Ko gribēja teikt poručiks Isakovs jeb labi domātas pamācības trim Koveļas jaunavām 1916. gada 15. aprīlī

Tuvojās beigām mans darbs pie gleznu cikla par karu un revolūciju, bija 2008. gada nogale. Meklējot vēsturiskās fotogrāfijas, kam vajadzēja kļūt par ilustrāciju kopu katrai tēmai, un cenšoties izvairīties no iespējamām autortiesību nepatikšanām, aizvien biežāk nācās klejot pa interneta plašumiem. Tur planētas iedzīvotāji viens otram piedāvāja neskaitāmus vēstures gaitas atspulgus, kas sasista spoguļa lausku veidā izkaisīti pa pasauli. No šīm fotogrāfiju miriādēm bija jāatlasa vajadzīgais, cerot, ka liktenis atnesīs attēlu simbola līmenī, bildi, kas spēs pārsteigt, iejūsmināt, saskumdināt vai sašausmināt.

Un tā, 2008. gada decembra sākumā, kad galīgo attēlu atlasi vajadzēja beigt, katru vakaru no ebay savās mājās nācās iepludināt nepārredzamu, raibu un visbiežāk nomācošu vēstures traģisko brīžu klāstu. Lieku reizi pārsteidza fascinācija, ko kari turpina atstāt cilvēku prātos, liekot krāt, mainīt, pārdot un apcerēt fotogrāfijas, ieročus un citus priekšmetus, kas visi vēsta par vienu – nāves uzvaru. 2008. gada 12. decembrī beidzās izsoles termiņš kādam nāves soda izpildes skatam. Tās bija karātavas.

Ne vienu reizi vien bija nācies vērot šīs šausmu vīzijas, strādājot pie gleznu cikla pēdējā darba “Jēra apraudāšana”. Tās divi apakšvirsraksti – “Галицкая Голгофа” un “Schnelljustiz gegen Spione in Galizien” – izslēdz viens otru un starp tiem liktajai abpusīgi nosmailinātajai bultai vajadzēja pasvītrot divu uz pakāršanas ainu vērstu skatupunktu nesavienojamību. Tas, kas vieniem likās nevainīgu mocekļu bezjēdzīga nāve, otriem šķita kā taisnīgā tiesa. Es izvēlējos pirmo, rādot nosacītu Golgātu, kurā atkal un atkal, tikai mazākā mērogā, atkārtojas brīnumainā pārvērtība: varmācīga un netaisna nāve, ko pieņem ar lēnprātību, kas ved uz apskaidrošanos, un cilvēks, kas dzīvē varbūt bijis visparastākais mirstīgais, pārvēršas cildenā upurī.

Karātavas ir pavadījušas un turpina pavadīt cilvēces vēsturi, tās izaug ik brīdi, kad soda ideju nepieciešams iemiesot iespējami baismākā, un, kā ticis uzskatīts, pamācošākā veidā. Upurim, kas šūpojās starp debesīm un zemi, vajadzēja atgādināt, kas notiek ar cilvēkiem, kuri nepieņem tobrīd valdošo kārtību. “Uzraudzīt un sodīt” – tas ir ne tikai Mišela Fuko grāmatas nosaukums, tas ietver pašu varas būtību.

It īpaši tas attiecas uz sasprindzinājuma brīžiem tautu vēsturē, kad kara vai revolūcijas apstākļos cilvēka dzīvība vairs nemaksā neko un kad nežēlīgi sodu skati ir aicināti apspiest jebkādu pretestību, nomākt ikkatru pretošanos, kaut arī patiesībā nereti izraisa tieši pretējas sekas.

Var strīdēties par pašu publisko nāves sodu lietderību, bet viena lieta nav apšaubāma – tie vienmēr izraisījuši visdzīvāko skatītāju interesi. Nemaz nav jābūt romietim, kas Kolizejā alka redzēt gladiatoru nāvi, vai viduslaiku Parīzes iedzīvotājam, kas ilgi bija gatavs nīkt tirgus laukumā, lai ieraudzītu īso, bet aizraujošo brīdi, kad noripos upura galva.

Pirmais pasaules karš nāca brīdī, kad civilizācijas augļi, kristīgā morāle, stingrā audzināšana un pirmie demokrātijas aizmetņi likās sagatavojuši augsni humānisma idejām un cilvēka dzīves vērtības izpratnei. Taču nebija vajadzīgas ne pāris dienas, lai pēc liktenīgā 1914. gada 28. jūlija, kad Austroungārija pieteica Serbijai karu, Marss kārtējo reizi ņemtu varu pār cilvēku prātiem un pasaule iegrimtu slaktiņa neprātā. Tas ietvēra ne tikai nogalināšanu kara laukā, abstraktu šaušanu uz abstraktu pretinieku, bet spēju nokaut individuāli, lēnām, pašrocīgi raidot nāvē cilvēku, kuram jāieskatās acīs. Austroungāru armijas rīcība Galicijā, tūlīt pēc kara sākuma savā, ne ienaidnieka teritorijā ķeroties pie vietējo iedzīvotāju masveida nogalināšanas, iegājusi 20. gadsimta vēsturē kā īpaši baiga un mulsinoša apsēstība. Spiegu mānija, paranoja, slavofobija un sadisms apvienojās līdz šim neredzētā nāves sodu parādē, bet karātavas kļuva par Galicijas ainavas sastāvdaļu, dažu mēnešu laikā paņemot apmēram trīsdesmit tūkstošus dzīvību; līdzīgi tas bija Serbijā.

Tātad, atgriežos pie tā, ka 2008. gada decembrī ebay ūtrupē Vācijā tika piedāvāts karātavu skats. Fotogrāfija nāca no kādas Pirmā pasaules kara kolekcijas, lokalizācija un datējums bija diezgan aptuvens – Galicija, 1915./1916. gads.

