošiem komunistu krita. Es nesaku, ka visi tika nošauti cīņā. Varēja būt arī izrēķināšanās. Nu, piemēram. Tas nav publicēšanai, informācija jums. Ir viena vai divas meitas. Puisis aiziet mežā un neatgriežas veselu gadu. Tai laikā pie meitas cits puisis. Atnāk īstais puisis un atrod šo puisi pie savas līgavas vai brūtes un — tik, tak — nošauj. Tādi gadījumi ir bijuši.

Redziet, vispār jau jāsaka, ka kara laikā, kaut arī ir kara likumi, tos neievēro, partizā­nu karā šie likumi tiek ievēroti vēl mazāk.

Šuvajevs: Savā grāmatā jūs detalizēti aplūkojat čekistu izglītību, nacionālo sastāvu. Kā ir ar partizāniem?

Strods: Man iespaids ir tāds, ka izglītības līmenis caurmērā bija daudz augstāks nekā čekistiem. Tie komplektējās galvenokārt no izglītotām aprindām, kurām varbūt bija zināmas nacionālās intereses un arī izglītība. Viņi zināja, par ko viņi stāvēja. Protams, varēja būt vien­kārši no bailēm. Viņš bija leģionā. Tādi ir bijuši. Iesauc leģionā, viņš aiziet mežā.

Šuvajevs: Tomēr jūsu grāmatā ir publicēti arī dokumenti, kas liek šaubīties par partizānu izglītību.

Strods: Jā, protams. Katrā bija. Vienā un otrā pusē tā varēja būt. Bet gadījumi nepierāda pilnu patiesību.

Šuvajevs: Grāmatas noslēgumā jūs atzīstat, ka partizānu karš būs nepieciešams jaunos apstākļos un veidos. Ko jūs ar to domājat?

Strods: Es domāju, ka mazām tautām, mazām valstīm, ja starptautiskie apstākļi sarežģījas, jābūt uz šādu karu gatavām. Es, piemēram, domāju, ja analizē no kara tehnikas, taktikas, stratēģijas viedokļa čečenu karu un lietuviešu partizānu karu, lietuvieši kļūdījās tajā pat virzienā, kādā kļūdījās čečeni. Pieņēma frontālās kaujas. Partizānu karam nav jāpieņem frontālās kaujas. Latviešu partizānu karā nebija frontālo kauju, izņemot Stampaku purvu. Uzvarēt frontālā kaujā nav iespējams regulāro armiju, es nerunāju par krievu armiju, tas ir cits gadījums.

Bet, no otras puses, partizānu karš, ja to atbalsta visa tauta, patiesībā nav uzvarams.

Šuvajevs: Mani gan, lasot grāmatu, pārsteidza tas, ka netiek skatīta partizānu kara teorija. Minēšu tikai divus klasiskus darbus, proti, Karla fon Klauzevica darbu Par karu un Karla Šmita grāmatu Partizānu teorija. Kas ir partizāns, kas ir partizānu karš?

Strods: Redziet, es pateikšu, ka Klauzevics partizānu kara teoriju toreiz nevarēja izstrādāt. Viņš nedzīvoja 20. gadsimta otrajā pusē. Viņam nebija šitie apstākļi zināmi. Partizānu karš — tas ir visas tautas karš pret okupantiem. Tautas apzinīgākās daļas karš pret okupantiem. Partizāni ir tautas veidoti, nevis iesviesti no kaut kurienes. Tie, manuprāt, nav partizāni, tie ir kombatanti.

Šuvajevs: Klauzevicam ir partizānu kara teorija...

Strods: Jā, bet tas ir agrākos laikos.

Šuvajevs: Kas tad ir partizāns? Atliek, teiksim, paņemt rokās ieroci, doties mežā, un partizāns gatavs!

Strods: Nē, nē. Ja jūs viens pats iesiet, vai vēl tur kāds Pēteris un Jānis, bez kaut kādas teorijas, bez idejas, bez instrukcijām, bez zvēresta un pārējiem atribūtiem, tad šāda cīņa varēja būt vienkārši bandītisms.

