Kinoceļojumi vējā un mīlestībā

Viņa īsto vārdu zina tikai daži, katrā valstī viņu sauc citādi; viņam ir trīs pases un piecpadsmit ģimeņu četros kontinentos; kopš trīs gadu vecuma viņš spēlē klavieres un čellu; klīst pa pasauli bez pieķeršanās vietām; uzņem brīnišķīgas fotogrāfijas un aizraujošu kino. Rīgā viņš iemaldījies pēc Dāvja Kaņepes ielūguma. Viņa daļēji autobiogrāfiskā filma “Sansa” ir kulta filma Francijas un Krievijas brīvmākslinieku vidē. Tās saturs iznākšanas brīdī (2003) tika aprakstīts vienā teikumā: “Les aventures rocambolesques de Sansa à travers le monde” – “Neticamie Sansas piedzīvojumi apkārt pasaulei”, lai gan šādā tulkojumā pazūd norāde uz 19. gadsimta literāro personāžu Rokambolu, kas pazīstams ar saviem fantasmagoriskajiem piedzīvojumiem. Ja man tagad nāktos šo filmu aprakstīt vienā teikumā, es teiktu: “Brīva cilvēka ceļojumi dīvainā pasaulē.”

A. R.

Rīgas Laiks: Kur ir tavas mājas?

Siegfried: Es tās vēl meklēju... Man nav māju, nu jau kādus desmit gadus. Man bija mājas, bet es tajās gandrīz nekad neuzturējos. Jo es visu laiku ceļoju. Es aizbēgu no ģimenes, kad man bija kādi 15 gadi. Man gribējās ceļot. Bet es uzaugu Parīzē, Monmartrā. Tā bija labākā vieta pasaulē, magnētiska vieta. Rīta gaisma... Man tur patika gaisma, gaismas un ēnu kontrasti – tajā bija kaut kas īpašs.

RL: Vai ir kāda vieta pasaulē, kas tev kļuvusi īpaši tuva, dārga?

Siegfried: Kad man bija kādi 17 gadi, es nejauši nonācu Indijā, un ar šo zemi man uzreiz nostrādāja kaut kāds klikšķis. Indija ir pilnīgs pretstats Francijas vai Latvijas sabiedrībai. Es uzreiz jutu, ka mana dvēsele tur jūtas kā mājās. Šis viņu organizētais haoss – uz ielām, visur...

RL: Tieši tava stihija?

Siegfried: Jā, jo mans prāts darbojas tieši tāpat. Bet es ļoti labi jūtos arī Kaukāzā, arī Austrumeiropā, un Latvija man ir Austrumeiropa. Man liekas, ka šajā pasaules daļā cilvēki labāk saprot mani un manu mākslu nekā Francijā vai citur Rietumos.

RL: Uz manu pirmo jautājumu tu atbildēji, ka vēl meklējot savas mājas...

Siegfried: Jā, bet es to teicu tikai, lai kaut ko teiktu, jo īstenībā es nezinu, vai varētu palikt un dzīvot vienā vietā. Man patīk mainīt vietas – pāris dienu šeit, pāris dienu tur... Tas ir tāpat kā sapnī – sapnī tu arī nepaliec vienā vietā ilgi. Es nezinu, no kurienes man tas. Visi mani draugi man vienmēr saka: paliec ilgāk pie mums, vismaz mēnesi vai divus. Bet es nekur nevaru palikt ilgāk par nedēļu. Šajā ziņā es esmu kā bērns – man gribas šo, un pēc laiciņa jau man gribas to... Dažreiz es domāju: citi cilvēki visu mūžu nodzīvo vienā pilsētas rajonā, un viņiem brauciens uz citu pilsētas rajonu jau ir tikpat kā ceļojums uz citu zemi. Bet visu pasauli var uztvert kā vienu lielu pilsētu – tu vienkārši pārvietojies nevis ar metro, bet ar lidmašīnu vai nakts vilcienu.

RL: Bet saki – kas tevi dzen nepārtraukti ceļot no vienas vietas uz otru? Kas ir šis impulss?

Siegfried: Es to nezinu, draugs. Man pašam tā ir mistērija. Bet zini, par sevi es neko daudz nedomāju. Es vienkārši sekoju straumei... Man galvā visu laiku skan kaut kādas melodijas, tāpēc man vajadzīgas klavieres vai čells, lai tās padarītu dzirdamas.

RL: Varbūt tavas mājas ir mūzika.

Siegfried: Jā, un arī montāžas telpa. Kad montēju filmu, es palieku galīgi traks. Es strādāju viens vai kopā ar montāžas režisoru, kad viņš ir brīvs, jo viņš ir foršākais montētājs, kādu es pazīstu, – Ervē Šneids (Hervé Schneid), ļoti slavens montāžas režisors. Mums ļoti labi saskan, mēs kopā esam kā basģitārists ar bundzinieku. Mēs abi mākam montēt, bet viņš ir meistars, viņam ir pāri par 50 filmām, tai skaitā “Amēlija”, “Eiropa”, daudzas filmas... Dažreiz man vajag pastrādāt kopā ar lieliem māksliniekiem, jo viņiem ir tas pamatīgums. Es vairāk plivinos pa gaisu, man ir visādas trakas idejas, bet tad man vajadzīgi cilvēki, kas palīdz tās īstenot. Es esmu kā tāds bērns, zini, un dažreiz ir vajadzīgs kāds, kas palīdz man sevi sakārtot...