Karātavu samērā rūpīgā konstrukcija likās kaut kur redzēta. Patiesi, tie paši stabi, šķērsbaļķis un slīpie stiprinājuma balsti, arī tā pati apkārtne redzama citā nāves soda ainā, kas kļuvusi par sava veida klasiku, standartattēlu Austroungārijas armijas nežēlību ilustrēšanai. Karātavas ar sešiem upuriem, kas izskatījās pēc strādniekiem vai zemniekiem, pirmo reizi tika publicētas kaismīgā pretkara aģitatora Frīdriha Ernsta grāmatā “Krieg dem Kriege” (1924), pēc tam Hermaņa Reksa vācu militārisma garā ieturētajā albumā “Der Weltkrieg in seiner rauhen Wirklichkeit” (1926), lai vēlreiz parādītos Tomasa Insa un Inigo Kāsla attēlu kopojumā “Covenants with Death“ (Londona, 1934). Rekss šo attēlu pasniedza kā piemēru taisnai tiesai nodevējiem, bet pārējie to nosodīja.

Pats redzamākais Pirmā pasaules kara nežēlību atmaskotājs ir austriešu fotovēsturnieks dr. Antons Holcers. Jau grāmatā “Die andere Front” (2007) viņš vienu nodaļu piešķīris austroungāru armijas masveida nāvessodiem Galicijā un Serbijā, bet 2008. gadā iznāca viņa darbs “Das Lächeln der Henker”, kas viss veltīts šai tēmai. Antona Holcera grāmatā minētā karātavu aina ar sešiem upuriem parādās veselas četras reizes, katrreiz citā rakursā, tā rādot amatierfotogrāfu kareivju slimīgo interesi par baigo un mokošo nāvessoda veidu.

Ebay fotogrāfija rādīja gan tās pašas karātavas, bet ne tos pašus upurus. “Klasiskajā” fotoattēlā bija seši pakārtie, bet jaunajā – pieci. Upuri līdzīgi iepriekšējiem, līdzīgi ģērbti slāvu zemnieku vai fabrikas strādnieku vienkāršajās drēbēs, acis aizsietas ar baltu lupatu. Šis neparastais delikātums atbilda austroungāru armijas nāvessodu reglamentam – drēbes gabalam bija jāslēpj no skatītājiem sodīto agonijas pārvērstās sejas. Fotogrāfijā attēlotā bēdu aina man nebija vajadzīga un aizklīda pasaulē, taču pagāja divas nedēļas un ebay laukā no Austrijas ienāca divas fotogrāfijas, kurās atkal bija redzamas tās pašas karātavas. Viens attēls, kura brūnais tonis un kadra stūru noapaļojumi liecināja par piederību iepriekšējās izsoles fotosērijai, atkal rādīja piecus upurus, kas vējā bija pagriezušies, pārvietojies bija arī fotogrāfs. Otrs fotoattēls iemūžināja jau zināmo sešu pakārto grupu.

Visi publikāciju autori vai nu nemin notikuma vietu, vai arī to uzrāda kā Galiciju. Daļā uzņēmumu karātavas fotografētas, fonā rādot necilu zemnieku māju un kokus, šķietami lauku ainavu (grāmatā “Covenants with Death” fotoattēls tā arī nosaukts – “Village Gallows”). Toties citos attēlos, skatā uz pretējo pusi, karātavu fonā parādās varena ēka. Savukārt Antons Holcers nebija ievērojis, ka savas grāmatas sākumā viņš ielicis attēlu, kas patiesībā ir atslēga šai mīklai. Tur redzama gan efektīgā ēka fonā, gan tās pašas karātavas, bet tikai ar vienu upuri. Lepnā celtne tur redzama vēl labāk, pie tam attēls nes vietas apzīmējumu un datējumu – Koveļa, 1916. gada 15. aprīlis.

Koveļa, kas tagad atrodas Ukrainā, 1916. gadā bija Krievijas impērijas Volīnijas guberņas galvenā pilsēta, kuru 1915. gada 22. augustā okupēja austroungāru armija. Nebija grūti noskaidrot, ka attēlu fonā redzamā ēka ir Koveļas dzelzceļa stacija, tikpat liela un grezna, cik arī neomulīga jūgendstila celtne, kas tapusi ap 1907. gadu. Karātavas bija tikušas uzceltas laukumā dzelzceļa uzbēruma otrā pusē, uz kurieni no stacijas ēkas veda tunelis. Tā bija lieliska vieta šausmu skatu inscenēšanai, jo karātavas nācās aplūkot ne tikai Koveļas iedzīvotājiem, bet visiem, kas vilcienā izbrauca cauri pilsētai.

Karātavas ar pieciem upurien (spiegu grupa ar J. Afanasjeviču un F. Bivanu?) skatā uz stacijas laukuma aizmuguri. 1916. gada janvāris vai februāris

Tas kļuva uzmācīgi – kā tik īsā laikā var uznirt trīs attēli par vienu tēmu!? Tas runā pretī jebkādām varbūtības teorijām. Taču pagāja neilgs laiks, un 2009. gada janvārī tika izsolīts vēl kāds attēls, kas atkal rādīja jau pārāk labi pazīstamās karātavas, ar visai labi saskatāmu stacijas ēku aizmugurē.

Nu manā priekšā atradās vairākas fotogrāfijas, ebay spēles dīvainais iznākums, ar kuru nezināju, ko iesākt. Mani sen vairs nepārsteidz ne nāves skatu drūmums, ne omulība un smaidi, ar kādiem karātavas apveltī bendes un skatītāji, ne arī miers, ar kādu savu nāvi uzņem upuri. Toties pilnīgi nesaprotama, nepieņemama un sašutumu raisoša bija trīs jaunavu uzvedība blakus vientuļajam pakārtajam Koveļas stacijas laukumā, kas redzams Antona Holcera grāmatas fotogrāfijā. Ko gan tur var darīt trīs labi ģērbtas un glītas jaunas sievietes, kāpēc viņu pozās nejūt ne mazākā sasprindzinājuma, gluži pretēji, viena smaida, bet divas smejas? Tas ir drausmīgi, es neesmu spējīgs atturēties no šādas uzrunas un sekojošiem rūgtiem pārmetumiem: “Koveļas jaunavas! Ko darāt jūs šajā šausmu vietā?! Kāpēc jūs neskrienat projām, raudādamas un kliegdamas pa visu pilsētu, ka kāds ir miris briesmīgā nāvē, saucot un biedinot tuvoties stacijai? Vai tiešām jums šķiet aizraujoši vērties pakārtā vīrietī? Vai jūs kā Klo­to, Le­he­sa un Atropa, šīs negantās grieķu likteņa dievietes mo­iras, piedalāties noslēpumainā procesijā? Vai arī jūs nākat no kāda teātra pulciņa un tēlojat trīs raganas Šekspīra “Makbetā”? Bet varbūt es dziļi maldos, saskatot jūsos dziļas jūtas un traģiskas noslieces? Varbūt jūs vienkārši esat vieglas uzvedības sievietes un stāvat te cerībā piesaistīt austriešu un vācu kareivju uzmanību, kuru šeit netrūkst, šo nožēlojamo nāves skatu mīļotāju? Projām! Projām no šīs nolādētās vietas, uzmeklējiet baznīcu, lai aizlūgtu par šo mirušo cilvēku un par šo briesmīgo laiku, kad nāve ņirdz aiz katra stūra un kad cilvēki ir zaudējuši cilvēcības pēdējās kripatas!”