Šuvajevs: Jūs aplūkojat arī iznīcinātāju lomu. Kas viņi bija?

Strods: Iznīcinātāji arī ir ļoti sarežģīta publika. Nevar atbildēt ar vienu vārdu, gluži tāpat kā par partizāniem. Iznīcinātāji pirmā kārtā bija armijā, piemēram, Rīgā, Daugavpilī vai citur, Sarkanā armijā mobilizēja vīrus. Otrkārt, iznīcinātājos iestājās gandrīz visi, kas, teiksim, nacistu okupācijas laikā bija iebraukuši vai ievesti no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas un tamlīdzīgi. Vārdsakot, tie, ko patlaban sauc par krieviski runājošiem. Tālāk — bija vietējie partijas aktīvisti. Iznīcinātājus, 16 tūkstošus, ziniet, kas komandēja? Augstākais pavēlnieks bija Kalnbērziņš. Katrā apriņķī bija iznīcinātāju štābs, un komandieris bija partijas komitejas pirmais sekretārs. Aiz viņa nāca NKVD priekšnieks, izpildkomitejas priekšnieks, milicijas priekšnieks. Visi tie istrebiteļi dalījās divās daļās. Bija tā saucamie “štata istrebiteļi”, tie dežurēja pastāvīgi, katru dienu, katru stundu tie bija gatavi doties kaujā. Tie bija apmēram kādi 2-3 tūkstoši cilvēku. Un pārējie bija tādi, kurus mobilizēja tad, kad vajadzēja. Viņi apsargāja mājas un tamlīdzīgi.

Man tēvs stāstīja, kā viņu taisījušies mobilizēt istrebiteļos, kaut arī bija Latvijas atbrīvošanās kara dižkareivis 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Tāds amats toreiz skaitījās. Izsauc kara komisārs. Nu, Strod, tev jāiet istrebiteļos. Strods saka: “Ziniet, es neredzu. Es nevaru izpildīt, biedri major, jūsu pavēli.” Majors saka: “A ti menja vidiš?” “Vižu.” “Nu, vot, ti budeš istrebiteļem.” 3 Tēvs neaizgāja. Bija jāiet vienkārši uz pagastmāju un tā tālāk. Viņš skaitījās jau vecs vīrs. Tā ka viennozīmīgi nevar pateikt, kas bija istrebiteļi.

Šuvajevs: Vai jūsu kā iznīcinātāja pieredze palīdzēja rakstīt grāmatu par partizāniem?

Strods: Es neesmu bijis iznīcinātājos. Nekad, nekad.

Šuvajevs: Tomēr jūsu skolnieki stāsta ko citu.

Strods: Nē, nē. To var pārbaudīt. Var pārbaudīt istrebiteļu sarakstus. Nekad neesmu bijis, nekad.

Šuvajevs: Jūs uzskatāt, ka partizānu karš Latvijā pastāv līdz 1956. gadam. Taču 1949. gadā, kā pats atzīstat, “materiālā bāze” ir iznīcināta. Jāņem vērā, ka cilvēki tīri psiholoģiski bija noguruši, jāņem vērā, ka pat tiem, kas simpatizēja partizāniem, nereti nebija nekā, ko viņiem dot. Taču vēl dīvaināk šķiet, ka šo partizānu karu jūs sajūdzat ar nevardarbīgo pretošanos un pieminat Aivaru Strangu 1970. gadā Rēzeknē.

Strods: Jā, es pieminēju. Redziet, es sāku šo darbu strādāt apstākļos, kad nebija izpētīta ne vardarbīgā pretestība, ne nevardarbīgā pretestība. Šo Rēzeknes momentu es paķēru vienkārši klāt, ka pat skolnieki darbojās. Viņš atteicās, ja nemaldos, valkāt krievu komjaunatnes nozīmīti. Bet, ja jūs pierādīsiet rakstiski, ka es esmu bijis istrebiteļos, esmu gatavs jums izmaksāt 1000 Ls.