RL: Tu teici, ka sekojot straumei. Vai esi kādreiz domājis, no kurienes šī straume nāk un uz kurieni plūst?

Siegfried: Man liekas, ka es vienkārši ļoti mīlu cilvēkus. Es visu laiku gribu satikt cilvēkus, satikt skaistus cilvēkus...

RL: Tu domā – sievietes?

Siegfried: Nē, tas vari būt, piemēram, tu vai kāds cits draugs. Vai tad tev nav tāpat? Kāpēc tu intervē tik daudz cilvēku? Katru reizi, kad tu man par viņiem stāsti, es pie sevis domāju – o, es arī gribu viņu satikt. Varbūt tā ir tāda bēgšana no vientulības. Lai gan es pieņemu vientulību. Ja man ir klavieres, es varu sēdēt pie klavierēm sešas stundas no vietas. Bez klavierēm ir grūtāk.

RL: Saki, kura no tevis lasītajām grāmatām visvairāk ir ietekmējusi tavu pasaules redzējumu?

Siegfried: Varbūt ne ietekmējusi, bet ir viena grāmata, kura man bija kā spogulis. Heses “Narciss un Zeltamute”. Visi mani draugi, kas mani pazīst, saka, ka man to vajadzētu pārveidot filmā. Tā man ir ļoti tuva grāmata. Es to lasīju 15 vai 16 gadu vecumā, kad man tas viss bija ļoti aktuāls – es domāju par bēgšanu no skolas, gribējās redzēt pasauli, dzīvi... Un tur ir vēl viena stīga, kas man bija ļoti tuva, – klejotāja dzīve, sievietes, dvēseles draugi...

RL: Pirmais, kas man ienāca prātā, kad tevi pirmoreiz satiku un kad noskatījos “Sansu”, bija Džuandzi. Džuandzi raksta par klejošanu līdzi vējam – ka tā ir tā brīvība, kas cilvēkam pieejama. Un tu arī man atgādini par šo brīvo ceļošanu līdzi vējam.

Siegfried: Skaisti.

RL: Tu atstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram konvencionālā pasaule ir pilnīgi vienaldzīga, it kā tu ceļotu pēc saviem noteikumiem.

Siegfried: Nē, nav tā, ka tā man ir pilnīgi vienaldzīga. Es vienkārši jūtos citādi. Kad es esmu kādā ģimenē un redzu viņu ikdienas dzīvi – kā viņi no rīta ceļas, ved bērnus uz skolu, iet uz veikalu iepirkties –, mani tas ļoti saviļņo. Es tā nespēju. Vienreiz Mongolijā es satiku vienu šamani, kurš man teica: “Tu dzīvo ļoti privileģētu dzīvi, ne katram šāda ceļotāja dzīve ir iespējama. Citi par tādu var tikai sapņot.” Protams, tam visam ir arī otra puse – tev nekā nav, nekāda komforta, tu nezini, kur gulēsi nākamo nakti, nav nekādas drošības. Bet viņš man teica: “Nekad neuzņemies lomu, ko tu nevari izpildīt. Jo tad tu būsi pazudis. Tāpēc turpini dzīvot tāpat – tas nav viegli, bet, ja esi sajutis šīs dzīves garšu, tad atpakaļceļa vairs nav.” Tā tas arī ir. Tu nevari mani piespiest dzīvot normālu dzīvi. Es to varētu, bet tad es vairs nebūtu es. Man būtu jāmirst. Cilvēki parasti sapņo par šādu dzīvi pusaudža vecumā. Daži draugi sauc mani par pāraugušu pusaudzi. Lai sauc, nu un tad? Šāda dzīve ir pilna ar risku, nu un tad? Mākslā arī ir jāriskē. Man nepatīk mākslinieki, kuri neriskē – kuriem visi darbi ir tādas konvencionālās harmonijas rāmjos.

RL: Tu teici, ka tevi saviļņo cilvēku parastā ikdienas dzīve, bet kas ir tas, ko tu nevari pieņemt šajā cilvēku pasaulē?

Siegfried: Neiecietība. Kāpēc man patīk Indija? Tāpēc, ka tur nevienu neinteresē, kāds tu izskaties, kas tev mugurā, vai tev ir bārda vai nav, vai tu izskaties pēc nopietna cilvēka vai klaidoņa, – viņi skatās tev acīs, nevis uz apģērbu. Eiropā ir citādi – te cilvēki skatās uz mani ar aizdomām, nespēdami izlemt, kas es esmu – mākslinieks vai terorists.

RL: Tu neesi terorists?

Siegfried: Nē, es esmu ļoti miermīlīgs. Manī nav nekādu vardarbīgu tieksmju, nav arī skaudības. Es vienkārši mīlu.