Atkal pagāja neilgs laiks, un internetā uz meklējamā vārda Kowel parādījās ne tikai fotogrāfijas ar dzelzceļa stacijas ēkas skatiem. Uz šo vārdu Vācijas antikvariāts André Huesken piedāvāja kādu nelielu brošūru, faksimilizdevumu no Koveļas lauku kriminālās policijas sastādīta Verbrecheralbum. Kad to nopirku, faksimila astoņas lapiņas izrādījās izvilkums no liela dokumentu krājuma, trim skaļām krimināllietām, kas bija nākušas priekšā policijai, un vienā no tām atkal bija ieraugāms vientuļais pakārtais no A. Holcera grāmatas. To varēja identificēt ar tekstā aprakstīto, no austriešu gūsta izbēgušo krievu armijas poručiku Isakovu, kurš 1915. gada novembrī bija pieslējies cita izbēguša karagūstekņa Afanasija Ponomarenko grupai un pakāpeniski pārņēmis tās vadību. Bruņotās grupas darbība bijusi kaut kas vidējs starp laupīšanu un partizānismu, katrā ziņā vietējie zemnieki viņus atbalstījuši. Protokols par grupējuma darbību sastādīts 1916. gada 27. februārī, Isakovu notiesāja ar Tod durch den Strang, lietojot austroungāru armijas kancelejisko formu, bet 18 pārējie kaujinieki – ar nošaušanu.

Faksimilā bija redzami vairāki skati no Isakova vīru nošaušanas 1916. gada aprīlī un – neticami! – viena no šīm fotogrāfijām man jau piederēja. Nezinot, kas tur attēlots, biju to iegādājies kā iespējamu materiālu manas izstādes dokumentācijai par Pirmā pasaules kara frontes upuriem, taču foto izrādījās nepietiekoši dramatisks un netika likts lietā.

Un tad es, pilns neapmierinātības ar sevi, ka biju ļāvies vienpusīgam sašutumam par austroungāru armijas šķietami nemotivēto slepkavnieciskumu, teicu šādu monologu, kas vairāk gan bija veltīts man pašam, nekā Koveļas jaunavām: “Kāda netaisnība no manas puses tā uzbrukt Ķeizariskajai un Karaliskajai armijai, kas vēlējās ap sevi vienīgi redzēt kārtību! Kādēļ viņus iztēlot kā sadistiskus slepkavas, kuru galvenā izklaidēšanās ir kāršana?! Kāpēc es aizmirstu, ka tolaik pasaule gluži kā tagad un vēl daudz vairāk bija pilna ar zagļiem, laupītājiem, slepkavām, marodieriem, izvarotājiem un, galu galā, arī ar tiem pašiem spiegiem, kuru pastāvēšanu es gluži vai gatavojos noliegt, sodītajos saskatīdams tikai nevainīgus upurjērus?! Ak, briesmīgais Isakovs, kurš izrādījies esam bandīts un nevis nevainīgs upuris! Varbūt trīs glītās Koveļas jaunavas nav vis bezsirdīgas megēras, bet bandītu uzbrukumu upuri, kuri priecājas par taisno tiesu?! Cik slikti ir būt vienpusīgam un aizrauties ar nosodīšanu, neiedziļinoties visu lietu neizbēgamajās pretrunās.”

Brīdī, kad cerēju pienākušu šīs neomulīgas foto sesijas beigas, tālajā Heizletas pilsētā Mičiganas štatā 2009. gada 15. janvārī ebay ēterā izlēca pastkarte ar ļoti aptuvenu nosaukumu “Military prisoner hanging European RPPC 1910 era”. Un uz tās atkal bija redzams vientuļais pakārtais un tas atkal bija poručiks Isakovs! Šoreiz gan viņam aiz muguras nestāvēja glītās Koveļas jaunavas, bet kā vienmēr ar šādām ainām apmierinātie un smaidošie Ķeizariskās un Karaliskās armijas kareivji. Poručika cepure guļ zemē blakus karātavu stabam. Kāda zīmīga detaļa – Isakova seja fotogrāfijā ir izkasīta, it kā sakot, ka stāsts nav beidzies, ka tajā ir daudz balto plankumu. Vai arī viņš negrib rādīt savu ciešanu pārvērsto seju.

Apsverot šo izaicinājumu virknes dīvainību, bija jūtams, ka pirms 94 gadiem varmācīgā nāvē mirušie cilvēki grib kaut ko pavēstīt. Bet ko? Man bija visi iemesli izsaukties: “Poručik Isakov, ko gribat jūs no manis?”

Pēc manas gleznu izstādes “Piektais bauslis. Revolūcija un karš” atklāšanas Latvijas Kara muzejā 2009. gada aprīlī saruka Koveļas starojums un šķita, ka trīs gadus ilgais gleznošanas darbs un pārdomas par cilvēces vēstures smagākajiem brīžiem varētu reiz beigties un ka man būtu tiesības no visa tā atkratīties un pievērsties dzīvespriecīgākām lietām. Cerībā pielikt punktu karu un revolūciju traģismam, kā izstādes blakusproduktu piedāvāju Rīgas Laikam moralizējošu rakstu par Koveļas notikumiem.