Šuvajevs: Savās atmiņās jūs piemin arī Munters...

Strods: Kā? Munters?

Šuvajevs: Jā.

Strods: Es neatceros. Es Munteru satiku. Toreiz es strādāju Zinātņu Akadēmijā, Arheoloģijas un etnogrāfijas sektorā, vadītājs biju. Mēs izdevām tādu krājumu Arheoloģija un etnogrāfija, kur es skaitījos galvenais redaktors. Mēs devām viņam tulkot. Un pie tam viņam,

tā godīgi runājot, pavēle bija, viņam maksāja divas reizes vairāk nekā parastajiem tulkiem. Mēs tur savā Zinātņu Akadēmijas augstceltnē viņu saucām

par Eksi vienkārši. No vārda “ekselence”. Eksis atnāca. Viņš ārkārtīgi smalki uzvedās, dāmām skūpstīja rokas, mēs

to nedarījām, protams. Un tad es noķēru Munteru tādā blēdībā, es atvainojos.

Uz vācu valodu viņš tulkoja perfekti. Bet angļu tā ne sevišķi. Terminoloģiju angļu valodā es puslīdz zināju, un tad es atnesu tekstu viņam un teicu: “Te, biedri Munter, nav pareizi.” Viņš neko neteica. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija sācis dot visādām savām palīdzēm, dāmām, kurām vajadzēja rubļus. Bet kādā sakarībā viņš mani piemin, es neatceros.

Šuvajevs: Atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām sarunu, proti, pie jautājuma par patiesību. Kas ir patiesība?

Strods: Nu, kas ir patiesība? Tas ir Pilāta jautājums. No Bībeles. Kas ir patiesība? Vēsturniekam patiesība ir tas, kas atbilst, tātad, vēstures faktiem, notikumiem visiem. Es te nupat šajā sakarībā runāju ar ģenerālprokuratūru. Mums, vēsturniekiem, ir tāds princips, ko latīņu valodā saka tā: quod nomen non estin fontes, non estin mundo — kas nav dokumentos, tā nav pasaulē. Jūs, teiksim, varat iedomāties, ka tas tā bija, bet jums nav tiesību to tā atstāt, kamēr to nepierādāt ar dokumentiem. Bet dokumenti visu patiesību nepierāda.

Ir, ir, ir šodien pat notiek daudzi notikumi, kaut vai tepat Rīgā droši vien vai šajā mājā, un varbūt arī mūsu starpā notiek, blakus šai sarunai, ko mēs oficiāli runājam un ierakstām. Un tā ir patiesība. Bet šī patiesība netiek atspoguļota vēstures avotos.

Šuvajevs: Kas tad ir šī patiesība, ja tā netiek fiksēta vēstures avotos? Turklāt —

lai paustu patiesību, tā ir jāzina.

Strods: Jāzina, jā. Tā ir mūsu zinātnes ierobežotība. Es savā laikā, Zinātņu Akadēmijā strādājot, pārbaudīju Fizikas institūta darbu. Tur bija arodbiedrību vēlēšanu komisija. Piecus gadus Fizikas institūtā strādā pie vienas tēmas, un uzraksta “rezuļtat otricateļen”. Vienvārdsakot, rezultāts negatīvs.

Un tas ir pētījuma liels sasniegums.

Tas nozīmē, ka ar tādu metodi neko nevar sasniegt. Mēs, piemēram, to vēsturē pateikt nevaram. Kaut arī es skaitos

Valsts prezidentes Vēsturnieku komisijas loceklis, viens no apakškomisijas vadītājiem, mēs nevaram pateikt Valsts prezidentei, ka mums nekas nav iznācis. Mums kaut kam ir jāiznāk.

——————————————————

1 Lieta bez numura. Glabāšana — mūžīga. Krasta banga. Lieta par Baltijas tautu izvešanu.

2 Izkrauts.

3 Bet mani tu redzi? Redzu. Nu re, būsi iznīcinātājs (visi krievu val.).