RL: Skatoties “Sansu”, es domāju: bez savas klejotāja pieredzes tu noteikti nebūtu spējis uzņemt šādu filmu.

Siegfried: Jā, visi man saka: Sansa esi tu pats. Tā arī ir. Un, kad man žurnālisti to prasa, es saku: visi “Sansas” tipāži esmu es pats. Viņi nāk no maniem sapņiem. Un arī no dzīves pieredzes. Pat policisti – arī viņi ir es, jo viņi kaut kādā ziņā ir daļa no manas ikdienas dzīves... Lidostās viņi mani katru reizi izģērbj.

RL: Tiešām?

Siegfried: Nē, bet viņi pārbauda manas kabatas. Tagad es pats izņemu visu no savām kabatām pirms iešanas caur rentgenaparātu. Jo es negribu, ka viņi tur visu sajauc. Jo manu kabatu haosā ir zināma kārtība. Bet Indijā, piemēram, es vienkārši izņemu savu flautu un sāku spēlēt, un visi policisti uzreiz kļūst kā bērni un saka: vai es varu pamēģināt tavu flautu, draugs? Āfrikā arī tā notiek. Kolīdz tu sāc kaut ko spēlēt, policistos pamostas bērns, viņi sāk smaidīt. Mūzika ir vislabākā caurlaide.

RL: Sansas klejojumos es nesapratu, kāpēc viņš no Krievijas uz Tokiju devās caur Indiju. Kāpēc viņš nevarēja pa taisno doties uz Tokiju?

Siegfried: Es vienkārši gribēju filmēt Indijā. (Smejas.) Tāds triks. Tas bija ļoti smieklīgi. Vienā Indijas kinofestivālā atbildīgais par kinoprojekciju bija piedzēries un sajauca filmas daļas. Un es saņēmu balvu. Es teicu: tā tomēr ir traka filma. Es biju ļoti dusmīgs, kliedzu uz to puisi, taču nevienam tas neradīja nekādas problēmas. Tad es nodomāju – tas ir labi. Dzīvē viss ir vienkārši – rīts, vakars, nakts, rīts, vakars, nakts –, bet atmiņās viss sajaucas un mainās vietām. Tā ka nobīdes laikā nerada nekādas problēmas.

RL: Saki, cik lielā mērā tu jūties kā francūzis?

Siegfried: Arvien mazāk.

RL: Vai Francijā ir kaut kas tāds, kas tev nepatīk? Francijā vai franču kultūrā? Vai Parīzē?

Siegfried: Es piedzimu Parīzē, manas pirmās atmiņas ir par Parīzi. Bet man tur nav draugu. Nu jau vairākus gadus es tur iebraucu tikai uz piecām desmit dienām, ja man tur ir ko darīt, kāds projekts... Nezinu, es tur nejūtos diez ko labi. Es sāku brīvi elpot tad, kad dodos atkal prom.

RL: Bet konkrētāk – kas tieši tev Francijā vai Parīzē nepatīk?

Siegfried: Tā ir ļoti mainījusies. Vai varbūt es esmu ļoti mainījies. Agrāk es tur jutos daudz brīvāks. Bet pēdējos 15 gados atmosfēra tur ir palikusi tāda nebrīvāka, sasaistītāka. Zini, frančiem patīk lielīties ar savu vēsturi, ar savu brīvību – mēs varam darīt visu, ko gribam, mēs esam revolucionāri, un tā tālāk –, bet īstenībā viņi grib arvien lielāku kārtību un stingrākus noteikumus. Un dažreiz es aizbraucu uz kādu valsti, kas papīros skaitās diktatūra, bet kur andergraunda aprindās es jūtos daudz brīvāk. Te ir viena interesanta lieta. No kurienes nāk pēdējo desmit gadu labākās filmas? No Irānas, viņi taisa neticami labas filmas! Bet Eiropā režisoriem nav ko teikt, – mūsu filmas ir pilnas ar vardarbību, seksu, jo tas ir viegli sagremojams, bet aiz tā nekā cita nav. Es skatos tikai vecās filmas, kino vēsturi... Un es sāku domāt – kāpēc māksliniekam, dzejniekam ir jācieš, lai radītu kaut ko labu? Jo viņiem ir par ko cīnīties, ir ko kritizēt, viņiem ir ko teikt. Es nerunāju par politisko, propagandas kino, es runāju par iekšējo sajūtu. Ja tev ir stāsts par mīlestību diktatūras laikā, tajā vienmēr būs daudz vairāk spēka, nekā ja šis stāsts risinās mierīgā vidē.

RL: Vai tu varētu pateikt, par ko tu pats cīnies? Ne politiskā nozīmē, bet par ko tu cīnies savā mākslā, mūzikā, savā dzīvē? Vai ir kaut kas, par ko tu cīnies?

Siegfried: Es necīnos. Man ir vajadzīgs sajust mīlestību. Ja es mīlu kaut ko vai kādu, es jūtu, ka...

RL: Kas tā ir par mīlestību, par ko tu runā?