Pa tam signāli no Visuma, Aizsaules vai vēl kaut kurienes bija apsīkuši. Par to varēja tikai priecāties, jo, patiesi, nav nekāda prieka dzīvot kopā ar pārāk nopietnām domām. Ir daudz tīkamāk restaurēt pilis, gleznot liriskas ainavas un rakstīt par skaistām arhitektūras vēstures lietām, nevis tēlot cilvēces likteņu tumšākos brīžus.

Vienlaikus nācās secināt, ka esmu jau pieradis pie šiem kosmiskajiem vēstījumiem, gluži vai sākot sašust, ka tie gatavojas pārtrūkt. Bet tomēr nekas nedomāja beigties.

Marta sākumā biju nosūtījis vēstules uz vietām, kur risinājušies 1916. gada drūmie notikumi – uz Koveļas muzeju un Volīnijas apgabala muzeju Luckā, bet, kā jau tas palaikam notiek pēcpadomju telpā, kur regulāra korespondences apmaiņa nav cieņā, atbilde neatnāca ne uz šīm vēstulēm, ne uz atkārtotiem lūgumiem paziņot kaut vai par informācijas trūkumu.

Toties ik pa brīdim parādījās detaļas, kas bagātināja priekšstatus par Koveļu. Kāds čehs ebay izlika jauku pastkarti ar laukumu pie Koveļas dzelzceļa stacijas, par laimi bez karātavām, ar gluži miermīlīgu sadzīves ainu. To čehu tautības austroungāru armijas karavīrs Košuts 1916. gada 29. februārī sūtījis savai sievai Lidušei, pateikdamies par atsūtīto tabaku un apjautājoties par Mašenkas un Vlastenkas veselību. Tomēr šajā laikā karātavas jau stāvēja laukumā un Košuts tās nevarēja nebūt redzējis... Bet ne visi centās saudzēt savu tuvinieku jūtas. Ebay tika piedāvāts vēl kāds karātavu skats ar trim upuriem. Tās ir citas karātavas, un šajā gadījumā pat nav svarīgi, kurā vietā šis nāves rīks ticis uzsliets. Fotopastkarti austriešu kareivis 1916. gada 9. augustā adresējis savai sievai un tur stāv rakstīts: “Mīļā Ella! Šodien ar lielāko pateicību saņēmu paciņu ar tabaku. Man pagaidām iet labi un ceru, ka ar jums visiem ir tāpat.... Ar sirsnīgiem sveicieniem Tavs Fricis.” Neviena vārda par baismo skatu pastkartes otrā pusē, kur ar citu roku glīti uzrakstīts: “Gehängte russische Spione in Galitzschen”. Vai Ella krita ģībonī? Nē, viņa to nedarīja vis. Kāda cita pastkarte, atkal ar karātavām no Galicijas un šoreiz jau ar fotoateljē iekopētu uzrakstu “Übliches Spionentrio Galizien”, ko kāds Edvīns kopā ar apsveikumu uz Lieldienām 1916. gada 17. aprīlī sūtījis savai radiniecei Annai, liek domāt, ka šāda veida pastkartes tika izdalītas kareivjiem niknuma kurināšanai, patriotisko jūtu stiprināšanai, liekas jūtelības nīdēšanai. Tāpēc viņi uzskatīja par iespējamu Lieldienu apsveikumus pūkaino un mīlīgo Osterhase bildīšu vietā rakstīt uz varmācīgas nāves skatu aizmugurēm. Un Anna, tāpat kā Ella, noteikti neģība. Tas viss piederēja pie kara laika dzīves. To, ka pastkartes tika vairumā ražotas armijas vajadzībām, liecina vairākas fotogrāfijas ar kāršanas skatiem, kam aizmugurē atrodams zils zīmogs K. K. Landsturm-Infanterie-Regiment Nr.1, 8. Feldkompagnie.

Lapa no Koveļas lauku kriminālās policijas sastādītā Verbrecheralbum  - protokols par poručika Isakova grupas darbību un sodu

1916. g. 27. februārī., 20. gs. 20. gadu sākuma publikācija

Nākošais pavērsiens notikumos ap Koveļu nāca, kad no interneta izvēlās apjomīgs likteņstāstu krājums, kam manu domu gaitu atkal bija lemts pavērst uz citu pusi. Tā virsraksts bija “Jüdisches Archiv. Mitteilungen des Komitees Jüdisches Kriegsarchiv”. Tie bija laikā no 1915. līdz 1918. gadam savākti ziņojumi par ebreju likteņiem Austroungārijas teritorijā, ko 1914. gadā ieņēma krievu armija. Tie izrādījās ne mazāk briesmīgi kā austroungāru armijas zvērības, pie tam darbības vieta atkal bija Galicija, toties upuri un bendes pavisam citi. Minētie ebreju galināšanas gadījumi bija baismi, no krievu kareivju izdarībām nāca pretī tāda pati cietsirdība un antisemītismā sakņots sadisms kā pie Austroungārijas puses, pie kam zaldāti nebija noslinkojuši sagādāt karātavu cilpas, nevis ļauties šaušanas ātrumam un ērtumam.

Isakova grupas vīri ceļā uz nošaušanas vietu. 1916. gada 15.aprīlis (?)

Un tikai tagad es aptvēru, kas man licies īpatnējs pie glīto, melnmataino, izteiksmīgo, nedaudz eksotisko Koveļas jaunavu sejām. Viņas ir ebrejietes!

Ar šausmām lasot Jüdisches Archiv mūždien dzenātās ebreju tautas ciešanu stāstus, es lieku reizi biju spiests apcerēt notikušā sakarības un attapos, ka četri no Ponomarenko-Isakova grupas (jeb bandas) noziegumiem taču bija saistīti ar ebreju aplaupīšanu vai nogalināšanu. Nemaz nerunājot par Verbrecheralbum slejās parādītu citu grupējumu, ko jau bez jautājuma zīmes jāapzīmē par bandu. To vadījis kāds Vasilijs Savenko, un no 10 slepkavības epizodēm tikai divas nebija tikušas vērstas pret ebrejiem.

