Āderes, adreses

Turpinu rakāties pa 90. gadu presi. Šoreiz gadījās šāds laikraksts:

“Jaunā BALSS” Latviešu tautas tikumības, kultūras un veselīga dzīvesveida vēstnesis. Ar ielikumu “PAR TAUTAS DZIEDNIECĪBU”. Marts 1997

Pirmās lapas reti kad ir interesantas – valdības, čekisti, kompromisi, tas pats, kas tagad. Šķiru uzreiz, kur ielikums. Tur ir daudzsološa sadaļa “Jautā lasītājs”, bet tai savukārt apakšnodaļa “Par āderēm”. Šai lietā jautājumu nav maz – lūk, viens: “Vai suņa būdas ieejai vienmēr jābūt uz ziemeļiem (viņš tā vienmēr guļot)?”

Vai mūsdienu cilvēki vēl atceras āderes? Kādreiz rīkstnieka – āderu noteicēja – padomu vajadzēja visur. Arī pie mums viens atnāca, staigāja noslēpumains pa dzīvokli, lika pārbīdīt mēbeles, izripināja skrituļdēli no skapjapakšas.

Bet vai suni nevarēja atstāt mierā? Turklāt avīze tā arī īsti neatbild uz jautājumu, atsaucas uz kādiem agrāk publicētiem rakstiem un aicina izteikties citus zinošos. Kā sunim tagad gulēt?

Tomēr tas nav vienīgais, kas uztrauc deviņdesmito cilvēkus martā. Svarīgas un saprotamas vēlmes sakrājušās avīzes pēdējā lapā. To aizņem sadaļa “Es Tevi meklēju”. Tajā ievietoti lasītāju romantiskie sludinājumi.

Lūk, raksta jauna meitene, citēju apmēram pusi no teksta:

Dzīve nav mani lutinājusi .. Visu laiku es atkal meklēju to mīlestību .. Bet šeit, Daugavpilī, tikpat kā nav šīs mīlestības.

Sapnī mani bieži glābj Kristaps. Kā es šo Kristapu vēlētos sastapt dzīvē! Varbūt Tu, Kristap, esi reāla persona, nevis tikai sapņu tēls?

Es Tevi meklēju, Kristap! Es Tevi mīlu, Kristap! Paldies, ka sapnī vienmēr mani glāb!

Tava INGA

Mana pagaidu adrese: Inga Z., Sporta 8, Daugavpils, LV-5403

Lai izprastu situāciju, sākumā noskaidrosim šo pagaidu adresi: tā ir Daugavpils Pedagoģiskās universitātes dienesta viesnīca. Iedomājieties, kā Inga raksta šo vēstuli un slēpj to no šausmonēm draudzenēm! Bet es iedomājos vēl ko: vai viņu istaba ir iekārtota, ņemot vērā rīkstnieka padomus? Varbūt Inga guļ tieši uz āderes un tāpēc redz baisus sapņus, kuros nepieciešams glābējs? Bet kopmītnes istaba nav lauku sēta, gultas nepārbīdīsi. Tikai Kristaps ir glābiņš.

Bieži gadījies dzirdēt, ka sapnī redzam tikai tos cilvēkus, ko esam satikuši dzīvē. Jo mēs nespējot iztēloties citu seju. Šis apgalvojums mani vienmēr kaitinājis, kaut vai tāpēc, ka to nevar pārbaudīt. Lūk, Inga domā, ka Kristapu nav iepriekš satikusi, jo pieļauj, ka viņš ir “tikai sapņu tēls”. Tomēr viņa cer, ka Kristaps ir “reāla persona”, tik reāla, ka varētu atsaukties uz sludinājumu avīzē. Bet kā tas notiks? Pieņemsim, ir kāds Kristaps, viņam gadīsies lasīt šo avīzi. Kā viņš atpazīs Ingu? Vai arī viņš ir sapņu varā un bieži glābj kādu dzīvē nesatiktu Ingu?

Es atkal viņus apskaužu, šos veco laiku cilvēkus. Vai tagad vēl ir tādi sapņotāji? Kuri tiešām spēj ticēt glābiņam un atrod drosmi rakstīt tieši glābējam.

Ir vēl citi interesanti sludinājumi, piemēram, šis, citēju pilnībā:

Labdien, cienījamā redaktore!

Ļoti vēlos iepazīties ar pusjaunu, nopietnu, strādājošu vīrieti, kurš vēlētos palīdzēt grūtībās nokļuvušai vientuļai sievietei. Pensiju saņemu, drēbes ir. Esmu latviete, diezgan gudra. Pagaidām bez darba.

L. G.

Adrese: Jelgava,

Filozofu iela 69–2n,

LV-3001

Vēstule var šķist mazliet noslēpumaina. Taču jālasa uzmanīgi, teksts ir meistarīgs, katrs elements nes būtisku informāciju.

Tāpat kā iepriekšējo reizi, tiksim skaidrībā ar vietu. Jā, jelgavnieki māj savas gudrās galvas, viņi zina šo adresi. Filozofu ielā 69 jau vairāk nekā simt gadus atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca. Pirms tam tur klaiņojuši J. G. Hāmanis ar J. G. Herderu, no tā ielai nosaukums, taču tagad no šejienes skan pati eksistences balss, vientuļa un diezgan gudra.

Tā sanāca, ka šoreiz lasīju tikai lasītājus. Ceru, ka viņiem viss izdevās – sunim būda iekārtota, Inga satikusi Kristapu un L. mainījusi adresi.