Siegfried: Kad par to runā, tas izklausās muļķīgi, bet tā vienkārši ir sajūta, ka... Ja tu kaut ko mīli, tu esi ar to pārņemts un vēlies to izteikt. Piemēram, Sansa – es teicu, ka tik ļoti mīlu šo varoni, ka gribu viņu parādīt uz ekrāna. Un, ja pēc tam cilvēki nāk man klāt un saka: “Var just, ka tu ļoti mīli Sansu, mīli cilvēkus,” tad es jūtos tā, it kā būtu izpildījis savu misiju. Es faktiski taisīju šo filmu bez scenārija. Es daudz rakstu, katru dienu, bet brīdī, kad jāsāk filmēt, es to visu iemetu papīrgrozā. Jo filmēt pēc scenārija man ir tas pats, kas... spēlēt gammas uz klavierēm. Tāpat arī koncertā – es atmetu visu, svarīgi ir tas, kādas melodijas tavā galvā skan tajā konkrētajā brīdī uz skatuves. Īstenībā es esmu pārāk jūtīgs. Svarīgs ir pašreizējais brīdis, noķert to, kas ir gaisā, tās vibrācijas. Un to nevar izskaitļot. Tā nav matemātika.

RL: Vai tev nekad nav bijusi tāda sajūta, ka, nokļūstot pie cilvēkiem, kuru valodu tu nezini, tu vari pieskarties tikai pašai šīs zemes virskārtai? Un, ja tu zinātu viņu valodu, tev atklātos vesela pasaule?

Siegfried: Jā, ir pāris valodu, kurās es nerunāju... Jo es visu laiku atgriežos tajās vietās, kur esmu bijis. Man ir ģimenes visur. Es varu pazust Āfrikā uz diviem gadiem – man tur ir kādas desmit piecpadsmit ģimenes. Citi man saka: o, tu esi bijis visur. Varbūt, bet tas nav svarīgi, svarīgi ir atgriezties. Man ir viens brīnišķīgs stāsts. Deviņdesmitajos gados es biju Dagestānā, netālu no Čečenijas robežas, es tur strādāju pie vienas krievu filmas kā fotogrāfs. Tā bija Sergeja Bodrova “Kaukāza gūsteknis”. Tā bija pa pusei tāda andergraunda filma ar ļoti mazu budžetu, ar desmit cilvēku lielu filmēšanas komandu. Un Kaukāzā viņi ne īpaši mīl krievus. Bet es biju ļoti draudzīgs, un visi tie čečenu veči arī pret mani bija ļoti draudzīgi. Viņi teica, ka es esot pirmais cilvēks no Eiropas, kas tur ieradies pa daudziem gadiem. Es tur nostrādāju kādu mēnesi, un, kad bija jādodas prom, viņi uzrīkoja kārtīgas atvadu dzīres ar vodku un visu pārējo. Un beigās viens no tiem vietējiem čaļiem, tāds spēcīgs tēvainis, galīgi piedzēries, apķērās man apkārt un sāka raudāt. Es viņam saku: “Kas ir, ko tu raudi, brāl? Nekas nav noticis, es vienkārši braucu prom.” Un viņš teica: “Jo es zinu, ka nekad tevi vairs neredzēšu; neviens šeit otrreiz neatgriežas.” Es arī gandrīz sāku raudāt, jo es domāju: visās pilsētās, kur esmu bijis, es atkal atgriežos – es atgriežos Parīzē, atgriežos Rīgā, atgriežos Kalkutā... Tajā arī ir viss skaistums.

RL: Un tu atgriezies tajā Dagestānas–Čečenijas pierobežā?

Siegfried: Nē. Tā ir skaista vieta, bet pilnīgi sačakarēta. Pat lauku apvidi ir sačakarēti, daba ir sačakarēta. Man patīk daba. Ezers ir skaists, Latvijas meži ir skaisti, bet tur meži ir galīgi sačakarēti.

RL: Vai tu pazīsti Žaku Tatiščevu, krievu izcelsmes franču kinorežisoru?

Siegfried: Nē. Žaku Tatī?

RL: Viņa īstais uzvārds ir Tatiščevs. Un viņa filmas “Ilo kunga brīvdienas” varonim ir kaut kas kopīgs ar Sansu – tāda reti sastopama neitralitāte attieksmē pret pasauli. Vai tu vari pateikt, ar ko Sansa atšķiras no Ilo kunga?

Siegfried: Zini, Krievijā mani salīdzina nevis ar Tatī, bet ar citu režisoru – ar Joseliani. Tu viņu zini?

RL: Protams.