Un tā nu es teicu atšķirīgus vārdus: “Cienījamās jaunavas! Baidos, ka esmu bijis netaisns un straujās dusmās uzkrāvis jums grēkus, par kuriem nevarat nest atbildību. Ak vai, jums patiesi ir iemesls ienīst! O, ļaunais Isakovs, viņš nesis postu ebreju pavardiem un nāvi jūsu tautas brāļiem! Nē, jūs neesat moiras, jūs nesaties pa gaisu kā grieķu atriebības dievietes Alekto, Megaira un Teisifone, aicinot atriebt neizpirktos noziegumus un izpildīt sodu slepkavām! Smaids jūsu sejās ir apmierinājums par tiesu un saņemto sodu, kas ir bijis skaudrs, bet taisnīgs, kā tas allaž ir Debesu dusmu pilnajā Vecajā Derībā. Taču atļaujiet, lūdzu, tomēr atgādināt, ka Vecā Derība nes ne vien naida un atriebes vēsti, tā aicina arī saprast un piedot. Jūsu dvēseles tikai tad gūs mieru un apskaidrību, kad sevī atradīsiet spēju atriebības jūtas nepārvērst par galveno dzīves dzenuli, bet atstāt to augstākiem spēkiem.”

Isakova grupas vīri noklausās spriedumu. 1916. gada 15. aprīlis (?)

Dzīvojot pārliecībā, ka nu beidzot esmu bijis objektīvs un atradis mērenu vidusceļu Isakova epopejā, jau gatavojos noapaļot tēmu un lūdzu Čehijas Kara arhīvam, kurā glabājas Holcera grāmatā reproducētais foto, gan pašu attēlu, gan tā publicēšanas tiesības, kā arī iespējamus citus attēlus no šī notikuma, ja tādi arhīvā atrastos. Tādi tiešām arī atradās un no Prāgas atnāca trīs jaunas, nezināmas fotogrāfijas, kā rezultātā manas cerības atrast izsvērtu un iespējami taisnīgu nostāju lieku reizi sašķobījās.

Isakova vīri pēc nošaušanas. 1916. gada 15. aprīlis (?)

Fotogrāfijas rādīja notiesāto bandītu – jeb partizānu – ceļu uz nošaušanas vietu, pie tam poručikam Isakovam bijis jāsoļo līdzi. Vienā no attēliem Isakovs stāv ar muguru pret kameru, gaišais apmetnis ar kapuci viņam piešķir bībeliska personāža izskatu, bet attēla tālākā plānā karabiedri rindās pa diviem nupat atnākuši uz soda vietu. Viens no tiem pagriezies pret savu vadoni un, šķiet, kaut ko saka. Nākošais attēls rāda sprieduma nolasīšanu. Vieta izvēlēta upes malā, blakus dzelzceļa tiltam, aizmugurē augsts dzelzceļa uzbērums. Isakovs stāv priekšā, aizmugurē divās rindās pārējie. Sīks attēls Verbrecheralbum faksimilizdevumā rāda tālāko notikuma stadiju – Isakovs pagriezies ar seju pret saviem ļaudīm, viņam priekšā redzams garīdznieks melnā garā tērpā. Un tad fotoaparāts tvēris nākošo stadiju, pašu drūmāko. Isakova vīri jau guļ pie zemes, austriešu zaldāti uz tiem vēlreiz izlādē stobrus, šķiet, ka pulvera dūmos redzams kāds krītošs stāvs. Isakova šajā kadrā nav, tāpat kā nākošajā, kur austriešu karavīri aplūko gulošos upurus.

Austrieši lika Isakovam iziet šo Golgātas ceļu droši vien ne tikai formālās procedūras dēļ, bet, lai vadonis redzētu, kā mirst viņa vīri, lai liktu tam nožēlot, ka nav spējis cīņu biedrus glābt, lai liktu viņu sejās ieraudzīt izmisumu, sāpes, varbūt arī pārmetumu. Isakova pasīkais stāvs visos kadros ir nekustīgs, viņa poza nepauž nekādus pārdzīvojumus, tas nav teatrāls uzvedums, bet dzīves noslēguma brīdis, kur nāves brīža tuvums upuriem iedveš mieru un paļāvību. Tā ir žēlīgās dabas – vai Providences – sniegta anestēzija, izmisuma bloķēšana. Gandrīz nevienā no neskaitāmajām nāves sodu fotogrāfijām nav izdevies ieraudzīt sodāmo instinktīvu vairīšanos, baiļu grimases, nevilšus dusmu žestus, nemaz nerunājot par protestu vai cīņu.

Pēc tam Isakova ceļš veda atpakaļ uz pilsētu. Viņu pakāra tajās pašās sešvietīgajās karātavās, kas stacijas laukumu jau vairākus mēnešus bija padarījušas par drūmu soda vietu, tajā pašā gaišajā apmetnī ar kapuci, kam tikai aizmuguriski sasietās rokas neļāva noslīdēt no pleciem. Viņam bija jānomirst vientulībā, ja neskaita ziņkāros, naidīgos, izklaidi alkstošos skatienus, un galva viņam pretēji austroungāru armijas instrukcijām netika apsieta ar lakatu. Vai tas bija slinkums vai vēlēšanās visiem parādīt sodītā ciešanu pārvērsto seju? Un, patiesi, kā rāda foto, visi to uzlūkojuši ar ziņkāri vai pat prieku.

Tā nu, pretrunīgu sajūtu plosīts, es lēni sāku vēl vienu, jau ceturto uzrunu: “Ak, Koveļas jaunavas! Man diemžēl vēlreiz jāvēršas pie jums ar nedaudz izmainītu manas iepriekšējās uzrunas tekstu un dažiem jauniem akcentiem, kaut gan nebūt neceru, ka spētu ietekmēt jūsu attieksmi un jūsu naidu. Isakova vīri nav bijuši pārliecināti antisemīti, viņi nav šķirojuši savu uzbrukumu upurus pēc tautības, bet bijuši ierauti karalaika nežēlībā un tos vadījusi izdzīvošanas tieksme. Jā, Isakovs ir darījis ļaunu. Bet viņš par to ir samaksājis ne tikai ar savu nāvi, ne vien ar fiziskām, bet arī ar garīgām ciešanām, piespiests vērties to cilvēku nāvē, kas viņam kā barvedim bija uzticējuši savas dzīvības. Un arī tiem katram bija sava nemirstīgā dvēsele un katrs gribēja dzīvot. Isakovam bija jānomirst vientulībā un izmisumā, bet jūs nācāt, lai vēl padziļinātu viņa ciešanas. Vai brīdis, kad viņš, laizdams skatienus pār apkārtējo pūli, jūsu sejās līdzjūtības vietā ieraudzīja atriebības triumfu, jums patiesi šķiet cildena rīcība, cilvēciskās būtības apliecinājums? Vai naids jūs apgaro, vai prieks par otra nāvi tomēr nav negantība? Jo ir iespējams apgalvot tikai vienu bezgala lielu patiesību, vienīgo, kas neved uz naida elli – netiesājiet, lai netaptu tiesāti!”

Pienāca 2010. gada sākums, un pāris dienu pēc tam, kad apcerot gada sākumā pabeidzamās lietas, nolēmu šo rakstu Rīgas Laikam neiesniegt, jo īsti neredzēju ne turpinājumu, ne finālu, kāda interneta izsole atkal izsvieda uz spēles galda kārti, ko diemžēl nevarēja ignorēt un kas vēlreiz lika mainīt manu attieksmi. Tika piedāvāti divi foto. Viens no tiem rādīja jau zināmās Koveļas karātavas ar sešiem upuriem, bet otrs... Nāktos domāt, ka pēc visiem dramaturģijas likumiem uz skatuves atkal jāuznāk Isakovam. Tā tas arī bija.

Pirms tam tiku aprakstījis foto ar Isakova izskrāpēto seju. Jaunais foto uzņēmums rādīja pakārto Isakovu tajā pašā pagriezienā, taču šoreiz uz viņu krīt spoža saules gaisma, kas atsedz pavājo seju ar aizvērtajām acīm, vieglā ciešanu vaibstā nedaudz pavērto muti. Un seja nav vis izkasīta. Tātad, turpinās Isakova vēlme kaut ko pateikt – par sevi vai par citiem. Ko citu viņš varētu gribēt, ja ne reabilitāciju!? Bet kā to izdarīt?! Lauku policijas protokols ir nežēlīgs un rāda dziļi nosodāmas darbības, kaut gan no tā neizriet, ko tieši darīja vai lika darīt Isakovs, ko otrs grupas vadonis Ponomarenko, kas protokolā ir patiess, kas noklusēts, kas slēpās aiz grupas klaiņošanas pa Volīnijas laukiem – izdzīvošanas tieksme, vēlme ieriebt ienaidniekam, patika laupīt? Te var salikt neskaitāmas jautājuma zīmes. Man nav neviena pieturas punkta, un līdzšinējā pieredze ar šo nelaimīgo poručiku jau rādīja, cik viegli iekrist emocionālā vienpusībā.

Nolēmu, ka pabeigšu rakstu ar daudzpunktiem, ar vispārīgām frāzēm un, galvenais, tikšu vaļā no šī neomulīgā piedzīvojuma. Tad nāca negaidīts turpinājums. Ar pāris dienu atstarpi ebay kosmiskajā telpā trīs dažādās pasaules vietās izpeldēja vēl trīs fotogrāfijas no sērijas ar sešiem pakārtajiem, analoģiskas tai, kas nupat bija pārdota kopā ar Isakova Golgātas bildi. Vienai bija pielipināts uzraksts Hanged bolshewiki, otra bija savulaik tikusi izgatavota kā angļu propagandas pastkarte ar iekopētu uzrakstu “German “Kultur”practiced on Russian Prisoners of War”. Tas nebija viss – kāds ASV mītošs pārdevējs bija izsolē izlicis foto, kur tie paši nabaga Koveļas pakārtie bija redzami citā rakursā, un jau kopš maija kāds kolekcionārs no Pitsvilas ASV ebay piedāvāja vēl vienu diezgan miglainu fotokopiju.

Šis bilžu uzbrukums nu kļuva par traku! Koveļas upuri šķita kā pakārtie brāļi Zoto Jana Potocka fantasmagoriskajā romānā “Saragosā atrastais rokraksts”, kuri naktīs vajā ganu Pačeko un zem kuru karātavām vienmēr pamostas romāna varonis Alfonss van Vardens. Vai tiešām arī šie seši vīri iedomājušies sekot Isakova piemēram un pieprasa, lai es kā medijs kļūstu par viņu dvēseļu aizbildņiem!? Vai arī viņiem liekas, ka ir tikai upuri un miruši netaisnīgā nāvē!? Šīs foto sekvences neatlaidība, kārtējo reizi apgāžot varbūtības teorijas robežas, lika domāt, ka tieši tā arī ir. Bet vispirms bija jāmēģina saprast, kas tā ir par kompāniju.

Tā kā šie seši vīri redzami Verbrecheralbum ilustrācijās, tos bija jāmeklē starp trim tekstā aprakstītajiem “noziedzīgajiem grupējumiem”. Isakova grupa atkrita, “spiegi” bija identificējami ar pieciem pakārtajiem, tādējādi palika pāri tikai viena iespēja, jau minētā Vasilija Savenko grupa, kas sastāvējusi no izbēgušiem krievu karagūstekņiem un kuru nepārprotami jāapzīmē par bandu. Protokolā uzskaitīti viņu noziegumi, gan vieta, gan laiks, gan upuru skaits, kas vairumā bija ebreji. Baismīga bilance. Līdz ar to nācās secināt, ka pat pie labākās gribas un dziļākajiem humānisma uzplūdiem nevaru sodītajiem nest kādu miera vēsti, taču nevarēju arī saņemties stāstam pielikt punktu, jo neizskaidrojama palika viņu neatlaidība atgādināt par sevi. Uz ko viņi varēja cerēt?

Nolēmu vērsties pie interneta militārās vēstures ekspertiem, ko saku bez ironijas, jo diskusijas par kāda pulka uniformas krāsas maiņu 1896. gadā vai misiņa pogā iepresēta ģerboņa variācijām man bija radījušas respektu pret cilvēkiem, kas kara vēstures traģismu pratuši novest līdz krājēja vēsajai skaidrošanas un klasificēšanas kaislībai.