Siegfried: Gadījās, ka es jau kādu desmito mēnesi montēju “Sansu”, gandrīz vai neizejot no montāžas telpas. Vienu dienu es studijā paņēmu avīzi, lai apskatītos kultūras lapu, un tur bija paziņojums, ka tās dienas vakarā notiks speciāls seanss, kurā klāt būs arī režisors Aleksejs Germans. Es tieši gaidīju vienas Germana filmas pirmizrādi un nodomāju, ka šī būs tā filma, un tā es kopā ar savu operatora asistentu un draudzeni aizgāju uz to seansu. Bet izrādījās, ka Germans prezentēja nevis savu, bet sava drauga Joseliani filmu. Es par viņu neko tolaik vēl nezināju. Nu, bet mēs nospriedām – ja jau esam atnākuši, tad paliksim noskatīties, un pēc tam es braukšu atpakaļ uz montāžas studiju, kur es arī gulēju un kur man bija klavieres, tā ka es tur varēju pavadīt 24 stundas dienā. Un tā bija viena no vecajām Joseliani filmām, “Reiz dzīvoja dziedātājstrazds”. Sākās filma, un pēc 10–15 minūtēm operatora asistents paliecās man pie auss un čukstēja: “Bet šī filma ir “Sansas” brālēns” – 40 gadus vecāks “Sansas” gruzīnu brālēns. Tā dzīvē notiek – ir tūkstošiem, tūkstošiem filmu, un pēkšņi gadās viena, kas – klikt! Tas bija fantastiski.

RL: Tatī arī redzēja to pašu Joseliani filmu, saskatīja garīgu radniecību un palīdzēja Joseliani iekārtoties Francijā. Tā ka tur ir zināms turpinājums...

Siegfried: Jā, Tatī, viņš ir ļoti… Paldies tev, es nekad nebiju domājis par šo saistību.

RL: Ilo kungam un Sansam ir daudz kas kopīgs. Taču es tev jautāju…

Siegfried: Jo tas ir personāžs, kas ir ļoti caurspīdīgs. Kaut kādā ziņā filma “Sansa” ir par identitāti, par atbildi uz tavu jautājumu – kas tu esi? Arī Ilo ir caurspīdīgs, bet, ja tu jautāsi, kas ir Ilo kungs, uz to nevar atbildēt. Sansas caurspīdīgums ir tajā, ka to filmu var skatīties desmit vai piecpadsmit reizes, un ik reizi tu tur ieraudzīsi kaut ko jau--nu. Tur ir ļoti bagātīgs materiāls, pa šo filmu var ceļot. Parasti filmās viss tiek paskaidrots, visu laiku viss ir jāpaskaidro. Taču neko paskaidrot nevar – ja tu gribēsi kaut ko atrast, tu to atradīsi. Es nesaku – lai tu saprastu, es tev to trīsreiz paskaidrošu. Nē, skatoties filmu, ja tu analizēsi “Sansu”, tu redzēsi, ka visu laiku klātesošs ir kaut kāds noslēpums. Piemēram, kas ir šis personāžs? Normālā filmā tu seko vienam vai diviem personāžiem, redzi, ko viņi grib, ko dara, kur grib nonākt, ko viņi sajūt, un tevi ar to visu iepazīstina pirmajās desmit minūtēs. Es daru tieši pretēji. Vispirms tu gribi redzēt – kas ir šis cilvēks? Tāpēc pašā sākumā policisti jautā – kas jūs tāds esat? Parādiet pasi. Un viņš saka – kas ir tā sūda pase? Es šo policistu kontroli ieviesu filmā pirms 2001. gada, kad pasaulē sākās visa tā trakā drošības kontrole. Kad es montēju šo filmu, sagāzās Dvīņu torņi. Manā komandā visi teica – tev filmā ik pēc trim minūtēm pārbauda pasi, tas ir par daudz. Es teicu – tāpēc, ka tā tas arī ir, es to zinu, jo es ceļoju pa visu pasauli. Pēc 2001. gada tas vairs nevienu nepārsteidza, tas bija pilnīgi normāli – lai kurp tu dotos, tevi visu laiku pārbauda. Sansas gadījumā paiet vairāk nekā stunda, bet tu jo-projām nezini, ko viņš grib, kurp viņš dodas, par ko tas viss ir. Tu vienkārši viņam seko, neko par viņu nezinot. Viņš ir caurspīdīgs, tāpēc viņam var sekot vairākas stundas.

RL: Piedod, kas tā par caurspīdību? Viņš ir pilnīgi noslēpumains.

Siegfried: Varbūt tas nav īstais vārds – es runāju par to, ka viņš neaizņem daudz vietas, tur nav nekādu konkrētu emociju, ikvienam ir viegli ieģērbties viņa drēbēs. Viņš varētu būt tu, tu vai tu, jebkurš no jebkurienes. Viņš ir puisis, kas iet un skatās uz pasauli. Viņš ir brīvs. Ikviens grib šo brīvību. Turklāt viņš ir kā bērns, ļoti mierīgs.

RL: Un tomēr – līdzība starp Tatī radīto Ilo kungu un tavu Sansu ir acīmredzama, taču es tev gribu jautāt – kur tu redzi atšķirību starp viņiem?

Siegfried: (Klusē.) Jā. (Klusē.) Jā, tev taisnība. Atšķirība ir ģeogrāfiska… (klusē). Jā, ģeogrāfiska – Ilo kungs visu laiku atrodas vienā vietā, vienā un tajā pašā vietā. Sansa ceļo pa visu pasauli. Turklāt es Sansam esmu piešķīris nodarbošanos – viņš nedaudz glezno, seko sievietēm, viņam patīk sievietes. Ilo kungs neko nedara, par viņu ir vēl mazāk informācijas, bet viņam ir ģimene.

RL: Attāli radinieki.

Siegfried: Jā. Sansam nav radinieku, to visu es nogriezu. Par viņu nekas nav zināms. Es negribēju neko viņā paskaidrot. Taču, zini, tas viss nebija tik izkalkulēts. Īstenībā tas nāk… Sākumā es biju iekļāvis daudz vairāk informācijas par Sansu, bet es to visu izgriezu, izmetu ārā.

RL: Vai tev bija stingrs scenārijs, pirms tu sāki filmēt?

Siegfried: Jā, man bija divi lieli scenāriji, tur bija ļoti daudz kas. No 45 stundām safilmētā materiāla es varēju uztaisīt piecas vai sešas atšķirīgas filmas.

RL: Tu nofilmēji 45 stundas uz 35 mm filmas?

Siegfried: Nē, Super 16 mm, kas pēc tam tika pārkopēts uz 35 mm. Man nepatīk filmēt ar 35 mm, es dodu priekšroku Super 16 mm, tas ļauj man radīt manus trakos tēlus.

RL: Es nesen runāju ar Iļju Hržanovski, un viņš teica, ka mēnesi pēc tam, kad viņš pabeidza filmēt savu Dau, septiņsimt stundas nevis digitāla, bet filmas materiāla, pasaulē pārstāja ražot kinoprojektorus. 2015. gadā Eiropā nebūs neviena kinoteātra ar kinoprojektoru, tikai digitālie pikseļi…

Siegfried: Noteikti daži vēl paliks. Bet kinofilma atgriezīsies, notiks tas pats, kas notika ar vinila platēm. To es tev apsolu.

RL: Varbūt. Bet saki, kas tiek pazaudēts, pārejot no kinolentes uz digitālo attēlu?

Siegfried: Viss! Materialitāte, reālais materiāls, kristāli. Tas ir kā glezniecībā – eļļas krāsa, akrils… Viņi varētu teikt – ok, pamēģini gleznot fotošopā. Tas viss ir joks – vieninieki un nullītes, tāda mānīšanās. Viņi saka, ka sanāk tas pats, bet tas nav tas pats. Pazūd kristalizācija. Vieninieki un nullītes nesaprot balto, to, kas slēpjas baltajā krāsā. Digitālais attēls ir plakans, tur nekā nav, baltais ir tukšs. Nav nekādas ķīmijas. Uz filmas plēves ir kristāli, kā mazas planētas, kas riņķo un saraujas. Tas piešķir kinofilmai skaistumu. Protams, ir cilvēki, kam tas ir vienalga, viņi grib skatīties filmu. Tagad arī man, kad es ceļoju, ir ērti izmantot digitālo kameru, es esmu pilnīgi brīvs, es varu viegli filmēt, viegli montēt. Tā ir pilnīga brīvība – es to varu darīt bez naudas, šodien uzrakstu scenāriju, rīt jau filmēju, parīt pats samontēju. Man nevienam ne par ko nav jāmaksā. Tā ir liela brīvība. Taču digitālajā attēlā man daudz kā pietrūkst.

RL: Kā tev pietrūkst?

Siegfried: Man pietrūkst filmas, tās poētikas, maģijas. Taču arī ar digitālo attēlu var radīt ko skaistu. Tas ir okei. Tā ir ekonomiska problēma.

RL: Vai tev nešķiet neprātīgi taisīt filmas par 400 miljoniem?

Siegfried: Nezinu, tam nav nekādas nozīmes. Ir labas filmas, ir sliktas filmas. Filma var maksāt divus eiro vai 300 miljonus, tam nav nekādas nozīmes.

RL: Bet nav taču tā, ka tev nemaz nerūp nauda?

Siegfried: Mākslā kvalitāti neizšķir nauda. Arī par 400 miljoniem var uztaisīt pilnīgu sūdu. Tas viss ir atkarīgs no tavas emocijas. Ja filmā iekšā ir mīlestība, ja es sajūtu emociju, tad es reāli sajūtu personu. Vienīgā problēma – ja tu gribi brīvību, tev jāatsakās no naudas. Tas ir vienīgais noteikums, ko no tā var mācīties. Tad neviens tev neko nevar teikt – es filmēju un montēju to, ko es gribu. Naudas cilvēki vienmēr saka – es gribu to, tu varētu izdarīt to un izgriezt to, šajā cīņā ir jāzaudē daudz enerģijas, bet es esmu ļoti jūtīgs. Es nemīlu producentus, kad es strādāju, man ir jābūt ar cilvēkiem, kas ir mani labākie draugi, kurus es mīlu, tuviem, īstajiem cilvēkiem, viņi ir mani brāļi, mēs radām ar kaislību, mums ir jābūt kaislībai. Citādi tā kļūst par industriju, kur cilvēki strādā. Man tas nav darbs, tā ir dzīvošana. Man tas ir jādara. Es neko nedaru naudas dēļ, lai gan man tās pietrūkst, taču man nākas kaut ko upurēt. Ja es pieņemtu kinoindustrijas noteikumus… Viņi man izsaka piedāvājumus. Mana pirmā filma, arī “Sansa” bija ļoti sekmīga…

RL: “Sansa” bija komerciāli sekmīga?