Poručiks Isakovs karātavās. 1916. gada 15. aprīlis

Un tā nu, vispirms meklējot ģeogrāfisku saiti ar pētāmo notikumu vietu Koveļu, savu ēsmu iemetu solīdā Ukrainas militārā forumā. Sekas bija negaidītas. Man par pārsteigumu izrādījās, ka esmu izdarījis nopietnu kļūdu: mūsdienu ukraiņu skatījumā austrieši nav “sliktie zēni”, gluži otrādi, sliktie ir bijuši toreiz pretējā frontes pusē stāvošie... Mans sašutums par Galicijas un Volīnijas upuriem bija ticis piedāvāts neīstajiem klausītājiem un uztverts kā slikts tonis. Acīmredzot šodienas politiskais stāvoklis, ukraiņu un krievu pretstāvēšana pārmākusi vēsi mierīgo kara vēstures pētniecību, liekot aizmirst, ka tieši ukraiņi Pirmā pasaules kara laikā tik ļoti cietuši no Ķeizariskās un Karaliskās armijas. Neviens komentētājs netika pat pieminējis Koveļas vārdu un vispār nevēlējās zināt kaut ko noteiktu. Rezultātā – nulle informācijas, taču atgadījums var kalpot par mācību, ka vēsture nepastāv ārpus politikas, ka nav morālu noziegumu ārpus katra vērtētāja nacionālās un sociālās pozīcijas. Cilvēki dzīvo nevis apcerīgi filozofiski vidē, bet agresīvā uzbudinājumā, kas vēstures projekciju šķoba pēc savas pieķeršanās un sava naida likumiem.

Neskatoties uz vilšanos, nolēmu saņemties un vēlreiz izmēģināt laimi citā militārā forumā, šoreiz orientējoties uz Krieviju. Divas atbildes atnāca nekavējoties – ka tēma esot superinteresanta un nevienam nezināma, pie kam tika piedāvāti veseli desmit poručiki ar Isakova uzvārdu. Nākošais komentētājs, vēl erudītāks, paziņoja, ka viens no šiem kandidātiem nekādi nevar būt meklētais, jo laimīgi vai nelaimīgi miris 1937. gadā. Taču man neko nedotu arī, ja precīzi uzzinātu, ka Isakovs saucies par Ivanu Vasiļjeviču vai Vasiliju Ivanoviču. Nekā par Koveļu, nekā par traģiskajiem notikumiem 1915. un 1916. gadā. Tad iestājās klusums.

Ņemot vērā, ka visa šī epopeja jau bija kļuvusi par literāru piedzīvojumu, un ka katrs nākošais atziņu solis un manu pārdomu līkloči bija vairāk vērsti uz šī raksta kuplināšanu nekā tālas un droši vien nekad nenoskaidrojamas traģēdijas atšķetināšanu, gaidīju uz jaunu pavērsienu, uz kādu grūdienu no malas. Nav nekādu faktu, nekādu attaisnojošu materiālu, neviena pieturas punkta, kas liktu saprast, uz ko īsti cerējuši Koveļas nelaiķi, kuru dvēseles acīmredzot nespēj rast mieru. Es nevaru pārstāvēt ne Hāgas tribunālu, ne kādu morāles tiesas instanci. Nepietiek ar žēlumu pret visiem upuriem, kuru likteņus nākas pārdzīvot, tikko tos pielaiž sev klāt un sāk apcerēt. Kāda nelaimīga dvēsele vai dvēseles meklēja iespēju rast mūžīgo mieru. Bet neizdevās. Tad uzpeldēja lietas, kas lika vēlreiz apšaubīt manu domu gājienu un nāca graut manas dedukcijas rezultātus.

Vispirms internetā parādījās fotogrāfija ar Isakova grupas apšaušanu un šoreiz uz tās stāvēja datums – 1916. gada 20. aprīlis. Vēl sliktāk, es biju palaidis garām, ka šis datums redzams jau A. Holcera grāmatā. Tas nu man nepavisam nederēja! Ja Isakovs šajā dienā bijis klāt savu vīru nošaušanā, viņš nekādi nevarēja tikt pakārts piecas dienas ātrāk. Jeb kļūdains ir šaušanas vai pakāršanas datējums?

Pa šo laiku, kā izrādījās, tālajā Kanādā bija sagatavots vēl viens atziņu ceļa stabiņš. Likteņa kāršu kavas galvenais turētājs, varenais ebay, izspēlēja kārtējo trumpi: no latviešu zinātnieka Kārļa Kārkliņa kolekcijas Otavā izlēca jauns foto, protams, atkal tā bija Koveļa, protams, atkal tās pašas karātavas, tajā pašā spilgtajā saules gaismā, tajā pašā pagriezienā un arī ar vienu pašu upuri. Taču šoreiz tas nebija Isakovs... Karātavu otrā galā, tuvāk dzelzceļa uzbērumam, pret skatītāju bija pagriezies cits krievu armijas gūsteknis, apaudzis ar bārdu, vienā apakšveļā, sasietām basām kājām, toties cepuri galvā. Kas viņš tāds?! Kā viņš tur gadījies?!

Abas fotogrāfijas ir līdzīgas, spriežot pēc ēnu garuma, ko met karātavas, attēlus liekas atdalām tikai kāda stunda. Ko tas nozīmē?! No Isakova grupas taču pakāra tikai vienīgi viņu pašu. Foto ar pakārto poručiku gan neļāva saskatīt, vai karātavu otrā galā šūpojas vēl kāds upuris, toties pieminētajā Frīdriha Ernsta grāmatā redzams cits baskājainā karagūstekņa foto, kur karātavās viņš nepārprotami atrodas viens. Var pieņemt dažādas iespējamības (tai skaitā – vai Isakovs maz ir Isakovs?), tomēr droši vien abi nāves sodi nepavisam nav notikuši vienlaicīgi un pārsteidzošās sakritības lieku reizi rāda, ka notikumu fragmenti nekad nesavienosies īstajā patiesības ainā un ka nāks atkal citas fotogrāfijas un citas izziņas drumslas, kas vēl tālāk liks maldīties pieņēmumu mežā.

Ieraugot jaunās jautājuma zīmes, nesakritības un atziņu samudžināšanos, beidzot aptvēru, ka Koveļas notikumu gaitu nevar izprast un ka nekāds racionāls atrisinājums vispār nav iespējams. Un tā nu man nācās turēt piekto monologu, kas šoreiz vairs nebija adresēts dīvainu dziņu vadītajām Koveļas jaunavām, bet man pašam un visiem tiem, kuri gribētu izdarīt secinājumus no šī īpatnā ceļojuma laikā un telpā, netaupot daudzpunktus, izsaukuma un jautājuma zīmes: “Kāds naivums bija pieņemt, ka atklāsies Lielais Noslēpums, ka kāds no mirušo pasaules gribētu iejaukties dzīvo dzīvē un kaut ko pateikt līdz galam, aiz rokas pievest pie atklāsmes un izstāstīt, kādi rituāli veicami, lai nemierpilni gari ar interneta palīdzību neklīstu pa astrālām sfērām! Kāda pašpārliecinātība bija iedomāties, ka esmu izredzētais, kam atliek tikai gaidīt, lai neticamu sakritību ķēde saslēgtos un sāktu strāvot skaidri formulējamu patiesību vai dotu norādījumus darbībai! Acīmredzot tie bijuši atsevišķi enerģijas sabiezējumi, gaisā virmojošas traģisku likteņu atblāzmas, ko īslaicīgi biju sajutis, pārāk daudz domājot par savām gleznām, pārāk pietuvinot cilvēku likteņus un pārāk tiem jūtot līdzi... Noslēpumainā spēle patiesībā bijusi izlikta priekšā kā bībeles līdzība, kā atgādinājums, pieskāriens, pamācība, nevis zinātniski pētniecisks uzdevums ar pareizo atrisinājumu noslēgumā. Nav nekāda pareizā atrisinājuma un nav pat iespējas nešaubīgi rekonstruēt notikumu secību. Aizgājušais vienmēr paliks ieslēpts aizvērtajā vēstures grāmatā un pat lietas, kuras dažkārt šķiet nepārprotamas, patiesībā ir tikai pieņēmums, versija, viena no varbūtībām, apliecinot, ka objektīva vēstures patiesība nav sasniedzama. “Isakova sindroms” rāda ne tikai faktoloģiskā risinājuma neiespējamību, tas atgādina, ka dzīvības un nāves noslēpums nekad nedosies rokā, bet vienmēr paliks kā māneklis un solījums. Šis priekškars paceļas tikai vienreiz, – lai aizvērtos uz mūžību. Bet, ja arī nav iespējama precīza pagātnes atpakaļ šķetināšana, vēl jo svarīgāka ir mūsu morālā atbildība, mūsu dvēseles viļņojumi, kam vēstures notikumi sniedz vielu pārdzīvojumam un mācībai. Vēsture ir nāves uzvaras vēsture. Nepietiek ar bioloģiski noteiktajām mūža robežām, cilvēces lielo notikumu virzību iezīmē neskaitāmas varmācīgās nāves un, jo to vairāk, jo izcilāku vietu šis gadījums ieņēmis pasaules vēsturē. Karš atrauj cilvēku neprāta un nežēlības slūžas, pašapliecināšanās notiek ar nogalināšanu, pie tam mūsdienās šī nogalināšana ir jo vieglāka tāpēc, ka veicama gan virtuāli, toties nepārtraukti un vērienīgi. Un tāpēc, kamēr vien esam dzīvi, raugoties nāves virzienā un domājot par tiem, ko tā jau skārusi – un skars mūs visus! –, nedrīkst nocietināties vienaldzībā, ir jābūt neiecietībai pret naidu un nežēlību, jāprot sevī glabāt jūtīgumu un žēlsirdību gan pret dzīvajiem, gan tiem, kuru ciešanas sen beigušās, bet kuru likteņi turpina mūs saviļņot, vienalga, vai darīšana ar diženu karavadoni vai pazemīgu laukstrādnieku, gūstot atziņas no dzīves traģiskās pieredzes, tomēr nekrītot grūtsirdībā un par visām lietām tiecoties pēc iekšējā līdzsvara, jo pāri visiem traģiskajiem mūža noslēgumiem, visām ciešanām spīd seno kapa pieminekļu cildenais, samierinošais un izlīdzinošais vēstījums – Requiscat in pace. Bet Koveļas gadījumā, kur šis miers vēl nav sasniegts, atliek vienīgi teikt kā viduslaikos, padevīgi un ar cerību ejot garām pagātnes nelaimju zīmēm – Orate pro eo.”

Nezināms krievu karagūsteknis karātavās. 1916. gada aprīlis (?)

Brīdī, kad domāju, ka ar raksta pabeigšanu esmu uzvēlis Isakovam kapakmeni, viņš atkal iznāca priekšplānā, lai paturētu pēdējo vārdu. Šoreiz Isakovs bija izmantojis tipogrāfijas pakalpojumus. Ebay vēlreiz piedāvāja to pašu foto ar izkasīto seju, taču šoreiz seja bija kārtībā, toties foto aizmugurē bija iespiests uzraksts “Rakouske barbarstvi” – austriešu barbarisms. Tā bija Čehijā 1919. gadā tiražēta antiaustriska pastkarte.

Tiktāl skaidrs – Isakovs neuzskata sevi par vainīgu un uzveļ vainu austriešu barbarismam. Taču turpinājums bija īpatnējs. Nopirktā fotogrāfija tika ierakstītā vēstulē izsūtīta no Vācijas jau 16. augustā, bet joprojām nav pienākusi. Vai tiešām poručiks iejaucas pat starptautiskā pasta lietās?!

Attēli no autora fotogrāfiju krājuma gleznu ciklam “Piektais Bauslis. Karš un revolūcija”. Pateicība par atļauju izmantot foto no Isakova un viņa grupas sodīšanas sērijas (att. 1, 5, 6, 7) pienākas Čehijas Vojenský ùstředni archiv Praha.