Siegfried: Nē, bet tā ir kulta filma, visi to skatījās.

RL: Kur?

Siegfried: Francijā to daudzas reizes rādīja televīzijā. Mana pirmā filma bija Kannu kinofestivāla oficiālajā skatē, un, lai gan tā nebija komerciāla, dažādi biznesmeņi mēģināja mani izķert – o, šim puisim kaut kas ir izdevies, viņš māk strādāt ar aktieriem, viņam ir enerģija… un viņi mēģina tevi nomakšķerēt kā tādu zivi. Es no tā atsakos. Kāda jēga būt par vergu? Man tas nav vajadzīgs. Ja es piekristu, es varbūt kļūtu bagāts, bet negribētu skatīties spogulī. Es gribu darīt to, ko es gribu. Un tā ir liela lieta, kuru nav vērts mainīt pret naudu.

RL: Vai tu saskati kaut ko interesantu Lika Besona filmās?

Siegfried: (Klusē.) Nē… tas ir cita tipa kino, tas ir komerciāls kino.

RL: Un komerciāli sekmīgs kino tev nozīmē sūdīgs kino?

Siegfried: Nē, es tur nejūtu emociju. Es tur neko nesaskatu.

RL: Es reiz runāju ar Stenlija Kubrika māsasvīru un izpildproducentu, kurš man teica, ka, lai rastos 5% labu filmu, ir jāražo 95% sliktu filmu.

Siegfried: Es domāju, ja tev nav ko teikt un tu to tomēr saki, beigās vienalga būs nekas. To var saukt arī par sūdu. Cilvēki man jautā – kad būs gatava tava nākamā filma, mēs to gaidām. Tikko man būs kas svarīgs ko teikt, kāds dzīvības un nāves jautājums, tad man to vajadzēs pateikt, tad man to vajadzēs uztaisīt. Un tad pēkšņi es taisu filmu. Tai ir jābūt kaut kam – es ar to pavadīšu daudz laika, daudzi cilvēki tērēs savu laiku, to skatoties, tur kaut kam ir jābūt. Starp draugiem reizēm gadās brīži, kad nav ko teikt, bet tu saki, taču rīkoties tā publiski, kad to, iespējams, skatīsies miljons cilvēku…

RL: Kas tev bija sakāms un ko tu pateici filmā “Sansa”?

Siegfried: Tas bija ļoti abstrakti, tāda sajūta… Ir jāsajūt kaut kas dziļš, kā izteikšanai ir vajadzīga filma. To nevar pateikt vienā teikumā. Tāpat kā ar dzejoli – to nevar pateikt pāris teikumos un vienkāršāk. Tā ir kā smarža, kaut kas dzīvs iekšpusē kustas. Ja es to varētu pateikt divos teikumos, es netaisītu filmu, es uzrakstītu divus teikumus. Ja ir nepieciešama filma, tas nozīmē, ka ir nepieciešama noteikta emocionāla konstrukcija. Tajā ir kaut kas mistisks, metaforisks, poētisks.

RL: Šobrīd tev nekas tik svarīgs filmā sakāms nav?

Siegfried: Nē, nē, man ir ļoti daudz, taču tur ir baigais bardaks, pilnīga nekārtība. Man ir tik daudz ideju, tās nāk visu laiku, kā melodijas, kā upe, bet man no tām jāuztaisa kaut kāda kārtība. Jā, es tagad gribu uztaisīt filmu, man kabatā ir 15 filmu idejas, bet es no tām gribu uztaisīt vienu. Tā ir mana problēma.

RL: Tu esi traks, mans dārgais draugs.

Siegfried: Arī “Sansā” ir varbūt desmit filmas vienā. Es sev pēkšņi teicu – es gribu uztaisīt ēģiptiešu filmu, braucam uz Ēģipti. Un es uztaisīju Ēģiptes epizodi. Tā ir tāda kā bērnu spēle – katrs brīdis var kļūt par filmu. Man nācās tik daudz izgriezt, man tur pietrūkst tik daudz lietu. Bet šī būs vēl lielāka filma. Pēc “Sansas” noskatīšanās man pienāca viens puisis un teica: tā ir perfekta filma. Es atbildu – bet tā nav pabeigta, tā filma nekad netiks pabeigta, es gribēju izdarīt vairāk, bet man nepietika budžeta…

RL: Kāds bija budžets?

Siegfried: Tam nav nekādas nozīmes. Tas bija budžets, lai uztaisītu filmu vienas pilsētas mikrorajonā. Nevis divpadsmit valstīs. Es ietaupīju naudu, jo visu darīju pats. Normālā komandā ir 25 cilvēki, es to visu noreducēju, filmēju pats.

RL: Tu visu filmēji pats?

Siegfried: Jā. Man bija kameras asistents. Taču man ir daudz draugu katrā valstī. Ja es esmu Latvijā, es zvanu Dāvim, man vajag to un to, nav problēmu, un tā tas viss notiek. Mana pēdējā filma ir pusotru stundu gara, un mēs to uzfilmējām dažās dienās – divas dienas Indijā, trīs dienas Kazahstānā. Ir jābūt gatavam. Tāpat kā mūzikas improvizācijās – ir jābūt gatavam. Lai to varētu tik ātri izdarīt, man komandā ir jābūt vislabākajiem cilvēkiem, labākajam aktierim… Ja ir vislabākie, to var izdarīt. Ir runa tikai par mīlestību. Kad mēs filmējām “Sansu”, es satiku cilvēkus uz ielas, “vai tu rīt esi brīvs, man vajag nofilmēt tikai vienu ainiņu”. Un domāt nav laika, jārīkojas ir ātri. Man tur katrā valstī piedalījās lielas vietēja mēroga zvaigznes, kuras ārpusē neviens nepazīst, viņiem tie ir vienkārši cilvēki no ielas.

RL: Kad tu piezvanīji sūfijdziesmu meistaram Munīram Trudī uz Tunisiju, tu man teici, ka esi nereliģiozs cilvēks, ka nepiederi nevienai reliģiskai tradīcijai.

Siegfried: Jā.

RL: Tajā pašā laikā tu saskati kādu dziļumu sūfijdziesmās, kas nāk no noteiktas reliģiskas tradīcijas.

Siegfried: Kad es biju Gruzijā, pareizticīgo dziedājumi ir tik skaisti… Es cienu ikvienu reliģiju. Kad es esmu Tibetā, es esmu budists; kad esmu Indijā, es esmu hinduists; kad esmu pareizticīgo zemē, es esmu pareizticīgais. Man nav problēmu ne ar vienu reliģiju. Jo es to uztveru kā māk-slu. Ja tevi interesē laba māksla no senākiem laikiem – tā visa ir reliģiska māksla, vienalga, mūzika vai glezniecība. Un tajā ir tāds skaistums! Kad man prasa, kādai reliģijai es piederu, es saku: “Es esmu mūziķis.” Mūzika ir mana reliģija, tā mani paceļ. Taču es cienu to, ka jebkura reliģija var pacelt, ieraut kosmosā, ļaut pamest zemi, ļaut prātam nonākt tur, tālumā. Skaisti, ja dažiem cilvēkiem tas izdodas reliģijā. Jums ir sava lieta, man ir sava lieta. Katram ir jābūt kādam paņēmienam, kā izrauties.

RL: Un tavs paņēmiens ir spēlēt mūziku un taisīt filmas?

Siegfried: Jā, un katru dienu fotografēt. Katru dienu ir nepieciešama vismaz viena poētiska darbība. Es pamostos, uzrakstu dzejoli vai man ienāk prātā brīnišķīga ideja, es rakstu vai divas stundas spēlēju klavieres, vai pavadu laiku ar savu čellu, vai uz ielas uztaisu kādu bildi. Tad es kaut ko tajā dienā esmu izdarījis.

RL: Vai šodien tu jau esi veicis savu poētisko darbību?

Siegfried: Jā, es jau uztaisīju kādas desmit fotogrāfijas, bet nokrita mana Leica, man nāksies to labot. Arī šī mūsu saruna var kļūt par šīsdienas poētisko darbību, jo tu liec man domāt, tu mani uzvedināji uz saistību ar Ilo kungu. Pēc tam es iešu spēlēt klavieres, jo rītvakar ir koncerts.

RL: Vai tu kādreiz domā par savu nāvi?

Siegfried: Tā var būt rīt. Taču tai jābūt ātrai.

RL: Vai tu par to kādreiz domā?

Siegfried: Nē, bet īstenībā es varētu nomirt arī šobrīd. Nekādu problēmu. Es esmu ceļā. Es neesmu pazaudējis savu ceļu.

RL: Un šajā ceļā tu būsi vienalga – dzīvs vai miris?

Siegfried: Jā, bet tai jābūt ātrai.

RL: Kāpēc?

Siegfried: Kā izslēdz gaismu.

RL: Bet kāpēc tai jābūt ātrai?

Siegfried: Vienkārši nogriez to, nav laika domāt. Man nepatīk tās jaunās filmas, kur puisis mirst un mums jādomā par to, kas notiek.

RL: Kāpēc tev nepatīk domāt par savu dzīvi?

Siegfried: Jo es degu. Un ir labi to nogriezt – kā, montējot filmas epizodi, to nogriez vienā vietā, un viss. Man nepatīk vilkt beigas garumā – nogriez, un cauri.

RL: Kas nāk pēc šī nogriezuma?

Siegfried: Kurš gan to zina, mans draugs.

RL: Vai tevī ir kas tāds, kas varētu pārdzīvot nāvi?

Siegfried: “Sansa” pārdzīvos. Varbūt kāda filma. Es domāju, ka tas ir labi.